Saeimas vairākums kā bremze

Domāju, ka valsts prezidenta Valda Zatlera sestdienas lēmumu rosināt Saeimas atlaišanu un ārkārtas vēlēšanu sarīkošanu var analizēt trīs līmeņos. Pirmais ir taktiskais, prezidentam nebija ko zaudēt, jo pagājušās ceturtdienas balsojums pret kratīšanu deputāta A. Šlesera dzīves vietās apliecināja, ka balsojumi par būtiskiem jautājumiem Saeimā nenotiek pēc to būtības un lai gan iespējams nekādi konkrēti iebildumi pret Zatleru nav, viņš nav savējais. Otrais ir principiālais. Saeima stājās ceļā patiesības noskaidrošanai, traucējot tiesībsargājošo institūciju darbu. Argumenti no to puses, kas balsoja pret kratīšanu bija smieklīgi – nekāda kratīšana vispār neesot iespējama, jo visi iespējamie pierādījumi jau esot nobēdzināti. Trešais un, manuprāt, svarīgākais ir tas, ka, skatoties pēc būtības un plašākā kontekstā, šīs Saeimas vairākums savas darbības pusgadā apliecināja sevi kā šauri redzošu, vecmodīgu attīstības un labklājības bremzi, kuras purvā nogrimst labas un valstij vajadzīgas iniciatīvas. Piemēru tam ir bezgala.

2010. gada decembrī Saeimas vairākums (ZZS, PLL un SC)  nobalsoja  par Jura Jansona iecelšanu tiesībsarga amatā, neskatoties un to, ka Jansonam nebija zināšanu par tiesībsarga galveno darbības jomu – cilvēktiesībām. Tas bija acīmredzami un J. Jansons pats to nenoliedza. Šādā veidā Saeima atteicās no iespējas izmantot tiesībsargu kā morālu autoritāti, kas veido un veicina sabiedrības izpratni par tādiem būtiskiem jautājumiem kā iecietība, citādi domājošo pieņemšana, cilvēka cieņa. Visi šie jautājumi ir ļoti svarīgi t.s. sociālā kapitāla elementi, kas ļauj sabiedrības dažādiem pārstāvjiem savstarpēji uzticēties, sadarboties un vairot savu labklājību. (Par šo savulaik rakstīju šeit, līdzīga situācija bija ar Andreja Judina Austākās tiesas tiesneša kandidatūru).

2011. gada maijā Saeimā tika diskutēts fiskālās disciplīnas likuma projekts. Fiskālās disciplīnas likums sagatavots, ņemot vērā Zviedrijas, Dānijas un Somijas pieredzi, ka ilgspējīgu ekonomisku izaugsmi var panākt tikai tad, ja valsts tērē tik, cik nopelna un pie šī principa pieturas. Šis princips ir īpaši svarīgs mazām, atvērtām ekonomikām kā Latvija, jo rada priekšstatu par attiecīgo valsti kā uzticamu investīciju partneri. Pateicoties fiskālajai disciplīnai, Zviedrija šodien Eiropas Savienībā ir visstraujāk augošā ekonomika ar vislabākajiem inovāciju rādītājiem. Diskusija Saeimas komisijā liecināja par to, ka šādu principu, kura nostiprināšanai Satversmē vajadzētu vismaz 2/3 balsu, Saeimas deputātu vairākums diez vai atbalstīs, jo visiem tik vilinoši šķiet treknajos gados budžeta slūžas plaši pavērt, aizbildinoties, ka tas vajadzīgs attīstībai. Tādejādi deputāti nav gatavi mācīties ne no savām, ne citu kļūdām.

