Pirmkārt, uz konkurenci balstītas politiskās sistēmas
pamatprincips ir politiskā svārsta klātbūtne – pēc atbildīgas, disciplinētas,
uz pašu iniciatīvas balstītas politikas sabiedrībā nāk vēlme pēc sociāli iekļaujošākas,
konkrētām sabiedrības grupām taustāmākus rezultātus, nevis tikai kopēju
pozitīvu attīstību piegādājošas, politikas. Diemžēl Latvijā etniskā
sastāva un traģiskās piecdesmit gadu politiskās vēstures dēļ nav normālas
sociāldemokrātiskas alternatīvas. Tā sauktajām “latviešu” partijām vienmēr
jādrūzmējas labējā spektrā, lai gan sabiedrības kopējie uzskati drīzāk ir
kreisi. Tā uzplaukuma un norieta cikli labējā spektrā ir regulāri, jo kreisās–
labējās ass trūkumu vēlētājs mēģina kompensēt ar vēlmi pēc "jaunām, tīrām”
sejām. Šī attīstība arī apliecina Latvijas partiju nespēju mainīties, jo tas,
kas nemainās, nevis stāv uz vietas, bet, laikam ritot, slīd atpakaļ.
No šī viedokļa raugoties, pēc tam, kad vēlētāji
Vienotībai pēc milzīgām krīzes sāpēm 2010. un 2011. gadā dāvāja ievērojamu
uzticību, ir tikai likumsakarīgi, ka politiskais svārsts tagad nosvēries par
labu kreisākai politikai. Tas labējām partijām uzdod pienākumu mobilizēties
nopietnam darbam pirms gaidāmajām Eiropas parlamenta un Saeimas vēlēšanām,
tajā skaitā izvērtējot pārmaiņu nepieciešamību.
Otrkārt, apzinoties, ka šīs vēlēšanas notiek tieši šajā
minētajā kontekstā, labējo partiju pārstāvjiem bija nepieciešama patiesa
drosme, lai kandidētu un kļūtu par saraksta līderiem. Daudzi tagad apgalvo, ka
par Vienotību nebalsoja, jo Vienotības mēra amata kandidāte bija Sarmīte Ēlerte
– politiķe ar savu konkrētu, bieži pretrunīgi vērtētu tēlu sabiedrībā.
Tomēr cepuri nost gan S. Ēlertei, gan B. Brokai, kuras vispār bija gatavas
šajā jau iepriekš acīm redzami nesamērīgajā cīņā piedalīties. Daudzi stalti
vīri abās partijās nebija uz to gatavi. Daudzi tagad vērtē, ka Vienotībai būtu
bijis gudrāk izvirzīt B. Brokai līdzīgu kandidātu – mazāk atpazīstamu, mazāk
kontroversiālu, mīlīgu, ar maigu runas manieri. Tomēr ko var viena partija,
to nevar cita - Vienotība nav Nacionālā apvienība, Baiba Broka Nacioālajai
apvienībai bija veiksmīga tieši tāpēc, ka bija unikāla. Turklāt bez S. Ēlertes
neviena cita saraksta līderis smagos jautājumus – korupcija Rīgas domē, stratēģiska investīciju piesaistes plāna trūkums un, kas vissvarīgāk, ģeopolitiskā orientācija uz
Krieviju, - necilātu. Versija, ka daļa vēlētāju, kas ieklausījās šajās tēmās,
galu galā nobalsoja par Nacionālo apvienību, šķiet ticama.
Treškārt, 30 dienas pirms šīm vēlēšanām nebija apmaksātu
politisko reklāmu Tv. Ir vērtētāji, kas teikuši, ka tas atstāja negatīvu
ietekmi uz vēlētāju līdzdalību – tā bija rekordzema, tikai mazāk kā pusei vēlētāju
izšķiroties par līdzdalību šajās vēlēšanās. Priekšvēlēšanu debatēs redzot, ka
Latvijas Zaļās partijas Belēviču atbalsta Ē. Stendzenieks, patiešām nodomāju –
ja apmaksāta politiskā reklāma būtu atļauta, Zaļā partija ar emocionālu
reklāmstāstu būtu pārvarējusi 5% barjeru un iekļuvusi Rīgas domē, droši vien
par pāris samazinot Saskaņas Centram/GKR vietu skaitu. Tomēr apmaksātas
politiskās reklāmas iespēja, visticamāk, nebūtu izmainījusi citu partiju
rezultātus, bet atstājusi tās ar iespaidīgiem rēķiniem.
2012. gadā pieņemot priekšvēlēšanu aģitācijas likumu,
pirms vēlēšanām ievērojami tika stiprināta KNAB loma, it īpaši kontrolējot
administratīvo resursu izmantošanu kampaņai. Diemžēl izskatījās, ka šajā
būtiskajā priekšvēlēšanu laikā KNAB neizmatoja iespēju būt par standartu,
ieradumu un vērtējumu veidotāju priekšvēlēšanu aģitācijas jomā, jo KNAB pašlaik, kārtējo reizi, ir iekšēju pretrunu plosīts, un publiskās diskusijās par dažādām
priekšvēlēšanu niansēm nav gatavs iesaistīties. Par ko savulaik Latviju
apskauda daudzas tuvākas un tālākas kaimiņvalstis.
Visbeidzot, reaģējot uz t.s. trešo personu reklāmas
kampaņu 2006. gadā, par ko bijusī Tautas partija un Šlesera Latvijas Pirmā
partija valstij palikušas parādā apmēram 1.5 miljonus latu, Saeima ir
ierobežojusi šādu personu iesaisti priekšvēlēšanu aģitācijā. Šādas
iesaistes regulējums nepieciešams, lai ar nezināmas izcelsmes līdzekļu
palīdzību nevarētu būtiski labākā situācijā nostādīt viena konkrēta viedokļa
paudējus, kamēr uz partijām un kandidātiem attiecas stingri priekšvēlēšanu
tēriņu ierobežojumi. Lai gan t.s. trešās personas priekšvēlēšanu aģitācijai
likumā atļauts iztērēt vien 3000 Ls, Lato Lapsas izgatavotās priekšvēlēšanu
publikācijas, kuru saturs acīmredzami liecināja par vēlmi īpaši nomelnot
Vienotību, un priekšvēlēšanu laikā tika izplatītas 3 reizes apmēram 1 miljonā eksemplāru,
neatklājot ne šīs aktivitātes finansētājus, ne arī žurnālistu vārdus, kas
priekšvēlēšanu publikācijas gatavoja, izmaksāja daudzus desmitus reižu vairāk.
Pēc pirmās publikācijas izplatīšanas, L. Lapsas kolēģe Agnese Margēviča
Latvijas Radio skaidroja, ka viņas rakstu izmantošana ar viņu nav saskaņota un
ka viņa avīzi uzskata par priekšvēlēšanu aģitāciju. L. Lapsa apgalvoja, ka šīs
publikācijas esot medijs, parasta avīze, kas fokusējoties uz visām partijām.
Diemžēl šie izklausās tieši pēc tādiem pašiem meliem kā 2006. gadā Ē.
Stendzenieka apgalvotais, ka viņa organizācijas “Pa saulei” pozitīvisma kampaņa
turpināsies arī pēc vēlēšanām.
