piektdiena, 2011. gada 23. septembris

Bažas par Saskaņu


Pagājušajā gadā, kad 10. Saeimas vēlēšanās vairākumu ieguva Vienotība (33 vietas) un t.s. “latviskajām partijām” Vienotībai, VL/TB/LNNK un ZZS kopā bija 62 vietas, pārsteidzoši daudzi teica, ka ir radusies unikāla iespēja valdībā iesaistīt 29 vietas Saeimā ieguvušo Saskaņas centru. To dzirdēja gan no Latvijā esošo, Latviju kopš neatkarības atgūšanas atbalstījušo ES un citu valstu vēstniecībām, gan no sabiedrības “sirdsapziņām” – latviešu  intelektuāļiem (par to rakstīju šeit). Lai gan Saskaņas centrs šajās vēlēšanās ir ieguvis vēl vairāk vietas Saeimā (lai gan ne ievērojami vairāk balsu) šādu gan iekšēju, gan ārēju aicinājumu ir daudz mazāk. Kāpēc?

Pirmkārt, tas saistīts ar Saskaņas centra darbu 10. Saeimā. Būtiskos balsojumos Saskaņas centram nebija nekādu problēmu balsot kopā ar ZZS un bloķēt visu, kas progresīvs un sabiedrības attīstībai nepieciešams (par to rakstīju šeit). Saeimas komisijās vairums Saskaņas centra deputātu bija klusi, neieinteresēti, ja vispār tās apmeklēja un parasti ļoti labprāt sekoja pāris viedokļu līderu balsojumiem. Ja kopš 2002. gada visās valdībās strādājusī ZZS savu balsojumu pret kratīšanu Šlesera dzīves vietās skaidroja ar nepietiekamu laiku, lai iepazītos ar KNAB sagatavotajiem dokumentiem, lielākā daļa Saskaņas centra deputātu to neskaidroja vispār.

Otrkārt, Saskaņas centra priekšvēlēšanu kampaņā bija patiesi autoritāri elementi. Rīgas domes amatpersonas sludinošas avīzes izplatīja Rīgas namu pārvaldnieka sētnieki (par to rakstīju šeit). Daudzās Rīgas apkaimēs – Pļavniekos, Sarkandaugavā, kampaņas laikā pie mums, Vienotības deputātu kandidātiem, nāca cilvēki un čukstus stāstīja, ka visu lielo blokmāju lifti un kāpņutelpas esot nolīmētas ar Saskaņas centra plakātiem. Kāda sieviete pat mums šādu plakātu, paslēptu zem apģērba, paslepšus atnesa.    

Treškārt, ar neticamu vieglumu Saskaņas centrs ir gatavs attiekties no saviem priekšvēlēšanu solījumiem par rūpēm par cilvēkiem, pensiju indeksāciju. Tagad Saskaņas centrs piekrīt visam – budžeta konsoldācijai, deficīta samazināšanai, starptautiskā aizdevuma programmas pabeigšanai. Tas būtiski demoralizē priekšvēlēšanu kampaņu runu. Izskatījās, ka pēdējā kampaņā beidzot tukšu solījumu un tradicionālo kampaņas melu bija mazāk. Tik klaja vēlme savus solījumus pamest uzreiz pēc vēlēšanām tikai nostiprina to, ka katra vēlēšanu karte Latvijā ir citā krāsā (izcila vizualizācija šeit) un veicina vēlētāju svārstīgumu un partiju populismu. 

ceturtdiena, 2011. gada 15. septembris

Brīvības un totalitārisms vai ko vērts darīt ikvienam deputātam


Mana radiniece Maija Stumbris šorīt uz
Tērbatas - Lāčplēša ielu stūra
Lūzums manā izpratnē par priekšvēlēšanu kampaņām notika Vācijā, kad Eiropas Drošības un Sadarbības organizācijas (EDSO) vēlēšanu novērošanas misijas ietvaros biju vienā no lielākajām Vācijas pavalstīm Bavārijā, kur mums bija jātiekas ar Brīvo Demokrātu (Freie Demokratische Partei) Bavārijas nodaļas vadītāju. Sākusi no salīdzinoši maza atbalsta punkta, 2009. gadā Brīvo Demokrātu partija ieguva 3. labāko rezultātu Bundestāga vēlēšanās un iekļāvās ietekmīgās kancleres Angelas Merkeles valdībā. Kad atnācām uz Brīvo Demokrātu biroju, mums piedāvāja kafiju un atvainojās, ka vadītājs nedaudz kavējoties. Droši vien kāda svarīga tikšanās vai uzstāšanās debatēs, nodomāju, un sāku gaidīt uzvalkā ģērbtu, elegantu politiķi. Tā vietā telpā ienāca džinsos, T-kreklā un sporta apavos ģērbts vīrietis. Viņš atvainojās, ka esot aizkavējies, jo tikko pavadījis daudzas stundas uz ielas, dalot partijas skrejlapas, un izvērsusies garāka saruna ar kādu garāmgājēju.

