Mans administratīvais pārkāpums

Pēdējās pāris dienas briedināju galvā savu nākošā bloga ierakstu. Domas grozījās ap kādu nesen dzirdētu traģisku dzīves stāstu, kurā bija iemaisīts gan stāsts par izsūtījumu Sibīrijā, gan smagu un traģisku mājupceļu uz Latviju deviņdesmito gadu sākumā.  

Tomēr jaunā bloga ieraksta tēma atnāca pati – man tagad ir pienākums izskaidrot vakar publiskotās ziņas par manu 2007. gadā veikto administratīvo pārkāpumu.

2007. gada novembrī kopā ar vīru devāmies uz Stambulu, lai atpūstos un arī, lai Ziemassvētkus gaidot, iepirktos, tai skaitā mana vīra līdzīpašumā esošajam Jūgendstila paviljonam. Tam iegādājāmies sudraba rotaslietas, kā arī, kā bijām vienojušies ar draugiem, iegādājāmies dažādas Ziemassvētku dāvanas, un arī lietas, ko varētu attīstīt kā idejas pārdošanai mūsu Jūgedstila paviljonā. Iegādājāmies dažādas lietas, kuru cena kopumā bija apmēram 350 Ls. Dažas no tām arī daudz, jo tādējādi to cena bija lētāka (piemēram 54 zīda lakatus, 7 somas, 95 somu aksesuārus, 3 pildspalvas, 13 bižutērijas gabalus, 100 papīra maisiņus, 2 gab. guašas krāsas, papīra etiķetes un 20 dāvanu maisiņus). Tā kā lietas bijām iegādājušies divatā, un tās šķita vērtības ziņā nenozīmīgas, diemžēl nepievērsām īpašu uzmanību tam, kāda varētu būt to kopvērtība un ka pēc to kopvērtības, tās, iespējams, nāktos deklarēt.

Ielidojot Rīgā, mans vīrs devās nodot muitošanai sudrablietas, bet es ar pārējām mantām devos uz izeju. Dodoties uz izeju, tiku apstādināta un man tikai izteikts lūgums izlaist manu ceļojuma somu caur rentgena aparātu, ko arī izdarīju. Pēc tam mana soma tika izpakota, atrodot preces kopsummā par apmēram 350 Ls jeb 498 EUR. Muitas darbinieks informēja, ka kopējā jaunu preču summa, kuras tajā laikā Latvijā varēja ievest bez muitas nodokļa bija 175 EUR uz cilvēku vai 350 EUR, ja ceļojam divatā. 


Pilnībā uzņemos atbildību par šo notikumu un par to, ka nebiju iepazinusies ar noteikumiem preču ievešanai no ne-Eiropas savienības valstīm, tāpēc biju gatava samaksāt administratīvo sodu. Šāds sods tika noteikts 2008. gada janvārī, 50 Ls apmērā, to samaksājām un administratīvā pārkāpuma lieta tika izbeigta administratīvā pārkāpuma sastāva trūkuma dēļ.

Šis nepatīkamais notikums man noteikti sabojāja Ziemassvētkus. Bija ļoti neērti un nepatīkami par savu muļķību. Dāvanas radiem un draugiem bija jāpērk vēlreiz. 

Ar bērniem uz spārna

“Kāpēc Moldovā ir tik maz mazu bērnu?”, īsās ciemošanās laikā Moldovas galvaspilsētā Kišiņevā, kur pašlaik pildu savu pagaidām pēdējo starptautiskā konsultanta darba līgumu, jautāja mani septiņgadīgie dēli. Atbildi mēs kopīgi atradām, apciemojot Kišiņevas Rožu parku. Tur Kišiņevas iedzīvotāju priekam un atpūtai ir izvietoti košās dzelteni pelēkās krāsās krāsoti moderni trenažieri, kas, no bērnu skata punkta raugoties, ir fascinējošas šūpoles, kāpjamrīki utt.  Tikai – neviena bērna tur nebija, tur strikti vingroja dusmīgas tantes, kas manu bērnu sajūsmu par šiem rīkiem un vēlēšanos tos izmēģināt pavadīja sākumā ar dusmīgiem skatiem un pēc tam ar komentāriem, ka šie rīki, lūk, esot domāti pieaugušo rekreācijai, nevis bērnu muļķībām. Lieki piebilst, ka visā lielajā, skaistajā parkā bērnu rotaļlaukumu nebija un arī bērnu bija maz.  

