otrdiena, 2011. gada 21. jūnijs

Par vīriešiem un sievietēm


Ikvienam, kas mūsu modernajā pasaulē staigā ceļu kopā ar pretējā dzimuma partneri – vīrieti vai sievieti – es silti iesaku izlasīt amerikāņu filozofa Kena Vilbera (Ken Wilber) grāmatu “Grace and Grit” (aptuveni tulkojot “Apskaidrība un ikdienība”).

Grāmatas fabula ir iespaidīga tās dramatismā – trīsdesmit piecgadīgs amerikāņu filozofs (Ken Wilber), kas garīgo meklējumu ceļā jau paveicis daudz un uzrakstījis vairākas grāmatas, satiek salīdzinoši garu garīgu meklējumu ceļu nostaigājušu trīsdesmit piecus gadus vecu sievieti (Treya Wilber). Viņu starpā sākas “mīlestība no pirmā pieskāriena”, kā viņi paši to sauc. Desmit dienas pēc kāzām sievietei tiek diagnosticēts īpaši agresīvs krūts audzējs. Tā, pēc 4 mēnešu pazīšanās, sākas viņu kopējais ceļš un kopējā cīņa ar slimību līdz piecus gadus vēlāk Treja nomirst. Šie pieci gadi pāra dzīvē ietver visu to laimi, dramatismu, sāpes, pārbaudījumus un milzīgu satuvināšanos, ko daudzi pāri piedzīvo vai nepiedzīvo vairākos gadu desmitos.

Pirmā atziņa no grāmatas – īstu dziļumu vīrieša un sievietes attiecības var iegūt tikai ilgstošā laikā, tas nav un nekad nevar būt vienas dienas vai viena gada darbs. Turklāt, šis dziļums ir sasniedzams tikai tad, ja abi partneri ir gatavi pie tā strādāt, ir gatavi paturēt vadmotīvu “es esmu izdarījis izvēli un katru dienu man šī izvēle ir jāapliecina” nevis jāmēģina ik dienas tā noliegt vai par to šaubīties.

Naids ir badā mērdēta mīlestība”, saka Kens Vilbers, apliecinot, ka īpaši tad, kad attiecībās iesēžas ikdienība, ir ļoti viegli ļauties pašžēlošanai, pašattaisnošanai un partnera vainošanai. Tad nevajag baidīties meklēt palīdzību, arī profesionālu, un izmantot iespēju šo "mēslu čupu" izkraut tādā veidā, jo visās attiecībās, pat vissaulainākajās, ir lietas, kuras ar mīļoto cilvēku nekad neizdosies izrunāt.

Treškārt, ikvienam cilvēkam dzīvē ir jāatrod sava kaislība (neveiksmīgs tulkojums no grieķu vārda “deamon”). Kad Treja un Kens satiekas, Kens jau to ir atradis – tā ir rakstīšana, Treja to atrod kopdzīves trešajā gadā. No sievietes, kas aktīvi iesaistas un vada citu cilvēku garīgos meklējumus, viņa kļūst par “sievieti, kas strādā ar rokām”, sāk nodarboties ar mākslu, radot skaistus un īpanējus mākslas darbus no stikla. Savas kaislības atrašana ir ikviena cilvēka - sievietes un vīrieša uzdevums, un ir izcili, ja viņi viens otram šajā ceļā nevis traucē, bet palīdz.

Šajā grāmatā ir vēl tūkstotis lielisku atziņu, tāpēc ceru, ka tā kādreiz būs pieejama arī latviski, latviešu vīriešiem un sievietēm. 

trešdiena, 2011. gada 15. jūnijs

KNABam naudu nevajag

KNAB priekšnieka vietniece Juta Strīķe pirms kāda laika, vērtējot KNAB darbu, sacīja, ka diemžēl noziedzīgā pasaule, kuras rokās ir milzīgi līdzekļi, tehnoloģiskā ziņā attīstās ļoti ātri un arvien atrod jaunus veidus, kā izbēgt no soda. Savukārt tiesībsargājošo institūciju darbiniekiem tikt līdzi šai straujajai attīstībai praktiski nav iespējams, tāpēc iespējas kādu pieķert ir drīzāk veiksmes nekā likumsakarības rezultāts.