Ikvienam politiķim, ilgi vai neilgi politikā bijušam, augstu vai zemu sarakstā esošam, ir vērts pastāvēt uz ielas, skaidri identificētam ar partijas simboliku, dalot savas partijas skrejlapas. Pēc šīs kampaņas pieredzes esmu pārliecinājusies, ka tikai tā var izēst pudu sāls, patiesi iepazīstot mūsu sabiedrību. 

Vispirms, nav taisnība, ka viedoklis ielās ataino daudzu interneta anonīmo komentētāju noskaņu, ka viss ir slikti un politiķi ir draņķi. Ir ļoti daudz patīkamu, atsaucīgu cilvēku, kas pat kritiku izsaka konstruktīvi un pieklājīgi, garām steidzas ar gaišu skatu un smaidu.

Tomēr, lai gan 20 gadu pēc padomju savienības, Latvijas cilvēkos mājo totalitārismam raksturīgās bailes. Kad ar slotām rokās ar vairākiem Vienotības aktīvistiem grozījāmies gar Rīgas domi zibakcijā "Izplati savu avīzi pats”, kāds kungs mums skaidri un gaiši teica – man jūsu vietā būtu bail. Ja toreiz par to pasmaidīju, tad tagad esmu pārliecinājusies, ka pamatbrīvību robežas Latvijā patiešām ir tikai teorētiskas un ka to skaidrošana visbiežāk sastaptajiem varas pārstāvjiem – policistiem - var būļoti nepatīkama un pazemojoša.

Pārrunas ar pašvaldības policiju Vienotības aktīvistiem ir notikušas vairākas reizes, gan Rīgas svētku laikā, gan zibakcijas laikā pie Rīgas domes. Parasti vienojamies, ka brošūru dalīšana nav ne pikets, ne demonstrācija, ka izplatīt avīzes un brošūras ir atļauts bez īpašas atļaujas. Tomēr šodienas satikšanās ar Rīgas pašvaldības policijas Centra rajona pārvaldes policistiem bija īpaši nepatīkama. Liela auguma policists, skaidri apzinādamies savu fizisko pārsvaru, man tuvu pienācis, agresīvā tonī paziņoja, ka skrejlapu dalīšana uz Lāčplēša un Tērbatas ielas stūra esot nelikumīga darbība nelikumīgā vietā. Manai Latvijā 1942. gadā dzimušajai un Viskonsīnā, ASV uzaugušajai radiniecei šāda uzvedība no varas pārstāvja puses izsauca sašutumu, īpaši tas, ka policists atļāvās mūs nofotografēt, nepaskaidrojis, ko esam pārkāpušas un ko ar fotogrāfiju darīs. Pēc tam, kad paskaidrojām, ka nedzīvojam totalitārismā un pases līdzi nenēsājam un personas kodus nosauksim tikai tad, kad mums tiks paskaidrots, par ko tiekam turētas aizdomās, mums tika draudēts ar aizturēšanu uz 3 stundām. Kad bijām gatavas doties uz iecirkni, agresīvā policista mazāk agresīvie kolēģi iejaucās un teica, ka pārkāpts neesot nekas, tikai priekšnieks liekot, “jūs jau zināt, kā tas ir”, teica viens no viņiem.

Saeimas deputātam ir ļoti terapeitiski piedzīvot šādus varas pārstāvju uzbraucienus, un ikvienam cilvēkam, kas to spēj, ir pienākums Latvijas valstī pilsoņu pamatbrīvības pārbaudīt ik dienas. Diemžēl ne visi tās uzskata par pašsaprotamām.

piektdiena, 2011. gada 9. septembris

Krievijas traģēdijas


Spilgti atceros, kādos apstākļos pirmo reizi izdzirdēju ziņas par satriecošām traģēdijām Krievijā -  zemūdenes Kursk nogrimšanu Barenca jūrā (2000. g. , bojā gājuši 118 apkalpes locekļi), teātra ieņemšanu Maskavā Dubrovkā Nord- Ost izrādes laikā (2002. g., bojā gājuši 39 uzbrucēji un 129 ķīlnieki), Beslanas skolas traģēdiju (2004. g., bojā gājuši  334 ķīlnieki, starp tiem 186 bērni) un turpmākajām traģēdijām -  sprādzieniem Maskavas metro (2010. g., 40 bojā gājušie), sprādzieni Domoģedovo lidostā (2011. g., 37 bojā gājušie) un visbeidzot lidmašīnas katastrofa Jaroslavļā (2011. g., bojā gājusi 43 cilvēku hokeja komanda “Lokomotiv”).

BBC radio parasti ziņo no notikuma vietas, visi ir šokā par asins pirti, no tuvienes un tālienes pienāk līdzjūtības. Diemžēl mainās tikai amatpersonu reakcija – ja zemūdenes Kursk gadījumā toreizējais Krievijas prezidents Putins negribēja ļaut traucēties un turpināja atpūsties pie Melnās jūras, pēc pārējām traģēdijām seko stingri solījumi no Putina vai prezidenta Medvedjeva, ka vainīgie tiks bargi sodīti. Tomēr jautājums paliek – kāpēc tik satriecošas traģēdijas Krievijā notiek tik bieži?

