svētdiena, 2010. gada 29. augusts

“Lielāko kretīnu” meklējot

“Latviešiem nav īstu stāstu! Viss ir pelēks, lauciniecisks, mazām traģēdijām izvagots”, tā, pie sevis secinot, pirms gadiem desmit nolēmu pamatā pievērsties pasaules literatūrai. Tomēr, laikam ejot, rūpīgi apkārt skatoties, esmu sapratusi, ka mūsu sabiedrības drāna atklāj neticami daudz dažādu krāsainu dzīparu. Traģēdijas un pacēlumi, kas pēdējos 150 gados vēlušies mums pāri, ir radījuši daudz stāstu par mīlestību, izdzīvošanu, patriotismu, nodevību. Kā piemēru stāstu sulīgumam, nesen kāda kundze, atvainodamās, ka runā latviski ar akcentu, man uzticēja šādu stāstu. Četru gadu vecumā, viņu kopā ar mammu un brāļiem no Latgales izveda uz Sibīriju. Tēvu nošāva mājas pagalmā. Mamma Sibīrijā nomira, kad meitai bija 9 gadi. Latvijas radiem ar lielām pūlēm izdevās panākt viņas atgriešanos Latvijā, bet, jau Latvijā lemjot par viņas tālāko likteni, kāda padomju izglītības sistēmas darbiniece nolēma, ka latviešu skola viņai nebūs piemērota un nosūtīja viņu uz krievu bērnunamu.

Viens latviešu stāsts, par ko man vēl nav īstas skaidrības, ir stāts par “lielāko kretīnu”. Šo stāstu, protams, vārdā nosauca partiju apvienības ‘Par labu Latviju” (!) līderis Andris Šķēle, kad pēc 2005. gada pašvaldību vēlēšanām bija izgāzies mēģinājums uzpirkt Jūrmalas domes deputātu Ančānu un bija nepieciešams nodrošināt pietiekamu bremzi ievēlētajai Jūrmalas domes priekšsēdētājai Aizstrautai. Toreiz tika meklēts “lielākais kretīns”, Aizstrautas vietnieks. Tātad, Šķēles “lielākā kretīna” definīcija varētu būt šāda - daudzu netikumu, vēlams, savtības plosīts indivīds, kura sliktās īpašības padara to viegli manipulējamu un kura iedaba nosaka, ka tas met sprunguļus jebkuras labas iniciatīvas ratu riteņos.

Izcilu stāstu par “lielāko kretīnu” izstāstīja mans deviņdesmitgadīgais onkulis no Ludzas. Pēc tam, kad Pušmicovas pagastam Ludzas rajonā ar smagu roku bija pārvēlies pāri 1949. gada izvešanu vilnis,  par pagasta veci iecēla visneizglītotāko pagasta iedzīvotāju, kas neprata ne rakstīt, ne lasīt. Viss darba smagums uzgūlās uz viņa sekretāres pleciem, kas jauno priekšnieku, viņa untumu un stulbuma dēļ, nevarēja ciest. Aizbildinoties ar visādiem iemesliem - slimi bērni, tāls ceļš uz darbu mērojams, vecāki kopjami, sekretāre mēģināja no šī darba tikt vaļā. Tomēr, apzinoties savu atkarību no viņas un baidoties atzīt savu neizglītotību, priekšnieks nebija gatavs šķirties no darbinieces. Nespējot izturēt priekšnieka stulbumu, sekretāre sagatavoja papīrus par savu atbrīvošanu no amata, ko priekšnieks, nespēdams izlasīt, parakstīja. Šajā gadījumā priekšnieka sūdzības Ludzas kompartijā nelīdzēja, darbiniece bija zaudēta.

Vai katram latvietim ir stāsts par “lielāko kretīnu”? Ja tas ir nacionālās mentalitātes daļa, tas dod papildus atskaites punktu sabiedrības strāvojumu izprašanai. Padalieties, ja arī jums tāds ir!   

  


otrdiena, 2010. gada 24. augusts

Lēti un slikti

“Nevarējāt atvest kaut ko labāku, ko lai mēs ar šādām lupatām darām?”, kāda Zemgales novada sociālai darbiniecei saka daudzbērnu ģimenes vecāki – bezdarbnieki, kad viņiem atvesti bērnu apģērbi. Ģimene dzīvo laukos, pabalstos saņem apmēram 300 latu mēnesī. Kad šī nauda ienākusi, ģimene vispirms iegādājas alu vecākiem un pēc tam kādu nieku bērniem. Čipsi un kola ir lēti, konfektes arī, bērni priecīgi.