Garas debates Saeimā 2011. gada maijā izvērtās par sākumdeklarēšanas likumu, kas paredz, ka 2012. gada sākumā visi iedzīvotāji nodeklarē savu mantisko stāvokli. Šis ir būtisks likums, lai izbeigtu no puķēm nopelnītas, zeķē sakrātas vai no Baltkrievijas čemodānā pārvestas naudas skaidrojumu iespējamību. Tas arī palīdzētu saprast to, vai dažādu amatpersonu deklarētie lielie skaidras naudas uzkrājumi ir patiesi. Lai gan Saeima lēma par šī likuma pieņemšanu pirmajā lasījumā, Saeimas debates liecināja par to, ka šis likumprojekts patiesībā nogrims muļļāšanas un čammāšanās purvā, atsviežot Latviju atpakaļ ekonomiskajā attīstībā.

Līdzīgs liktenis piemeklēja grozījumus Krimināllikumā, kas noteiktu kriminālatbildību par nelikumīgu partiju finansēšanu, grozījumiem Politisko partiju finansēšanas likumā, grozījumus Saeimas kārtības rullī, kas paredzēja atklātus balsojumus par amatpersonām.

Ikviens likums, kas varētu apdraudēt partiju bosu intereses, Saeimā nogrimst. Reizēm tas ir konkrēts apdraudējums, reizēm vēlēšanās vienkārši bremzēt labas un vajadzīgas iniciatīvas.

Tādejādi oligarhu ietekmes ekonomiskās sekas izjūt ikviens, tieši, savā maciņā.

Zatlers nav Lemberga kandidāts

Šo ziņu uzrakstīju ceturtdien, pēc Saeimas balsojuma nedot atļauju veikt kratīšanu deputāta Aināra Šlesera dzīves vietās. Biju plānojusi to publicēt pirmdien, nedēļas sākumā, kad Saeimā plānots balsojums par nākošo valsts prezidentu. Starplaikā ir risinājušies dramatiski notikumi – valsts prezidents ir pieņēmis lēmumu rosināt tautas nobalsošanu par Saeimas atlaišanu. Savas pārdomas par šo lēmumu izteikšu nākošajā ziņā, bet šeit publicēju to, ko biju rakstījusi pagājušajā nedēļā.

2. jūnijā, dienā, kad Saeima balsos par nākošo valsts prezidentu, es balsošu par esošo valsts prezidentu Valdi Zatleru.

2007. gada jūnijā, kad Jelgavas pilī notika Valda Zatlera inaugurācija, kopā ar vairākiem domubiedriem organizējām pasākumu, kas kariķēja oficiālo inaugurācijas pasākumu, inaugurējot ‘valsts pirmo trusi’. Pasākums notika Andrejsalā, Dirty Deal kafejnīcā. Bijām gandarīti, ka uz šo ironisko pasākumu ieradās vairāki cilvēki, kuriem bija arī oficiāls ielūgums uz inaugurāciju Jelgavas pilī. Tajā laikā tas bija protests pret to, kā pie varas esošās partijas attiecās pret prezidenta meklēšanu, „īsto” kandidātu kā trusi no cepures izvelkot pēdējā minūtē.

Šodien, esot Saeimas deputātes amatā, es plānoju balsot par Valdi Zatleru vairāku iemeslu dēļ.

Pirmkārt, Valdis Zatlers nav Lemberga kandidāts. To, ka Valdis Zatlers spēj pretoties oligarhu vēlmēm, viņš ir pierādījis vairākkārt. Man personīgi visspilgtākais apliecinājums tam, ka partijas Latvijai un Ventspilij priekšsēdētājs, faktiskais Ventspils mērs Aivars Lembergs, kam prokuratūra ir liegusi ieņemt Ventspils mēra amatu, pretēji publiski paustajam, neatbalsta Zatleru, ir tas, ka pēdējā valsts prezidenta kandidātu izvirzīšanas dienā 5 ZZS deputāti izvirzīja savu partijas biedru Andri Bērziņu. Varbūt Andra Bērziņa kandidēšanai ir kādi plašāki apsvērumi, tomēr taktiski ir pilnīgi skaidrs, ka viņš ir izvirzīts ar mērķi nodrošināt, ka svārstīgie ZZS biedri nekļūdītos un pēkšņi nenodrošinātu to, ka Zatlers tiek atkārtoti ievēlēts. To, ka ZZS ne vienmēr ir monolīta, apliecināja pirms pāris nedēļām Saeimā notikusī diskusija par grozījumiem autopārvadātāju likumā, kur ZZS deputātes, Aija Barča un Dana Reizniece viena otrai ļoti asi iebilda (par to vairāk rakstīju šeit).

