Dzeloņdrātis un pienenes
1989. gada vasara no jauna pusaudža viedokļa bija lieliska. Kas gan varētu būt labāks par neviena netraucētu laiskumu siltā vasarā? Var gulēt, cik gribas, lasīt gultā līdz pēcpusdienai, gultas saklāšanu atlikt uz nenoteiktu laiku, kā arī bezgalīgi klausīties Rīgas Čiekurkalna tirgū iepirktās lentas uz vecākiem nesen izdīktā magnetofona. Gaisā ir pārmaiņas, vecāki pazuduši Tautas frontē un jaunas, dramatiski citādas dzīves gaidās un, sekojot tolaik ierastajai tradīcijai, neko daudz par politiskajām norisēm neskaidro, jo paši nezina, kas īsti notiks, un arī mazliet baiļojas, ka pārāk skaidri formulēti politiski uzskati jaunam pusaudzim galu galā var būt par skādi. 23. augustā šo brīnišķīgo dienas ritu pārtrauca mūsu padomju dzīvoklītī ieskrējušais tētis, steigā paziņojot, ka mums ar māsu tūliņ jābūt gatavām, jo Baltijas ceļā trūkstot cilvēku. Pēc pāris minūtēm ar ģimenes pelēko žiguli desojām Iecavas virzienā. Piebraucām pie grupas cilvēku, un mums pretī skienošs cilvēks nokl