pirmdiena, 2011. gada 31. janvāris

Kur ir un kur nav vērts būt

Pagājušo nedēļu kā Latvijas Saeimas pārstāve pavadīju Strasbūrā, Eiropas Padomes Parlamentārajā asamblejā. Eiropas Padome ir izveidota 1949. gadā un ir senākā starptautiskā organizācija, kas ietver gan tās valstis, kas ir Eiropas Savienībā, gan tās, kas, visticamāk, kādreiz būs Eiropas Savienībā (Horvātija, Serbija, Maķedonija), gan bijušās padomju valstis, kas, visticamāk, nekad nebūs Eiropas Savienībā (Armēnija, Azerbaidžāna, Krievija).

Latvija Eiropas Padomē iestājās 1995. gadā un toreiz šai pievienošanās bija milzīga simboliska nozīme, jo tas apliecināja Latvijas piederību neatkarīgu un demokrātisku valstu ģimenei. Pievienojoties toreiz, Latvija ieguva nozīmīgu starptautisku platformu mūsu valsts pēctecības skaidrošanai, apliecinot, ka neesam valsts, kas ierobežo minoritāšu tiesības. Latvijas pārstāvji Eiropas padomē nodrošināja, ka Latvija tika izslēgta no Eiropas Padomes monitoringa 2006. gadā, apliecinot, ka Latvija ievēro cilvēktiesības un respektē minoritāšu tiesības. Šodien Latvijai, protams, ir daudz citu platformu, kur paust savu nostāju un Eiropas padome ietekmes ziņā spēkojas gan ar Eiropas Drošības un Sadarbības Organizāciju (EDSO), gan Eiropas parlamentu. Ietekmīga valsts Eiropas Padomē ir Krievija, tāpēc reizēm Eiropas padomē jūtama tendence uz dažu valstu cilvēktiesību pārkāpumiem raudzīties bargi (piemēram, Baltkrievijas), bet uz citu vairāk garām ejot (piemēram, pašas Krievijas).

Pagājušajā nedēļā Eiropas padome ieguva prominentu vietu starptautiskajos medijos, jo pamatīgi sagatavotā ziņojumā uzdrīkstējās pateikt visiem zināmo, bet ērtības labad pieklusināto faktu, ka, mēģinot saglabāt kaut kādu mieru un stabilitāti kara plosītajā bijušajā Dienvidslāvijā, starptautiskā sabiedrība pievēra acis uz Kosovas atbrīvošanas armijas pastrādātajām nelikumībām un cilvēktiesību pārkāpumiem. Tāpat Eiropas padomes parlamentārajā asamblejā tika plaši diskutēts par Ungārijas jauno mediju likumu un notikumiem pagājušā gada nogalē Baltkrievijā.

Arī Latvija Eiropas padomes parlamentārās asamblejas vai tās komiteju darba kārtībā var nonākt ik brīdi. Latvijas vārds nereti tiek pieminēts, īpaši Krievijas pārstāvju runās, tāpēc ir īpaši svarīgi, ka Latvijas parlamentārieši aktīvi piedalās EP parlamentārās asamblejas darbā, līdzsvarojot un nereti atspēkojot izteiktos pārmetumus par Latvijas mazākumtautību stāvokli vai nepilsoņu tiesībām. Eiropas padomē patiesi ir tādi parlamentārieši, kas ir kā nospriegoti radari, lai izķertu un norādītu nepilnības citu teiktajā par savu valsti. Tomēr, lai šajos atspēkojumos ieklausītos, visvērtīgāk ir piedalīties debatēs un strādāt arī ar citu valstu pārstāvju izvirzītajiem jautājumiem, kas nav tieši saistīti ar Latviju.

piektdiena, 2011. gada 28. janvāris

Pie mums un Grieķijā


Atceļā no Eiropas Padomes parlamentārās asamblejas, kur kā Saeimas deputāte pārstāvu Latviju, sanāca pāris stundu gara saruna ar gados jaunu parlamentārieti no Grieķijas. Viņa deputāta darba ilgums gan bijis 12 reizes garāks par manējo – mani trīs mēneši pret viņa trīs gadiem, tomēr uzreiz vienojāmies, ka parlamentārieša darbs, ja to mēģina darīt no sirds, ir sarežģīts, lai gan detaļās būtiski atšķirīgs.

