ceturtdiena, 2012. gada 29. novembris

Kandidāts ar vārdu, seju un balsi



Politiskā kultūra mainās lēnām. Lēnām mainās arī vēlētāju prasības un uzskati par to, kas ir un kādiem jābūt pieņemamiem politiķiem. Piemēram, 11.Saeimas vēlēšanās tikai 24% vēlētāju, no visiem, kas nobalsoja par VIENOTĪBU, nepaņēma rokās pildspalvas un neizdarīja atzīmes vēlēšanu zīmēs - plusus vai svītrojumus kandidātu atbalstam. Salīdzinājumam, 2002.gada vēlēšanās zīmes nemainītas atstāja krietni vairāk – 43% - toreizējā Jaunā laika vēlētāju.  Kā redzams pēc 11.Saeimas VIENOTĪBAS vēlēšanu rezultātiem, Rīgas un Kurzemes vēlētāji ar sarakstiem strādāja čaklāk, kamēr Vidzemē un Latgalē vairāk tos atstāja negrozītus. Tāpat, piemēram, VIENOTĪBAS vēlētāji, salīdzinot ar Saskaņas centra vēlētājiem, ir krietni prasīgāki, jo Saskaņas centra vēlētāji negrozītas 11.Saeimas vēlēšanās atstāja 43% zīmju (Vienotībai – 24%). Būtisks izrāviens politiskās kultūras attīstībā bija 9.Saeimas atbilde prezidenta Valda Zatlera “ultimātam”, atsakoties no t.s. lokomotīvju principa vēlēšanu sarakstos, t.i. viens atpazīstams un spilgts kandidāts saraksta galvgalī Saeimā ievilka veselu rindu nevienam nezināmu sekotāju.

Kopā ar kolēģi Veiko Spolīti 2011. gada kampaņas laikā
Šodien Saeimā galīgajā lasījumā pieņemtais Priekšvēlēšanu aģitācijas likums un izmaiņas Politisko partiju finansēšanas likumā turpina politiskās kultūras uzlabošanu. Šī likumprojekta mērķis ir personificēt vēlēšanu kandidātus, iedodot tiem vārdu, seju un balsi, samazinot iespējas aizslēpties aiz drošām līderu mugurām, kas sabiedrībai iepakoti apmaksātās politiskās reklāmās, labāko mūsu valsts un ārvalstu PR-istu veidotās. Jau uz nākamajām pašvaldību vēlēšanām apmaksātas politiskās reklāmas 30 dienas pirms vēlēšanām televīzijās nebūs. Latvija, tāpat kā Zviedrija, Norvēģija, Šveice, Vācija un Lielbritānija, ir atzinusi, ka politiskās TV reklāmas pēc būtības nav piemērotas, lai saturīgi runātu par politiku.

Tā vietā jaunais likums paredz nacionālo pasūtījumu priekšvēlēšanu debatēm, t.i. vēlēšanu gados valsts finansējumu politisko debašu raidījumiem, kurās tiesības piedalīties būs visiem vēlēšanu sarakstiem. ASV prezidentu debašu tradīciju aizsāka nevalstiskā organizācija Sieviešu vēlētāju līga (The League of Women Voters) 1976.gadā, un tagad tās ir kļuvušas par vienu no visvairāk skatītajiem ASV politiskajiem notikumiem pasaulē.  Plašā debašu klāstā nepietiks ar vienu retorikā, demagoģijā un pāris spilgtos citātos uztrenētu politisku līderi, tajās ar savu piedāvājumu un pienesumu būs jāpiedalās daudziem sarakstā esošajiem kandidātiem.

Jaunais likums arī atvieglo noteikumus tiešai saziņai ar vēlētājiem. ASV prezidents Obama savā 2012.gada vēlēšanu uzvaras runā teica: “Vai jūs balsojāt par mani, vai nē, esmu ieklausījos jūsos, un jūs mani esat padarījuši par labāku prezidentu (“And whether I earned your vote or not, I have listened to you [..]. And you've made me a better president”). Jaunais likums skaidrā valodā apliecina kandidātu pamattiesības saziņai ar vēlētāju, dalot kampaņas materiālos, dežūrējot teltīs, sarunājoties ar vēlētājiem. Pirms 2010. un 2011.gada Saeimas vēlēšanām pati pārliecinājos, cik šāda saziņa vērtīga un deputāta kandidātam izglītojoša, tomēr pāris reižu pašvaldības policijai sanāca skaidrot, ka, “uz ielas dalot bukletus un uzrunājot vēlētājus, nenodarbojos ar neatļautām aktivitātēm neatļautā vietā ”.

