sestdiena, 2011. gada 29. oktobris

Kāda spilgta ceļojuma piezīmes


Ceļošana ar cilvēkiem dara brīnišķīgas lietas. Ceļojuma gaidās esam pacilāti, jūsmīgi, domās jau projām. Man ar katru ceļojumu saistās īpaša prombūtnes, nesteidzīguma, sulīgu iespaidu sajūta. Tomēr, pats galvenais, ceļošana dod iespēju nodarbināt prātu ar pavisam citiem jautājumiem – pētīt kartes un sabiedriskā transporta maršrutus, runāties ar cilvēkiem “no citas pasaules”, piedzīvot pārsteigumus. Pēc ceļošanas jūtos atjaunota, enerģijas un spilgtu impulsu pilna. Ak, šie laika un pienākumu ierobežojumi, kas atvēl tik maz laika ceļošanai! Tāpēc pēdējā laikā ģimenē esam sākuši praktizēt mini-ceļošanu tepatās.

Ceļš uz Līgatni no Pleskavas šosejas ir vijīgs un skaists, zeltainā rudens diena pār krāsainajiem kokiem lej bagātīgu gaismu. Tikko piedzīvotā nelielā bukte auto sānā aizpeld nebūtībā. Līgatnes centriņš ir sakopts, ne mirkli nenožēloju, ka visus apskates objektus rūpīgi nesaliku GPS sistēmā, uz visu ir skaidras un saprotamas norādes. Sākam ar smilšakmens klinšu apskati Līgatnes upes krastā. Ar dēliem jokojamies un iztēlojamies, kā klinšu alās ierīkotajos pieliekamajos glabājušies līgatniešu kartupeļi un zaptes burkas. Dēliem gluži neticami šķiet, ka dažās no alām esot ierīkotas arī garāžas. Izstaigājuši glītas koka trepes un takas, nonākam arī pie tām, klints “pirmajā stāvā”.


Izpētām karti, kas iesaka maršrutu pa Līgatnes senās papīrfabrikas ceļiem. Kādu brīdi pastrīdamies, kur īsti esam, tad kāpjam kalnā. Esam uzzinājuši, ka pirmās 17 tonnas papīra Līgatnē saražotas jau 19. gs. sākumā…no lupatām. 1827. gadā papīrfabrikas strādniekiem celtās koka “rindu mājas” ir cēlas, staltas un labi plānotas. Tālāko ceļu mums parāda kundze gados, kas kopā ar jaunu meiteni dodas uz kapiem. “Mēs te visi esam fabrikas strādnieku pēcteči”, viņa nosaka.



Līgatnieši ir piesaistījuši Eiropas savienības līdzekļus, lai ciematu atjaunotu, tā pagalmā slienas glīti malkas šķūnīši, reljefajā apkārtnē izvietotas skaistas koka ietves un tiltiņi. Ciemā nedaudz sāņus atrodas šķūnītis, kura  saimnieks mums ļauj apskatīt īstu bīnumu  - padomjlaiku kravas mašīnu Uaz. Esmu saviem dēliem daudz stāstījusi par savas bērnības dienām, ko pavadīju, kopā ar mammu vizinoties šādā auto, ko mēs mīļi saucām par “āzīti”. Toreiz tas bija manas mammas dienesta auto un es viņai šad tad braucu līdzi darba darīšanās. Ja gadījās vēl kāds līdzbraucējs, es sēdēju uz siltā, salonā esošā motora, jo no koka taisītā “āzīša” motors bija salonā, noslēpts dzelzs kastē. Uazika saimnieks gan paskaidro, ka auto, kas esot pilnīgā braukšanas kārtībā, tagad esot jāpārdod, jo viņa pirms pāris gadiem celtais šķūnītis neiederoties jaunajā Līgatnes ciemata veidolā, un ārā stāvot, nabadziņš sapūšot.  

Atjaunotie tiltiņi ir bijušā papīrfabrikas ciemata lepnums, abi atjaunoti no moderniem materiāliem, saglabājot iepriekšējo veidolu. Vienā no viņiem ar prieku izlasām tā būvnieka vārdu – Eižens (Eugen). 