KNAB priekšnieks Normunds Vilnītis vakar Saeimas Pretkorupcijas apakškomisijas sēdē skaidroja, ka KNAB mēģinot ieguldīt naudu savu tehnisko līdzekļu modernizācijā, tomēr kopsummā tam esot vajadzīgi aptuveni pus miljons vai 500 000 Ls. Dažādu valsts iestāžu pārstāvji bieži kā traucēkli savas darbības uzlabošanai min tieši un pirmkārt līdzekļu trūkumu. KNAB gadījumā būtu līdzīgi, ja vien nebūtu kāds satriecošs fakts – kopsummā 2009. un 2010. gadā KNAB nav izmantojis un valsts budžetā atpakaļ atskaitījis kopsummā 744 000 latu.

KNAB priekšnieks N. Vilnītis skaidro, ka stingri ievērojis valdības kopš 2009. gada noteikto taupības politiku, tāpēc arī centies maksimāli taupīt līdzekļus. It kā jau dīvaini kritizēt iestādes vadītāju par to, ka tas nav iztērējis tam budžetā paredzētos līdzekļus, tomēr par saprātīgu ietaupījumu to grūti nosaukt. Pirmkārt, 2009. un 2010. bija vēlēšanu gadi, viens no KNAB uzdevumiem bija politisko partiju un priekšvēlēšanu kampaņas finanšu kontrole. Paši KNAB darbinieki ir teikuši, ka to darbu būtu ievērojami atvieglojis, piemēram, apmaksātas politiskās reklāmas neatkarīga, profesionāli veikta uzskaite, tomēr KNAB priekšnieks šim līdzekļus nav atvēlējis. Tāpat KNAB darbinieki jau vairākus gadus sūdzas, ka KNAB trūkst operatīvo darbinieku un izmeklētāju, bet kopā 2009. un 2010. gadā KNAB bija 18 vakantas darba vietas.

Visbeidzot, ja skatās uz budžeta samazinājumu, tad KNAB budžets, salīdzinājumā ar citām iestādēm, ir samazināts salīdzinoši nedaudz (no 3.4 miljoniem 2008. gadā uz 2.1 miljoniem 2010. gadā). To publiskās runās ir arī novērtējis nu jau bijušais KNAB priekšnieka vietnieks Alvis Vilks, norādot, ka tādejādi izpaužas tas, ka korupcijas apkarošana ir valdības prioritāte.

KNAB priekšnieks Normunds Vilnītis, acīm redzot, šo vēstījumu nav sapratis un uzskatījis, ka saņems uzslavu par to, ka bijis labs vadītājs, jo taupījis līdzekļus. Tādejādi arī Vilnītis ir līdzatbildīgs par to, ka valsts prezidentam Zatleram bija jāpieņem lēmums atlaist Saeimu, jo tā vietā, lai apkarotu „ārpus valdības un Saeimas esošus cilvēkus, kas ietekmē valdības un Saeimas darbu”, viņš pirmkārt ir domājis par KNAB līdzekļu taupīšanu.










ceturtdiena, 2011. gada 9. jūnijs

Bēdīgie lauki

Zemgale, iespējams, ir visīpatnējākais no Latvijas vēsturiskajiem novadiem. Tas atrodas valsts centrā, ir tuvu galvaspilsētai, caur to iet būtiskas starptautiskas automaģistrāles, tajā ir lielas un svarīgas pilsētas un ļoti auglīga zeme - zemē iedurta sausa kārklu maiksts sāk lapot jau pēc nedēļas. Zemgalē, iespējams, vairāk nekā citos vēsturiskajos novados ir rosīgu, čaklu un pašapzinīgu cilvēku radītas attīstības salas (Ozolnieki, Iecava, Tērvete, Staļģene, citas vietas). Tomēr Zemgalē, tāpat kā citur valstī, acīm redzami pietrūkst tautas dzīvā spēka, lai spētu pilnasinīgi plaukt un zelt, izmantojot visas priekšrocības.