Deputātu kandidātam turpmāk nebūs iespējas aizslēpties aiz saraksta “krusttētiņa” muguras arī tāpēc, ka jaunais likums pirmo reizi regulē un aizliedz t.s. administratīvo resursu izmantošanu priekšvēlēšanu kampaņā. Reklāmas līgumi, ko slēdz, piemēram, Rīgas domes uzņēmumi pozitīvas publicitātes radīšanai, četrus mēnešus pirms vēlēšanām vairs nebūs iespējami, ja tie tiks izmantoti konkrētas politiskas partijas vai tās pieteiktu deputātu kandidātu slavināšanai. Tāpat 30 dienas pirms vēlēšanām nebūs iespējamas, piemēram, Ventspils pašvaldības reklāmas, ja tās būs saturiski saistītas ar kādas partijas izvirzītā ministru prezidenta amata vai deputāta amata kandidāta darba reklamēšanu.

Zinu, ka daudziem mūsu sabiedrībā reizēm pietrūkst pacietības pakāpeniskām politiskās kultūras izmaiņām. Man bieži vien ir līdzīgi, tomēr strādājot ar Priekšvēlēšanu aģitācijas likumu Saeimā, esmu novērtējusi lēna un rūpīga darba priekšrocības.  

pirmdiena, 2012. gada 19. novembris

Kāda spilgta ceļojuma piezīmes: kā mīlēt Latviju rudenī


Ceļojums Rīga-Ape-Jaunlaicene-Alūksne-Gulbene-Rīga īpašu šarmu iegūst rudenī. Valstssvētku nedēļā žurnālā “ir” rakstniece Nora Ikstena sacīja, ka iemīlēt novembri nozīmē iemīlēt Latviju.  Meklējot īsteno Latvijas mīlestību šķietami ceļošanai nepiemērotā laikā, vēlā rudenī, ir vērts izmest līkumu, lai apskatītu Ziemeļlatviju.

Ja meklējat piemēru dziesmai “Mazs bij’ tēva novadiņis, bet diženi turējās”, brauciet uz Api. Ape ir 4000 iedzīvotāju liels novads Latvijas ziemeļos, kas robežojas ar Igauniju. Ape ir viensētnieku novads, lielākā daļa mežainā novada ļaužu dzīvo atsevišķi, tomēr pa vakariem Apes tautas nama logos gaisma nenodziest līdz vēlai naktij; apēnieši mācās igauņu valodu, nodarbojas ar aktiermākslu, dzied koros, dejo un muzicē. Par Eiropas Savienības projekta līdzekļiem uzsākuši rosīties Apes amatnieki, kuru produkciju latviešu-igauņu koptirdziņos izpērkot pa tīro – igauņi savējo atbalstam naudu nežēlojot. Mazajā pilsētiņā ierīkota arī BMX trase un moderni trenažieri Apes jauniešiem un bērniem. 


Pa ceļam uz Alūksni ir vērts iegriezties Jaunlaicenes muzejā, kas izvietojies kādreizējā baronu Volfu īpašumā. Muižas ēka jau 1920. gados, neatrodot tai pielietojumu, nojaukta, bet vienā no muižas saimniecības ēkām iekārtojies muzejs. Muzeja laipnās saimnieces jums parādīs izstādi par muižas vēsturi un ļaus atrast spoku (un arī sevi) muižas ēkas maketā, ko apgleznojis no Rīgas uz Jaunlaiceni pārcēlies mākslinieks Rauls Zitmanis. Jums būs arī iespēja pamācīties malēniešu izrunu un vārdus, piemēram, uzzinot, ka cepure ir žļobene un dīķis ir lumpis. Muzeja darbinieces no savas bērnības gaismā cēlušas arī Jaunlaicenes lēkājošās vāverītes, kas, pašu izgatavotas, autoriem enerģisko muzejnieču rokās sagādās pārsteigumu, pēkšņi atdzīvodamās.

