otrdiena, 2011. gada 30. augusts

Sētnieks ar avīzi


Latvijas okupāciju laikā, bet it īpaši padomju gados, sētniekiem bija īpaša nozīme. To rokās izšķīrās cilvēku likteņi, jo totalitāros režīmos to visu redzošajām acīm bija liela vērtība. To savā grāmatā “Ardievu, Atlantīda!”, kas veltīta starpkaru Eiropai un vācu okupācijai Latvijā 2. pasaules kara laikā, ir aprakstījusi Valentīna Freimane. To savās “Čekas ģenerāļa piezīmēs” piemin Edmunds Johasons.

Mājā, kurā dzīvoju, sētnieks ir kluss, nemanāms personāžs, kuru no rīta mundri uzsauktais “labrīt!” iztrūcina. Dažreiz šķiet, ka viņš vēlas būt vēl kluskās un nemanāmāks par ēkas sienām. “Intraverts”, nodomātu ikviens par psiholoģiju kaut attāli dzirdējušais. Mūsu mājā jau sen darbojas dzīvokļu īpašnieku biedrība, kas pati organizē mājas apsaimniekošanu, labiekārtošanu un risina citus nepieciešamus jautājumus. Šīs dzīvokļu īpašnieku biedrības ir īsta sadarbības un demokrātijas paraugstunda – uzskatu dažādība ir milzīga un parasti tajā sanākošos nevieno ne plašākas kopējas intereses, ne savstrapēja sirsnība, kas palīdz piekāpties un atrisināt konfliktus. Konfliktu, savstarpējas neuzticības un sīku nesaskaņu dēļ ir daudzas ēkas, kurās dzīvokļu īpašnieku biedrības nepastāv.

Daudzas šādas ēkas Rīgā apsaimnieko pašvaldības kapitālsabiedrība “Rīgas namu pārvaldnieks” un šai kapitālsabiedrībai ir sētnieku tīkls. Pēdējā mēneša laikā šie sētnieki piedalījušies SIA Baggy izdotas avīzes “Pastnieks” un “Pačtaļjon” izplatīšanā. Šīs avīzes mērķis un misija esot Rīgas domes amatpersonu darbu popularizēšana – tajās prominenti parādās gan Rīgas mērs Nils Ušakovs, gan vicemērs Andris Ameriks. Sētnieki atkal, šoreiz pirms vēlēšanām, ir izrādījušies atslēgas personas – to tīkls nodrošina personalizētu Rīgas domes amatpersonas slavinošās avīzes piegādi. Totalitārisma  tradīcijām Rīgā ir dziļas saknes.


Zibakcija pie Rīgas Domes "Izplati savu avīzi pats"

otrdiena, 2011. gada 16. augusts

Vientuļie sabiedrotie


Bij. Mazsalacas draudzes skolas jumts 
Skaņākalna pagasts, Salacas upe. Pēc pamatīgas izlīšanas augusta pērkona negaisā iramies pāri upei, lai pretējā krastā atrastu kādu sausa koka gabalu ugunskuram. Pēc kāpiena pa upes stāvkrastu ienāku pamestas mājas pagalmā. Labajā pusē iespaidīga trīsstāvīga sarkanu ķieģeļu ēka ar izsistiem logiem, stāv pamesta. Tikai upes pusē augošie varenie ozoli zaļo blakus pamestībai bijušajā Mazsalacas draudzes skolā. Eju gar skolas ēku. Pilnīgi pamesta tā tomēr nav, no tās skan Latvijas Radio. Atskan Luī Armstronga “and I say to myself what a wonderful life”* un es pamanu no blakus mājas pievilkto “dzīvības līniju” – no vairākiem posmiem sastiķētu elektrības vadu, kas cita starpā, nodrošina Latvijas Radio skanējumu šajā šķietami cilvēku un dievu pamestajā nostūrī. Izskan Luī Armstronga dziedātās dziesmas pēdējās taktis, sākas ziņas. Latvijas Radio vēsta, ka Norvēģijas slaktiņa autors Anders Bērings-Breivīks stingrā uzraudzībā došoties uz slaktiņa vietām, lai restaurētu notikumu gaitu. Sajūtos baisi, nodrebinos un piesardzīgiem soļiem dodos prom.

Dažreiz laukos pavēlākos vakaros un agrākos rītos ar saimniecības lietām darbojoties un klausoties Latvijas Radio, aizdomājos, kādās tik vietās šis medijs neizskan šajās diennakts stundās, un ko tajā saklausa tie, kas klausās. Tad arī aizdomājos par to vienreizējo pienākumu sajūtu, ko droši vien izjūt Latvijas Radio darbinieki, kuru programmas izskan gan pamestā Mazsalacas draudzes skolā pie viena no Salacas līkumiem, gan Slutišķu sādžā pie Daugavas.

