trešdiena, 2015. gada 4. marts

Ņemcovs un rīdīšana

Versijas un skaidrojumi par to, kas tik zemiskā veidā netālu no Kremļa sienām nogalināja Krievijas opozīcijas politiķi Borisu Ņemcovu, ir daudz un dažādi. Tiek analizēti gan iemesli, gan iegansti, tiek meklēti gan pasūtītāji, gan izpildītāji. Tiek uzdots klasiskais jautājums - kam tas ir izdevīgi? Tomēr gandrīz visi komentētāji vienojas, ka Ņemcova nogalināšana ir simbols un izpausme agresivitātei, dusmām un naida kurināšanai, kas Krievijā īpaši plaši izpaudusies pēdējā gada laikā.

Aleksandrs Dugins, slavenais Putina administrācijai pietuvinātais ideologs, esot aicinājis pareizticīgos kristiešus apvienoties "liberāļu" iznīcināšanai. Viņam pieder arī plaši zināmās sentences par to, ka nekas tā nevieno kā kopējs ienaidnieks, kopējas vērtības tikai šķeļot. Šādas Putina režīma propagandas dominētie televīzijas kanāli plaši sasniedz Krievijas iedzīvotājus, interneta pieejamība ārpus lielajām pilsētām ir zema. Tur Ņemcovs un viņa sabiedrotie jau ilgāku laiku tiek saukti par nepietiekami patriotiskiem, nelojāliem, pārāk liberāliem, vienvārdsakot, dzimtenes nodevējiem.
Vārdu "liberāls" par piedauzīgu, kā izrādās, uzskata arī Ungārijas premjers Orbāns. Vēl 2014.gada jūlijā viņš paziņoja, ka Ungārija būs "neliberāla" demokrātija. Atbildot tam, Vācijas kanclere, kristīgā demokrāte Angela Merkele Ungārijas pilsoniskai sabiedrībai Budapeštā 2015.gada februārī precizēja, ka, viņasprāt, demokrātija un "neliberālisms" (illiberalism) nav savietojami.
Ņemcova gadījumā viņam pārmestais liberālisms bija solidarizēšanās ar satīriskā žurnāla "Charlie Hebdo" upuriem un skaidra un gaiša pozīcija, ka Ukrainas dienvidaustrumos nav vis "konflikts", bet gan rit karš ar tiešu Krievijas militāro spēku iesaisti. Šīs pozīcijas lieliski iederas kopējā Eiropas redzējumā un nekādā ziņā nav uzskatāmas par kādu liberālu apsēstību. 
Ja šāda būtu Krievijas oficiālo līderu domāšana, visa Eiropa pašlaik varētu fokusēties ar tādiem izaicinājumiem kā klimata pārmaiņas, ilgstpējīga izaugsme un Tuvo Austrumu problēmu risināšana.
Diemžēl "liberālisma" lamāšana ir raksturīga ne tikai tādiem līderiem kā Ungārijas premjeram Viktoram Orbānam, kas aizpagājušajā nedēļā pie sevis Budapeštā laipni uzņēma Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu. Diemžēl arī pie mums bieži dzirdam izteikumus par "liberāļu spārnu", "liberāļu grupējumu", "sorosīdiem" utt. Šī leksika no marginālas diemžēl dažreiz dažu personu mutēs kļūst par vadošo politisko naratīvu. Krievijas traģisko notikumu fonā aicinu visus, tajā skaitā atsevišķus medijus un amatpersonas uz visiem laikiem atteikties no šīs bīstamās, Latvijas sabiedrību šķeļošās runas!

svētdiena, 2015. gada 1. marts

Kā svinēt Aspazijas un Raiņa 150?


Kā domāt par Aspaziju un Raini mūsdienās? Kā atbrīvoties no eksaltētas pielūgsmes, bet


arī neiegrimt sadzīviskā sīkumainībā, mēģinot pierādīt, ka Aspazija un Rainis bija “tieši tādi paši cilvēki” kā visi pārējie – tas bija viens no jautājumiem, ko risināja 27. februārī Saeimā notikušais pasākums “Aspazijas un Raiņa ceļš uz Latvijas valsti”. Protams, Aspazija un Rainis bija cilvēki, kas ēda, dzēra, mīlēja, kļūdījās, aizrāvās un vīlās tāpat kā visi citi. Vai tam nepieciešams vēl kāds papildus apliecinājums?

Ja mēs skatāmies uz šo divu personību - Raiņa un Aspazijas - ietekmi  uz Latvijas sabiedrību plaši, sanāk, ka tas bija kosmiskas, gigantiskas jaudas apveltīts pāris, kas Latvijai tika dievišķās gudrības “piespēlēts” izšķirīgā brīdī. Vai šodienas Latvija būtu citāda, ja mums nebūtu šo dižgaru? Domāju gan. Vai mums ir jāizjūt tāds kā kauns, ka šodienas Latvija tik tālu atpaliek no šo dižgaru izlolotajiem ideāliem? Nedomāju vis. Viņi abi noteikti kopā ar mums priecātos par Latvijas valsts panākumiem un skumtu par tās neveiksmēm.

Uz Aspaziju un Raini kā dižgariem var skatīties no milzum daudziem rakursiem. Vispirms jau kā uz jaunveidojamās valsts arhitektiem. Grāmatā “Daugavas sargi” par Raiņa poēmu "Daugava" lasām - "J. Raiņa "Daugavas" pirmais izdevums parādījās 1919. g. septembra mēnesī, īsi pirms Bermonta uzbrukuma Rīgai; šo izdevumu izpirka divās nedēļās. Daudziem karavīriem, gan tieši frontē, gan atpūtas brīžos tuvākā aizmugurē, varēja redzēt rokās "Daugavu", kur tie smēlās sajūsmu: sakarā ar to daži karavadoņi bija izteikušies, ka Raiņa "Daugava" atsvērusi veselu pulku." Aspazija savukārt noteikti ir šodienas, modernās latviešu sievietes lomas un pašapziņas garīgā māte.

Rainis un Aspazija  ir arī jaudīgs pāris, kuru savstarpējā mijiedarbe viņiem abiem ļāva augt un izpaust savas radošās personības arvien jaunus aspektus – kā klasiski tiek jautāts - vai bez Aspazijas būtu Rainis un vai bez  Raiņa Aspazija būtu tāda?


Tāpēc vietā jautājums - kā vislabāk svinēt Aspazijas un Raiņa 150. dzimšanas dienu? Domāju, ka atbilde ir acīmredzama – to jāsvin daudz, bieži, pastāvīgi visa gada garumā un dažādos formātos. To jāsvin gan konferencēs kā 27. februārī Saeimā, teātra izrādēs, modernās dejas uzvedumos kā nesen izrādē “Viens un divi”, gan skolēnu sacerējumos un skolu eseju konkursos. Neviens veids, kā svinēt, nav nicināms vai uzskatāms par “pārāk seklu” vai pārāk eksaltētu. Es ticu, ka Rainis un Aspazija paši jebkurā šī gada svinību izpausmē noraudzītos ar labvēlību. Tāpēc svinēsim lēni, izgaršojot, izbaudot, sajūtot un sevī uzsūcot katru šo dižo personību aspektu!