Valodas varoņi

1895. gadā Dobeles pagasta zemnieki vērsās pie pazīstamā Jelgavas advokāta Jāņa Čakstes ar lūgumu aizstāvēt pagasta tiesības savu lietvedību kārtot latviešu valodā. Pagasta valdes vīri bija “tirdīti, biedēti, likti cietumā, bet piekāpšanās nebija panākta”. Lietu skatīja Pēterpilī tiesu palātā un senātā. Galu galā Jānis Čakste, kas pats brīvi pārvaldīja latviešu, vācu, krievu, franču un latīņu valodu, panāca to, ka dobelnieki saglabāja tiesības pagasta lietvedību kārtot latviski (Janīna Šūberte, “Jānis Čakste un Jelgava”). Valodas referendums par krievu valodu kā otro valsts valodu ir saasinājis uzmanību, kā paši pret latviešu valodu izturamies. Savas valodas varoņi vispirmām kārtām esam mēs katrs pats. 

Nesen man sanāca asa saruna ar kādu cilvēku, kas, labojot faksa aparātu, konsultācijā pa telefonu automātiski pārgāja uz krievu valodu - cilvēks zvanīja pa iekšējo telefonu Saeimas ēkā. Izklausījās gluži kā nelāgajā jokā – iet trīs krievi pa Rīgu un sarunājas latviski, pienāk latvietis un visi pāriet uz krievu valodu.  

Piecas valodas zinošais Jānis Čakste varēja mierīgi un pašapzinīgi iestāties par latviešu valodas lietošanu Dobeles pagastā, diemžēl daudziem latviešiem krievu valoda ir vienīgā svešvaloda, kuru tie zina. Vienas mazas valodas informatīvā un saziņas telpa patiesi ir par šauru, tāpēc lai justos brīvi un informēti, un tajā pašā laikā pašapzinīgi nostiprinātu latviešu valodu, nepieciešams mācīties svešvalodas.

Savukārt pārspīlēts perfekcionisms aizbiedē daudzus nelatviešus no runāšanas latviski, jo mēdz būt attieksme – ja nerunā perfekti, labāk nemaz nesāc. Latviešu valoda ir skaista tās dažādībā, man Saeimas sēdēs vienmēr ir paticis klausīties izrunu un akcentu dažādībās, gan kad skaistā latviešu valodā runā Saskaņas centra deputāti, gan trimdā izaugušie kolēģi. Tāpēc mums jāuzteic un jāsumina lieliski latviski runājošie krievi, ukraiņi, baltkrievi.

Nesen mana radiniece pavadīja vairākas dienas slimnīcā, vienā palātā ar Latvijas krievieti, ukrainieti, lietuvieti un ebrejieti. Visas sievietes pret manu radinieci izturējās patiešām laipni, sarunājās tikai latviski, vienmēr apjautājās, kā viņa jūtas un vai nav nepieciešama palīdzība. Savukārt savā starpā sievietes runāja krieviski, un, kā stāstīja mana radiniece, to sarunās Latvijas informācijas telpa vispār neeksistēja, viņas runāja tikai par Krievijas politiku, slavenībām, notikumiem. Tas, ka neesam izveidojuši spēcīgu, visā Latvijā redzamu sabiedriskās televīzijas kanālu krievu valodā, kurā darbotos talantīgākie krievu valodā strādājošie žurnālisti, patiešām ir milzu neizdarība.

Un visbeidzot, mums jābeidz tiražēt viena Latvijas nepilsoņa, Latvijas valsij nelojāla cilvēka, radikāļa viedokļi. Šis cilvēks 2008. gadā ir tiesāts (bet attaisnots) par valsts varas gāšanas aicinājumiem. Ielieciet vārdu “lindermans” google meklētājā – jūs saņemsiet neskaitāmas un neskaitāmas pēdējā laika publikācijas par šī cilvēka izteikumiem, aktivitātēm, darbībām, viedokļiem. Vai tiešām viņš ir šodienas varonis? Daudz, daudz mazāk dzirdami un redzami cilvēki, kas pašaizliedzīgi strādā, stiprinot Latvijas valsti, māca mūsu bēnus un ārstē Latvijas iedzīvotājus. 