Tāpat ienāk prātā kāds kometārs, ko dzirdēju par mediju pētnieces Andas Rožkalnes pagājušajā nedēļā izdarītajiem secinājumiem, veicot intervijas ar Latvijas mediju pārstāvjiem. Slēptā reklāma jeb apmaksāta publicitāte esot tiktāl institucionalizēta Latvijas medijos, ka tās izcenojumi tiekot uzrādīti oficiālajos mediju cenrāžos. Tas esot pievilcīgs blakussprodukts, ko piedāvāt reklāmu pircējam un krīzes novārdzinātie mediji labprāt to piekopj. Pašlaik šajā jomā starp dažiem izņēmumiem esot žurnāls Ir un Latvijas Radio.

Dodoties prom no pamestās Mazsalacas draudzes skolas, nodomāju - ja arī Latvijas Radio pārstās būt žurnāla Ir vientuļais kompanjons, traki būs ar demokrātiju Latvijā.

 
*Un es sev saku, cik brīnišķīga dzīve  

trešdiena, 2011. gada 10. augusts

Pašlaik Londonā


London's burning
Domāju, ka ikvienam, kas ilgāku laiku dzīvojis Lielbritānijā, bet jo īpaši Londonā, šī vieta ir atrādījusies kā īpatnēja, sarežģīta un dīvaini fascinējoša pilsēta. Šo dienu Londonas un citu Lielbritānijas pilsētu grautiņos skatoties, nevar nedomāt par to, kas ir šīs destrukcijas iemesls. Tieši pagājušajā nedēļā noskatījos 2009. gadā uzņemto britu filmu “Fish tank”, kas precīzi atrāda Lielbritānijas spožumu un postu. Tā lielā mērā joprojām ir šķiriska sabiedrība, kur piederība mazturīgajiem un dzīvošana uz sociāliem pabalstiem paaudžu paaudzēs kļūst par dzīvesveidu, kas nodrošina pietiekami līdzekļu izdzīvošanai, bet ne dzīves kvalitātei. Tā ir dzīve ar nekvalitatīvu pārtiku, lielu alkohola patēriņu, tālu no dabas, degradētā urbānā vidē.

No sava Londonā nodzīvotā laika* atceros divas epizodes, kas man spilgti apliecināja destruktīvo elementu šajā sabiedrībā. Pirmā bija lasītais, ka ir britu vecāki, kas savām 16-gadīgajām meitām kā 16. dzimšanas dienas dāvanu pasniedz plastiskās operācijas, skaidrojot, ka tas nepieciešams, lai uzlabotu jauno meiteņu konkurētspēju un “vairotu pašapziņu”. Otrais, kādu vakaru tā pavēlāk atgriežoties mājās ar vilcienu, nokļuvu 11-12 gadus vecu pusaužu barā. Iekāpuši kādā no stacijām, tie apsēdās man blakus. Viņi man kaut ko jautāja un es atbildēju mātišķā veidā, uzrunu uzsākot “nu, zēni”. Pēc īsas sarunas es sapratu, ka jāņem kājas pār pleciem – tie nebija normāli pusaudži – viņu zināšanas par dzīves padibenēm bija neizsmeļamas un rupjība neizmērojama. Pašai par pārsteigumu jaunu un fiziski vēl trauslu puišeļu vidū sajutos patiešām apdraudēta.

BBC World Service klausījos interviju ar kādas bodītes īpašnieku, kas dalījās savos novērojumos. Vispirms nākot pirmā banda, kas izdauzot skatlogus, pēc tam sapulcējoties vietējās apkārtnes iedzīvotāji un sākot laupīšanu – tiekot laupīts viss – alkohols, cigaretes, pārtika, mobilie telefoni. Neformālas, nerakstītas apkaimju uzvedības normas esot beigušas pastāvēt. Tāpat dzirdēju interviju ar divām jaunietēm, kurām vēl nav 18, viena no grautiņiem dalībniecēm. Abas bija pacilātas, teica, ka visu nakti esot (kulturāli) dzērušas “rosē vīnu” un esot sajūsmā, ka pret grautiņiem, kas esot vērsti “pret bagātajiem”, policija neko nevarot pasākt.

Kā abas uzzinot, kur grautiņi notiek, jautāja reportiere. No preses un medijiem, kas precīzi, detalizēti stāstot par jauniem laupīšanas epicentriem, attrauca meitenes. Vēl viens mājiens ar sētas mietu britu medijiem pēc “News of the World” slēgšanas.


