Ja es būtu kādas valsts specdienestu aģents,

nedraudzīgs citai valstij, es nemēģinātu nozagt šīs valsts noslēpumus, ielauzties tās datorsistēmās vai savervēt tur man uzticamus spiegus. Tā vietā … es vienkārši sēdētu internetā un pie katra raksta, kas atainotu kādas šīs valsts personas darbību vai centienus, rakstītu vienkārši riebīgus komentārus. Rakstītu tos, protams, anonīmi, zem dažādiem segvārdiem un dažādos stilos, lai izskatītos, ka maniem žults izvirdumiem ir vesels bars sekotāju, kas savā starpā sarunājas un vienojas kopējā viedoklī, ka konkrētā cilvēka centieni un darbības ir tīrākais bleķis, farss un auksts aprēķins. 

Interneta portāls http://www.voxxi.com/negativity-complaining-bad-for-brain/ šī gada 30. augustā publicēja rakstu, kurā, atsaucoties uz vairākiem avotiem, secināts, ka atrašanās negatīvas informācijas ietekmē atslēdz ļoti svarīgo smadzeņu funkciju, kas atbildīga par problēmu risināšanu, un pārvērš smadzenes “putrā”.   

Droši vien putrā bija to cilvēku smadzenes, kas pie raksta par lielogu mellenēm un to uzturvērtību, izlamāja gan pašas ogas, gan to audzētājus. Kā pagājušonedēļ rakstīja žurnāls “Ir” – “īgnie komentētāji melleni pamanījušies nolamāt vēl skarbāk nekā politiķus”. Droši vien putrā bija arī to cilvēku smadzenes, kas pie raksta par Afganistānā dienošajiem Latvijas karavīriem izlamāja tos, apsaukājot par algotņiem. To mūsu kareivji patiešām piemin ar rūgtumu, liecina Latvijas Radio korespondentes Inas Strazdiņas Afganistānā nesen gatavotā reportāža. ASV sabiedrība kareivjus sveicot un sagaidot lidostā, kur pēc atgriešanās mājās tie parasti uzkavējas vairākas stundas, sasveicinoties ar sagaidītājiem.

Tātad – lai sagrautu kādas valsts pašapziņu, lai sētu dusmas, naidu un mazvērtību tās cilvēkos, nevajag neko citu, kā tikai žultainu vārdu arsenālu un katru dienu vairākas stundas interneta portālos – viens-divi un cilvēku smadzenes tiek pārvērstas putrā. Raksturīgi esot tas, ka īgni sūdzībnieki nemaz negribot atrast risinājumu, tie vēloties tikai sūdzēties. Es saprotu, ka attiecībā uz politiķiem riebīgi komentāri ir daļa no darba apraksta – bet pie kā vainīgas mellenes un NATO spēkos dienošie Latvijas kareivji? 

Par iespējamo pilsonības referendumu

Latvijas nākotne ir saliedēti, Latvijas valsti cienoši un Latvijas zemi mīloši cilvēki, kuru vērtība ir to uzskatu, dzīvesveidu un parašu daudzveidība. Šādām īpašībām nav etniskās piederības. No Latvijas uzplaukuma un labklājības iegūst visi Latvijas iedzīvotāji, sirmgalvji un bērni vienlīdz. Tikai tuvredzīgi politiķi par katru cenu cenšas uzturēt spēkā Latvijas sabiedrību šķeļošas, izaicinošas un provocējošas idejas. Tas ir tāpēc, ka tiem nav cita, ko sabiedrībai piedāvāt. To interesēs ir saglabāt Latvijas sabiedrībā daļu, kas jūtas atsvešināta, agresīvi noskaņota un naidīga. Uz agresivitāti un naidīgumu 2012. gada februārī Latvijas sabiedrību mēģināja izprovocēt Saskaņas centra līderi, pievienojoties iniciatīvai par krievu valodu kā otro valsts valodu. Uz agresivitāti un naidīgumu aicina Tatjanas Ždanokas atbalstītāji, kas, iespējams, savākuši 10.000 parakstu par Latvijas Republikas pilsonības automātisku piešķiršanu nepilsoņiem.

Vienotība kategoriski noraida šādus mēģinājumus spekulēt un savu politisko kapitālu veidot ar aizskartām līdzpilsoņu jūtām. Latvijas nepilsoņiem svarīgu jautājumu risināšana nav Saskaņas centralīdera Nila Ušakova politiskais princips, tā ir tikai poza, kas mainās, atkarībā no kārtējo vēlēšanu tuvuma. Tas, ka N. Ušakovu par automātisku pilsonības piešķiršanu nepilsoņiem parakstīties attur tikai Satversme, kurā tautas nobalsošanai paredzētā procedūra acīm redzami nepieļautu šādas izmaiņas, apliecina, ka Saskaņas centra līderim neinteresē sabiedrības vienotība un saskaņa, bet tikai paša izskats un atspoguļojums medijos.

Vienotība kopā ar koalīcijas partneriem ir strādājusi, lai novērstu situāciju, kāda radās 2012 gada februārī, kad plašas kampaņas par krievu valodu kā otru valsts valodu Krievijas pilsonim daļēji piederošā PBK (Pervij Baltijskij Kanal) izvērsa valodas referenduma iniciatori. Tāpat koalīcijas partneri ir vienojušies, ka brīdī, kad pilsoņu parakstus par likumu vai Satversmes grozījumiem varēs nodot elektroniski, šādu iniciatīvu nodošanai tautas nobalsošanai pašiem iniciatoriem būs jāsavāc Satversmē paredzētās vienas desmitās daļas vēlētāju paraksti, nevis 0.6% no visiem vēlētājiem, kā tas ir šobrīd.

