trešdiena, 2015. gada 29. jūlijs

Kāda spilgta ceļojuma piezīmes IV

Latvijā dzīve ne vienmēr ir viegla, bet dzīvei šeit piemīt īsta garša”, tā nesen spriedām ar draugiem, kas visi pazīst Latviju, bet daži pašlaik šeit dzīvo, daži ne. Lai garšas palete būtu pilnīga, tai jābūt gan saldai, gan sāļai, gan rūgtai. Tai jābūt maigai un spēcīgai, izaicinoši citādai, bet arī mīļi pierastai. Tāda ir mūsu Latvija. Dažāda. Reizēm par Latviju domāju kā par bezgaldaudzām kabatām bagātu tērpu – katrā kabatā ienirstot atklājas pilnīgi cita pieredze, reizēm skaista un pacilājoša, reizēm biedējoši smaga. Blakus čakla darba un dzīvesprieka svētīgiem augļiem Latvijā mājo nolaidība, vienaldzība, domāšana īstermiņā. Patiesi garšpilna ir iespēja kopā ar ģimeni, draugiem vai plašāku paziņu loku ceļot Latvijas vasarā.

Teiksmām apvītais Burtnieku ezers dod bagātīgu augsni skaistumam, tomēr paši Burtnieki šķiet vēstām par to, ka to labākie laiki ir krietni aiz muguras. Lai gan miestiņa galvenās ielas malās skaisti sakoptas burtniekiešu mājas, vecā muiža cieš no nevērtības un pamestības, iekoptās takas aizaugušas un lepni iezīmētais un angliski aprakstītais veloceliņš beidzas ar veloentuziasta iekrišanu uz deguna pieezera niedrēs un skaidru sapratni, ka tālāk netikt.

Tomēr netālu no Burtniekiem esošā kaņepju audzētāju sēta “Adzelvieši” kūsā.
Šeit gardo, veselīgo un bezgallatvisko produktu brauc baudīt daudzi. “Adzelviešu” ļaudis sētā savākuši arī senas kaņepju pārstrādes mašīnas un apmeklētāji var praktiski redzēt, kā cieti kaņepju stublāji pārvēršas par saimniecībā un savulaik Kurzemes hercogistes kuģošanā tik nepieciešamām auklām un virvēm. Kolorīta ir “Adzelviešu” saimniece Dzintra, kas pajoko par šodienas laika steidzīgumu: “daži mani mudina, lai stāstu un rādu ātrāk, bet es taču divus vārdus vienā reizē nevaru pateikt”. “Adzelvieši” nesot vienas no iespējamo latviešu pirmvalstiņu vārdiem un šeit no saimniekiem var arī dzirdēt bagātīgu kaņepēm veltītu tautasdziesmu klāstu.

Ja garšas maņas apmierinātas, var doties tālāk uz tuvumā esošo Valmieru. Tur


Valmieras pievārtē var pabūt Daliņa valstībā, izpētot slavenā ātrsoļotāja, pirmā zem Latvijas karoga startējušā olimpiski medaļotā sportista iecerētā stadiona vietu, un, kas vēl nozīmīgāk, basām kājām doties sajūtu takā. Sajūtu takā var gan kārtīgi izbradāties pa okerkrāsas Latvijas mālu, gan uzzināt to, ka Gaujas stāvkrasts diemžēl sarūk par 0.5 metriem pēdējos gados un nākamajām paaudzēm tas rādīsies krietni līdzenāks.


Pusdienās noteikti dodieties uz Valmieras dienvidos esošajām Vīnkalnu mājām. Tās atrodas blakus Mūrmuižai, kur savulaik, tautas augstskolas laikos, bieža viese bijusi filozofe Zenta Mauriņa. “Ak, mums ar šodienas praktisko prātu grūti iedomāties par kādām augstām tēmām tolaik runāja vietējie mūrmuižnieki!”, saka Mūrmuižas bibliotekas vadītāja Gundega Lapiņa. Vīnkalnos mīt laipni
saimnieki, kas Miegupītes krastā izveidojuši daiļu lauku vidi. Tur iespējams pašiem brīvdabas krāsnī izcept īstu itāļu picu, ko Vīnkalnu saimnieki iemācījušies gatavot Itālijā, gan arī izstaigāt vairāk kā simts gadus veco tuneli, kas Miegupītei ļauj netraucēti plūst zem mājām tuvumā esošā dzelceļa.

Pēcpusdienā lielisks apmeklējuma galamērķis būs Cempmuižas “Arāji”, kurās saimnieks Jānis izveidojis koka skulptūru parku un labirintus. Visi, kas burzmas dēļ sargājas doties uz Igaunijas Lotes zemi, savu pusi dienas priekā maziem un lieliem var pavadīt “Arājos”. Tuvu un tālu izslavēti “Arāju” labirinti, kur izvietotas erotiskas skulptūras, kas īpaši iecienītas pirmskāzu ballīšu dalībnieku vidū, tomēr “Arājos” būs daudz interesantu nodarbju dažādu vecumu bērniem un vecākiem.