Aptaukošanās statistika vecajās demokrātijās, īpaši ASV ir traģiska. Par aptaukojušamies uzskatāmi 26 procenti cilvēku. Statistika ir tikpat dramatiska bērnu un jauniešu vidū - 25 procenti no bērniem uzsktāmi par pārmērīgi apaļiem.

Kuplums, resnums, brangums, apaļīgums pagātnē bija statusa simboli. Kurš nezin stāstus par latviešu sievietēm, kas ap kājām zem zeķēm tina linu dvieļus un vilka vienus vilnas brunčus uz citiem, lai izskatītos kuplākas. Draugs, kas nesen atbrauca no darba gaitām Zambijā, vienā no nabadzīgākajām Āfrikas valstīm, stāstīja, ka vienkāršie iedzīvotāji tur esot “slaidi kā modeļi” un apaļīgie tiek apbrīnoti un apskausti. Līdzīgā veidā arī AIDS nomocītajā Dienvidāfrikā, apaļīgie tiek uzskatīti par veseliem un laimīgiem, kas acīm redzot spējuši izvairīties no inficēšanas ar AIDS.

Aptaukošanās pētnieki ASV ir secinājuši, ka Amerikā ir citādi – pārmērīga aptaukošanās ir mazturīgo slimība. Tas saistīts ar to, ka tieši mazāk turīgās ģimenes ir biežākas ātrās ēdināšanas restorānu un pusfabrikātu pārtikas patērētāji. Kā globālās ekonomikas blakusefekts – mazāk turīgiem amerikāņiem ir pieejami lēti Ķīnā un Dienvidāzijā ražoti pārtikas produkti, kas, saistībā ar to augsto cukura, sāls un ķīmisko piedevu daudzumu rada nopietnas atkarības.

Jau minētajai Zemgales ģimenei pirms 20 gadiem tipiska pārtika būtu kartupeļi, cūku pupas un vēl šis tas, kas viegli dārzā izaudzējams vai ko kaimiņi piešķir, bet tagad tā pārtiek no lētas un nekvalitatīvas pārtikas. Uz lēto čipsu, kolas un pusfabrikātu fona agrāk lietotā pārtika liekas sabalansēta un veselīga, bet ar tādas gādāšanu vairs neviens neaizraujas, jo daudz vieglāk par pabalstu grašiem veikalā nopirkt sausās zupas un baltmaizi. Šīs ģimenes bērni ir dubultapdalīti – vecāku bezatbildības dēļ tiem ir daudz mazākas iespējas realizēt savus talantus un piepildīt savus sapņus. Vienlaicīgi, bērni, sliktās veselības dēļ, sagādās raizes paši sev un būs par slogu veselajiem un strādājošajiem.








piektdiena, 2010. gada 13. augusts

Mikrokosms Vērmanes dārzā

Senie grieķu filozofi runāja par mikrokosmu un makrokosmu, kā arī dažādu citu “kosmu” attiecībām, uzskatot, ka katrs no tiem ietver sevī citu “kosmu” struktūru. Tātad, mikrokosmā ir visi makrokosma elementi, tikai saspiestā veidā. No šī viedokļa, manis vakar pavadītās pāris stundas sarunās ar cilvēkiem Vērmanes dārzā piedāvā Latvijas sabiedrības modeli. Nu labi, varbūt ne sabiedrības modeli kā tādu, bet gan momentuzņēmumu, kura uzņemšanas brīdī visi ģimenes locekļi ir saskrējuši kopā, varbūt tikai Pēteris un Anna aizkavējušies virtuvē.


