ceturtdiena, 2018. gada 14. jūnijs

Žņaugs ap kaklu vietējiem referendumiem

Latvijā ir arvien vairāk pašvaldību, kuru vadībā kopš neatkarības atjaunošanas nekas nav mainījies. Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM), kuras atbildībā ir pašvaldību darba pārraudzība, pašlaik cīnās ar opozīcijas līdzdalību ievērojami ierobežojošiem pašvaldību saistošajiem noteikumiem. Dažās pašvaldībās diemžēl iemeties autoritārisma vīruss, un vīrusi, kā zināms, ir lipīgi. Saeimas Valsts pārvaldes komisijas izstrādātais “Vietējo pašvaldību referendumu likums” piedāvā nelielu pretpoti.

Diemžēl pagājušonedēļ pati VARAM iznira kā zibens no skaidrām debesīm, lai šo likumu torpedētu. Saeimas atbildīgā komisija ar šo likumprojektu strādā jau sešus gadus un par tā virzību trešajā, galīgājā lasījumā 10. maijā jau bija vienojusies. Šī likuma sagatavošana, saskaņā ar “Likumu par pašvaldībām”  ir VARAM atbildība jau kopš 2009. gada. Ministrija pati ir šī likuma virzītāja un piedalījusies tā izstrādē. Tagad sanāk, ka ministrija, pēkšņi attapusies, grib apēst savu saules gaismu vēl neieraudzījušo bērnu. Saskaņā ar komisijas lēmumu vietējo pašvaldību referendumu likumam būtu jāstājas spēkā 2019. gada 1.  jūlijā.

Pēc VARAM “stopkrāna” komisijas sēdē ir pieņemts lēmums “turpināt diskutēt”. Saeimas valsts pārvaldes komisijas lēmums atbalstīt likumprojekta virzību uz Saeimu 3., galīgo lasījumu tādējādi ir “pakārts gaisā”, gaidot laiku, kad VARAM ministrs varēs atnākt par šo likumprojektu “parunāties”.  No VARAM vēstules īsti nepaliek skaidrs, kas tad pašai VARAM šajā likumā nepatīk – neskaidri idejas autorība piedēvēta kādai savulaik nevēlamai partijai, minēts arī, ka šie referendumi “neesot lietderīgi”.

Kas tad ir tik draudīgs šajā likumprojektā? Tas paredz iespējas konkrētajā pašvaldībā deklarētajiem izteikties par trīs jautājumiem – pašvaldības ilgtspējīgas attīstības stratēģiju, publisku ēku būvniecību un pašvaldības domes atlaišanu. Pašvaldības referendumam paredzēta lemjoša, nevis konsultatīva loma. Lai izteiktos par katru no šiem jautājumiem, pašvaldības iedzīvotājiem jāveic ievērojams darbs. Piemēram, lai panāktu 2017. gadā ievēlētās Rīgas domes atlaišanu, tā ierosināšanai būtu nepieciešams elektroniski vai papīra versijā savākt nedaudz mazāk kā 130 tūkstošu parakstu (30% no iepriekšējās vēlēšanās reģistrētajiem vēlētājiem). Tas ir tik, cik vēlētāju vēlēšanās nobalsoja par Saskaņu. Lai referendums būtu noticis, tajā jāpiedalās vismaz 82 tūkstošiem vēlētāju (2/3 no iepriekšējās vēlēšanās piedalījušos), no kuriem vairāk kā 50% nobalsotu “par”. Turklāt referendumu par domes atlaišanu būtu iespējams sarīkot tikai domes darba otrajā un trešajā gadā, bet ne pirmajā vai ceturtajā. 
Daži Saeimas Valsts pārvaldes komisijas deputāti, piemēram bijušie Skrundas, Tukuma un Apes novada priekšsēdētāji stingri atbalstīja vietējo pašvaldību referendumu likuma virzību, uzskatot, ka tas ir svarīgs instruments iedzīvotāju un pašvaldības dialogam. “Gudra pašvaldības dome līdz referendumam nenonāks, viss tiks atrisināts sarunu ceļā”. Savukārt ZZS, Nacionālās apvienības un Saskaņas deputāti uzskatīja, ka “jāturpina parunāties”. Dārgie Saeimas kolēģi, ka tik mēs “neturpinām parunāties” līdz brīdim, kad attapsimies, ka kādā pašvaldībā “runāt turpinātāji” būs, pašvaldības dome arī būs, bet iedzīvotāji tur vairs negribēs dzīvot. 

piektdiena, 2018. gada 8. jūnijs