Ja vasarā Alūksnē ir vērts apskatīt gan Alūkses ezeru, gan Glika ozolus, rudens dod iespēju rūpīgi izpētīt Alūksnes pilī esošo Dabas muzeju. Alūksniešu, Verneru ģimenes aizraušanās, šis muzejs ir brīnumainu atradumu pilns gan bērniem, gan pieaugušajiem. Tur ir iespējams gan izpētīt kukaiņus un gliemežvākus, gan izspēlēt izglītojošu viktorīnu par Latvijas putniem, var apskatīt arī pašus putnus un to neticamos migrācijas ceļus (vai zinājāt, ka šņibīši, kas migrācijas laikā manāmi Latvijā, ziemas pavada Antarktīdā?) un paklausīties Latvijas putnu balsīs. Pēc tam, kad apmeklētāji izpētījuši savus zvaigznājus un tiem atbilstošos dārgakmeņus, nāk vislielākais pārsteigums. Kas to būtu domājis, ka parasti, Vidzemes jūrmalā atrasti akmeņi, apspīdēti ultravioletiem stariem, iegūst gluži neticamas, spilgtas krāsas un nokrāsas. Cepuri nost Verneru ģimenei par šāda muzeja izveidošanu!



Savukārt tur, kur cilvēks slapjajā rudenī, visticamāk, nesper kāju, purvos un mežos starp Alūksni un Gulbeni, novembrī iespējams ceļot ar Alūksnes-Gulbenes bānīti. Bānīts ir vienīgais darbojošais šaursliežu dzelzceļš Baltijā, un no agrāk aktīvi izmantota transportlīdzekļa šodien kļuvis par pamatā tūrisma objektu. Bānītis, mazliet gāzelējoties, 33 km attālumu starp abām pilsētām veic pusotrā stundā, bet vērtīga un pārsteigumu pilna ir katra minūte – gan bānīša pasažieru ziņā, gan pa logu redzamo, senas un rosīgas agrākās sadzīves liecību ziņā. Gulbenē bānītis savulaik iebraucis pie lepas mazbānīša stacijas ēkas un tējnīcas, šodien dzīvojamā nama.

Ja vien iespējams, Gulbenē noteikti vērts pārnakšņot Vecgulbenes muižas bijušajā manēžas ēkā ierīkotajā viesnīcā. Viesnīcā uz sienām dažos attēlos redzami cepelīni jeb dirižabļi. Tas tapēc, ka Vecgulbenes īpašnieka meita bijusi precējusies ar grāfu Fredinandu fon Cepelīnu, kas ir dirižabļu jeb cepelīnu izgudrotājs. Lai gan ir zināms, ka grāfs Vecguldenē viesojies, vai viņš to darījis, ierodoties dirižablī, nav īsti skaidrs, tomēr šis fakts Gulbenei un muižai piedod papildus šarmu. Pie Baltās muižas ieejas plāksnīte liecina par arī šeit aktīvi notikušajām brīvības cīņām 1919. gadā. Šajā vietā 11. novembrī pulcējoties gulbēnieši, pateicībā pieminot cīnītājus, kuri nodrošināja Latvijas Republikas pastāvēšanu.

Visbeidzot, ja meklējat, kas uztur pasaules lietu kārību, to atradīsiet tieši Gulbenē. Izrādās - tas ir Austras koks. Tā ir viena no 18 senlatviešu zīmēm, kas izvietotas Gulbenes zīmju takā. Skaistās, kokā veidotās senlatviešu zīmes un rudens veļu velšanās ir lieliska, uzvaroša rudens iemīlēšanas kombinācija.    

Jaukā ceļojuma iespaidus var pārdomāt un vēlreiz izgaršot mājupceļā, šūpojoties ar Balvu-Gulbenes-Rīgas autobusu pa vietām gludo, vietām bedraino Vidzemes šoseju. 

ceturtdiena, 2012. gada 15. novembris

Par tautības ierakstu pasē


1855. gadā dižais latviešu atmodas darbinieks Krišjānis Valdemārs savā trīsdesmit gadu dzimšanas dienā Tērbatas universitātē pie savas istabas durvīm pielika uzrakstu “Krišjānis Valdemārs, kamerāliju students, latvietis”. Toreiz tas nozīmēja milzīgu uzdrīkstēšanos, jo apliecināja, ka latvieši var būt izglītoti, pārtikuši un saimnieciski aktīvi. Toreiz šodienas Latvijas teritorija bija Krievijas impērijas sastāvā un latviešu tauta, bez savas valsts, bija maza tauta Krievijas impērijas nomalē.  