Pirmkārt, kā mantojums no Padomju savienības, cilvēku dzīvei Krievijā, milzīgā valstī ar lielu iedzīvotāju skaitu (pēc pēdējiem datiem, pašlaik 142 miljoni), šķiet, ir cita vērtība. Krievijā nav brīvu, neatkarīgu mediju un labi organizētas pilsoniskās sabiedrības, kas pieprasītu katras traģēdijas izmeklēšanu un vainīgo sodīšanu. Vēl dzīvā atmiņā ir 2. pasaules karš, kad cilvēki tika lietoti “kā lielgabalu gaļa”, dažreiz uz vairākiem kareivjiem dalot vienu ieroci, dažreiz tos sūtot kaujā, vispār neapbruņotus.

Otrkārt, tas ir absolūts efektīvas pārvaldības trūkums. Lai gan Krievijas drošības dienasts (FSB) ir apveltīts ar plašām pilnvarām, bieži vien tā dotā informācija nenonāk pie īstajiem cilvēkiem, uz to netiek reaģēts. Tā piemēram, analizējot Domoģedovo lidostas sprādziena (2011) ģenēzi, redzams, ka informācijas par gaidāmo traģēdiju bija daudz, tomēr bez efektīvas pārvaldības un savstarpējas iestāžu sadarbības to nebija iespējams novērst. Zināmi pat tādi statraucoši fakti, ka, par spīti informācijai par gaidāmo traģēdiju, apsardzes skaits lidostā pirms sprādzieniem tika samazināts uz pusi.

Treškārt un visbūtiskāk, Krievijas valsts struktūra ir nepotisma un korupcijas saēsta. Šādā situācijā vienmēr atradīsies kāda persona, kas var tikt uzpirkta, lai pieļautu kādas traģēdijas norisi. Visvētrainākie vārdi “no augšām” neko nevar ietekmēt, ja katrs par savu jomu atbildīgais nav gatavs uzņemties iniciatīvu un individuālu atbildību par saviem lēmumiem. Tādos gadījumos tiek pievērtas acis uz acīm redzamiem cilvēku drošības apdraudējumiem. Piemēram, šī gada 12. jūlijā Krievijā bija nacionālā sēru diena, jo Tatarstānā, netālu no Kazaņas noslīka pārpildīts pasažieru kuģis "Bulgārija". Bojā gāja apmēram 100 cilvēku, no tiem 50 bērni. Daudzi nevarēja izglābties, jo lielākā kuģa pasažieru daļa bija sapulcējusies vienā konkrētā kuģa telpā uz ballīti.

pirmdiena, 2011. gada 5. septembris

Kā valsts nozagšana ietekmē ikvienu no mums


Vienotības deputātu kandidāti
Rasma Kārkliņa, Andrejs Judins, Lolita Čigāne
 
Partijas „Vienotība” Rīgas saraksta deputātu kandidāti Andrejs Judins, Rasma Kārkliņa un Lolita Čigāne pirmdien, 5. Septembrī, plkst.16:00 aicina uz diskusiju "Kā valsts nozagšana ietekmē ikvienu no mums", kas notiks „¼ Satori” grāmatnīcā Berga bazārā.

Sabiedrībā dažreiz valda uzskats, ka, neinteresējoties par politiku, izdosies nosargāt sevi no politiskās dzīves negācijām, tomēr tādas negatīvas parādības kā ekonomisko un politisko interešu saplūšana un to izmantošana savā labā, saukta arī par valsts nozagšanu, ietekmē ikvienu un būtiski bremzē sabiedrības attīstību.   

Rasma Kārkliņa un Lolita Čigāne ir 10.Saeimas deputātes, kuras, izskatīšanai Saeimā, rosinājušas vairākas labas pārvaldības un pretkorupcijas iniciatīvas. Savukārt Andrejs Judins darbojies Sabiedriskās politikas centrā „Providus” kā krimināltiesību eksperts. Rasma Kārkliņa un Lolita Čigāne vairākkārt publiski paudušas viedokli, ka 10.Saeimas laikā Saeimā bija izveidojusies pret tiesiskumu vērsta koalīcija, kas bremzēja būtisku tiesiskuma jautājumu risināšanu. Tā, piemēram, Andrejs Judins netika apstiprināts Augstākās tiesas senatora amatā, bet deputāti, kuri balsoja pret, sava balsojuma iemeslus sabiedrībai pirms balsojuma neizskaidroja. Par šo un citiem pret tiesiskumu vērstiem balsojumiem būs iespēja diskutēt plašāk tikšanās laikā. Ikviens interesents ir aicināts piedalīties diskusijā ar saviem vērojumiem, viedokļiem un ierosinājumiem!