Gaismas spēku aģenti 

Tikai tāda nācija kā mēs, kas pēdējos 150 gados ir gājusi cauri dzimtbūšanas atcelšanai, intensīvai turības un izglītības uzkrāšanai, muižu dedzināšanai un soda ekspedīcijām, bēgļu gaitām, pirmajam pasaules karam, valsts atjaunotnei, deportācijām, otrajam pasaules karam un totalitārismam, var radīt šādus sīkstus, rūdītus optimistus. Šodienas stāsts par oligarhu pārņemto valsti šiem rūdītajiem optimistiem ir tikai viena lappuse vēstures drāmā. Šie cilvēki sevi izjūt kā mūžīgus gaismas spēku aģentus, kas zina, ka šajā vietā un laikā cīņa nekad nebeigsies. Viņi dzied koros, tiekas savās saliedētajās kopās, un enerģiskākie no viņiem arī aktīvi apstrādā kaimiņus un draugus, vedot tos pie prāta.  “Vai, meitiņ, man viss ir skaidrs, es arī kandidētu un ietu cīnīties, ja būtu jaunāka un visi mani draugi tāpat”, ar plašu žestu saka, baltā, tamborētā jaciņā ģērbtā kundze ar saldējumu rokā. Dodos tālāk enerģiska un pacilāta.

Nepiederīgie 

“Dochenka, ja negrazhdaninka, golosovatj ne magu. Latishkij ne znaju. Vse sovetskie vremena s voenimi rabotala”* steidzīgi, bet laipni nosaka puķainā kleitā ģērbtā kundzīte. Gribētu un varētu kļūt par pilsoni, bet esot par vecu, lai to darītu. Tomēr nesūdzas. Iespējams, ka Krievijā valdošais karstums un posts dod iemeslu tam, lai Latviju, ar visām tās nebūšanām, redzētu kā īstenu miera ostu bangojošajā pasaules okeānā.

Riskēšu un uzrunāšu inteliģenta izskata jauno sievieti, kas uz soliņa lasa grāmatu angliski. Skaistā latviešu valodā  sieviete laipnu paskaidro, ka viņa nav Latvijas pilsone un tāpēc vēlēšanās nevarēs piedalīties. Pirms 10 gadiem apprecējusies ar norvēģi, viņa un tagad arī viņas bērni, tāpēc ka dubultpilsonība Latvijā nav atļauta, nostādīti izvēlas priekšā, kuru pilsonību izvēlēties. Latvijas pilsonība ir uzdota. Domājams, uz visiem laikiem. Pie Latvijas nekas neturot, ģimenes mājas laukos nolīdzinātas pēc vecvecāku izvešanas. Nodomāju - laikam jau kaut kāda dīvaina vilkme tam Vērmanes dārza soliņam tomēr ir, jo, ja tā skatās, pasaulē taču ir tūkstotis citu vietu, kur pavadīt atvaļinājumu.

Praktiķi

Gados jauni cilvēki, kas ir piedzimuši Latvijā un redzējuši to tādu, kāda tā ir. Ideālā Latvija ar visiem tās trūkumiem ir tepat un tagad. Galu galā, ir arī daudz sliktākas vietas, kur dzīvot.  Šie ir rosīgi cilvēki, kas saprot, ka daudz kas ir pašu rokās. Viņi māk no dzīves paņemt to, ko tā dod – salīdzinoši drošu vidi, iespēju izpausties, foršus draugus. Nu tā, dzīvei nav ne vainas. Protams, ka ies uz vēlēšanām. Bez patētiskuma un dramatisma.

Sirsnīgs paldies visiem, kas ar mani runāja un uzticējās!


 *Meitiņ, esmu nepilsone, balsot nevaru. Latviešu valodu nezinu, jo padomju laikā ar armijniekiem strādāju.

otrdiena, 2010. gada 10. augusts

Valsts nozagta bezjēdzībai

Skatoties iespējamos Aivara Lemberga dēla Anrija Lemberga konta izrakstus http://www.rokasgramata.com/, mulsina šo tēriņu bezjēdzība. Vai tiešām ir vērts nozagt valsti, samaitāt politisko kultūru, uzturēt stipendiātus Saeimā un politiskajās partijās, apkarot ģenerālprokuroru, lai viens jauns vīrietis varētu brīvi ēst un dzert Rīgas bāros un restorānos, apmeklēt naktsklubus un nedomāt, cik lielā apmērā un kurā Londonas veikalā iepirkties?