Pametām šo vietu dusmīgu komentāru pavadīti, ka mani bērni esot neaudzināti un es – slikta māte. Šie komentāri atgādināja draudzeņu stāstus un arī manas pašas atmiņas par to, kā Rīgas dusmīgās tantes laiku pa laikam norāj mazu bērnu mātes, ja bērni uz ielas niķojas. Izskatās, ka strikta pieaugušo un bērnu pasaules nošķiršana un bērnu “nolikšana pie vietas” ir tipiska bijušās padomju telpas parādība. Tad arī nav ko brīnīties, ka tādi “pie vietas nolikti” indivīdi izaug par bailīgiem sabiedrības locekļiem, kas sevi spēj izpaust, piemēram, anonīmos, niknos interneta komentāros vai kārtīgi izkaujoties izdzertas šņabja glāzes iespaidā. 

Par to, ka bērni patiesībā ļoti labi iekļaujas pieaugušo pasaulē un sadzīvo ar to, ja vecāki ir gatavi atkal un atkal pacietīgi atgādināt par robežām un nepieciešamību ievērot citu intereses, pati esmu pārliecinājusies. Mani bērni, piemēram, iejutās manā priekšvēlēšanu kampaņā tik tālu, ka kampaņas saukļi, politiskās partijas un kandidāti sāka parādīties to spēlēs, iegūstot mītiskus, zvaigžņu karu tēlu apveidus. Viņi kampaņas noskaņās bija iejutušies tik tālu, ka, vēlēšanu dienā vēlēšanu iecirknī rindā stāvot, man bija neskaitāmas reizes jāatgādina, ka savu, lai arī septiņgadīgu bērnu, politisko uzskatu skaļa paušana ir nevietā.

Protams, ka šādā situācija būtu daudz vienkāršāk bērnus atstāt mājās, lai tie ar savām skaļajām balsīm un tiešo runu netraucētu mieru. Un kopā ar bērniem atstāt mājās arī sievietes, lai sargātu stingrās robežas starp bērnu un pieaugušo pasauli. Sievietes, kas pēc tam pārvērsos par dusmīgām tantēm, kas savukārt uzturētu robežas starp bērnu un pieaugušo pasauli, dusmīgi audzinot jaunās, nesaprātīgās mammas, kas savus bērnus kā kaķēnus staipa uz tiem šķietami nepiemērotām vietām.

Lai gan esot Moldovā ar atvieglojumu sapratu, ka Latvijā pieaugušo un bērnu pasaules strikto robežu nojaukšanā esam tikuši tālāk, arī mums vēl daudz darāmā priekšā. Piemēram, Saskaņas centra frakcijā Saeimā atkal nebūs nevienas sievietes, tikai 29 vīrieši. Vai tiešām visas Saskaņas centra iespējamās deputātes ir noliktas vai palikušas “pie vietas”?    

Ausīs ir viņa spēks, es jums saku

1890. gadā kādā Drēzdenes psihiatriskajā slimnīcā pret savu gribu esot ievietota kāda šuvēja, kas, pārveidojusi neglīto slimnīcas uniformu elegantā žaketē, uz tās esot izšuvusi savu dzīves stāstu, nodrošinot savu, alternatīvu versiju par to, kāpēc, viņa nonākusi šajā vietā. Tā esot bijusi reakcija uz uzspiesto klusumu, kuram viņu nolēmusi slimnīcas vadība. Tas esot bijis protests pret to, ka viņa tiek uztverta kā vienkārši slims objekts, kam jādod zāles un ar kuru nav nepieciešams sarunāties (http://bit.ly/azJvS2).

ASV filozofs Kens Vilbers (Ken Wilber) raksta, ka virzoties prom no “plakanās” pasaules uztveres, saskaņā ar kuru patiess ir tikai tas, kas ir redzams, iekšējās būtības izprašanai ir nepieciešams dialogs vai iekšējās pasaules interpretācija ar sarunas palīdzību. Sarunai ir jābūt starppersonālai, proti uz vienlīdzīgiem pamatiem jānorisinās starp diviem sarunas dalībniekiem, citādi nekāda iekšējās pasaules interpretācija nav iespējama. Šī pieeja būtiski atšķiras no sarunas partnera kā objekta uztveršanas pēc ārējām pazīmēm.

