pirmdiena, 2013. gada 3. jūnijs

Pēc pašvaldību vēlēšanām


Labi, ka pašvaldību vēlēšanas ierasti notiek gadu pirms Saeimas vēlēšanām, jo tās ir nozīmīgs brīdis pārdomām pirms partijas pieņem svarīgus lēmumus pirms nākošajām, nacionālajām vēlēšanām. Šajās vēlēšanās bija iespēja “notestēt” vairākus svarīgus jautājumus gan par Vienotības nākotni, gan kopējo kontekstu.

Pirmkārt, uz konkurenci balstītas politiskās sistēmas pamatprincips ir politiskā svārsta klātbūtne – pēc atbildīgas, disciplinētas, uz pašu iniciatīvas balstītas politikas sabiedrībā nāk vēlme pēc sociāli iekļaujošākas, konkrētām sabiedrības grupām taustāmākus rezultātus, nevis tikai kopēju pozitīvu attīstību piegādājošas, politikas. Diemžēl Latvijā etniskā sastāva un traģiskās piecdesmit gadu politiskās vēstures dēļ nav normālas sociāldemokrātiskas alternatīvas. Tā sauktajām “latviešu” partijām vienmēr jādrūzmējas labējā spektrā, lai gan sabiedrības kopējie uzskati drīzāk ir kreisi. Tā uzplaukuma un norieta cikli labējā spektrā ir regulāri, jo kreisās– labējās ass trūkumu vēlētājs mēģina kompensēt ar vēlmi pēc "jaunām, tīrām” sejām. Šī attīstība arī apliecina Latvijas partiju nespēju mainīties, jo tas, kas nemainās, nevis stāv uz vietas, bet, laikam ritot, slīd atpakaļ.

No šī viedokļa raugoties, pēc tam, kad vēlētāji Vienotībai pēc milzīgām krīzes sāpēm 2010. un 2011. gadā dāvāja ievērojamu uzticību, ir tikai likumsakarīgi, ka politiskais svārsts tagad nosvēries par labu kreisākai politikai. Tas labējām partijām uzdod pienākumu mobilizēties nopietnam darbam pirms gaidāmajām Eiropas parlamenta un Saeimas vēlēšanām, tajā skaitā izvērtējot pārmaiņu nepieciešamību.

Otrkārt, apzinoties, ka šīs vēlēšanas notiek tieši šajā minētajā kontekstā, labējo partiju pārstāvjiem bija nepieciešama patiesa drosme, lai kandidētu un kļūtu par saraksta līderiem. Daudzi tagad apgalvo, ka par Vienotību nebalsoja, jo Vienotības mēra amata kandidāte bija Sarmīte Ēlerte – politiķe ar savu konkrētu, bieži pretrunīgi vērtētu tēlu sabiedrībā.  Tomēr cepuri nost gan S. Ēlertei, gan B. Brokai, kuras vispār bija gatavas šajā jau iepriekš acīm redzami nesamērīgajā cīņā piedalīties. Daudzi stalti vīri abās partijās nebija uz to gatavi. Daudzi tagad vērtē, ka Vienotībai būtu bijis gudrāk izvirzīt B. Brokai līdzīgu kandidātu – mazāk atpazīstamu, mazāk kontroversiālu, mīlīgu, ar maigu runas manieri. Tomēr ko var viena partija, to nevar cita - Vienotība nav Nacionālā apvienība, Baiba Broka Nacioālajai apvienībai bija veiksmīga tieši tāpēc, ka bija unikāla. Turklāt bez S. Ēlertes neviena cita saraksta līderis smagos jautājumus – korupcija Rīgas domē, stratēģiska investīciju piesaistes plāna trūkums un, kas vissvarīgāk, ģeopolitiskā orientācija uz Krieviju, - necilātu. Versija, ka daļa vēlētāju, kas ieklausījās šajās tēmās, galu galā nobalsoja par Nacionālo apvienību, šķiet ticama. 

Treškārt, 30 dienas pirms šīm vēlēšanām nebija apmaksātu politisko reklāmu Tv. Ir vērtētāji, kas teikuši, ka tas atstāja negatīvu ietekmi uz vēlētāju līdzdalību – tā bija rekordzema, tikai mazāk kā pusei vēlētāju izšķiroties par līdzdalību šajās vēlēšanās. Priekšvēlēšanu debatēs redzot, ka Latvijas Zaļās partijas Belēviču atbalsta Ē. Stendzenieks, patiešām nodomāju – ja apmaksāta politiskā reklāma būtu atļauta, Zaļā partija ar emocionālu reklāmstāstu būtu pārvarējusi 5% barjeru un iekļuvusi Rīgas domē, droši vien par pāris samazinot Saskaņas Centram/GKR vietu skaitu. Tomēr apmaksātas politiskās reklāmas iespēja, visticamāk, nebūtu izmainījusi citu partiju rezultātus, bet atstājusi tās ar iespaidīgiem rēķiniem.  

2012. gadā pieņemot priekšvēlēšanu aģitācijas likumu, pirms vēlēšanām ievērojami tika stiprināta KNAB loma, it īpaši kontrolējot administratīvo resursu izmantošanu kampaņai. Diemžēl izskatījās, ka šajā būtiskajā priekšvēlēšanu laikā KNAB neizmatoja iespēju būt par standartu, ieradumu un vērtējumu veidotāju priekšvēlēšanu aģitācijas jomā, jo KNAB pašlaik, kārtējo reizi, ir iekšēju pretrunu plosīts, un publiskās diskusijās par dažādām priekšvēlēšanu niansēm nav gatavs iesaistīties. Par ko savulaik Latviju apskauda daudzas tuvākas un tālākas kaimiņvalstis.

Visbeidzot, reaģējot uz t.s. trešo personu reklāmas kampaņu 2006. gadā, par ko bijusī Tautas partija un Šlesera Latvijas Pirmā partija valstij palikušas parādā apmēram 1.5 miljonus latu, Saeima ir ierobežojusi šādu personu iesaisti priekšvēlēšanu aģitācijā. Šādas iesaistes regulējums nepieciešams, lai ar nezināmas izcelsmes līdzekļu palīdzību nevarētu būtiski labākā situācijā nostādīt viena konkrēta viedokļa paudējus, kamēr uz partijām un kandidātiem attiecas stingri priekšvēlēšanu tēriņu ierobežojumi. Lai gan t.s. trešās personas priekšvēlēšanu aģitācijai likumā atļauts iztērēt vien 3000 Ls, Lato Lapsas izgatavotās priekšvēlēšanu publikācijas, kuru saturs acīmredzami liecināja par vēlmi īpaši nomelnot Vienotību, un priekšvēlēšanu laikā tika izplatītas 3 reizes apmēram 1 miljonā eksemplāru, neatklājot ne šīs aktivitātes finansētājus, ne arī žurnālistu vārdus, kas priekšvēlēšanu publikācijas gatavoja, izmaksāja daudzus desmitus reižu vairāk. Pēc pirmās publikācijas izplatīšanas, L. Lapsas kolēģe Agnese Margēviča Latvijas Radio skaidroja, ka viņas rakstu izmantošana ar viņu nav saskaņota un ka viņa avīzi uzskata par priekšvēlēšanu aģitāciju. L. Lapsa apgalvoja, ka šīs publikācijas esot medijs, parasta avīze, kas fokusējoties uz visām partijām. Diemžēl šie izklausās tieši pēc tādiem pašiem meliem kā 2006. gadā Ē. Stendzenieka apgalvotais, ka viņa organizācijas “Pa saulei” pozitīvisma kampaņa turpināsies arī pēc vēlēšanām.