Iespējamo Anrija Lemberga tēriņu banalitāte ir satriecoša. Saņemot “darba algu” no Ventspils naftas, Kālija parka, citiem Ventspils uzņēmumiem un pārskaitījumus no tēva, viņš naudu notriec dārgos ēdienos, dzērienos, apģērbos. Skatoties iespējamās Anrija Lemberga bankas transakciju izdrukas, gandrīz gribas cerēt, ka tās tomēr nav īstas.

Vai tiešām tas viss ir Aivara Lemberga cīņās pret sorosītiem, kosmopolītiem, inteliģentiem, tiesībsargiem, starptautisko kapitālu, citiem medijiem, politiķiem ieguldītās enerģijas vērts? Gandrīz gribas, lai šis stāsts nebūtu tik banāls, lai šī nauda būtu izmantota vismaz pasaules pārņemšanas vai globālas sazvērestības plānošanai, kaut kam patiešām ļaunam un varenam, kas apmēra ziņā būtu vismaz samērojams ar to kaitējumu, ko Latvijas politiskajai videi ir nodarījis Aivars Lembergs. 

pirmdiena, 2010. gada 9. augusts

Par vētru un nespēju atstāties no varas

No vētras nolauzto veco ošu zariem gatavojot kuplas pirtsslotas savās lauku mājās, nevarēju nedomāt par to, kas notiek dienvidrietumos un austrumos. Centrāleiropā plosās plūdi, kārtējie šajā gadā. Man vēl svaigā atmiņā Prāgas plūdi 2002. gadā, kurus pārdzīvoju kopā ar saviem Prāgā dzīvojošiem draugiem, kas izmisīgi glāba savas Vltavas ūdenī mirkstošās grāmatas. Slovākija plūdus piedzīvoja jūnija sākumā. Tur politiskās partijas atteicās no tām piekrītošā 1 miljona eiro valsts finansējuma, lai izsniegtu šo naudu plūdu upuriem. Varšava plūdus šogad piedzīvo jau otru reizi. Savukārt, domājot par Krieviju, guži fiziski izjūtu smacējošo karstumu un samaitāto gaisu, kas pārņēmis Maskavu. Varu tikai iedomāties, ar kādu izmisumu maskavieši tagad uzmeklē laukos palikušās vecvecāku mājas, lai glābtos no Maskavā valdošā posta.

Ar visiem vēja nolauztajiem kokiem un elektrības pārrāvumiem Latvija ir kā miera sala. Braucot uz zemgaļu svētkiem Tērvetē redzu, ka graudi ir nokulti, zeme tiek apstrādāta, plašā stārķu armijas pavadībā. Tas dod miera sajūtu.

Esot pasargātiem no pasauli postošajām stihijām, lielākā stihija ir mūsu pašu alkatība no vienas puses un nespēja skaidri domāt no otras. Skaidri domāt mūs nevajadzētu traucēt nekam, pat ne tam, ka Ainārs Šlesers par savam biznesa partnerim piederošo laikrakstu Diena saka: “daudzu gadu garumā ja ne katru, tad katru otro dienu laikraksta komentētāji, piemēram, Aivars Ozoliņš, "lējuši netīrumus pār Šleseru", un tagad tā vairs nebūšot” http://bit.ly/aOkZok.

Nespēja miermīlīgi ieiet un miermīlīgi iziet no varas ir totalitāru un autoritāru valstu iezīme. Alkatība ir tā dzinulis un iemesls. Pagaidām nevarot pirkt balsis un manipulēt vēlēšanu rezultātus, Latvijā tiek manipulēti mediji, jo neinformētāks vēlētājs, jo labāk. Ne velti Šleseru jau ilgus gadus apkalpojošā Mooz! reklamēs RIMI kā atpūtas vietu ģimenei. Šādi atpūties cilvēks būs labāks un paklausīgs mediju patērētājs, nevajadzēs naudu tērēt balsu pirkšanai http://bit.ly/chUd7A.  



piektdiena, 2010. gada 6. augusts

Jānis Politikānis ir klāt, šoreiz pavisam nikns








2002. gadā strādājot ar mērķi mazināt slēpto reklāmu Latvijas medijos, izdomāju tēlu - Jānis Politikānis. Jānis Politikānis bija nejauks tips, kas pats vai kura aģenti uzmeklēja žurnālistus un piedāvāja viņiem naudu vai citus labumus par pozitīva sižeta vai raksta sagatavošanu. Tajā laikā Jānis Politikānis vēlējās, lai mediji viņu atspoguļo kā veiksmīgu uzņēmēju, kas labi gatavo ēst, kas ir izcils tēvs, lielisks kolēģis un vienkārši labs cilvēks. To visu vēlams garās un plašās intervijās, kuras, nostūmis malā žurnālistu, patiesībā vada pats Jānis Politikānis. Tad to visu pasniedzam bagātīgā apmaksātas politiskās reklāmas mērcē, vēlētāji tiek apmuļķoti un panākumi vēlēšanas garantēti.