Parakstu vākšanai nodotie grozījumi Pilsonības likumā, kas paredz automātisku Latvijas pilsonības piešķiršanu visiem nepilsoņiem, apdraud Latvijas valsts nepārtrauktības principu un ir pretrunā Satversmei. Šīs iniciatīvas mērķis ir no jauna provocēt etniskas nesaskaņas sabiedrībā. Pretnostatīt latviešus krieviem, pilsoņus nepilsoņiem. Taču Latvija nekad savā vēsturē nav bijusi etnisku konfliktu valsts. Mēs zinām, ka problēmas, kas šķeļ rīdziniekus, nav etniskas, tās izraisa Saskaņas centra saimniekošana Rīgā - dzīve uz parāda un treknajiem gadiem līdzīgs apskurbums.

Rētas un dzīvotprieks Jelgavā

Padomju laikos skolas gados manam dzimtajam ciematam blakus esošā Jelgava man likās neglīta, nepatīkama, pelēka un agresīva. Tā man saistījās ar baseina apmeklējumu vienreiz nedēļā, pēc tā plūmju kokteili un kārtainu ābolmaizi vietējā gastronomā pirms pamatīgas salšanas neomulīgā autobusa pieturā. Mēs, bērni no mierīga un rāma piejelgavas ciemata, parasti kaut kādā veidā pamanījāmies sastrīdēties ar Jelgavas bērniem, dažreiz tas noveda līdz kautiņiem, kuros viens otru aplaimojām ar lamuvārdiem, kādus nu savos krājumos varējām atrast. Parasti otrai pusei tie palika nesaprasti, vai saprasti, lika sarkt un brīnīties.   

Jelgavas panorāma pirms 1944. gada nopostīšanas

Ar Jelgavu saistās arī kāds manas radinieces stāsts. Deviņdesmito gadu sākumā, no ASV pirmo reizi pēc Padomju savienības sabrukuma atgriežoties Latvijā, sirmā kundze bija tā vīlusies, Zemgales pērles vietā ieraugot pelēku padomju betona kopojumu, ka atteikusies no tālākiem Latvijas apmeklējumiem. Spilgtu 2. pasaules kara laikā izpostītās Jelgavas ainu rāda Anna Žīgure stāstā par vecmāmiņu Elzu Stērsti “Marselīne”. Jelgavas pazīstamā advokāta Andreja Stērstes meita pēc Jelgavas nopostīšanas 1944. gadā sava dzīvokļa drupas sazīmē, pateicoties salauztam lampas rāmim, kas savulaik iegādāts Parīzē. Kāds kolēģis, savukārt, atceras, kā viņš, mazs zēns vēl sešdesmitajos gados spēlējies Jelgavas drupu kaudzēs, kur bija atrodamas krāsainu stikliņu, smalku krūzīšu un flīzīšu paliekas. Jelgava tika pilnībā izpostīta 1944. gada vasarā-rudenī cīņās starp vācu un padomju armijām. 1945. gadā Jelgavas iedzīvotāju skaits bija samazinājies uz pusi, un šajā gadā vēl uz Sibīriju tika aiztransportēts vesels Jelgavas iedzīvotāju ešelons.

Skats pa Sv. Trīsvienības torņa kafejnīcas logu

Šodien, 22 gadus pēc neatkarības atgūšanas, Jelgavas rētas līdzāspastāv jaunam dzīvošanas priekam. Ja manas bērnības laikā senās Sv. Trīsvienības baznīcas tornis pār Jelgavu slējās kā ķēmīgs 2. pasaules kara nepabeigtuma apliecinājums, tagad tas pārsteidz ar šarmu, eleganci un funkcionalitāti. Senajā Sv.Trīsvienības baznīcas tornī ir ierīkots informācijas centrs, omulīga kafejnīca, izstāžu zāle un skatu tornis. Tur ir pastāvīga ekspozīcija par Latvijas starpkaru republikas prezidentiem – zemgaliešiem - un arī senajiem zemgaļiem veltīta izstāde. Rētas un dzīvotprieks šeit mīt blakus vistiešākajā nozīmē - Sv. Trīsvienības baznīca bija vecākā no jauna celtā luterāņu baznīca Eiropā (1574. gads) un 1944. gada vasarā, tieši pirms pilnīgas Jelgavas nodegšanas, baznīcā pirmatskaņoja Lūcijas Garūtas kantāti “Dievs, Tava zeme deg!”. Pēc Jelgavas degšanas no baznīcas pāri palikušais tornis esot papildus spridzināts 1956. gadā,  pēc tam, kad tajā kāds drosminieks bija pamanījies pacelt sarkanbaltsarkano karogu.

Ledus skulptūru festivāls Jelgavā 2012. g

Jelgavas rētas paliks mūžīgi, tomēr šodien tā ir pilsēta, kur iespējams pavadīt jauku pēcpusdienu ģimenei ar bērniem. Jelgavas pilī apskatāmi seno Kurzemes hercogu un viņu piederīgo sarkofāgi, tērpi un sadzīves priekšmeti. Promenāde no galvenā Lielupes tilta līdz dzelzs tiltam, jauki un gaumīgi iekārtota, patiesi iepriecina. Ja sanāks Jelgavā būt ziemā – neticībā ieplētīsiet acis par Jelgavas ledus skulptūrām. Ja sākotnēji ikgadējais ledus skulptūru festivāla apmeklējums Jelgavā bija vairāk pienākums, atbalsot “savējo” centienus, tagad tas ir patiess skaistuma baudījums.

Varbūt ar rētām jātiek galā tieši tā – ar dzīvotprieku.