piektdiena, 2010. gada 13. augusts

Mikrokosms Vērmanes dārzā

Senie grieķu filozofi runāja par mikrokosmu un makrokosmu, kā arī dažādu citu “kosmu” attiecībām, uzskatot, ka katrs no tiem ietver sevī citu “kosmu” struktūru. Tātad, mikrokosmā ir visi makrokosma elementi, tikai saspiestā veidā. No šī viedokļa, manis vakar pavadītās pāris stundas sarunās ar cilvēkiem Vērmanes dārzā piedāvā Latvijas sabiedrības modeli. Nu labi, varbūt ne sabiedrības modeli kā tādu, bet gan momentuzņēmumu, kura uzņemšanas brīdī visi ģimenes locekļi ir saskrējuši kopā, varbūt tikai Pēteris un Anna aizkavējušies virtuvē.


Gaismas spēku aģenti 

Tikai tāda nācija kā mēs, kas pēdējos 150 gados ir gājusi cauri dzimtbūšanas atcelšanai, intensīvai turības un izglītības uzkrāšanai, muižu dedzināšanai un soda ekspedīcijām, bēgļu gaitām, pirmajam pasaules karam, valsts atjaunotnei, deportācijām, otrajam pasaules karam un totalitārismam, var radīt šādus sīkstus, rūdītus optimistus. Šodienas stāsts par oligarhu pārņemto valsti šiem rūdītajiem optimistiem ir tikai viena lappuse vēstures drāmā. Šie cilvēki sevi izjūt kā mūžīgus gaismas spēku aģentus, kas zina, ka šajā vietā un laikā cīņa nekad nebeigsies. Viņi dzied koros, tiekas savās saliedētajās kopās, un enerģiskākie no viņiem arī aktīvi apstrādā kaimiņus un draugus, vedot tos pie prāta.  “Vai, meitiņ, man viss ir skaidrs, es arī kandidētu un ietu cīnīties, ja būtu jaunāka un visi mani draugi tāpat”, ar plašu žestu saka, baltā, tamborētā jaciņā ģērbtā kundze ar saldējumu rokā. Dodos tālāk enerģiska un pacilāta.

Nepiederīgie 

“Dochenka, ja negrazhdaninka, golosovatj ne magu. Latishkij ne znaju. Vse sovetskie vremena s voenimi rabotala”* steidzīgi, bet laipni nosaka puķainā kleitā ģērbtā kundzīte. Gribētu un varētu kļūt par pilsoni, bet esot par vecu, lai to darītu. Tomēr nesūdzas. Iespējams, ka Krievijā valdošais karstums un posts dod iemeslu tam, lai Latviju, ar visām tās nebūšanām, redzētu kā īstenu miera ostu bangojošajā pasaules okeānā.

Riskēšu un uzrunāšu inteliģenta izskata jauno sievieti, kas uz soliņa lasa grāmatu angliski. Skaistā latviešu valodā  sieviete laipnu paskaidro, ka viņa nav Latvijas pilsone un tāpēc vēlēšanās nevarēs piedalīties. Pirms 10 gadiem apprecējusies ar norvēģi, viņa un tagad arī viņas bērni, tāpēc ka dubultpilsonība Latvijā nav atļauta, nostādīti izvēlas priekšā, kuru pilsonību izvēlēties. Latvijas pilsonība ir uzdota. Domājams, uz visiem laikiem. Pie Latvijas nekas neturot, ģimenes mājas laukos nolīdzinātas pēc vecvecāku izvešanas. Nodomāju - laikam jau kaut kāda dīvaina vilkme tam Vērmanes dārza soliņam tomēr ir, jo, ja tā skatās, pasaulē taču ir tūkstotis citu vietu, kur pavadīt atvaļinājumu.

Praktiķi

Gados jauni cilvēki, kas ir piedzimuši Latvijā un redzējuši to tādu, kāda tā ir. Ideālā Latvija ar visiem tās trūkumiem ir tepat un tagad. Galu galā, ir arī daudz sliktākas vietas, kur dzīvot.  Šie ir rosīgi cilvēki, kas saprot, ka daudz kas ir pašu rokās. Viņi māk no dzīves paņemt to, ko tā dod – salīdzinoši drošu vidi, iespēju izpausties, foršus draugus. Nu tā, dzīvei nav ne vainas. Protams, ka ies uz vēlēšanām. Bez patētiskuma un dramatisma.

Sirsnīgs paldies visiem, kas ar mani runāja un uzticējās!


 *Meitiņ, esmu nepilsone, balsot nevaru. Latviešu valodu nezinu, jo padomju laikā ar armijniekiem strādāju.

2 komentāri:

  1. Visi Latvieshi gaida kad 10. Saeima atcels ierobezojumu registret Latvijas pilsonibu etniskiem Latvieshiem! no Australijas... Krievijas... Brazilijas... Dubultpilsonibu vareja registret lid 01.07.95...

    AtbildētDzēst
  2. Interesants vārda "uzdota" lietojums. Tā šad tad saka trimdas latvieši, lai gan Latvijā un pat klaidā izdotās vārdnīcas šādu nozīmi vārdam nemin.

    AtbildētDzēst