Tajā laikā pret Jāņa Politikāņa spiedienu varēja nostāties tikai žurnālista "nē" un sabiedrības "fui". Veselais saprāts un Jāņa Politikāņa tēls palīdzēja veicināt gan vienu, gan otru un 2005. gada pašvaldības un 2006. gada Saeimas vēlēšanās Jānim Politikānim ar slēptās reklāmas palīdzības iemānīties vēlētāja informācijas telpā nebija viegli. Toties 2006. gadā Jāņa Politikāņa draugi izdomāja pozitīvisma kampaņu un tā nostrādāja.

Pirms šīm vēlēšanām Jānis Politikānis ir izvēlējies smago artilēriju un vēlētājus ar smagu roku slāna, tieši ietekmējot mediju saturu. Nauda tam netiek žēlota, ne LNT, ne Dienā, ne, visticamāk, Latvijas Televīzijā. Apsveicami ir tas, ka vismaz Dienā joprojām ir žurnālisti, kas saka “nē!”. Vai Latvijas vēlētājiem, jau apmuļķotiem visos veidos, ir iespējams no šīs slānīšanas pasargāties? Vēl 2002. gadā Latvijas iedzīvotāju medijiem uzticējās tikpat lielā mērā kā baznīcai un Centrālajai Vēlēšanu Komisijai.

Pirms 10. Saeimas vēlēšanām EDSO vēlēšanu novērošanas misija Latvijā pirmo reizi veiks pilnu mediju satura analīzi. Kopš 1998. gada Latviju apmeklējušās misijas bija mazākas un pamatā raudzījās uz nepilsoņu jautājumiem, uzskatot, ka gan mediju vide, gan vēlēšanu procesa vadība Latvijā ir kvalitatīva un demokrātiska. Atbildot uz izteiktajām bažām, šogad būs misija, kas veiks pilnu gan elektronisko, gan drukāto mediju satura analīzi, kuras rezultātā būs redzams gan politisko spēku atspoguļojuma daudzums (kvantitāte), gan arī veids, kā tie tiek atspoguļoti (kvalitāte). Pirmo momentuzņēmumu no šīs analīzes iegūsim jau nākošajā dienā pēc vēlēšanām (3. vai 4. oktobrī). Lai nenāktos raudāt 2006. gada pēcvēlēšanu rūgtās asaras, jau tagad jāaicina visi radi un draugi turēt acis plati vaļā un viegli nepaļauties uz savu iemīļoto mediju spriestspēju. 




ceturtdiena, 2010. gada 5. augusts

Jo biezāks mežs, jo taisnāki koki

Pagājušajā nedēļa darba darīšanās biju Portugālē. Darbs bija saistīts ar nevalstiskajām organizācijām paredzēta fonda darbības izvērtējumu. Iespēja tikties ar nevalstiskajām organizācijām bija fantastiska. Kādi šīm organizācijām lieliski projekti - sociāla iekļaušana ar cirka un aktiermākslas palīdzību; brīvdabas izrāžu uzvešana, runājot par ģimenes vardarbības, aizspriedumu tēmām; darbs ar jauniešu integrāciju klasēs, kur kopā ir 27 dažādu nacionalitāšu 1. paaudzes emigranti. Tieši šie jaunieši strādājuši pie grāmatas, kas apkopo visu Eiropas tautu sakāmvārdus, no Latvijas izvēlējušies šādu - jo biezāks mežs, jo taisnāki koki. Biju pārsteigta uzzinot, ka mums esot tāds sakāmvārds, bet varbūt ar šī palīdzību var izskaidrot augsto korupcijas līmeni Latvijā – salīdzinoši lielā teritorijā esam maz iedzīvotāji, tātad mežs nav biezs un koki sāk ļodzīties.