otrdiena, 2012. gada 9. oktobris

Latvieši ir dažādi

Kas īsti ir latvieši? Konservatīvi viensētnieki, ģimenes un tradicionālās vērtības uzturoši cilvēki? Varbūt latvieši tomēr ir individuālisti, kas personīgu brīvību vērtē visaugstāk, un savas pārliecības dēļ ir gatavi sadegt ugunī. Bet varbūt tomēr latvieši ir piesardzīgi konformisti, kas gatavi pieslieties stiprākajam un savus atšķirīgos uzskatus paturēt pie sevis. Kā būtu ar šādu raksturojumu - latvieši ir strādīgi cilvēki, kas atsevišķās jomās sasniedz citur nepieredzētu izcilību?

Domāju, ka īstā atbilde ir – viss augstāk minētais un vēl daudz vairāk. Tas nozīmē, ka latvieši ir dažādi, ļoti dažādi.

Vispirms, jēdziens “latvietis” ir stipri nosacīts. Krāsainā vārda meistara A. Čaka māte bija vācu tautības. Lieliskā Latvijas Republikas valstsvīra Z.A. Meierovica tēvs bija ebrejs, kas sērās pēc savas latviešu tautības sievas Annas sajuka prātā. Kā izrādās, mītiskā, izveicīgā latviešu anarhista Jāņa Žākļa (Londonā saukts arī Peter the Painter) māte bijusi ebreju tautības. Domāju, ka par latvieti uzskatāms ikviens, kas mīl un kopj latviešu valodu, tur cieņā Latvijas dabu un godā Latvijas valstiskumu.

Interesants materiāls, ko pastudēt ikvienam, kas grib saprast latviešu būtību, ir G. Merķeļa “Latvieši”. Merķelis grāmatā raksturo latviešus kā rotaļlietu muižkungu rokās, kur labvēlīga muižkunga gadījumā zemnieku vaigi ir sārti, drēbes sakoptas un izturēšanās pašapzinīga. Savukārt īstenu muižkungu-tirānu rokās redzama zemnieku degradācija. Interesanta atsauce šajā grāmatā atrodama uz to, ka galvenais iemesls dzimtbūšanas ieviešanai, ir bijis tas, ka muižnieku varā nonākuši, latviešu zemnieki ir izvēlējušies pamest savas mājas un doties svešumā, atstājot muižkungu ar jauniegūtu īpašumu, bet bez darba rokām. Varbūt no tā varam secināt, ka individuāla brīvība un savpatnība ir latviešus vislabāk raksturojošās īpāšības? 

Ja atceramies par tādiem latviešiem kā Aleksandrs Laime vai Edvards Liedskalniņš, tad jāpiekrīt, ka latvieši ir spoži individuālisti. Kā zināms, Aleksandrs Laime, sapratis, ka pēc padomju okupācijas Latvijā atgriezties vairs nevarēs, kļuva par savdabīgu zelta meklētāju un ievērojamu Eindžela ūdenskrituma apkārtnes gidu Venecuēlā. Savukārt Edvards Liedskalniņš, pēc 1905. gada revolūcijas uzradās ASV, kur izveidoja Koraļļu pili, kas ir piemineklis cilvēka spējām pārvarēt gravitācijas spēkus. Mēs, vēl padomju savienībā dzīvojošie, pat nenojautām, ka viens no tolaik populārajiem rietumu hitiem, Billija Aidola “Sweet sixteen” veltīts latvieša Edvarda Liedskalniņa Koraļļu pilij, ko Liedskalniņš būvēja par piemiņu savai Latvijā palikušajai līgavai.

Bet varbūt tomēr latvieši ir ideālisti, mūžīgie antiņi. Visiem, kas pasludina latviešus par konservatīviem ģimenes cilvēkiem, der atcerēties, ka laulību šķiršanas ziņā Latvijas iedzīvotāji ir ļoti augstā vietā pasaulē – apmēram puse Latvijas Republikā reģistrēto laulību tiek šķirtas. Varbūt tomēr latviešus patiesībā raksturo mūžīgas, ideālistiskas ilgas pēc antiņa vai saulcerītes, kas liedz samierināties ar dzīves prozu?

Nu, lūk, latvieši ir dažādi. Un manuprāt, visbīstamākais ir mēģināt latviešus iespundēt kaut kādā vienā izpratnē – konservatīvs, viensētnieks, laucinieks, piesardzīgs, neuzticīgs, utt. Šādi mēģinājumu iespundēties konkrētā priekšstatā ir kā mentāla dzimtbūšana, no kuras izbēgt diemžēl var tikai aizmūkot.  Ne velti tik bieži dzirdam, ka tieši padzīvojot kādu laiku ārpus Latvijas, mūsu cilvēki attīsta savu radošo potenciālu un patiesi novērtē Latvijas skaistumu.