Šodien mēs svinam savas, neatkarīgas valsts 94. dzimšanas dienu. Mēs esam starp tām gandrīz 200 laimīgajām tautām pasaulē, kurām ir pašām sava valsts. Latvijas pilsoņi lepni nēsā Latvijas Republikas pases un mēs piederam 27 pasaules pārtikušāko valstu klubam - Eiropas Savienībai. Latviešu valoda šodien ir viena no oficiālajām Eiropas Savienības valodām. Krišjānis Valdemārs par to pirms 157 gadiem varēja tikai sapņot. Šodien neviens Latvijas pilsonis uz savas istabas durvīm nekur pasaulē nav spiests likt uzrakstu  “latvietis”, jo Latvijas Republikas pilsoņa pase padara to par latvieti pārējās pasaules acīs. Kā atzīst daudzi Latvijas pilsoņi, bieži viņi savu latvisko balsi un latvisko piederību atrod, tieši dzīvojot ārzemēs, kur neviens tos pat negrasās šķirot pēc tautības - Latvijas Republikas pilsonis, tātad latvietis.  

Ar mūsu pašu acīm šķiet tomēr ir citādi. Šī gada 15. novembra plenārsēdē Saeima vēlreiz skatīs jautājumu par iespēju atkal izvēlēties tautības ierakstu Latvijas Republikas pasē.

Vispirms svarīgi atcerēties, ka tautības ieraksta pasē nav nevienā no valstīm, ar kurām Latvijas Republikai ir diplomātiskās attiecības – ne Igaunijā, ne Lietuvā, ne Somijā. Kā konferencē par parlamentārismu Latvijā pirms nedēļas minēja Saeimas Juridiskā biroja vadītājs Gunārs Kusiņš, 1919. gadā Tautas padome, pagaidu likumdevējs, uzskatīja, ka pašsaprotamas lietas neesot nepieciešams likumos papildus apstiprināt. Galu galā, pilsoņu grupēšana pēc tautības pazīmes ir totalitāru valstu prakse. Piemēram, 1937. gada Staļina represijās viena no konkrēti, vārdā nosauktām iznīcinām sabiedrības grupām bija “latvieši”. 

Otrkārt, diemžēl tautības ieraksts pasē nav brīvprātīgs pašidentifikācijas solis. Piemēram, Latvijas pilsone, Latvijā dzīvojoša, latviešu valodu labi zinoša, Latvijas valsts augstskolā studējoša ukraiņu tautības studente, ja tās vecāki divās paaudzēs ir tikai ukraiņi, nevar izvēlēties savā pasē ierakstīt “latviete”. Atjaunotās Latvijas valsts 20 gados Latvijas valstiskumā, kultūrā un valodā ir ieauguši daudzi dažādu tautību cilvēki, tomēr “Vārda, uzvārda un tautības ieraksta maiņas likums” tiem liedz iedzīvotāju reģistrā veikt ierakstu “latvietis”, ja tie to vēlas. Lai tautības ieraksts pasē būtu patiešām brīvprātīgs, ir nepieciešamas izmaiņas šajā kārtībā un atļaut Latvijas pilsoņiem, kas 15 gadus pastāvīgi dzīvojuši Latvijā, zina latviešu valodu un ir piederīgi latviešu kultūrai pēc pašu vēlēšanās iedzīvotāju reģistrā ierakstīt tautību - latvietis.

Treškārt, pašlaik “Civilstāvokļa aktu likums” nosaka, ka jaundzimuša bērna tautību dzimšanas apliecībā var ierakstīt, ja vecāki to vēlas “un tā ir norādīta personu apliecinošā dokumentā”. Tādējādi pašlaik rodas absurda situācija, ka gadījumos, ja vecāku pasē nav tautības ieraksta (pašreizējā kārtība), vecāki sava bērna tautību dzimšanas apliecībā nevar norādīt – šī norma ir palieka no tiem laikiem, kad tautības ieraksts pasē bija obligāts.

Tātad, ja vēlamies atļaut Latvijas pilsoņiem izvēlēties tautības ierakstu pasē (baltkrievs, latvietis, krievs, ukrainis), jādod arī iespēja brīvprātīgā kārtā iedzīvotāju reģistrā mainīt savu tautības ierakstu uz ierakstu “latvietis”, ja persona to vēlas un pieder latvietībai. Tāpat jāļauj vecākiem dzimšanas apliecībā ierakstīt bērna tautību, saskaņā ar iedzīvotāju reģistra, nevis pases ziņām.