Ārpus šīm attīstības salām notiek pretējie procesi – ņemot vērā to, ka daudzos no pagastiem dzīvošana ir lētāka nekā pilsētā, uz pagastiem pārceļas sociāli nelabvēlīgas un ļoti nabadzīgas ģimenes, kas apmetas ģimenes dzīvei slikti piemērotos mājokļos. Traģisks joks no dzīves piejelgavas pagastā - skolotāja saka: „Jāni, vai arī mājās tu tā cērt durvis?”, bērni atbild: „Jānim mājās durvis nemaz nav”.

Šeit, protams, rodas jautājums, kā un ar kādiem līdzekļiem aktivizēt iedzīvotājus, panākt to, lai tie būtu gatavi uzņemties aktīvu atbildību gan par saviem, gan savas kopienas dzīves apstākļiem.

Acīmredzami tādi līdzekļi kā simtlatnieku programma un garantētais iztikas minimuma (GMI) pabalsts ilgtermiņā nedarbojas. Lai gan tiem atsevišķos gadījumos nešaubīgi ir bijusi īstermiņa pozitīva ietekme, vietējie uzņēmēji visur valstī ir vērtējuši, ka šīs programmas ir arī veicinājušas lielāku atkarības kultūras veidošanos un nostiprinājušas slinkošanas tradīcijas.

Meklējot risinājumu, kā glābt to, kas vēl glābjams, vispirmām kārtām ir jādomā par šodienas un rītdienas jauniešiem. Laukos ir tik daudz tādu vietu, kur jauni cilvēki savas dienas pavada, dirnot autobusu pieturās ar alus pudeli rokās. Šādā veidā tiek nodirnēta jaunības enerģija un spēks. Daudzi jaunieši, kas ir aktīvi darbojošies jauniešu nevalstiskajās organizācijās vērtē, ka tās dod neatsveramu ieguldījumu jaunu cilvēku attīstībā, veidojot sapratni par līdzdalības nozīmi un gūstot pozitīvu savstarpējās sadarbības pieredzi. Ja negribam pavisam pazaudēt savus laukus, par šo jādomā nekavējoši, tajā skaitā ievērojamus ES struktūrfondu līdzekļus nākošajā programmēšanas periodā (2014. – 2020. gads) novirzot jaunu cilvēku aktivizēšanai visā valstī, tajā skaitā mērķtiecīgi atbalstot talantus un talantu attīstību.

Ļoti svarīgi ir arī ļaut pašvaldību iedzīvotājiem referendumos izteikties par dažādiem pašvaldības dzīves aspektiem, teritorijas plānojumu, pašvaldības attīstības plāniem, dažādiem uzņēmējdarbības projektiem un citiem jautājumi. Tiem jābūt nevis konsultatīviem, bet gan lemjošiem referendumiem, kuru rezultāts ir saistošs pašvaldībai. Tajā skaitā, jādod tiesības pašvaldības iedzīvotājiem lemt par pašvaldības vadītāja un domes atlaišanu. Tas darāms, protams, paredzot, ka šādu procesu var uzsākt tikai tad, kad tam ir pietiekami liels atbalsts attiecīgās pašvaldības iedzīvotāju vidū un pietiekami daudz aktīvu pilsoņu, kas, kopā darbojoties, var nodrošināt atbalstu savām iniciatīvām. Redzot, ka vecāki šādā veidā sadarbojas, arī bērni iegūs pozitīvu līdzdalības pieredzi.