Ikviena no šīm vietām ir skaista, plaukstoša un slavinājums iniciatīvai, uzņēmībai un izdomai, kas dažādās Latvijas vietās plaukst kā skaisti ziedi. 

otrdiena, 2015. gada 14. jūlijs

Bēgot no bēgļiem

Tāpat kā ģimenes strīdā dažkārt uzzinām par iepriekš neapjaustu rūgtumu, kas gadiem ilgi
krājies, arī jūtīgi jautājumi mūsu sabiedrības dienas kārtībā ļauj precīzāk izprast un izrunāt sabiedrībā gruzdošu neziņu un bailes. Mums tāds šobrīd ir jautājums par bēgļu uzņemšanu. 

Atbildot Itālijas un Grieķijas palīgāsaucieniem, jo migrācija no Ziemeļāfrikas un Tuvajiem Austrumiem tām uzliek neiespējamu nastu, Eiropas Savienības valstu vadītāji ir lēmuši, ka ES dalībvalstīm savā starpā solidāri, atbalstot citam citu, ir jāuzņem 60 000 bēgļu. Tie ir cilvēki, kas atbilst starptautiski aizsargājamas personas statusam, cietuši no kara, vardarbības vai nāves draudiem.

Latvijas valdība ir rosinājusi un Saeimas Eiropas lietu komisija apstiprinājusi Latvijas valsts pozīciju, ka Latvija solidāri piedalīsies šo patvēruma meklētāju uzņemšanā pēc brīvprātības principa, bet neatbalstīs obligātu kvotu noteikšanu. Ja sākotnējais Eiropas Komisijas priekšlikums Latvijai paredzēja 774 bēgļu uzņemšanu, tagad, tajā skaitā ņemot vērā Latvijas argumentus par padomju laikā ievērojami izmainīto valsts etnisko sastāvu, Latvijas valdība lēmusi, ka mēs būtu gatavi uzņemt 250 patvēruma meklētājus, tātad 0,41% no kopējā uzņemamā bēgļu skaita. 
Salīdzinājumam - Turcija no kaimiņos kara plosītās Sīrijas jau uzņēmusi 1,6 miljonus bēgļu. Runājot pārticības kategorijās, Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju ir krietni augstāks par Turcijas.
Eiropas Savienība Latvijas attīstībā ir sniegusi ievērojamu ieguldījumu. Mēs par Eiropas Savienības dalībvalstu mums piešķirto finanšu palīdzību esam remontējuši ceļus, siltinājuši skolas, labiekārtojuši pilsētas un būvējuši kultūrasnamus. Laikā no 2014. - 2020. gadam Eiropas Savienība Latvijas attīstībā ieguldīs vēl 4,4 miljardus eiro, šādu ieguldījumu ziņā ierindojot Latviju 3.vietā Eiropas Savienībā. Kad Latvijas piena ražotājus skāra Krievijas 2014.gadā Eiropas Savienības pārtikas precēm noteiktais embargo, Eiropas Komisija Latvijas piensaimniekiem piešķīra 7,7 miljonus jaunu noieta tirgu meklēšanai.
Kāds kungs, kas 1944. gadā septiņu gadu vecumā kopā ar vēl desmitiem tūkstošiem latviešu bija spiests doties svešumā, nesen sacīja, ka deviņdesmitajos gados pirmoreiz atgriežoties dzimtenē viņam pat sapņos nevarēja rādīties, ka jau 2015.gadā Latvija izskatīsies tik atkopusies, skaista un pārtikusi.
Tas, ka no politiķiem izskan piedāvājumi par 250 patvēruma meklētāju uzņemšanu rīkot referendumu vai arī domas par to, ka šie 250 kara šausmu vajātie cilvēki sagraus mūsu nacionālo identitāti, ir nevis spēka, bet vājuma apliecinājums. Absolūtais vairums Eiropas Savienības dalībvalstu ir apliecinājušas gatavību piedalīties bēgļu uzņemšanā un 250 cilvēki noteikti nav mūsu lepnās un nesaprastās vientulības vērti, jo ja nebūsim gatavi ar citiem sadarboties šajā jomā, īpašu izpratni tad varam arī negaidīt sev svarīgos jautājumos. Labāk jau laikus domāsim par to, kā panākt, lai šie cilvēki sekmīgi iekļautos mūsu sabiedrībā.


