svētdiena, 2010. gada 29. augusts

“Lielāko kretīnu” meklējot

“Latviešiem nav īstu stāstu! Viss ir pelēks, lauciniecisks, mazām traģēdijām izvagots”, tā, pie sevis secinot, pirms gadiem desmit nolēmu pamatā pievērsties pasaules literatūrai. Tomēr, laikam ejot, rūpīgi apkārt skatoties, esmu sapratusi, ka mūsu sabiedrības drāna atklāj neticami daudz dažādu krāsainu dzīparu. Traģēdijas un pacēlumi, kas pēdējos 150 gados vēlušies mums pāri, ir radījuši daudz stāstu par mīlestību, izdzīvošanu, patriotismu, nodevību. Kā piemēru stāstu sulīgumam, nesen kāda kundze, atvainodamās, ka runā latviski ar akcentu, man uzticēja šādu stāstu. Četru gadu vecumā, viņu kopā ar mammu un brāļiem no Latgales izveda uz Sibīriju. Tēvu nošāva mājas pagalmā. Mamma Sibīrijā nomira, kad meitai bija 9 gadi. Latvijas radiem ar lielām pūlēm izdevās panākt viņas atgriešanos Latvijā, bet, jau Latvijā lemjot par viņas tālāko likteni, kāda padomju izglītības sistēmas darbiniece nolēma, ka latviešu skola viņai nebūs piemērota un nosūtīja viņu uz krievu bērnunamu.

Viens latviešu stāsts, par ko man vēl nav īstas skaidrības, ir stāts par “lielāko kretīnu”. Šo stāstu, protams, vārdā nosauca partiju apvienības ‘Par labu Latviju” (!) līderis Andris Šķēle, kad pēc 2005. gada pašvaldību vēlēšanām bija izgāzies mēģinājums uzpirkt Jūrmalas domes deputātu Ančānu un bija nepieciešams nodrošināt pietiekamu bremzi ievēlētajai Jūrmalas domes priekšsēdētājai Aizstrautai. Toreiz tika meklēts “lielākais kretīns”, Aizstrautas vietnieks. Tātad, Šķēles “lielākā kretīna” definīcija varētu būt šāda - daudzu netikumu, vēlams, savtības plosīts indivīds, kura sliktās īpašības padara to viegli manipulējamu un kura iedaba nosaka, ka tas met sprunguļus jebkuras labas iniciatīvas ratu riteņos.

Izcilu stāstu par “lielāko kretīnu” izstāstīja mans deviņdesmitgadīgais onkulis no Ludzas. Pēc tam, kad Pušmicovas pagastam Ludzas rajonā ar smagu roku bija pārvēlies pāri 1949. gada izvešanu vilnis,  par pagasta veci iecēla visneizglītotāko pagasta iedzīvotāju, kas neprata ne rakstīt, ne lasīt. Viss darba smagums uzgūlās uz viņa sekretāres pleciem, kas jauno priekšnieku, viņa untumu un stulbuma dēļ, nevarēja ciest. Aizbildinoties ar visādiem iemesliem - slimi bērni, tāls ceļš uz darbu mērojams, vecāki kopjami, sekretāre mēģināja no šī darba tikt vaļā. Tomēr, apzinoties savu atkarību no viņas un baidoties atzīt savu neizglītotību, priekšnieks nebija gatavs šķirties no darbinieces. Nespējot izturēt priekšnieka stulbumu, sekretāre sagatavoja papīrus par savu atbrīvošanu no amata, ko priekšnieks, nespēdams izlasīt, parakstīja. Šajā gadījumā priekšnieka sūdzības Ludzas kompartijā nelīdzēja, darbiniece bija zaudēta.

Vai katram latvietim ir stāsts par “lielāko kretīnu”? Ja tas ir nacionālās mentalitātes daļa, tas dod papildus atskaites punktu sabiedrības strāvojumu izprašanai. Padalieties, ja arī jums tāds ir!   

  


2 komentāri:

  1. Varētu daudz rakstīt par Vienotības apkalpojošo personālu un NVO. Daudz.
    p.s. joprojām nesaprotu, ko Lolita dara šajā divkosīgajā liekuļu barā?

    AtbildētDzēst
  2. Trakākais, kas ar cilvēku var notikt, ir pazaudēt cilvēcīgumu. Un skumji un sāpīgi ir tas, ka diemžēl to izdarīt attiecīgos apstākļos ir patiešām ļoti, ļoti viegli. Un ir vajadzīgs milzīgs gara spēks, lai turētos tam pāri.

    AtbildētDzēst