Vai tas, ka Zatlers nav Lemberga kandidāts ir pietiekams iemesls par viņu balsot atkal? Vai ar to pietiek? Vai pietiek ar to, kas cilvēks nav?

Diemžēl jā, jo Lemberga ietekme uz Latvijas politisko kultūru ir graujoša. Piemēri nav tālu jāmeklē – Ventspils publiskajā infrastruktūrā ir investēti miljoni, tajā skaitā Eiropas Savienības eiro. Dažādas sabiedriskas iestādes (piemēram, sporta klubi) Ventspilī cīnās par klientiem un to piedāvājums ievērojami pārsniedz pieprasījumu. Piemēram, Ludzā nekā tāda nav. Lemberga klātbūtne Latvijas politikā ir nostiprinājusi zero-sum-game principu – mans ieguvums ir pārējo zaudējums un tas ir normāli. To spilgti nodemonstrēja Lemberga sirreālā intervija „Ventas balsī”, kur viņš Valdi Dombrovski norāja par sliktu kara laupītāju.

Vēl viens piemērs – Valsts kontroliere Ingūna Sudraba, augstu valsts pārvaldes standartu uzturētāja, pagājušajā trešdienā Saeimas Publisko Izdevumu Revīzijas komisijā sacīja, ka viņas acīs galvenais Lemberga nopelns esot tas, ka viņš Ventspils domē esot izveidojis iespaidīgu, kompetentu štatu, labi organizējot darbiniekus. Tas ļaujot uzskatīt viņu par labu vadītāju. Tam, ka ģenerālprokuratūra viņu ir apsūdzējusi kukuļdošanā sevišķi lielos apmēros, noziedzīgi iegūtu finanšu līdzekļu un citas mantas legalizācijā, dienesta viltojumā utt Sudrabas acīs acīm redzot ir maza nozīme.

Treškārt, Zatlers, smagos apstākļos ieņemts, ir nokalpojis 4 gadus, ar kļūdām, bet arī paveicis būtiskas lietas. Te minama gan Adventes vienošanās, gan 2009.gada 14. janvārī Saeimai uzstādītais ultimāts (Satversmes grozījumi par tautas tiesībām atlaist Saeimu, grozījumi Vēlēšanu likumā, atsakoties no lokomotīvju principa), gan izšķirošais atbalsts valsts finansiālā stabilizēšanā. Es atbalstu Zatlera idejas par to, ko viņš vēlētos panākt nākošajos četros gados, piemēram lielāku atklātību partiju finansēs, pašvaldību vēlētāju referendumus, fiskālās disciplīnas likuma pieņemšanu.

Ceturtkārt, nebūsim indiāņi (Alvis Hermanis “Nu, tā ir tāda indiāņu daba. Naivums. Latvieši neredz saistību starp ideālo un reālo pasauli”). Ideālu prezidentu mēs kā nācija diez vai esam pelnījuši, galu galā gadu no gada populārākais Latvijas politiķis tomēr ir smagos kriminālnoziegumos apsūdzētais Aivars Lembergs, kam pagājušajā nedēļā bija papildus nepatikšanas gan ar KNAB, gan ar Lielbritānijas tiesu. Arī mani nepatīkami pārsteidza Zatlera aizpagājušajā nedēļā teiktais, ka viņš neatbalsta Mozaīkas priekšlikumus par viendzimuma partnerattiecību regulējumu. Diemžēl, tas tika teikts, lai izpatiktu Par Labu Latviju frakcijai. Bet es mācos nebūt indiānis.

