trešdiena, 2019. gada 23. janvāris

Daudziem tādu Kariņu

“Vai Latvijā ir iespējama vājprātīga valdība?”, nesen jautāja pārstāvis no Latvijai līdzīgas, “jaunās” ES dalībvalsts, kuru paša valdības korupcija, populisms un sliktā pārvaldība viņu novedusi izmisumā. Aizdomājos, jo mums Latvijā gājis visādi. Tomēr dienā, kad 13. Saeimā apstiprināta Krišjāņa Kariņa valdība, gribas teikt, ka mums tomēr ir paveicies ar vēlēšanu sistēmas, vēlētāju izvēles un politiskās tradīcijas kombināciju. Nesen kāds britu kolēģis, kas arī ir izmisumā par paša valstī notiekošo un labi pārzina Latvijas politiku, jautāja: “Kāpēc mums nav Kariņa?”. Šajā pa jokam izteiktajā jautājumā ir liela daļa patiesības. 

Dzīvojam sadrumstalotas politikas laikā. To raksturo skaidro, ierasto, paredzamo politisko izvēļu – esmu darba ņēmējs, tātad balsoju par sociāldemokrātiem - noriets. Tas, protams, saistīts ar plašām ekonomiskām, sociālām, tehnoloģiskām un kulturālām pārmaiņām. Šajā laikmetā redzam demokrātijas, kas ar grūtībām, tomēr spēj realizēt pārvaldību, un stipras, spēcīgas demokrātijas, kas gandrīz netiek galā. Diemžēl pašlaik redzam, ka šajā sadrumstalotības laikmetā galā tikt visgrūtāk ir tieši tām demokrātijām, kas pieradušas iztikt bez kompromisiem un koalīcijām, kuru vēlēšanu sistēma nosaka vairākuma varu, nevis proporcionalitāti – uzvarētājs iegūst visu, nevis varu dala proporcionāli iegūtajam atbalstam. Valstis, kas kādreiz šķita varenas – Lielbritānija un ASV, tagad politiski drīzāk izskatās kā milži uz māla kājām. 

Iedomāsimies uz mirkli, ka 2011. gadā Lielbritānijas sabiedrība referendumā būtu izšķīrusies par proporcionālās vēlēšanu sistēmas ieviešanu. Tad šodien mēs redzētu nevis Lielbritānijas parlamentu, kas ir sašķelts četrās nosacītās daļās (1) konservatīvie, kas grib palikt Eiropas Savienībā, 2) konservatīvie, kas grib par katru cenu izstāties, 3) leiboristi, kas grib palikt, 4) leiboristi, kas grib maigāk izstāties), bet gan parlamentu, kurā būtu pārstāvēti krietni vairāk nekā divi pamatbloki, kas daudz niansētāk atspoguļotu vēlētāju vēlmes un izpratni. Tur, iespējams, ievērojamāk būtu libreāldemokrāti, lielāku lomu spēlētu skotu nacionālā partija, droši vien būtu radikālā, eiroskeptiskā UKIP, iespējams, vēl citas partijas. Tad būtu iespējams, ka Lielbritāniju no esošā politiskā sasaluma varētu izvest "britu Kariņš” – mazākās frakcijas pārstāvis, kas spēj atrast vairākuma atbalstu konkrētam, darboties spējīgam risinājumam.

Līdzīgas paralēles var vilkt ar ASV. Daudzi Republikāņi, domājams, pašlaik ir izmisumā par to, ko ASV starptautiskajai reputācijai un iekšējai vienotībai nodara Donalds Tramps, kas faktiski un īsti nekad nav bijis Republikāņu partijas pārstāvis. Daudziem Latvijā un citur Republikāņu prezidenti un amatpersonas asociējas ar tādām grandiozām un konsekventām personībām kā Ronalds Reigans un principiālais Amerikas patriots, īpašais Latvijas draugs Džons Makeins. Pašreizējais prezidents ir ļoti tālu no ikvienas šādas personības, tomēr Republikāņu partija ir pilnībā viņa gūstā. Radikālais, konfliktējošais, naidu un dusmas mājās un haosu ārvalstīs sējošais prezidents tai jāatbalsta, jo to prasa divpartiju sistēmas politiskā loģika. Plurālākā, proporcionālākā sistēmā, kur vara tiek dalīta atbilstoši daudz niansētākam un fragmentētākam sabiedrības modelim, šādam politiķim vēlētā politikā, protams, vieta atrastos, tomēr visticamāk, tas nebūtu valsts augstākās amatpersonas amats. 

Pirms 2018. gada vēlēšanām Latvijas politisko partiju fragmentācija bija ievērojama, par vienu un to pašu vēlētāju cīnījās vairāki līdzīgi saraksti. Savstarpējos uzbrukumus, aso, histērisko toni, un dažu partiju brutālos uzbrukumus medijiem pamanīja arī starptautiskie novērotāji (EDSO). Tomēr Latvijai, kā bieži, iznāca laime nelaimē. Daudzi baidījās, ka spožo politisko aktieri Kaimiņu izmantojušais Aldis Gobzems iegūs ievērojamu vietu skaitu Saeimā un būs spējīgs realizēt savu redzējumu par varu. Ja realizētos uz Artusa Kaimiņa kamiešiem Saeimā iebraukušā Gobzema vīzija par valsts pārvaldību, man raksta sākumā citētajam kolēģim būtu nācies atbildēt: “Jā, Latvijā ir iespējama vājprātīga valdība”. Tomēr tā nenotika, jo vēlētājs salika puzli, kas izslēdz viena vai pāris politisko partiju dominanci, valdības vadību nodrošina tam, kam ir vislielākā pacietība un spēja sarunāties, un pat ļauj izslēgt oligarhisko ZZS. So far, so good. Līdz šim pieņemami.