trešdiena, 2011. gada 30. marts

Īpaša iespēja cīruļiem

kafejnīca Kūkotava, Tērbatas iela 10 - 12
Piektdienas, 1. aprīļa rītā, no 8.00 līdz 9.30 aicinu visus, kas vēlas kopā ar mani iedzert tēju,  uzkost cepumus, parunāt par manu darbu Saeimā un citiem jautājumiem, tikties kafejnīcā "Kūkotava" Rīgā, Tērbatas ielā 10 - 12.


Šis nav joks, es tur tiešām būšu! 

ceturtdiena, 2011. gada 24. marts

Futbols peldbaseinā





Budžeta konsolidācija kopš 2009. gada ir bijusi kā futbola spēle peldbaseinā, problēma tā, ka daži, ignorējot spēles noteikumus, turpina peldēt. 

Pēc dažām sarunām ar protestētājiem pie Saeimas nama 24. martā un padaloties iespaidos ar kolēģiem Saeimas deputātiem, secinājām, ka lielākā sāpe pie Saeimas sanākušajiem cilvēkiem bija par to, ka mūsu valstī visi ir vienlīdzīgi, bet citi ir vienlīdzīgāki par citiem. Proti, ka visi it kā kopā esam vienojušies, ka peldbaseinā spēlēsim futbolu, t.i. ejot smagu budžeta konsolidācijas ceļu, mēģināsim samērot valsts ieņēmumus ar izdevumiem, bet daļa no spēlētājiem, ignorējot noteikumus, metas peldus.

Vēl pirms tam, kad šodienas protestētāji sāka pulcēties pie prezidenta pils, Saeimā notika plašas debates par grozījumiem Autopārvadājumu likumā. Satiksmes ministrija aizstāvēja viedokli, ka pašreizējā situācija, kurā pasažieru autopārvadājumu tirgū darbojas daudz mazu komersantu, atstāj negatīvu ietekmi uz tiem uzņēmumiem, kas ir uzvarējuši konkursos un saņem valsts dotācijas autopārvadājumu maršrutiem – gan rentabliem, gan nerentabliem. Jau ierastais ‘mazā pilsoņa’ aizstāvis deputāts Ainārs Šlesers vaimanāja par to, ka, atļaujot autorpārvadājumu tirgū darboties arī citiem spēlētājiem, tiek apdraudētas attālo novadu iedzīvotāju pārvietošanās iespējas. Patiesībā ir tā, ka pašreizējie autopārvadātāji ir tikuši pie ļoti izdevīgiem līgumiem ar valsti, kas ir spēkā līdz 2020. gadam. Šie līgumi šiem autorpārvadātājiem ar valsts dotācijas palīdzību garantē pilnu zaudējumu kompensāciju un 3.8 procentu peļņu. Kurš gan negribētu tikt pie tik izdevīga, bezriska līguma šajos skarbajos laikos? Kurš gan negribētu peldēt, kamēr citi spēlē futbolu?

Šādu piemēru, ka dzīvojam ar acīm redzami valstij neizdevīgiem līgumiem un lēmumiem, kas ļauj atsevišķiem indivīdiem vairot savu turību, ir milzums. Piemēram, 2008. gadā valsts noslēdza līgumu ar Lattelecom, kas valstij, salīdzinājumā ar Igauniju, par sabiedriskās televīzijas apraidi liek pārmaksāt 3 reizes, sauktu arī par “digitalizācijas maksu”. Tāpat valstij daļēji piederošā airBaltic nesaprātīgi pārdotā zīmola atgūšanai Latvijas valstij vajadzētu tērēt milzu naudu.

Domāju, ja nebūtu šādu smalki un nekaunīgi savērptu valsts nozagšanas shēmu, būtu arī daudz vieglāk sabiedrībai paskaidrot, kāpēc mums nepieciešama budžeta konsolidācija un kāpēc mēs nevaram atļauties katru dienu iztērēt 2 miljonus latu nenopelnītas naudas, kā to darījām 2010. gadā. Tāpat būtu daudz vieglāk runāt par to, ka jāatceļ piemaksas pie lielajām pensijām, jo šādu piemaksu sistēmu mūsu valsts nevar uzturēt un mēs vistiešākajā veidā apēdam savu bērnu nākotni. Tāpat arī būtu vieglāk vienoties, ka maksāt algas aploksnēs ir principā nepareizi un nepieņemami.

Lai cīnītos ar valsts nozagšanu, 2002. gadā tika izveidots KNAB. Diemžēl šodien, kad no KNAB sabiedrībai vajadzētu saņemt visskaidrākos signālus, ka smagajā futbola spēlē būs jāpiedalās visiem, pēc vienādiem noteikumiem, tajā skaitā arī augstām amatpersonām, šādu KNAB darbu traucē KNAB priekšnieks, kas KNAB vadošos darbiniekus dzenā, dodot tiem prettiesiskas pavēles un uzdevumus skat. šeit

ceturtdiena, 2011. gada 10. marts

KAS NOTIEK SAEIMĀ?

Latvijas Nacionālā bibliotēka Kr. Barona ielā 14

VIENOTĪBAS deputātes aicina iedzīvotājus uz tikšanos.