Kā jūtas latviešu jaunieši

Šodien, Eiropas dienas ietvaros, viesojos labā Rīgas vidusskolā, 12. klasē, lai runātu par Eiropas Savienību un Latvijas vietu tajā. Pirms tikšanās pārdomāju, vai ir vērts ar jauniešiem pārrunāt jautājumus, kas saistīti ar Eiropas Savienības izveidošanos milzīgo sāpju un smago pārdzīvojumu rezultātā, kas vēlās pāri Eiropai pagājušā gadsimta divos karos un to radītajās smagajās sekās.  Domāju, vai ir vērts stāstīt, kā darbojas Eiropas institūcijas, kas radušās Eiropas dalībvalstu komplicēto attiecību, vizionārisma un nereti arī egoisma rezultātā. Galu galā nolēmu, ka sarunai ir jābūt par to, kā latviešu jaunieši jūtas, gan kā eiropieši, gan latvieši lielu izaicinājumu priekšā, kas tos nenovēršami gaida nākotnē.

Runājot ar jauniešiem, spilgti sajutu šodienas garu viņu teiktajā. Viņi ir noraizējušies par to, vai nākotnē, pabeidzot augstskolu, viņi varēs iegūt pietiekami labi apmaksātu darbu, kas ļautu nodrošināt sagaidīto dzīves līmeni.

Manuprāt, šeit ir divi jautājumi – viens pamatots, otrs, mūsu laikmeta materiālās domāšanas izpausme. Pirmkārt, patiešām aktuāls jautājums ir par izglītības kvalitāti. Latvijā, salīdzinot ar citām pasaules valstīm, ir ļoti augsts augtsolās studējošo skaits, tomēr tas neizpaužas ne  jaunradē kā ekonomikas dzinējspēkā, ne arī akadēmiskos saniegumos. Latvijā ir gan zema augsti izglītotu cilvēku iesaiste pētniecībā, gan arī ļoti zema starptautiski atzīta citējamība. Šajā aspektā Rīgas skolas jauniešiem taisnība, viņu vecāku vai pašu sarūpētā studiju maksa netiks labi ieguldīta – izglītības kvalitāte, ko tie iegūs, mācoties augstskolā Latvijā, būs salīdzinoši zema. No apmēram 30 jauniešiem apņēmību uzreiz neturpināt studijas augstskolā apliecināja tikai divi, tātad vairākums iegūs salīdzinoši nekvalitatīvu augstāko izglītību.

Tomēr ir arī otrs aspekts  - sagaidot materiālo nodrošinātību, šodienas vidusskolnieki sagaida no dzīves ļoti daudz. Gan maniem draugiem un paziņām, gan man kā atmodas laika jaunietei, deviņdesmito gadu sākumā bija pilnīgi pieņemami nedēļu pēc nedēļas pārtikt no biezpiena un šprotēm, ceļot ar autostopiem un pamatā iztikt no svaiga gaisa un optimisma, citām lietām nepieciešamos līdzekļus sagādājot piestrādājot par apkopēju vai pasniedzot privātstundas. Tagad jauniešiem ir citas prasības, tie grib īrēt dzīvokļus, lietot modernus telefonus, stilīgi ģērbties.

Vēl viens interesants sarunas pavediens aizsākās par to, kā jaunieši saprotas ar saviem līdzgaitniekiem krievu jauniešiem. Viedokļi bija dažādi, bet vairāki teica, ka ar krievu jauniešiem šodien runājot skaidrā latviešu valodā un etniskās atšķirības izzūd.

Tomēr no sarunām bija acīm redzams – tikai pāris jaunieši teica, ka viņi zina krievu valodu pietiekamā līmenī, kamēr, meklējot darbu, krievu valodas zināšanas tiekot pieprasītas visur. Šie jaunieši bija skeptiski par to, ka Saeimas Darba likumā noteiktais specifiskais aizliegums diskriminēt uz ne-Eiropas savienības valodu nezināšanas pamata, varētu mazināt prasības pēc krievu valodas zināšanām. “Mēs esam maza valsts un valodas mums vienkārši ir jāzina”, sacīja viena no meitenēm. Tiem, kas nezina krievu valodu, varētu nākties meklēt darbu citās ES valsīs, lai gan jaunieši gandrīz vienbalsīgi teica, ka dzīvot Latvijā esot viņu sapnis. 

