ceturtdiena, 2012. gada 17. maijs

Mazāk gaidām Laimes lāci


Šodien ikgadējais ziņojums Saeimai par Ministru Kabineta paveikto un iecerēto darbību tika pieņemts zināšanai bez vērienīgām diskusijām. Tas pamatā tāpēc, ka Saeimā vairs nav politiķu, kas gatavi mētāties ar “sabrauktu ezīšu” salīdzinājumiem. Pat Saskaņas centra politiķi, kas uzstājās debatēs, novērtēja, ka, ņemot vērā kopējo Eiropas situāciju, Latvijai pašlaik klājas relatīvi labi.  

Tas galvenokārt tāpēc, ka Ministru Prezidenta Valda Dombrovska 3. valdības  politiku pēdējā gada laikā ir atbalstījusi sabiedrība. Lai gan ne rekordaugsta, pēc SKDS datiem ir pieaugusi sabiedrības uzticība Saeimai un valdībai. Sabiedrības atbalsts un uzticība izpaužas arī aktīvā līdzdalībā ekonomiskajā attīstībā. Piemēram, šī gada martā Latvijas eksporta apjomi, salīdzinot ar iepriekšējo mēnesi, pieauga par 11% un kopējais eksporta apjoms jau pārsniedz pirmskrīzes līmeni. No Eiropas Savienības valstīm ekonomikas pieaugumu virs 2% šogad Eiropas Komisija prognozē tikai Lietuvai, Polijai un Latvijai. Piemēram, Ungārijas IKP pieauguma prognoze ir negatīva.

Sabiedrības uzticība šādos sarežģītos laikos nebūt nav iepriekšnoteikta vai iepriekš paredzama. Tā liecina par ievērojamu sabiedrības politisku briedumu un spēju pieņemt rūgtu patiesību, nevis pakļauties saldu melu vilinājumam. Mēs redzam, kas notiek valstīs, kur sabiedrība neatbalsta valdības darbu. Piemēram, Grieķija pašlaik ir tikko aizvadītu - 6. maija un pēc mēneša gaidāmu - 7. jūnija - ārkārtas vēlēšanu priekšvakarā.

Valda Dombrovska valdības darbs ir arī augsti novērtēts starptautiski. Piemēram, laikraksts The New York times šī gada 25. martā rakstījamazā Latvija tika minēta kā labs un rets piemērs tam, kā pēc 2009. gada starptautiskās finanšu palīdzības, sasniegt salīdzinoši ātru izaugsmi. Latvijas premjerministrs Valdis Dombrovskis  tika minēts kā paraugs citām valstīm”.  Francijas laikraksts Le Figaro 2011. gada 4. februārī  novērtēja – “Latvijas ekonomiskais varoņdarbs/sasniegums pelnījis ievērību. Pēc smagas lejupslīdes un diviem taupības pasākumu gadiem, pēc izdevumu samazināšanas, kas atbilst 15% no IKP, Latvija beidzot atjauno izaugsmi”. Lai šādā situācijā spārdītu pašreizējās valdības darbu, ir jābūt mazohistam.

Protams, ka Latvijā ne visas problēmas ir atrisinātas - nevienlīdzība iedzīvotāju labklājības ziņā ir viena no visaugstākajām valstīm Eiropas Savienībā. Attīstības līmeņu atšķirības starp pārtikušo Rīgas un Pierīgas reģionu un Latgali, Latvijā ir vislielākās, salīdzinot ar citām Eiropas valstīm.

Tomēr ir skaidrs, ka gaidas pēc prinča zelta zirgā vai laimes lāča, kas uz burvju mājienu atrisinās visas problēmas, ir mazinājušās. Laimes lāči, kas atnāk un noslauka durvju priekšas visiem uzreiz un vienlīdz tīri visiem, neeksistē pat pasakās.

Ministru prezidenta pārraudzībā sagatavotā jaunā valsts Nacionālā Attīstības plāna melnrakstā  teikts - “Nacionālais attīstības plāns 2014. – 2020. gadam balstās uz pieņēmumu, ka ikviens ir orientēts uz savas situācijas uzlabošanu un valsts uzdevums ir radīt tai tik nepieciešamo izaugsmes vidi, kas katram sniedz personīgā izrāviena iespējas”.

piektdiena, 2012. gada 4. maijs

Sarkanbaltsarkanais no attāluma


Sagadījies tā, ka Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas 22. gadadienu sagaidu Armēnijā. Mazliet apskrienas dūša, domājot, ka šajā Latvijai nozīmīgajā dienā nebūšu kopā ar ģimeni mājās un kolēģiem Saeimā. Visskaistākajā un vismainīgākajā mēnesī Latvijā – maijā, kad baltos kastaņu pumpurus dažreiz glāsta saule, dažreiz kapā sniegs. Maijā ir dzimuši mani bērni, daudzi mani radinieki un draugi. 1990. gada 4. maijā piedzima atjaunotā Latvijas valsts, kas uz savām kājām nostājās 1991. gada 21. augustā.