VIENOTĪBAS Saeimas frakcijas deputātes Rasma Kārkliņa, Lolita Čigāne un Ilze Viņķele aicina uz diskusiju par aktualitātēm Saeimā. Tikšanās notiks 2011. gada 11. martā no plkst. 14:00 līdz 15:30 Latvijas Nacionālās bibliotēkas Izstāžu zālē Krišjāņa Baronā ielā 14, 2. stāvā, 223. telpā. Saeimas deputātes aicina iedzīvotājus diskutēt par Saeimā pieņemtajiem lēmumiem un Saeimas darbu.

trešdiena, 2011. gada 9. marts

Lode ēdamgaldā

Kāds dīvains raksta nosaukums, daudzi nodomās. Citi iedomāsies par pretstatiem, ko abas nosaukumā ietvertās lietas iemieso – lode – karš un šausmas, ēdamgalds – māju patvērums un miers. Tomēr tieši šāds pretstats jau kādu laiku grezno manas ģimenes virtuvi. Mūsu opis pagatavoja ēdamgaldu no vairākus simtus gadus vecā ozola, ko vētra bija nogāzusi blakus mūsu mājai. Zāģējot ozola stumbru atsevišķos dēļos, zāģis nokaucās vien, uzdūries un uz pusēm pārzāģējis koka vidū iesprūdušu lodi.

Manas lauku mājas atrodas netālu no Kurzemes hercogistes hercoga Pētera laikā plašu ievērību baudījušās, savulaik skaistās Kroņvircavas pils. Viena no pilij piederošajām muižām ir bijusi mūsu mājvietā. Šodien par pagātnes greznību liecina ap trīssimt gadu vecu ozolu un kastaņu alejas abās mājas pusēs, pamatīgi, 1906. gadā izbūvēti pagrabi un mājas bēniņos atrodams sens misiņa jūgendstila lampas rāmis. Muižas ēka pirmā pasaules kara laikā nodega, otrā pasaules kara laikā pagalmā aiz mājas bija kara lazarete un daļu mājas izmantoja gan padomju, gan vācu armija. Par kariem un postu tiešā mājas tuvumā vēl šodien liecina mežā atrodamie ierakumi, kur šodien plašās alās ērti iekārtojušās lapsas.

Sēžot pie sava ēdamgalda parasti prātojam, vai šī varētu būt pirmā vai otrā pasaules kara lode. Sarunu gaitā parasti aizprātojamies tālāk, domājot par šī spilgtā simbola plašāko nozīmi. Latvijas koki ir pilni ar lodēm un Latvijas mežos ir plašas iespējas lapsām rīkot alas bijušajos kara ierakumos. Lai gan pagājušais gadsimts ar diviem postošajiem kariem ir bijis īpaši skarbs, arī iepriekšējie gadsimti latviešiem nav bijuši saudzējoši. Lai gan karus taisa pasaules varenie, tajos cieš “mazais pilsonis”, kam klētī glabājas graudi, kūtī govs un pagrabā kartupeļi.

Biežie kari, posti, izsūtīšanas, bēgļu gaitas, iesaukšanas svešās armijās, latviešiem ir radījuši dažas spilgtas mentalitātes iezīmes, kas mūs padara mazāk spējīgus piemēroties šodienas izaicinājumiem un it īpaši būvēt stipru un modernu valsti.

Pirmā īpašība ir savstarpēja neuzticība, kas rada nespēju sadarboties un atbalstīt vienam otru, jo pierasts, ka aiz stūra vienmēr glūn laupītājs. Otrā īpašība ir īstermiņš, jo nekas nekad nav bijis ilgstošs – latvieši pacēla galvu pirmās atmodas laikā un melnā sotņa nodedzināja to mājas, Latvijas brīvvalsts starp kariem pastāvēja vien 22 gadus. Ilgtermiņa nav un viss labais ātri beidzas. Trešais, sava un savas ģimenes nevis kopējā labuma izjūta. Kad pirmā pasaules kara laikā bēgļu gaitās no Kurzemes devās ģimene ar maziem bērniem un lopiem, tas bija viss par ko uztraukties. Pēc kādiem 25 gadiem šie bērni, iespējams, lopu vagonā ceļoja uz Sibīriju, uztraucoties par saviem bērniem.

Šādu īpašību kopums ir nopietns izaicinājums šodien, kad Latvijas valstij ir daudz smagu problēmu – lauku iztukšošanās, draudīga demogrāfiskā situācija. Vācu ekonomists Alberts Hiršmans uzskata, ka, sabiedrībām nonākot grūtībās, tās parasti izvēlas vienu no divām reakcijām – paceļ balsi, mēģinot mainīt situāciju, vai bēg (voice vai exit). Lai latvieši izvēlētos “balsi” nevis bēgšanu, mums jāmācās vienam otram uzticēties, domāt ilgtermiņā un apzināties kopējo labumu, izmantojot gluži jaunu laimes formulu. No nulles summas formulas: jo tev sliktāk, jo man labāk, uz - katra atsevišķs labums veido un pastiprina kopēju labumu. Milzīgs izaicinājums, vai ne?