Domājot par politiku, ir skaidrs, ka daudz no politiķu saziņas ar sabiedrību ir bijusi monoloģiska, vienvirziena. Atgriezeniskā saite tiek meklēta ar socioloģisko aptauju palīdzību, kas uztver vēlētāju kā objektu - es izzinu 50-gadīgu sieviešu ar augstāko izglītību, vidēju ienākumu līmeni, pilsētnieču, attieksmi pret vienu vai otru jautājumu.

Māra Zālīte, 1986/87. gadā rakstot libretu rokoperai “Lāčplēsis” pārsteidzošā veidā jau bija pietuvojusies dialoga idejai. Atšķirībā no klasiskās izpratnes, ka ausis ir Lāčplēša fiziskā spēka avots, Māras Zālītes interpretācijā Lāčplēsis bija stiprs, kamēr dzirdēja savu tautu.  Iespējams, šodien Mārai Zālītei vajadzētu uzrakstīt jaunu eposu par to, kādi ir operatīvi dzirdēšanas mehānismi.

Piemēram, pašlaik, saistībā ar jaunās valdības veidošanu, no pārsteidzoši daudziem cilvēkiem esmu dzirdējusi uzskatu, ka pragmatisku, valsts ilgtermiņa mērķu vārdā jaunajā valdībā ir jāatrod vieta Saeimā 29 vietas ieguvušajam Saskaņas Centram. Pārsteidzošā kārtā, esmu to dzirdējusi no stingri nacionāli noskaņotiem cilvēkiem, no kuriem šādus uzskatus iepriekš nebūtu gaidījusi. Iespējams, ka Latvijas sabiedrībā ir sākusies sava veida klusa revolūcija, kuras sadzirdēšanai politiķiem ir nepieciešams atrast pareizās ausis. Labs sākums būtu kārtējo reizi neuztvert sarunas partneri kā objektu, klasificējamu pēc ārējām pazīmēm.  

Nopietnākais darba piedāvājums manā dzīvē

Pēc provizoriskajiem vēlēšanu rezultātiem Rīgas vēlēšanu apgabala vēlētāji man ir izteikuši darba piedāvājumu uz četriem gadiem. Līgumu mēs parakstīsim 2. novembrī, kad pirmo reizi sanāks jaunievēlētā Saeima, un nodos šādu zvērestu - “es, uzņemoties Saeimas deputāta amata pienākumus, Latvijas tautas priekšā zvēru (svinīgi solu) būt uzticīgs Latvijai, stiprināt tās suverenitāti un latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu, aizstāvēt Latviju kā neatkarīgu un demokrātisku valsti, savus pienākumus pildīt godprātīgi un pēc labākās apziņas. Es apņemos ievērot Latvijas Satversmi un likumus.”

Darba attiecības ar dažādiem darba devējiem man ir bijušas kopš kādu četrpadsmit gadu vecuma. Mani vecāki mani vienmēr ir mudinājuši strādāt, jo “sliņķus un slaistus mūsu ģimenē necieš”. Tomēr šis, protams, ir visnopietnākais darba piedāvājums manā dzīvē, ko gatavojos godbijīgi un pazemīgi pieņemt. Šis mēnesis līdz darba līguma parakstīšanai ir labs laiks pārdomām, lai līdz galam izkristalizētu principus, no kuriem noteikti neatkāpšos nākošajos četros gados, kā arī lai pilnībā izprastu sava darba devēja nolūkus, izsakot man šo darba piedāvājumu. Ikviens darba piedāvājums taču iet pāri darba līgumā izteiktajām prasībām. Tam ir simboliska nozīme, kas iemieso darba devēja gaidas un uz darbā pieņemamā liktās cerības.