Cita starpā pārrunājām, kā grieķu kolēģis veido attiecības ar vēlētājiem. Lai gan viņš ar ģimeni dzīvo Atēnās, viņa vēlētāji atrodas vēstures bagātajā Teselajas reģionā, tāpēc katru nedēļas nogali nākas pavadīt tur, tiekoties, dzerot tēju, runājot ar vēlētājiem. Ja to nedarītu, uzreiz kristu nežēlastībā. Es savukārt aprakstīju, kā piektdienās tiekos gan ar individuāliem vēlētājiem, gan nevalstiskajām organizācijām un, laikam paliekot siltākam, ar riteni apbraukāšu Rīgas priekšpilsētas, uzrunājot cilvēkus. Tāpat izstāstīju, ka Latvijā daudzi deputāti darbojas sociālajos tīklos, raksta blogus, tomēr saiknei ar vēlētājiem noteikti būtu jābūt ciešākai.

Grieķijā vēlētāji ar deputātiem vēloties runāt tikai klātienē, un viņu vēlmes esot ļoti konkrētas – sagādā man darbu, iekārto darbā manus ģimenes locekļus, aizdod man naudu, izkārto finansējumu manam projektam. Uz manu atbildi, ka man nekad neviens vēlētājs šādas prasības nav izvirzījis, grieķu kolēģis bija ļoti izbrīnīts, un jautāja, par ko tad es ar vēlētājiem runājot. Stāstīju, ka tikšanas ar vēlētājiem man ir bijušas gan konkrētu likumdošanas iniciatīvu iedvesmas avots, gan bijušas būtiskas, veidojot manu izpratni par dažādām dzīves jomām un procesiem valstī.
- Tad jau jūs strādājat kā Eiropas parlaments – domājat par plašiem likumdošanas jautājumiem, nevis risināt konkrētu indivīdu problēmas, ar apbrīnu novilka kolēģis.

Grieķu kolēģa vērtējumā šī patronāžas sistēma, kurā katrs, kas ir ievēlēts amatā, par savu pienākumu spiests uzskatīt darba un citu labumu sagādāšanu saviem draugiem, atbalstītājiem un radiniekiem, radījusi situāciju, ka valsts un pašvaldību administratīvais aparāts ir nesamērīgi uzpūsts un ir faktiski nereformējams. Pat pēc dramatiskiem griezieniem valsts budžetā, 2011. gadā Grieķijas budžeta deficīts būs vairāk nekā 7 procenti. Kopējais Grieķijas parāds jau šodien ir 150 procenti no IKP (salīdzinājumā – Latvijā attiecīgi 5.4% un apmēram 50%).

Kad atvadījos no sarunas biedra, viņš aizsoļoja reģistrēties lidojumam biznesa klasē.



svētdiena, 2011. gada 23. janvāris

Kam valstij ziedot

Valsts kapitālsabiedrības kopsummā 2010. gadā dažādām organizācijām ziedoja 5.5 miljonus latu. Ja šī nauda būtu ieskaitīta 2011. gada valsts budžetā, sāpīgās konsolidācijas apjoms, kas pašlaik ir dienas kārtībā, samazinātos par 10 procentiem. Presē jau skaļi izskanējis, ka “Latvijas valsts meži” ziedojuši 200 000 Ls diviem Ventspils sporta klubiem, “atbalstam futbola kā sporta veida attīstīšanai”. Tāpat 60 000 Ls ziedoti “sociāli politiskai novada attīstības biedrībai „Līvāni” atbalsta sniegšanai pieaugušo, jauniešu un veterānu sporta aktivitātēm Latgales reģionā un Līvānu novadā”. Ar 55 000 Ls atbalstīta šaušanas sporta attīstība, ar 75 000 Ls atbalstīta Latvijas Jātnieku federācija. Biedrība „Tautas sporta asociācija” no Latvijas valsts mežiem saņēmusi gandrīz 40 000 Ls Latvijas makšķernieku dalībai makšķerēšanas sporta pasaules spēlēs (!).