Tālāk mūsu ceļš ved uz Līgatnes sanatoriju, zem kuras paslēpts padomjlaika čekas un komunistiskās partijas elitei domātais 2000 m2 lielais bunkurs. Laipnā gide stāsta, ka laižamies 9 metru dziļumā, ka esam gandrīz kā zemūdenē zem zemes, tātad zemzemenē. Robustās padomju laika tehnikas šarmantā puse ir tā, ka tā ir tik izturīga, ka pacieš neskaitāmu mīcīšanu un mocīšanu. Laipnā gide bērniem atļauj gan izspaidīt rakstāmmašīnas pogas, gan izzvanīties pa telefoniem, pasmaidot par biežo jautājumu – kur un kā nospiest pogu “zvanīt”. Padomjlaika ēdnīcā ir viss nepieciešamais – gan neļķes vāzēs uz galdiņiem, gan graņonkas, gan milzu pavārnīcas. Izkāpuši virszemē, vēl izpētām butaforisko baseinu, kas bija domāts iespējai tur nolaisties helikopteriem ārkārtas situācijās un arī kā slēpta bunkura rezerves ieeja/izeja.

Ceļojums noslēdzas ar celšanos pāri Gaujai ar plostu, kura laipnais saimnieks mums paskaidro, ka pārceltuve darbojas kopš 1946. gada un to pilnībā darbina Gaujas straume. Jo smagāka tehnika, jo ātrāk tas ejot – ar plostu esot celti pāri gan traktori, gan cita lauksaimniecības tehnika.

Skaistais, labā stāvoklī esošais Līgatnes – Lielstraupes ceļš mūs aizved atpakaļ uz Pleskavas šoseju. Skaisto braucienu noslēdzam ar Rāmkalnu mājas rabarberu, dzērveņu un aveņu saldējumu. Esam Rīgā, un mūsu miniceļojums ir pārpildījis iecerēto par 100 procentiem.

otrdiena, 2011. gada 25. oktobris

Vēl viens Šlesera “projektiņš”

Kundziņsalas dzelzceļš
Svētdien LTV raidījuma “De facto” publiskotās viesnīcā Rīdzene notikušās sarunas atklāj aizkulises biznesam “Šlesera stilā” -  slēptas īpašumtiesības, mahinācijas, slēpti aizdevumi. Tās apliecina to, ko it kā jau vairākus gadus zina visi -  Šlesers, iespējams, ir viens no laikraksta Diena patiesajiem īpašniekiem. Laikraksts varētu būt iegādāts ar Šleseram slēpti piederošās Rīgas Tirdzniecības ostas aizdevuma palīdzību. Jau 2011. gada 25. maijā Šlesera dzīvesvietu kratīšanas pieprasījumā Saeimai KNAB minēja, ka uzņēmums Rīgas tirdzniecības osta ir faktiski Šleseram piederošs.   Tas viss izskatās kā īstā oligarhu krimiķī, kur galvenie varoņi lieliski spēlē savas lomas, lietojot atbilstošu leksiku un runājot aprautās, rupjās frāzēs.

Tomēr smieklus caur asarām gan neizraisa vēl kāds cits acīmredzot Šleseram slēpti piederošās Rīgas Tirdzniecības ostas virzīts projekts, kam zaļo gaismu Rīgas dome deva 2011. gada 26. jūlijā. “Rīgas Tirdzniecības osta” ir SIA "Riga fertilizer terminal" 49% īpašniece.

Saskaņā ar RD 26.07.2011. lēmumu “Rīga fertilizer terminal” (tulkojumā Rīgas minerālmēslu termināls), Rīgā, Kundziņsalā pirmajā kārtā līdz 2013. gada sākumam un otrajā kārtā līdz 2014. gada sākumam  izbūvēs un sāks lietot 8 minerālmēslu pārkraušanas noliktavas, kur tiks uzglabāti dažāda veida minerālmēsli tālākam eksportam. Starp citiem minerālmēsliem, Kundziņsalā paredzēta amonija salpetra un stabilizēta amonija salpetra (saukta arī nitrāta) pārkraušana un uzglabāšana, gadā kopā 850 000 tonnas; vienlaicīgās uzglabāšanas apjoms ir 65 000 tonnas. Gan amonija salpetris, gan stabilizēts amonija salpetris atbilst ķīmisko vielu bīstamības klasei 5.1. Abas vielas ir ugunsbīstamas un sprādzienbīstamas.

Amonija salpetris (saukts arī amonija nitrāts) īpašu publicitāti ieguva 4 dienas pirms Rīgas Domes lēmuma, saistībā ar Norvēģijā notikušajiem teroraktiem, jo to organizētājs un izpildītājs Anders Bērings Breiviks Oslo pilsētā izvietotā spridzekļa izgatavošanai, izliekoties par lauksaimnieku, bija iegādājies kopā sešas tonnas amonija salpetra un kalcija-amonija salpetra. Viņa izgatavotais spridzeklis Oslo centrā nogalināja 8 un smagi ievainoja 10 cilvēkus.

