pirmdiena, 2013. gada 26. augusts

Kāda spilgta ceļojuma piezīmes III jeb kā vasarā ceļot Latvijā

No kuries jūs esat?”, jau trešo reizi pārjautā pārgājienā no Kolkas uz Mazirbi sastaptais vācietis, kurš kopā ar saviem pusaudžu bērniem mēro ceļu no Ventspils uz Kolku. “Mēs esam no šejienes, latvieši”, jau trešo reizi apstiprinām - “ziniet, latvieši arī dodas garos pārgājienos pa savu skaisto, neskarto Kurzemes piekrasti”, ar smaidu skaidrojam.
    
Mazirbe gar jūras krastu ir 20 km attālumā no Kolkas un tas ir vienā dienā pieveicams attālums, ko kājām mērot ģimenei ar vairs ne tik maziem bērniem, ja vēlas pabūt kopā, klausoties rāmā viļņu, vēja un kaiju čalošanā. 
Mazliet izaicinoši, bet nekādā ziņā mokoši. Ja ir duka, nākošajā dienā var aiziet arī atpakaļ – 40 nostaigāti kilometri katras ģimenes kontā būs vērā ņemams sasniegums.

Šādā ceļā var izrunāt vai visu Kurzemes piekrastes vēsturi, cik nu vecāku zināšanas atļauj – un, atkarībā no mobilā telefona operatora izvēles, tās papildināt ar google resursiem. Kur vēl labāk runāt par Kurzemes kājgriežiem – līviem, kas ar maldu ugunskuriem pievilināja kuģus, kurus pēc tam aplaupīja, ja ne tieši šeit, pašā Kurzemes piekrastē. Viņi neesot smādējuši arī aplaupīto mirušo apavus - ja nebija viegli tos noaut, grieza nost visu kāju. 

Te arī īpaši sulīgs stāsts sanāk par to, ka mūsu jūra ir tik neskarta un no betona brīva, jo padomju laikos šeit bija aizliegtā zona un piekraste pa naktīm tika uzarta, lai varētu pārliecināties, ka kāds "nelietis" nav nejauši izsprucis no padomjvaras nagiem, lai nakts aizsegā aizlaistos uz Zviedriju. Tāpat ar bērniem labi pārrunāt, kā piekrastes ciemu zvejnieku dzīves tika izpostītas padomju paranojas dēļ - tiem neļāva zvejot zivis, lai nebūtu nekādas iespējas uz Zviedriju transportēt savus līdzcilvēkus.

Ar rūgtumu nosaku, ka pēc sarūsējošās padomjlaiku tehnikas, ko šur tur piekrastē redzam kā zvejnieku palīglīdzekli, redzams, ka 23 gadi ir par maz, lai ekonomiski atkoptos un atļautos ko labāku. Tomēr tad, kad kāds dūšīgs padomjlaika traktoriņš dodas dziļi jūrā, lai krastā izvilktu zvejnieku laivas, nosmejam – nebūtu gan labi par dārgu naudu iepirktu smalku tehniku pa sāļo jūras ūdeni šādā veidā deldēt. 

Ceļā satiktie lietuvieši mums apjautājas, kur mūsu piekrastē varot celt teltis un kurināt ugunskuru? Mēs atsmejam – visur, galvenais pēc sevis visu savākt. Šis “muļķīgais” jautājums bērniem jāizskaidro, stāstot, ka kaimiņi nav tā kā mēs svētīti ar garum garu, skaistu, gandrīz neskartu jūras piekrasti.


Droši vien mūsu ceļojums būtu nepatīkamāks, ja līdzi būtu jāstiepj telts, guļammaisi un viss nakšņošanai nepieciešamais. Šo mazo neērtību atrisina tas, ka abos ceļojuma galos atrodam viesmīlīgas naktsmājas. Mazirbē tās ir veclaicīgajās Branku-Stūrīšu zvejniekmājās, kur var nobaudīt lielisku pavāra Igora gatavotu maltīti lībiešu garā un apskatīt senlietu muzeju. Kolkā noteikti jānakšņo mucu mājiņās pašā jūras malā – maziem zēniem, kam patīk kuģi, kuģīši un bākas, tas ir ekstāzei tuvs piedzīvojums.