Atkarīgi no vērtētāja gaumes, ziedojumu sarakstā var atrast arī tādus, kas lielākā mērā nekā minētie atbilst plašākas sabiedrības interesēm. Tomēr, apskatot ziedojumu sarakstu, lēmumiem par lielāko daļu no šiem ziedojumiem, un it īpaši “Latvijas valsts mežu” ziedojumiem, nav skaidri saprotama pamata. Turklāt, “Latvijas valsts mežu” lēmums par kopsummā 2 miljonu Ls ziedojumu piešķiršanu, ir pieņemts pašā gada nogalē, 29. decembrī. Kontrastam, Latvenergo, kas 2010. gadā ziedoja kopsummā nedaudz zem 70 000 Ls, savā mājas lapā ir publicējis informāciju par savu ziedošanas politiku.  

Šajā situācijā rodas jautājums, vai kapitālsabiedrībām vispār būtu jābūt tiesībām ziedot, jo tās  rīkojas ar mantu, kuras maza daļa ir ikviena sabiedrības locekļa īpašums. Ja kapitālsabiedrības ziedo, tad šīs mantas pārdales principiem vajadzētu būt skaidriem un saprotamiem ikvienam. Šobrīd esošais regulējums* nav pietiekams, lai nodrošinātu pārliecību, ka ziedojumi tiks izlietoti sabiedriskā labuma vajadzībām.

Domāju, ka ir pieņemami valsts kapitālsabiedrībām ziedot divu mērķu labad. Pirmkārt, izcilības atbalstam. Tā var būt izcilība zinātnē, mākslā vai sportā, tomēr šeit ļoti svarīgi ir noteikt, ka visiem sabiedrības pārstāvjiem ir vienādas tiesības pieteikties un nominēt izcilības, pierādot pamatojumu. Tomēr lielākā daļa kapitālsabiedrību ziedojumu būtu jāvelta pilsoniskās sabiedrības atbalstam, jo citādi Latvijā nebūs iespējams sasniegt 2010. gada vasarā Saeimā pieņemtās “Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģijas līdz 2030. gadam” definēto mērķi “2030. gadā Latvija būs plaukstoša aktīvu un atbildīgu pilsoņu valsts”. Latvijas pilsoņi 2029. gada 31. decembra rītā nepamodīsies aktīvi un atbildīgi, ja tiem pamazām par tādiem nebūs iespējas kļūt.  

Kā svaiga ūdens malks izslāpušajiem Latvijas biedrībām bijis Norvēģijas valdības lēmums Latvijas pilsoniskās sabiedrības attīstībā no 2007. līdz 2010. gadam ieguldīt 5 miljonus eiro. Kvalitatīvu pieteikumu uz šo finansējumu allaž bijis  daudz vairāk nekā esošais budžets. Domāju, ka tas būtu tikai likumsakarīgi, ja valsts kapitālsabiedrības tieši pilsoniskās sabiedrības attīstības vajadzībām ik gadus ziedotu vairākus miljonus latu, uz kuriem konkursa kārtībā varētu pieteikties biedrības un nodibinājumi. Tas patiešām palīdzētu sasniegt “Stratēģijā 2030” nosprausto mērķi.    


*Likums “Par valsts un pašvaldību finanšu līdzekļu un mantas izšķērdēšanas novēršanu”. Likums, cita starpā, paredz, ka “Valsts un pašvaldību institūciju noslēgtie dāvinājuma (ziedojuma) līgumi, kā arī informācija par dāvinājumiem (ziedojumiem), kas izdarīti šā likuma 10. pantā noteiktajā kārtībā, uzskatāma par vispārpieejamu informāciju un ir ikvienam pieejama saskaņā ar Informācijas atklātības likumu.   