Ar amonija salpetra ugunsbīstamību saistītas avārijas pasaulē notiek bieži. Piemēram, kad 2009. gadā ASV, Teksasā aizdegās amonija salpetra ražotne, no tuvējās pilsētas tika evakuēti 80.000 iedzīvotāju, pateicoties evakuācijai, bojā gājušo nebija. 2007. gadā Meksikā automašīna ar 22 tonnām amonija salpetra cieta avārijā, pēc tās izcēlās ugunsgrēks, kas izraisīja sprādzienu, kurā tika ievainoti 150 cilvēki, 37 nogalināti.  Sprādziens radīja 9.1 m platu 1.8 m dziļu krāteri. Rumānijā 2004. gadā automašīna, kurā bija 20 tonnas amonija salpetra, apgāzās un aizdegās, gāja bojā 18, tika ievainoti 13 cilvēki, eksplozija radīja 6.5 metrus dziļu un 42 metru platu krāteri. 2001. gadā Francijā, Tulūzā, minerālmēslu noliktavā uzsprāga 200–300 amonija salpetra, 31 cilvēks gāja bojā, 2442 tika ievainoti. Sprādziens izsita logus ēkām, kas atradās 3 kilometru attālumā un radīja 10 metru dziļu un 50 metru platu krāteri. Šī sprādziena iemesls nav noskaidrots līdz šai dienai.

Tātad, saskaņā ar Rīgas Domes 26. jūlija lēmumu, Kundziņsalā vienlaicīgi tiks uzglabātas 65 000 tonnas amonija salpetra un stabilizēta amonija salpetra. Ir skaidrs, ka iespējama sprādziena gadījumā no Kundziņsalas ar visu tās unikālo dzīvojamo apbūvi pāri paliks tikai bedre.  

Tomēr abām ugunsbīstamajām vielām līdz Kundziņsalai būs arī kaut kā jānokļūst. Tās tiks transportētas no Krievijas, jo “Riga Fertilizer terminal” otrs, vairākuma akciju īpašnieks, ir Krievijas uzņēmums Uraļhim. Rīgā amonija salpetra kravas nonāks Šķirotavas stacijā, kur uzsāks savu ceļu uz Kundziņsalu. Paredzēts, ka katru dienu no Šķirotavas uz Kundziņsalu dosies divi vilciena sastāvi ar apmēram 2300 tonnām sprādzienbīstamo vielu. Apskatot Rīgas karti, redzams, ka šīs sprādzienbīstamās vielas ik dienas tiks transportētas tiešā Ķengaraga, Pļavnieku, Purvciema, Skanstes, Sarkandaugavas un Mežaparka dzīvojamo rajonu teritoriju tuvumā.

Par šo plānoto projektu tika izsludināta sabiedriskā apspriešana. Paziņojums par tās norisi, kā redzams Rīgas Domes lēmumā, esot bijis atrodams Vides valsts biroja mājas lapā, Rīgas Ziemeļu rajona izpilddirekcijā, Valsts vides dienesta Lielrīgas reģionālajā vides pārvaldē, Sarkandaugavas un Ziemeļblāzmas bibliotēkās. Lai gan abu sprādzienbīstamo vielu tranzīts Rīgas pilsētā skar ļoti plašu rīdzinieku loku, plānotā projekta sabiedriskajā apspriešanā piedalījās tikai 29 rīdzinieki. Par amonija salpetra izraisītajām avārijām citur pasaulē šajā apspriešanā netika minēts.

Redzams, ka, iegādājoties Dienu, Šleseram ir bijis uzspļaut Latvijas demokrātijas veselībai, un ar šo projektu Šlesers uzspļauj arī rīdzinieku drošībai un veselībai. 

pirmdiena, 2011. gada 3. oktobris

Apmātie liberāļi


Sēžu Elejas upītes malā savās lauku mājās Zemgalē. Saule patīkami silda šajā pēkšņajā atvasarā un es gandrīz fiziski sev blakus sajūtu 70 gadus vecus notikumus. Toreiz, 1941. gada 14. jūniju, pamatīgo izvešanu nakti, manai ģimenei šodien piederošās lauku mājas, toreiz Mazelejas muižas saimniece Elza Bilkina pavadīja Elejas upītes krastā, guļot paslēpusies upes garajās zālēs. No mājas pie radiem izbrauca visi pārējie – Elzas vīrs, vīra māte, vīramātes māsa. Tāpēc, ka Elza Bilkina 1941. gada 14. jūnija nakti negulēja naivā mierā savas pārticīgās Zemgales mājas baltajos, izšūtajos palagos, manai ģimenei šodien ir šī lauku māja, ar mokām, pret kolhoza gribu 1990. gadā manu vecāku nopirkta. Ja nebūtu spītīgās Elzas, bijušo Mazelejas muižas ēku jau sen būtu nošķūrējis kāds pārgalvīgs vietējā kolhoza traktorists.

