pirmdiena, 2014. gada 26. maijs

Ukraina: kas mēs esam?

Pēc garām vēlēšanu iecirknī pavadītām stundām, kur iecirkņa darbinieki ar vislielāko rūpību ievēroja katru divreiz pārbaudīto procedūru, lai nerastos ne mazākās šaubas, ka tiešām 3/4 balsu nodotas par jaunievēlēto prezidentu, skrējiens Kijevas vecajā botāniskajā dārzā ir spirdzinošs. Kijevas ielās vēdī Ukrainas saules un bagātīgās zemes glāstīto zemeņu smarža – ir pats zemeņu laiks. Aiz muguras pāris dienās ukraiņu mēlē ietrenētā auss uztver kādu sarunu: “Доїти корову, поки вона дає молоко. Там не може бути така можливість пізніше” (slauc govi, kamēr tā dod pienu, vēlāk šāda izdevība var nebūt).  Lai gan sarunai, visticamāk, nav nekāda sakara ar tikko notikušajām prezidenta vēlēšanām, tā kombinācijā ar svaigo zemeņu smaržu jutekļu līmenī kaut ko ļoti svarīgu saka par Ukrainu pēcvēlēšanu dienā.

Rivnā, vienā no Ukrainas rietumu pilsētām ierodamies pavēlu vēlēšanu priekšvakarā. Uz ātru roku atrastajā ēstuvē pie blakus galdiņa stipri iesilušu jaunu vīriešu bariņš. Tie rūpīgi ieklausās mūsos, jo ar kolēģiem kijeviešiem sarunājamies krieviski. Pie sevis nomurminājuši: “nolādētie separātisti”, tie mūsu jauktās angļu-krievu mēles dēļ zaudē interesi. Pēc kāda brīža, papildinājuši savas rindas, jaunekļi dodas pa pilsētu skaļi skandēdami: “Putin [necenzēts vārds], la-la-la-la-la-la”. Tas skan ar ierastu vieglumu kā mūsu “dar' ko var …” sporta sacensību laikā.

Vakarā dzirdētā saukļa ritms kā zemapziņas āmurītis modina svētdienas rītā agri pirms
iecirkņu atvēršanas. Vēlēšanu iecirkņa saimniece, trausla, gados jauna meitene iecirkni atver ar Ukrainas himnu un klusuma brīdi par godu nesen bojā gājušajiem. Uzmanību piesaista viena no iecirkņa darbiniecēm Oksana, kas tērpusies skaisti izšūtā tautiskā blūzē. Šādi ģērbušos darbiniekus redzēsim daudzos iecirkņos Rietumukrainā, bet tērpi pazudīs tuvāk galvaspilsētai.

Uzzinājusi, ka esmu no Latvijas, Oksana pastāsta par iepriekšējā vakara sarunu ar māsīcām Latvijā. Abās pusēs telefonam raudāts, jo radi Latvijā neticot, ka ukraiņi grib tikai neatkarīgu, no ārpuses nemanipulētu valsts attīstību – uzskata, ka radi kļuvuši par bīstamiem nacionālistiem un “banderoviešiem”. No Oksanas pēcvēlešanu rītā saņemu aizkustinošu ziņu: Лолита! Мы еще до двух ночи считали и писали протоколы! Но было весело! Это совсем другие выборы! Спасибо за то, что вы нам верите! (Lolita, mēs līdz diviem naktī skaitījām un rakstījām protokolus, bet bija jautri, šīs bija pavisam citādas vēlēšanas, paldies, ka mums ticat).

Balsu skaitīšanai sekojam iecirknī 50 km attālumā no Kijevas. Te atmostfēra daudz lietišķāka, bet vēlme nodrošināt precīzu procesu tikpat liela. Gados jaunais Andrejs, vēlēšanu komisijas priekšsēdētājas vietnieks, rūpīgi izpilda visu komisijas locekļu vēlmes, katru biļetenu apskatot rūpīgi un atsevišķi, nosaucot, par ko balss nodota. Jaunievēlētais prezidents Porošenko saņēmis sešas reizes vairāk balsu nekā 2. vietā palikusī Timošenko. Komisijas locekļi joko, ka Andrejs tik mierīgs, jo rezultāts viņa kandidātam tik labs un gara acīm redz Andreju drīz vien ieņemot kādu svarīgu amatu vietējā kopienā vai “vēl kur augstāk”. Komisijas locekļi brīvi plūst starp krievu un ukraiņu valodām, tāpēc to sarunas saprast ir viegli. Garajā skaitīšanas laikā paklīstu pa skolas gaiteņiem. Skola ir labā stāvoklī, ar jauniem pakešu logiem, plaša un gaiša, lai gan sienas krāsotas ar mums no bērnības tik labi pazīstamo brūno eļļas krāsu.

Ar lielu pārsteigumu apstājos pie stenda, kas atrodas blakus skolas administrācijas telpām. Tas ir kā no mūsu padomju bērnības – “Lielais Tēvijas karš” bildēs, sociālisma celtniecība, 1930-ie attēloti kā kultūras un izglītības uzplaukuma laiks, uz stenda diploms ar Ļeņina un Staļina galvām. Neticībā samirkšķinu acis, jo tikko Viktorijai, izglītotai, jaunai ukrainieti no Kijevas esmu vaicājusi, vai daudzi ukraiņi zina, kas ir Golodomors – 1932. – 1933. gada ukraiņu tautas apzināta mērdēšana badā, kuras laikā bojā aizgāja ap 7.5 miljoni iedzīvotāju no bagātākajiem Ukrainas lauksaimniecības apgabaliem. Viktorija sacīja, ka to zinot pilnīgi visi. Tomēr šeit, 50 km no Kijevas, skolēni un skolotāji gadu desmitiem ilgi staigā garām stendam, kur redzami padomju rēgi - Staļina un Ļeņina galvas, tiešie atbildīgie par šo tautas traģēdiju.

Kā stāsta satiktie ukraiņi, viens no jaunievēlētā prezidenta Porošenko popularitātes iemesliem esot tas, ka “viņam jau viss ir” – viņš ir ļoti pārticis uzņēmējs, tāpēc esot pārliecība, ka tādas pārmērības kā bērnībā nabadzību cietušais nepiesātināmais valsti pametušais Janukovičs viņam noteikti nebūšot vajadzīgas. Ukraiņi mudina pāris brīvās stundas pavadīt, apmeklējot Janukovča bijušo rezidenci, tagad muzeju Kijevas pievārtē – tur par 25 grivnām varot ar īrētu riteni apskatīt, kur četru gadu garumā pazudusi ukraiņu nauda. Turklāt Porošenko labi runājot angliski. Lai Dievs dod!