Šāds ceļojums ir tikpat sulīgs kā jebkurš ģimenes izbrauciens ārpus Latvijas, tas maksā krietni mazāk un atbalsta sīkstos Kurzemes piekrastes ļaudis.

ceturtdiena, 2013. gada 15. augusts

Skolotājs


“Jūsu dēls ir ļoti talantīgs matemātikā, bet viņš domā knibinoties”, teica jaunais,
lieliskais skolotājs, kurš maniem dēliem palīdz sagatavoties skolas gaitām pēc pārejas uz citu skolu. Es biju ļoti pārsteigta. Jau kopš pirmās klases, pamanot, ka mana dēla matemātikas sekmes ir ļoti mainīgas – reizēm spožas, reizēm čābīgas, esmu viņam stingri noliegusi knibināties matemātikas uzdevumu gatavošanas laikā, jo biju pārliecināta, ka tas novērš viņa uzmanību. Ir vajadzīgs talantīgs skolotājs, lai tik ātri saredzētu to, kas vecākam, ikdienā esot kopā ar bērnu, paliek nepamanīts.

Līdzīgu talanta dzirksti es redzēju to jauno skolotāju acīs, kuri šodien dalījās savos veiksmes stāstos ar 2013/2014. mācību gada “Iespējamās misijas” iesaukuma dalībniekiem. "Iespējamā misija" Latvijā darbojas jau 5 gadus un kopā tai bijuši 6 iesaukumi, Latvijas skolas bagātinot ar 90 jauniem skolotājiem. Iespējamās misijas ideja ir vienlaikus cēla un vienkārša – piesaistīt darbam skolā jaunus, talantīgus, citās jomās izglītību ieguvušos profesionāļus ar līdera dotībām.

Es kā cilvēks, kura pamatskološanās gadi aizritēja padomju laikā, jauno skolotāju stāstus klausījos ar neticībai tuvu apbrīnu. Cēsu, Rīgas, Dobeles, Ropažu, Ozolnieku, Salaspils un Turaidas skolās strādājušie “Iespējamās misijas” skolotāji dalījās ar vairākām būtiskām atziņām, ko iedzīvinājuši dzīvē – skolēnam var palīdzēt redzēt mācītā jēgu un vietu plašākā kontekstā, ar problēmām ir jāstrādā, nevis tās jāignorē vai jāuzskata par nenovēršamām, bērni paši lieliski iesaistās izglītības procesa vadībā, ja tiem to atļauj, un katram bērnam iespējams atrast atslēgu, ieinteresējot to mācībās. Jaunie skolotāji nebaidās atzīt un analizēt savas kļūdas, kā arī atzīst – daudz var mācīties tieši no skolēniem.  

Atbalsts, uzmundrinājums un metodoloģisks padoms ir tas, ko jaunie skolotāji savukārt saņem no “Iespējamās misijas”. Šodien es klausījos ne tikai lieliskos jaunos pedagogos, bet drīzāk nākotnes Latvijas līderos, kas, apzināti un apzinīgi izgājuši cauri mācību un pieredzes gūšanas grūtībām sākumskolās un vidusskolās, būs norūdījušies pozitīvai līderībai nākotnē. Līdz šim šī ideja ir privāti finansēta, tomēr esmu pārliecināta, ka ir pienācis laiks domāt, kā šādu modeli, kurā skolotājs ir pašapzinīga vērtība, iedzīvināt valsts politikā. Šodien es kaut kur redzēju pazibam iespēju, ka arī Latvijā, tāpat kā Somijā, kādreiz skolotāja profesija varētu būt tik prestiža, ka ar mūsu bērniem skolās strādātu tikai labākie no labākajiem.