Tā sēžot, es nevaru nedomāt par Latvijas valsts šodienas izvēlēm. Bijušā valsts prezidenta vārdā nosauktā partija tikko paziņojusi, ka vēlas veidot valdību ar Saskaņas centru. Domas ir pretrunīgas - no vienas puses, humānisma, liberālisma un personiskās brīvības idejas vedina uz to, ka Latvijas sabiedrības daļai, kas ilgus gadus Latvijas politikā bijusi nepārstāvēta, nepieciešama sava balss, no otras, galvā rosās apokaliptiskas nojausmas par beigu sākumu.

Aizdomājoties nāk prātā Rīgā 1909. gadā dzimušā britu filozofa, liberālisma ideju tēva Jesaja Berlina rakstītais “ziedojums nepalielina to, kas tiek ziedots, proti, brīvību, lai kāda būtu morālā nepieciešamība vai atlīdzība par to. [..] Ja es sašaurinu vai zaudēju savu brīvību, lai samazinātu [..] nevienlīdzības apkaunojumu, un vienlaikus būtiski nepalielinu citu individuālo brīvību, tad notiek absolūts brīvības zudums”.

Vai mani Londonas, Oksfordas, Vīnes, Centrāleiropas un citu labu pasaules universitāšu izglītotie draugi, paziņas un kolēģi apzinās, ko tie proponē, aicinot valdībā iesaistīt Saskaņas centru? Vai tiešām Latvijas politikas kvalitāte automātiski vairosies vai, J. Berlina vārdiem runājot, mazināsies apspiestība un atstumtība, valdībā iesaistot Saskaņas centru?

Ikvienu no šiem cilvēkiem es aicinātu  kaut vienu dienu padzīvot Rīgas mikrorajonā (Pļavniekos, Sarkandaugavā), kur tikko aizvadītās kampaņas laikā iedzīvotāji pusčukstus stāstīja par liftos un kāpņutelpās izlīmētajiem Saskaņas centra plakātiem. Tāpat es viņus aicinātu pastrādāt pašvaldības iestādēs, kurās pirms vēlēšanām esot bijis skaidrs – ja gribi saglabāt darbu, balso par Saskaņas centru. Varbūt viņiem būtu vērtīgi kādu dienu 2006. un 2009. gadā iejusties to iedzīvotāju ādā, kuru balsis brutālā veidā mēģināja uzpirkt Saskaņas centra pārstāvji.


Citējot J. Berlinu “mēs uzskatām par iespējamu un reizē par attaisnojamu piespiest cilvēkus kāda mērķa vārdā, pēc kura viņi paši tiektos, ja vien būtu saņēmuši vairāk apgaismības, bet pašreiz to nedara, jo ir akli vai neizglītoti, vai samaitāti”. Vai tā nav satriecoša iedomība uzskatīt – tas nekas, ka Saskaņas centrs solīja pensiju indeksāciju, starptautisko aizdevumu līgumu pārskatīšanu un nepievienošanos eiro, tagad viņi no tā visa ir gatavi attiekties un par saviem tukšajiem solījumiem atbildēs paši.   

Dzejnieks, "Straumēnu" autors E. Virza, domājot par Latvijas inteliģenci un politiku esot rakstījis - liberālisms kā politisks uzskats “stiepjas kā gumija un zem tā var paslēpties komunisti, sociālisti un vienkārši demokrāti”, bet noteicošā loma piederēs komunistiem, kas “tad nu jās liberāļus, aiz ausīm turēdami” (Rīgas Laiks, 2011. gada oktobris, 32. lpp).

Un vēlreiz J. Berlins “Askētiskā pašnoliegšanās var kļūt par integritātes vai rāmuma vai garīga spēka avotu, bet grūti saprast, kā to var nosaukt par brīvības paplašinājumu”. Bija saprotams, ka ģeneālais, uz Sibīriju 1951. gadā izsūtītais mākslinieks Kurts Fridrihsons no Sibīrijas sūtīja savai sievai apskaidrotas un garīgi apgarotas vēstules, jo viņam nebija izvēles. Bet mums, liberāļiem taču ir izvēle neizvēlēties ar varu uzspiest savus principus citiem, tikai tāpēc, ka uzskatām, ka tā varbūt būs labāk.