trešdiena, 2015. gada 1. jūlijs

Savai valstij audzināts. Dzintars Sodums

Zviedrijā un ASV dzīvojušā latviešu rakstnieka Dzintara Soduma “Savai valstij audzināts” ir Dz. Soduma Latvijas bērnības no 1922. līdz 1941. gadam stāsts. Detaļās bagāts skatījums
uz jauno Latvijas Republiku caur precīzām, lakoniskā izteiksmē smalki rādītām bērnības vasarām Vidzemē, Dikļos un Zemgales Vecumniekos, un Rīgā nodzīvotām ziemām. Bagātīgs, daudzslāņains skats uz brīvās Latvijas lauku dzīvi, kur muižas, dzimtbūšana, Livonija un  Krievijas impērija atstājuši savas pēdas. Spilgti papildināts ar Rīgas kosmopolītiskās dzīves ainām. Sodums īpaši veiksmīgi un, kas vissvarīgākais, ar ideāliem, bet bez idealizēšanas, rāda prieku, grūtības un dilemmas, kas radās, mēģinot visu šo mantojumu sakausēt vienā vienotā Latvijas valstī. Šī laba lasāmviela ikvienam, kurš tiecas tuvāk un dziļāk izprast arī šodienas Latviju.

Spilgts, Vidzemi raksturojošs tēls ir Soduma vectēvs, par kuru Soduma māte Ella saka - “mans tēvs gāja bučot roku baronam Volfam, kad Volfs ieradās Fabrikā. Mēs, bērni, kautrējāmies, ka tā dara”. Beidzoties muižas virsvadībai, Soduma vectēvs ir apjucis – kalēja darbu apjoms samazinās, dažreiz dusmās viņš sit zirgus, un bērni zina, ka tādās reizēs jāpazūd no vectēva acīm. Vectēvs ir arī ekstravagantā elektrības projekta idejas autors, kuram gan neizdodas apgādāt kaimiņus ar elektrību, kā iecerēts. Vecmāmiņa nākusi no Vidzemes hernhūtiešiem, kas līdztekus apgaismībai un pulcēšanās priekam vidzemniekus rosināja arī uz savu latvisko tradīciju piemiršanu. “Neviens te nelietoja alkoholu. Te arī nedziedāja pie galda. Nelikās, ka viņi priecātos. Viņi tikai darīja, kas viņiem likās patīkams”.

Saistībā ar rokas bučošanu, otra vecāmāte no Vecumniekiem par ābolu pārdošanu nopelnīto naudu mazdēlam nopērk pulksteni un gaida atbilstošu pateicību. Puika “zina, ka Ella [māte] nevēlas, lai viņš kādam bučotu roku”. Puika “ņem dāvanas, saka paldies un piepūties stāv viņas priekšā”. Vectēva dzimta no tēva puses cēlusies no somugru izcelsmes votiem, sauktiem par “krieviņiem”, kas Zemgalē ar varu ievesti, jo Livonijas orderim bija nepieciešami Bauskas pils celtnieki.

Soduma darba bagātīgumu nodrošina tas, ka bērnībā ar fenomenālo detaļu atmiņu apdāvinātais rakstnieks dzīvojis gan Latvijas lauku, gan Rīgas vidē un pat baudījis iespēju ceļot uz Berlīni un Londonu. Tas plaši atspoguļo sabiedrības spektru, “Arī apkārtējo tautu ļaudis – vāci, krievi, poļi, žīdi -, ar saviem deputātiem Saeimā teica savu gribu. Valsts maksāja minoritātēm par viņu skolām, lai viņi var savā valodā skolot gribu un balsi. Par to viņi piedalījās kopīgajā spēlē. Stipras dažādas gribas ritēja cita caur citu, cita citu darbinot. Taču kāda iemesla dēļ ļaudis laikam dzīvoja par strauju. No dažādiem, pat pretišķīgiem ļaudīm salikta sabiedrība”.

Soduma darbā spilgti ienāk 1934. gada Ulmaņa organizētais apvērsums. Lai gan viņa ģimenei šis laiks dod nozīmīgu vietu sabiedrībā un pārticību, atmosfēra ir sasmakusi. “Kopš apvērsuma paziņojuma 1934. gada 16. maija rītā ļaužu prāti lēnām sacietēja. Politikas dimensija prātiem bija atņemta. Nostrādājušies un kašķīgi būdami, latvieši bija plūkuši no kontinentālās Eiropas naida, varas un iekāres koka”.  Lai gan pats kritisks pret autoritārismu, Sodums ir pārsteigts, satiekot Londonā dzīvojošos latviešu vienaudžus:  “Abi Zelmeņi [lauksaimniecības atašeja Londonā Zelmeņa bērni] smējās par Latvijas autoritārā režīma tieksmi skolas grāmatās neredzēt vienu un palielināt otru. Lai cik pret režīma ģeķībām kritisks, Rīgas skolēns jūtas pārsteigts. Vai tiešām tas, ko viņam diendienā māca skolā, citiem var būt tik nepieņemams”.

Un visbeidzot: “Padomju valdība nez vai cerēja, ka tik ērti varēs paņemt Baltiju. Bet mēģināts bija, un bija izdevies. Ja kaut kas izdodas, ieguvējs parasti ir priecīgs un augstsirdīgs. Krievi, ieguvuši Baltiju, nekavējoties sāka drūmi melot un slepkavot”.  


Spilgti un bagātīgi.