*2000 - 2001. gadā mācījos Londonas universitātes Londonas ekonomikas skolā (LSE), pateicoties Reuters Foundation stipendijai

piektdiena, 2011. gada 5. augusts

Talantu kapi


Kadrs no R. Kalniņa filmas "Elpojiet dziļi"
Vakar pēc ilgiem laikiem LTV atkal noskatījos 1967. gadā uzņemto Rolada Kalniņa filmu “Elpojiet dziļi”, sauktu arī "Četri balti krekli”. Ja pusaudža gados, atmodas laikā 1987. gadā šo filmu skatījos kā romantisku atmodas  laika gara trauksmes un krāšņuma iemiesojumu, tagad to redzu ar profesionālāku aci, salīdzinot ar citām “Prāgas pavasara” noskaņu filmām. Un biju sajūsmā, cik profesionāli, inovatīvi un skaisti šī filma uzņemta. 


Kadrs no filmas "Nepanesamais esības vieglums
Tā nekādā ziņā neatpaliek no Filipa Kaufmaņa pēc Milana Kunderas romāna “Nepanesamais esības vieglums” veidotās tāda paša nosaukuma filmas, kas ataino Prāgas pavasara gaisotni un represijas 1968. gada Čehoslovākijā. Filmai galīgi nepiemīt daļai latviešu kinofilmu raksturīgā samākslotība un plakanums. Tā ir mūsdienīga, dinamiska un pat mūsu straujajam laikam neierastais dažviet lēnais plūdums ir iedvesmojošs.

“Elpojiet dziļi” skumjais liktenis - tā vietā, lai kļūtu par kulta un iedvesmas filmu jaunatnei, tā tika dziļi nogrūsta birokrātu atvilnēs, lai atdzimšanu piedzīvotu tikai sākoties atmodai, kā arī paša talantīgā režisora Rolanda Kalniņa liktenis, kārtējo reizi liek aizdomāties par to, ka lielā mērā padomju iekārta bija talantu kapi. Šajos talantu kapos aprakto plejāde ir iespaidīga, pieminot tikai dažus - Jānis Pauļks, Kurts Fridrihsons, Aleksandrs Čaks, Ādolfs Zārdiņš. 

Domājot par talanta drupām, uz kurām būvējam mūsu šodienas valsti, nereti domāju par to, kā mēs šodien izturamies pret saviem talantiem. Daudzi talantīgi mākslinieki atzinuši, kas patiesu atzinību Latvijā tie guvuši tikai tad, kad sevi skaļi apliecinājuši ārzemēs. Tagad tas ir iespējams. Protams, situācija ir mainījusies un kapos talantus šodien neglabā. Tomēr vai nereti nav tā, ka mūsu šodienas talantiem, turpinot padomju tradīcijas, bieži rīkli pārgrauž apkārtējo nesapratne un nespēja piedot viņu citādumu?   

ceturtdiena, 2011. gada 4. augusts

VIENOTĪBA: Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas deklarācijā noteiktie Latvijas valstiskuma pamati nav diskutējami

Visiem Latvijas politiskajiem spēkiem, kas grib piedalīties valsts attīstībā, ir skaidri jāapzinās, ka 1990. gadā tika atjaunota 1918. gadā proklamētās valsts neatkarība pēc 50 prettiesiskas okupācijas gadiem. Tas ir mūsu valsts tiesiskais pamatu pamats, pauž politisko partiju apvienības VIENOTĪBA Saeimas frakcijas deputāti.

Uz šī pamata mēs divdesmit gadus esam cēluši savu valsti un kļuvuši par Eiropas Savienības un NATO dalībvalsti. Uz latviešu valodas kā vienīgās valsts valodas un pilsonības pēctecības principiem mēs divdesmit gadus esam veidojuši mūsu sabiedrību. Šie principi nevar tikt pārskatīti, uzsver VIENOTĪBA.

Latvijas valstiskuma pamatu un okupācijas prettiesiskuma atzīšana ir jebkādas atbildīgas, demokrātiskas un eiropeiskas politiskās darbības priekšnoteikums. Šīs vērtības un principi ir bijuši un būs pamats mūsu politiskajai darbībai, un uzskatām, ka sadarbību starp Latvijas politiskajiem spēkiem var veidot tikai uz šī pamata, norāda VIENOTĪBA.

VIENOTĪBA aicina visus Latvijas politisko spēkus skaidri un gaiši apliecināt savu attieksmi pret Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas deklarāciju, Satversmi, Satversmes tiesas un Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumiem, kuros konsekventi un daudzkārt apstiprināts Latvijas valsts nepārtrauktības princips.