ceturtdiena, 2011. gada 3. marts

Liels zaudējums un maza uzvara

Liels zaudējums un maza uzvara

Pirms nedēļas, uzrunājot Saeimu, bijušais tiesībsargs Romāns Apsītis atzina, ka vislielākais izaicinājums viņam, esot tiesībsarga amatā, bija tas, ka viņš nebija speciālists tiesībsarga pamatjomā – cilvēktiesībās. Cilvēktiesību domāšana ir īpašs domāšanas veids, kas, praktizēts konsekventi, neļauj kā vējrādītājam grozīties, izvērtējot tādus sabiedrībā pretrunīgi vērtētus notikumus kā 16. marts un geju praids, bet liek uz tiem skatīties caur pamattiesību – pulcēšanās brīvības prizmu.

Šodien Saeimas ieceltais tiesībsargs Juris Jansons nav cilvēktiesību eksperts un nespēj uz katru sabiedrības norisi raudzīties no cilvēktiesību prizmas. Interesanti, ka tieši Jura Jansona ievēlēšanu amatā šodien Saeimā enerģiski atbalstīja arī Saskaņas centra deputāts Boris Cilēvičs, kas Eiropas cilvēktiesību organizācijā Eiropas Padomē ir ieguvis aktīva un principiāla cilvēktiesību cīnītāja reputāciju.

Līdztekus belzienam, ko Saeima šodien sagādāja Latvijas cilvēktiesību situācijai, Saeima lēma par vēl vienu jautājumu, ko, atšķirībā no šī lielā zaudējuma, var uzskatīt par mazu uzvaru.

Neviens īsti nezina šī priekšlikuma patieso izcelsmi, tomēr pēc Valda Dombrovska valdības izveidošanas pagājušā gada novembrī, valdības deklarācijā uzradās teikums par to, ka, optimizējot valsts pārvaldi, jālikvidē t.s. Plānošanas reģioni. Domāju, ka lielākā daļa sabiedrības par plānošanas reģioniem neko īpašu nav dzirdējuši un visu citu 800 valdības deklarācijā noteikto uzdevumu gūzmā, tie, kas valdības deklarāciju lasīja, šo uztvēra pozitīvi, kā mēģinājumu atbrīvoties no nevajadzīga administratīvā aparāta. 

Tomēr iedziļinoties jautājuma būtībā, atklājās, ka pieci plānošanas reģioni, ko pirms apmēram 10 gadiem brīvprātīgā kārtā izveidoja pašvaldības un kopš 2006. gada finansē valsts, ir neaizstājamas administratīvas vienības, kurām vienīgajām ir pārskats pār sabiedriskā transporta organizāciju attiecīgajā reģionā, kas var veikt krīzes pasākumu koordināciju un izstrādāt reģionu attīstības plānus, analizējot attiecīgo reģionu spēcīgās un vājās puses. Mazajiem un vidējiem novadiem, kas izveidojušies pēc administratīvi teritoriālās reformas, pašiem šādas darbības nav pa spēkam. Izrādījās, ka valstij šobrīd izmaksājot  700 000 gadā, visi plānošanas reģioni kopš 2006. gada reģionu attīstībai ir piesaistījuši 10 miljonus latu dažādos Eiropas Savienības finansētos projektos. Mazām un vidējām pašvaldībām šādu projektu piesaiste un līdzdalība tajos vienkārši nav pa spēkam.

Pētot jautājumu tālāk, atklājās, ka aiz iniciatīvas likvidēt plānošanas reģionus stāv t.s. Lielo pilsētu asociācija un īpaši divas “lielas” Kurzemes pilsētas – Ventspils un Liepāja, kas jau šobrīd saņem ievērojamu dažādu projektu finansējumu un kuru pārstāvjiem acīm redzami nav nekādu problēmu atspert atbildīgo ministriju durvis un pašām sev piesaistīt ievērojamu dažādu projektu finansējumu. Tieši Lielo pilsētu asociācija uzskatīja, ka pašreizējās plānošanas reģionu funkcijas tikpat labi var veikt "lielās" pilsētas.

Interesanti, ka šāds egoisms piemīt pamatā tikai divām “lielajām” pilsētām, jo, piemēram, Latgales reģiona pilsētas – Daugavpils un Rēzekne ir acīm redzami sapratušas, ka, savstarpēji sadarbojoties, kopējais labums ir lielāks un atbalsta Plānošanas reģionu saglabāšanu.

Saeima šodien vienbalsīgi pieņēma lēmumu “atzīt par acīmredzami nelietderīgām darbības, kas vērstas uz plānošanas reģionu likvidēšanu, reorganizēšanu vai citādu būtisku to statusa mainīšanu vai funkciju mazināšanu, līdz šāds uzdevums Ministru kabinetam netiek paredzēts likumā”.  Protams žēl, ka daudz deputātu enerģijas aizgāja šīs acīm redzami nejēdzīgās, egoistiskās iniciatīvas demontāžai, tomēr mazu uzvaru šajā ziņā Saeima šodien varēja svinēt.