Bet varbūt tomēr mums ir vērts ņemt vērā eksprezidentes Vairas Vīķes-Freibergas aicinājumu, aizteiktu 2001. gada Dziesmu svētkos – “Mēs esam stipri! Mēs esam diženi! Mēs esam raženi! Mēs esam skaisti! Mēs zinām, ko mēs gribam! Un ko mēs gribam, to mēs varam!” un tā arī sajusties, neatkarīgi no tā, vai mūsu pases trešajā lapaspusē būs ierakstīts “latvietis” vai “latviete” vai arī nebūs.  



sestdiena, 2012. gada 3. novembris

Dzīves krāsas


Kad 1995. gada vasarā, nedaudz aizkavējusies, iebraucu studēt Zviedrijā, ienākot universitātē, man uzriez teica – mēs tūliņ parādīsim, kur ir pārējās trīs meitenes no Latvijas, ar kurām studēsi kopā. Pēc mana izbrīna, ka esmu tik ātri “atšifrēta”, sarunbiedrs saka – jūs taču izskatāties tieši tāpat kā viņas – gara, melna kleita un melni zābaki. Tajā vasarā mana mīļākā mūzika bija īru grupas U 2 albums War, īpaši dziesma Sunday Bloody Sunday. Šodien man piederošo priekšmetu lokā nav neviena melnā krāsā, dažreiz par sevi pasmejos, jo negribas pat valkāt apģērbu, kam ir melnas pogas.


Rīta rasa uz āboliem padara tos maigus un samtainus. Debesis ir zilas, gaiss dzestrs. Es zinu - ja neaizsniegšos līdz āboliem pašos augstākajos zaros, pēc pāris dienām uz tiem uzsnigs sniegs. Šodien nolasīti, āboli ziemā būs mazas saules un vasaras vitamīnu bumbas. Trepes salīgojas, pēdējā brīdī pieķeros pie zara, ābols ir rokā. Uz jautājumu, vai tas ir salauztas rokas vai kājas vērts, atbildes nekad, protams, nebūs.    

Esam ciemos Latvijas laukos. Pamostos teltī jau sešos no rīta. Iepriekšējā vakarā, basām kājām spēlējot futbolu, neliels nobrāzums pēdā ir pārvērties par pulsējošu, neciešami sāpīgu brūci. Dēls, pārlēkājies karstajā saulē, cieš no saules dūriena. Izlienam no telts un aizklibojam līdz virtuvei, kur jau rosās mājas saimnieku vecākā paaudze. Mana kāja tiek iemērkta kliņģerīšu vanniņā, dēls pa malciņam dzer mirtes uzlējumu. Augu un sarunu garaiņos jūtamies kā septītajās debesīs.






Jau vairākus gadus neatņemama sastāvdaļa ēdienu gatavošanā man ir Vācijā iegādāts ekoloģisku garšaugu maisījums. Šovasar tā kārtīgāk izlasu etiķeti, kas tad tur iekšā, un pati pie sevis nosmejos – nav nekā tāda, kas neaugtu mūsu pašu dārzā. Vasarā rūpīgi savāktos un izžāvētos augus – timiānu, pētersīli, lupstāju, salviju un čilī pipariņus – mans dēls - mājas kafijas dzirnaviņu pavēlnieks, samaļ zaļā pulverī. Vācijā pirktā garšvielu bundžiņa vēl dziļāk ieraujas plaukta stūrī.  




Novērojot vēlēšanas Gruzijā, iemetam aci blakus iecirknim esošajā mazajā klosterītī. Koši zied samtenes klostera dobē, pagalmā rāmi gremo melnraiba govs. Paveras vārtiņi un klostera pagalmā ienāk aizvēsturisks vīriņš melnās drēbēs, sirmu bārdu un dodas mazajā baznīciņā. Mēģinu noķert momentu fotogrāfijā, saule un fotokamera izstrādā joku – vīrs apspīdēts ar gluži neticamiem saules stariem. 

Katram dzīves momentam, katram dzīves posmam ir sava krāsa, citreiz sulīga, citreiz blāva.