otrdiena, 2010. gada 24. augusts

Lēti un slikti

“Nevarējāt atvest kaut ko labāku, ko lai mēs ar šādām lupatām darām?”, kāda Zemgales novada sociālai darbiniecei saka daudzbērnu ģimenes vecāki – bezdarbnieki, kad viņiem atvesti bērnu apģērbi. Ģimene dzīvo laukos, pabalstos saņem apmēram 300 latu mēnesī. Kad šī nauda ienākusi, ģimene vispirms iegādājas alu vecākiem un pēc tam kādu nieku bērniem. Čipsi un kola ir lēti, konfektes arī, bērni priecīgi.

Aptaukošanās statistika vecajās demokrātijās, īpaši ASV ir traģiska. Par aptaukojušamies uzskatāmi 26 procenti cilvēku. Statistika ir tikpat dramatiska bērnu un jauniešu vidū - 25 procenti no bērniem uzsktāmi par pārmērīgi apaļiem.

Kuplums, resnums, brangums, apaļīgums pagātnē bija statusa simboli. Kurš nezin stāstus par latviešu sievietēm, kas ap kājām zem zeķēm tina linu dvieļus un vilka vienus vilnas brunčus uz citiem, lai izskatītos kuplākas. Draugs, kas nesen atbrauca no darba gaitām Zambijā, vienā no nabadzīgākajām Āfrikas valstīm, stāstīja, ka vienkāršie iedzīvotāji tur esot “slaidi kā modeļi” un apaļīgie tiek apbrīnoti un apskausti. Līdzīgā veidā arī AIDS nomocītajā Dienvidāfrikā, apaļīgie tiek uzskatīti par veseliem un laimīgiem, kas acīm redzot spējuši izvairīties no inficēšanas ar AIDS.

Aptaukošanās pētnieki ASV ir secinājuši, ka Amerikā ir citādi – pārmērīga aptaukošanās ir mazturīgo slimība. Tas saistīts ar to, ka tieši mazāk turīgās ģimenes ir biežākas ātrās ēdināšanas restorānu un pusfabrikātu pārtikas patērētāji. Kā globālās ekonomikas blakusefekts – mazāk turīgiem amerikāņiem ir pieejami lēti Ķīnā un Dienvidāzijā ražoti pārtikas produkti, kas, saistībā ar to augsto cukura, sāls un ķīmisko piedevu daudzumu rada nopietnas atkarības.

Jau minētajai Zemgales ģimenei pirms 20 gadiem tipiska pārtika būtu kartupeļi, cūku pupas un vēl šis tas, kas viegli dārzā izaudzējams vai ko kaimiņi piešķir, bet tagad tā pārtiek no lētas un nekvalitatīvas pārtikas. Uz lēto čipsu, kolas un pusfabrikātu fona agrāk lietotā pārtika liekas sabalansēta un veselīga, bet ar tādas gādāšanu vairs neviens neaizraujas, jo daudz vieglāk par pabalstu grašiem veikalā nopirkt sausās zupas un baltmaizi. Šīs ģimenes bērni ir dubultapdalīti – vecāku bezatbildības dēļ tiem ir daudz mazākas iespējas realizēt savus talantus un piepildīt savus sapņus. Vienlaicīgi, bērni, sliktās veselības dēļ, sagādās raizes paši sev un būs par slogu veselajiem un strādājošajiem.








6 komentāri:

  1. Un kas Jūsuprāt būtu risinājums? Ls 300 aizstāšana ar kartupeļiem un citu pārtiku? Vecāku skološana par alkohola nesabalansētas pārtikas kaitniecību? Vai kolektīva vaimanāšana?
    Diemžēl, visbiežāk, daudzbērnu vecāki-alkoholiķi daudzējādā ziņā ir jau 'nelabojami'. BET - būtiskākais ir tas, ka bērni no tā nedrīkst ciest. Bērni nevar būt savu vecāku bezatbildības ķīlnieki. Te svarīgāk par kolektīvu šausmināšanos ir tas, vai vietējais sociālais dienests dara savu darbu pienācīgi - vai tiek uzraudzīts tas, kā vecāki par saviem bērniem rūpējas (īpaši jau 'plostošanas' laikā). Turklāt - sociālajiem darbiniekiem būtu ne tikai jāuzrauga, bet jāveic sociālais darbs ar ģimeni. Zinu, ka Latvijas apstākļos par ko tādu ir grūti runāt, jo sociālais darbs ar ģimenēm nebija modē pat treknajos gados, kur nu vēl tagad. Bet tam ir milzīga nozīme. Ja šis sociālais darbs netiks veikts, tad tieši tā arī būs - bērni, kam būtu jābūt mūsu valsts nākotnei, būs 'apgrūtinājums' visiem - veselajiem, strādājošajiem, vecākiem un pašiem sev.
    Bez visa augstāk minētā - ja pastāv šaubas par to vai bērniem tiek nodrošināts pienācīgs uzturs, tad saprātīgi būtu, ja vietējā pašvaldība bērniem vismaz skolā nodrošinātu brīvpusdienas ar veselīgu un pilnvērtīgu pārtiku. Zinu pašvaldības, kur tā tas tiek praktizēts. Tā teikt - ja vecākus 'norakstam', tad vismaz par bērniem domājam.

    AtbildētDzēst
  2. Vācijā viens socioloģijas students pirms kāda gada uzrakstīja provokatīvu grāmatiņu par šo tēmu - Dick, Doof und Arm (Resns, Stulbs un Nabadzīgs).
    Grāmatā viņš vēršās pret, viņaprāt, aplamo mītu, ka resnie, galvenokārt, ir neizglītoti sociālo pabalstu saņēmēji, kas sava slinkuma un neizdarības pēc bieži slimo (tātad ir liekēži, kas dzīvo uz valsts rēķina). Viņš norāda, ka mēreni korpulentie esot pat veselīgāki par pārlieku tievajiem. Turklāt balto apkaklīšu pseidosprotiskums ir tikai tāda moderna narcisma pārākā pakāpe (man pietiek naudas un laika sporta zālei, es ēdu bioloģisko pārtiku un esmu izglītotāks par tevi), kam nav nekāda sakara ar veselību.
    Starpcitu, grāmatas autors Friedrich Schorb ir tievs kā skaliņš :)
    Uzrakstot šo es nekādi netaisos aizstāvēt cilvēkus, kas saviem bērniem tikai pusfabkritātus piedavā, bet vienkārši, ka senajiem grieķiem kārtējo reizi bija taisnība - visa sāls ir mērenībā.

    AtbildētDzēst
  3. Šo komentāru ir noņēmis autors.

    AtbildētDzēst
  4. Izlasot, man bija tieši tāds pats jautājums kā Inesei Riežniecei. Labs komentārs!

    AtbildētDzēst
  5. Jāpiekrīt Inesei. Ja jau mūsu politiķi, aizraujoties ar "prihvatizāciju" vienu paaudzi jau pazaudējuši, tad tagad jādomā par tiem kas iet skolā un vismaz tur jānodrošina normāla pārtika bērniem. Savukārt sociālajiem darbiniekiem būtu jāpaseko, lai tie bērni skolā iet. Vairāk, laikam gan ne uz ko mūsu valsts nav spējīga. Būtu labi, ja iesākumā izpildītu vismaz šo.

    AtbildētDzēst
  6. Vispirms, es atturētos konfrontēt resnos un tievos. Tas nav tikai sociālā stāvokļa raksturojums, tam par iemeslu var būt vēl daudzi citi faktori.

    Piekrītu tiem, kas saka, ka pašvaldībām un valstij vajadzētu uzņemties lielāku atbildību par blogā minetājiem bērniem. Parodoksāli, ka PSRS laikos viņiem būtu ļoti lielas iespējas tikt kādās ārpusskolas nodarbībās. Piemēram, nodarboties ar sportu. Tas ne vienu vien to laiku trūcīgo vai no sociālā riska grupām "uzveda uz ceļa", deva iespējas. Protams, ka PSRS tradīcijas nevar atjaunot.
    Domāju, ka mums jāskatās uz Somijas piemēru, kur šie jautājumi patiešām ar pašvaldību atbalstu tiek risināti.
    Mūs

    AtbildētDzēst