Tomēr ir vērtīgi īslaicīgi pabūt prom un uz Latviju paskatīties no attāluma. Tāda attāluma, ka viss, kas pie mums ir – gan saldais, gan rūgtais, gan cēlais, gan triviālais, gan augšupskrienošais, gan lejupvelkošais, saplūst vienā sarkanbaltsarkanā - dārgā un saudzējamā.

Ar Armēniju man ir īpašas attiecības. No visām Kaukāza valstīm, iespējams, Armēnija ir vissamocītākā. Gruzijas teritoriju ir sakropļojusi Krievijas invāzija 2008. gadā, kas atšķēla tā arī starptautiski neatzītās Abhāziju un Dienvidosetiju. Tomēr izskatās, ka alkās pēc brīvības, Gruziju šī traģēdija ir stiprinājusi.

Armēņi, savukārt, ikdienas savā galvaspilsētā redz un sērīgās dziesmās apdzied savu nacionālo simbolu Ararata kalnu, kas pašlaik pat neatrodas Armēnijas teritorijā un armēņu pilsoņiem vispārīgā kārtībā nav pieejams. Salīdzinājumam, uz mirkli iedomāsimies, ka Brīvības piemineklis atrastos, piemēram, Krievijas valsts teritorijā. Armēnijai ir vēsturiski traģiskas attiecības ar Turciju, tā ir faktiskā kara stāvoklī ar Azerbaidžānu Kalna Karabaha dēļ. Tai atliek paļauties uz lielo kaimiņu – Krieviju.

Pēc prezidenta vēlēšanām 2008. gadā, kad brutālā veidā pēc divu nedēļu demonstrācijām Erevānas centrā tika apšauti opozīcijas protestētāji, es sev apsolīju uz Armēniju vairs nekad nebraukt. Opozīcijai un sabiedrībai bija pacēlums un cerības, ka prezidenta vēlēšanas varētu ko mainīt. Bija pārāk sāpīgi redzēt to visu sabrūkam policijas specvienību izraisītā asins peļķē. Tomēr pēc 5 gadiem atkal esmu šeit, jo svētdien atkal parlamenta vēlēšanas, atkal jaunas cerības, jaunas gaidas. Vecās Erevānas zemā apbūve pilnīgi pazudusi, tās vietā slejas spoži nami ar rietumu zīmolu veikaliem pirmajos stāvos. Gan ubagu, gan elegantu, uz kājāmgājēju purngaliem braucošu auto palicis vairāk. Greznāko Erevānas ielu par slidotavu ziemā pārvērš ledus un agros rītos to ieņem klejojošu suņu bari. Tāda ir Erevāna šodien.

Savukārt pirms kāda laika man sanāca saruna ar kādu Moldovas parlamentārieti. Moldovu īsā pavadā tur tā arī neatrisinātais Piedņestras konflikts, kura rezultātā tur joprojām ir Krievijas armijas klātbūtne. Pusotru gadu kopš 2010. gada rudens vēlēšanām Moldovā beidzot izdevies ievēlēt prezidentu, kas nav komunistiskās partijas mantinieku kandidāts. Svarīgākais jautājums, ko man uzdeva Moldovas kolēģe – kā mēs risinām problēmu, ka katru gadu skolas beidz jaunieši, kas ne vārda nezina valsts valodā. Mums tādu problēmu nav, jo pēc pēdējās tautskaites datiem ļoti labi vai salīdzinoši labi latviešu valodu zina 94% mazākumtautību skolas pabeigušie jaunieši. “Wow, lucky you!”(Kā jums veicas!), ir vērtējums, ko es par Latviju dzirdu Moldovā, Armēnijā, Gruzijā, Maķedonijā, Serbijā.

Mīļie, nečīkstam, Latvijas Valsts ir labākais, kas mums, laimīgajiem starp 197 tautām pasaulē, kurām ir sava valsts, jebkad ir piederējis. Nečīkstam un piedalāmies, liekam galvas kopā, uzņemamies iniciatīvu. To, kas spārda mūsu valsti pie katras iespējas, vienmēr pietiks. Esam to redzējuši neskaitāmas reizes. Pirms spersim savai valstij, vispirms pamēģināsim piedalīties – Latvijas valsts esam mēs paši.