Kaut kas jādod pretī

Kāpēc Igaunijā nav oligarhu? Tas ir jautājums, kas bieži tiek uzdots dažādās sarunās. Atbildē uz šo jautājumu parasti netieši meklējam iemeslus, kāpēc Latvijā oligarhi ir un kāpēc to ietekme ir tik jūtama.

2004. gadā Igaunijas politiskās partijas uzskatīja, ka, atstājot politiskās partijas bez nopietna un pamatīga valsts finansējuma, to iespēja nonākt atsevišķu uzņēmēju ietekmē ir pārāk liela. Tāpēc tās lēma par ikgadēja, aptuveni 5 miljonu eiro liela valsts finansējuma piešķiršanu parlamentā pārstāvētajām politiskajām partijām. 2010. gadā Igaunijas parlamenta divas lielākās partijas Reformu partija un Centra partija no valsts budžeta katra saņēma ap 1.5 miljonu eiro lielu finansējumu. Šodien valsts finansējums igauņu politisko partiju ikgadējos budžetos sasniedz ap 90 procentus. Šis dāsnais finansējums ir nozīmējis to, ka abas lielākas partijas ir ievērojami augušas un lielākai no tām šodien ir 10 000 biedru. Latvijas pāris lielākās partijas, kuru biedru skaits ir ap 1000 biedriem, par šādu līdzdalību var tikai sapņot.

Ja skatās uz politisko partiju uzticamības rādītājiem, kas Igaunijā ir daudz augstāki nekā Latvijā, ir saprotams, ka sabiedrībai Igaunijā bija vieglāk pieņemt šādu, salīdzinoši lielu finansējumu partijām no valsts kases. Tomēr šajā stāstā ir arī kāda būtiska detaļa. Lai panāktu sabiedrības piekrišanu ievērojamam valsts finansējumam, Igaunijas politiskās partijas atteicās no priekšvēlēšanu reklāmām vidē, jo tās Igaunijas vēlētāji identificēja kā visvairāk uz nerviem krītošās, par kurām nodokļu maksātāju naudu nevajadzētu tērēt.

Arī Latvijas politiskās partijas no 2012. gada sāks saņemt valsts finansējumu, gan daudz mazākā apjomā nekā Igaunijā. Finansējums piesaistīts iepriekšējās Saeimas vēlēšanu rezultātiem. Katra partija, kas saņēmusi vairāk kā 2 procentus vēlētāju atbalsta, saņems 0.50 Ls par katru saņemto balsi. Kopā katru gadu tas valsts budžetam izmaksās 445 382 Ls, apmēram 8 reizes mazāk nekā Igaunijā.

Lai gan pirmajā brīdī valsts finansējuma piešķiršana politiskajām partijām Latvijā var kādam šķist nevietā, tomēr nepiešķirot valsts finansējumu, mēs turpināsim politisko partiju vājumu, sadrumstalotību un mazspēju.

Tāpēc šajā brīdī vietā ir jautājums – ko Latvijas politiskās partijas dos pretī, proti, ko apņemsies darīt, lai attaisnotu valsts finansējuma piešķīrumu.

Ši gada 31. martā Saeima balsoja par grozījumiem Krimināllikumā, kas noteiktu kriminālatbildību par nelikumīgu politisko partiju finansēšanu. Par šo normu nebalsoja (balsojumā atturējās) ZZS, Saskaņas centra un Par Labu Latviju deputāti. Savukārt šodien Saeimas balsojumā šīs pašas frakcijas nobalsoja par to, lai grozījumus Politisko partiju finansēšanas likumā nesāktu skatīt Saeimā, aizbildinoties ar tehniskām nepilnībām sagatavotajos priekšlikumos.

Tātad šobrīd pretī nedosim neko!


Skat. tabulu ar 10. Saeimas vēlēšanu rezultātiem un partijām, kas no 2012. gada saņems valsts finansējumu un tā summas