Likteņa ironijas

Ja vēlaties pārliecināties, vai par kādu jautājumu vai jēdzienu pašiem ir kristālskaidra pārliecība, tas jāmēģina izskaidrot bērniem. Bērni ir uzmanīgi klausītāji. Ja jūt, ka kādā skaidrojuma sadaļā stāstītājam trūkst zināšanu vai, nevēlēdamies iedziļināties detaļās, stāstītājs blefo, viņi uzdod āķīgus jautājumus un dažreiz sapīkuši norāda uz nekonsekvencēm. Tā pavisam nesen man sanāca skaidrot, kas ir likteņa ironija. Kas var būt vēl bagātāks likteņa ironiju piemēriem kā nesenā Latvijas vēsture. Esmu pārliecinājusies, ka pēc iespējas plaša apjēgsme par tām ir tiešām derīga, lai saprastu, kā Latvijas sabiedrība funkcionē šodien, dažādos strāvojumus, pieredzi un bagāžu, kas ietekmē un darbina mūsu valsti.

Spožs stāsts ar labu humora un traģikas devu ir Latvijā 1973. gadā dzimušā un 1980. gadā uz Kanādu emigrējušā rakstnieka Deivida Bezmozga romāns “The free world” (Brīvā pasaule), kas publicēts 2011. gadā. Tas ir stāsts par Latvijas ebreju ģimeni, Krasnanskiem, kas 1978. gadā izceļo no Latvijas. Ģimenes galva – tēvs, Samuils Krasnanskis, pārliecināts komunists, bijis augstā amatā rūpnīcā VEF, aiz sevis pamet ērtu dzīvi un melnu Volgu ar privātu šoferi. Samuila Krasnanska politiskos uzskatus kaldinājusi 1930. gadu Rīgas Maskavas priekšpilsēta, kur latviešu valodas apmācības aizsegā viņš pie kaimiņa Edvarda mācījies Marksima-Ļeņinisma idejas.  Tālaika Rīgas daudzveidību raksturo tas, ka Samuils, pēc tēvoča slimības un nepieciešamības pārcelties uz mazāku dzīvokli, dala gultu ar savu brālēnu, pārliecinātu ebreju nacionālistu, ko pats 1941. gada 14. jūnijā aizved līdz Rīgas dzelzceļa stacijai un ievieto attiecīgajā deportācijām sagatavotajā vagonā. Pārdomas par šo notikumu Samuils atrisina, skaidrojot, ka vēstures griežos viens no viņiem izrādījies nepareizajā pusē.

Ironiskā kārtā, 1978. gadā Samuils Krasnanskis kļūst par uz rietumiem izceļojošas padomju ebreju ģimenes galvu. Šajā situācijā izvēļu nav daudz – abi pieaugušie dēli paziņo, ka tie kopējā ebreju izceļošanas vilnī padomju savienību pametīs, vecākiem neatliek nekas cits kā posties līdzi. Paliekot Latvijā, Krasnanskis no bijāta un respektēta partijas bosa pārvērstos par vajātu personu, kam radi ārzemēs. Tā nu viņam jāpiedzīvo nosodīšanas sapulce, līdzīga tām, kādās pats iepriekš piedalījies, un jānosoda pašam sevi. Šajā sapulcē viņu par liekuli nosauc viņa bijušais šoferis, kuru viņš citā darbā pārcēlis par nolaidību. Izceļošanas gaitā ģimenes tēvs piedzīvo pamatīgus pazemojumus – gan to, ka viņa kara laika ordeņus vienaldzīgs robežsargs iešķūrē miskastē, sakot, ka tie ir Padomju savienības īpašums, gan arī pazemojošu pārmeklēšanu uz Slovākijas-Austrijas robežas. 

Par padomju savienības sabrukuma iemesliem ir daudz skaidrojumu, droši vien daudzos no tiem ir patiesības grauds, jo monstrālais veidojums tiešām saplīsa pa visām vīlēm. Deivids Bezmozgis savā “The free world” atspoguļo kādu interesantu aspektu.  Padomju savienības sludinātais ateisms tik lielā mērā nofokusēja cilvēkus redzēt tikai dzīves materiālo pusi, ka tā kļuva praktiski par visu lietu mērauklu, tātad arī izšķirošo argumentu, kāpēc rietumos ir labāk. Grāmatā ir spilgta epizode par to, kā vienas no grāmatas varonēm tēvs pirms meitas izlaiduma cīnās salabot Vācijā ražotu matu žāvējamo, jo saprot, ka ģimenes labsajūta šajā pasākumā ir viņa rokās. Vismaz viens no Samuila Krasnanska dēliem izvēlas pamest padomju savienību, saprotot tās ierobežotās materiālās pārticības iespējas, pat esot augstos amatos. Otram dēlam vienkārši paliek garlaicīgi. Bet visu ģimeni izbraukšanai patiesi iedrošina ģimenes mātes māsīcas no ASV atsūtītas fotogrāfijas ar jauniegādātu auto, ledusskapi, stāvlampu, dīvānu.