sestdiena, 2011. gada 8. janvāris

Kā apdzīvot valsti

Slutišķi vasarā 

Dabas īpašo untumu apstākļos, kā pašreizējā sniega uzplūdos, parasti iedomājos par Slutišķu ciemu Daugavpils novada Naujienes pagastā. Slutišķi atrodas starp Krāslavu un Daugavpili, Daugavas krastā, piektā Daugavas loka spicē. No vienas puses to ieskauj Daugava, no divām pusēm – īpatnēji, Latvijas apstākļiem augsti Daugavas senlejas pauguri. Šajā ciemā 18.- 19. gs apmetās vecticībnieki un šī vieta ideāli atbilda viņu pašizolācijas vēlmēm. Šodien Slutišķos dzīvo 12 iedzīvotāji, kas, cerams, ir paspējuši iegādāties labi daudz sveces šajā sniegiem pārbagātajā ziemā.

Par Latviju bieži tiek runāts kā par mazu valsti ar mazu nāciju. Manuprāt, patiesība tomēr ir atšķirīga. Patiesībā mēs esam maza nācija, kas apdzīvo salīdzinoši lielu teritoriju. Piemēram, Nīderlandē 16 miljoni iedzīvotāju dzīvo teritorijā (41 tk. km2), kas ir par vienu trešdaļu mazāka nekā Latvijas (64 tk km2). Salīdzinot ar 239 pasaules valstu un neatkarīgu teritoriju iedzīvotāju blīvumu, Latvija ir 175. vietā (http://esa.un.org/unpp/) ar 35 iedzīvotājiem uz kvadrātkilometru. Protams, mūsu iedzīvotāju blīvums ir daudz augstāks nekā, piemēram, tradicionālajā nomadu sabiedrībā Mongolijā, kur 2.6 miljonu iedzīvotāju apdzīvo milzīgu teritoriju un kuru blīvums ir 1.7 iedzīvotāji uz km2. Tomēr, apskatot mazāk ekstrēmus piemērus, ziemeļvalstis Somiju, Zviedriju un Norvēģiju, to iedzīvotāju blīvums ir līdzīgs vai  vēl mazāks nekā Latvijas.

Šajā situācijā ir skaidrs, ka ir nepieciešams konkrēti domāt par to, kā apdzīvot valsts teritoriju. Piemēram, Zviedrijā ilgus gadus ir pastāvējusi tā sauktā “atvērto ainavu” (öpna landskap) politika, kas paredz valsts atbalstu laukos dzīvojošajiem, lai laukus saglabātu neapmežotus.  Iepriekšējā gadsimta 20-30. gados Latvijas valsts sniedza īpašu atbalstu Latgalē, pierobežā dzīvojošajiem ķieģeļu ēku būvniecībai, lai Latvijas austrumu daļa nepaliktu neapdzīvota. Šodien ir skaidrs, ka pilnīgi visu teritoriju vienlīdzīga attīstība Latvijā diemžēl ir nepiepildāms sapnis, kaut vai šādu prakisku iemeslu dēļ – to finansēt var atļauties tikai bagātas valstis, daudzos attālos pagastos nav vairs palikuši iedzīvotāji, kas varētu būt pagastu attīstības dzinējspēks, ir pagasti, kuros zeme pilnībā vai lielā mērā pieder citu Eiropas Savienības valstu, īpaši Skandināvijas valstu, pilsoņiem. 

Šādā situācijā dzīve attālajos Latvijas reģionos var kļūt gan par cietumu, gan īpašu greznību.  Reģionālās attīstības domāšanai jābūt vērstai uz to, lai no “cietuma” atbrīvotu tos, kas piespiedu kārtā šādā cietumā ir iesēdušies, dzīvē piepildot Stratēģijas 2030 “inteliģentās saraušanās” principu (http://www.latvija2030.lv/upload/latvija2030_saeima.pdf), veicinot trūcīgo cilvēku apmešanos tuvāk reģionālajiem centriem, kur tiem pieejamas lielākas personiskās izaugsmes iespējas. Attiecībā uz tiem, kas var atļauties dzīvot laukos kā greznību, tiem vajadzētu kļūt par vietējās rosības dzinējspēku. Tam gan praksē nereti traucē tas, kas tie, kuriem ir pagastu un novadu vadības groži, labāk mēģina stūrēt mirušu zirgu nekā dalīties zirga vadības grožos ar citiem.