Kādā sarunā ar savu kolēģi no Kvebekas, Kanādas pirms vairākiem mēnešiem stāstīju par savu lēmumu kandidēt vēlēšanās un uzticēju viņai bažas, ka baidos šajā procesā pazaudēt sevi un atpakaļceļu uz “normālu dzīvi”. Viņas ieteikums bija šāds – mierīgā garā pārdomāt, kas ir pamatvērtības, ko iemieso mana ģimene, tās apzināties un no tām iegūt pārliecību, ka mans pamats ir tik spēcīgs, lai to nekad nezaudētu.

Mana Ludzas apkaimē Pušmicovā dzīvojusī vecmāmiņa Franciska Šalgūne (dzim. Čigāne) esot bijusi visčaklākā sieva visā apkārtnē. Vairāk nekā Kurzemē un Zemgalē, Latgalē daudzi lielie lauku darbi esot darīti kopā. No tālienes un tuvienes cilvēki esot aicinājuši manu vecmāmiņu uz šādām talkām, jo, kad viņa tajās parādījusies, kopējie darbi veikušies daudzreiz raitāk. Ar darbīgumu jeb čaklumu patiesi esmu tikusi galā ar daudzām sarežģītām dzīves epizodēm, tiktāl, ka draugi pat reizēm ir smējušies, ka esmu kā zirgs no Orvela “Dzīvnieku fermas”, kas sarežģījumu brīžos saka: “es strādāšu vēl smagāk”. 

Otra būtiskākā lieta ir patiesums pret sevi un citiem. Tradicionāls teiciens mūsu mājās bija “meliem īsas kājas”. Melošana un intrigošana tika uztverta kā ļaunuma tīklu vērpšana, kas galu galvā var tā savilkties, ka nožņaudz pašu intrigu vērpēju. Tomēr ķerties pie tiešas pārliecināšanas un pat apvārdošanas varēja vienmēr, un labi izstāstīti un pamatoti argumenti vairākumā gadījumu darbojās. Šajā ziņā bieži darbojos kā bērnu interešu advokāts.

Visbeidzot, ko, ejot tālāk par deputāta zvēresta ievērošanu, grib mans darba devējs, kādas gaidas iemieso mana darba devēja darba piedāvājums? Pirmkārt, Vienotības ļoti labais rezultāts vēlēšanās liecina par gudru un reālistisku vēlētāju. Skarba patiesība ir atzīta par labāku nekā saldi meli. Domāju, ka tam būs tālejošāka ietekme nekā uzreiz varam iedomāties. Viena no manām priekšvēlēšanu laika atziņām bija, ka ir nepieciešamas būtiskas izmaiņas priekšvēlēšanu runā. Liekot politiķiem domāt, ka populistiski solījumi ir augstākā vērtē nekā patiesība, vēlētāji zināmā mērā ieciklē nākošos politiķus melošanas, lavierēšanas un slēpšanās režīmā. Otrkārt, vēlētājs ir parādījis, ka tas meklē politiķus, kas var Saeimā ieiet un no tās pēc četriem gadiem iznākt kā brīvi neatkarīgi cilvēki ar savu, stabilu vietu dzīvē, ar savas pašvērtības apziņu, neatkarīgi no ieņemtajiem vai ieņemamajiem amatiem.  

Paldies!

Milzīgs, sirsnīgs paldies visiem, kas bija ar mani kopā šajā satraucošajā ceļojumā - priekšvēlēšanu kampaņā!

• Paldies maniem lieliskajiem palīgiem - Ilzei, Ievai, Rihardam un Madarai, kas katrs pieslēdzās īstajā laikā un īstajā vietā
• Paldies manam vīram Nilam un dēliem Kalvim un Matīsam 
• Paldies maniem vecākiem, vīra vecākiem - Jānim un Ilonai Studentiem, manai māsai un Maijai 
• Paldies visiem draugiem, kas juta līdzi, uzmundrināja un aplīmēja sērkociņus:)
• Paldies visiem, kas ziedoja savu laiku, lai šo kampaņu padarītu veiksmīgu, un visiem, kas aizlika labu vārdu par mani saviem draugiem un paziņām 
• Paldies visiem Rīgā kampaņas laikā satiktajiem cilvēkiem, kas dalījās domās, izteica viedokļus un lika aizdomāties 
• Paldies Vienotībai par man doto iespēju kandidēt un visiem brīnišķīgajiem Vienotības biroja darbiniekiem