otrdiena, 2020. gada 19. maijs

Dzīve pēc Covid-19 ir jau sākusies

Vairāki prestiži starptautiski mediji aprakstījuši Latviju kā veiksmes stāstu cīņā ar Covid-19, pašlaik saņemam atzinību par savlaicīgiem un pareiziem lēmumiem no igauņiem, kurus parasti apbrīnojam. Ietekmīgajam žurnālam Foreign Policy premjers Krišjānis Kariņš empātiski teicis, ka, lai gan mirušo skaits Latvijā salīdzoši ir neliels, katra cilvēka nāve no Covid-19 ir traģēdija. Pašlaik aktīvi diskutējam un vērtējam, vai valdības un atsevišķu ministru darbs pandēmijas apkarošanā bijis adekvāts un rīcība piemērota. Interesanti, ka Lielbritānijā, valstī ar senām demokrātijas un brīvas preses tradīcijām, mediju analīze par valdības, īpaši premjera B. Džonsona sniegumu ir daudz ļenganāka, lai gan viņa neskaidrie un nekonkrētie paziņojumi un sākotnējā bravūra nogurdinājusi daudzus.
Kritika un analīze ir svarīgas, tomēr nedrīkstam tajās iestrēgt, it īpaši sākt plosīt paši sevi, vaimanājot, ka mums nekas nesanāk un, līdzko robežas atvērsies, būs tik jābrauc prom. Jau šodien iezīmējas, kāda Latvija un Eiropa būs pēc Covid krīzes. Jāsāk domāt, kā Latvijai jauno situāciju izmantot mūsu valsts stiprināšanas labā. Protams, priekšā vēl ir daudz nezināmā. Tomēr ir vairāki zināmie – pēkšņa daudzu Latvijas starptautiski pieredzējušu pilsoņu intelektuālo resursu koncentrāciju mājās un drošticama apziņa, ka pasaule iepriekšējās sliedēs vairs neatgriezīsies.
Lai gan pandēmijas apstākļos par galveno atskaites punktu kļuvušas dalībvalstu valdības un robežu slēgšana bijis strikti nacionāls pasākums, Latvijai pēc-Covidapstākļos Eiropas Savienība būs vēl svarīgāka. Latvijas ekonomiskā izaugsme pēdējos gados balstījusies uz Latvijas ekonomikas atvērtību, aktīvu eksportu un to, ka ar savu drošo un patīkamo vidi esam atvēri ciemiņiem no visas pasaules. Uz šī celma uzauguši, uzplaukuši un uzziedējuši neskaitāmi mazi un ļoti mazi uzņēmumi, kas snieguši kvalitatīvus ēdināšanas, skaistumkopšanas, veselības, kultūras un daudzu jomu pakalpojumus. Pēc-Covid apstākļos Latvijas spēja iekļauties visas Eiropas Savienības ekonomiskās atkopšanās vilnī būs ļoti nozīmīga. Ja Covid-19 izraisītā krīze ir simetriska – visi tiek vienlīdz ietekmēti, atkopšanās no tās būs asimetriska – ātrāk atkopsies tie, kam būs vairāk resursu un gudrāka to pārvaldība.
Kopumā Covid-19 krīze devusi krietnu sitienu Eiropas izpratnei par globalizāciju. Eiropas Savienības valstis ir ļoti atkarīgas no Ķīnas stratēģisko preču piegādēs. Puse no visām Eiropas Savienībā lietotām medicīniskajām aizsargmaskām un tērpiem tiek ražoti Ķīnā.
Ķīna saražo 40% no visām Vācijā, Francijā un Itālijā patērētajām antibiotikām, 90% no visā pasaulē patērētā penicilīna un 100% no Eiropā izmatotā paracetamola. Nespēja nodrošināt operatīvas veselības aprūpes preču piegādes atklājusi konkrētu globālo piegāžu ķēžu vājumu – tās darbojas tad, ja izpildās visi mainīgie – preces un cilvēki brīvi un operatīvi kustas pāri robežām. Lai gan Covid-19 pandēmija bija iepriekš paredzēta (to, piemēram, paredzēja ASV prezidents Obama 2014. gadā), rīcība diemžēl, kā tas ierasts, seko tikai pēc tam, kad atkarība no Ķīnas stratēģisko preču piegādēs ir skarbi piedzīvota.
Sagaidāms, ka Eiropas Savienība kopumā daudz rūpīgāk raudzīsies uz stratēģisko rezervju veidošanu un daudz īsākām, paredzamākām un dažādākām stratēģiski nozīmīgo preču piegādes ķēdēm.
Latvijai ar tās vieglās rūpniecības, biomedicīnas un bioframācijas ražošanas tradīcijām pavērsies jaunas iespējas, jo turpmāk tas, ka “var lētāk saražot Ķīnā”, būs mazāk nozīmīgs arguments.
Īsākas piegādes ķēdes nozīmē arī saudzīgāku attieksmi pret vidi. Tas attiecas,  piemēram, uz pārtikas ražošanu. Pēc savas būtības pārtikai nav jābūt lētai. Tās cenai ir jāatspoguļo darbs, kas ieguldīts tās ražošanā. Savukārt tiem, kas augstākas pārtikas cenas nevar atļauties, jābūt mērķtiecīgam atbalstam. Daudzi pētījumi par sabiedrības veselību apliecina, ka no aptaukošanās un sliktas veselības visvairāk cieš tieši tie cilvēki, kas patērē lētu, neveselīgu, smagi pārstrādātu pārtiku ar garām piegādes ķēdēm un nebeidzamiem derīguma termiņiem. Latvijas bioloģiskie lauksaimnieki, kas jau mācējuši veiksmīgi izmanot ES atbalstu savas ražošanas attīstībai, pēc-Covid-19situācijā var rēķināties ar to, ka pieprasījums pēc šādiem produktiem pieaugs un pavērs iespējas inovācijām.
Tāpat Eiropas Savienība noteikti mainīs attieksmi pret ārvalstu investīcijām. Jau iepriekš Eiropas Komisija uzsvēra, ka daudz rūpīgāk jāvērtē, kas un kāpēc iegādājas Eiropas uzņēmumus.
Eiropas Komisija jau martā nāca klajā ar rekomendācijām, kā valstīm aizsargāt savus Covid-19 krīzes novājinātos uzņēmums pret agresīviem 3. valstu mēģinājumiem tos pārņemt.
Jau pirms-Covid-19 pandēmijas Eiropas Komisijas pieteiktais Zaļais kurss paredzēja jauna veida atbalstu un investīcijas, lai padarītu  Eiropas Savienības uzņēmumus konkurētspējīgākus un “zaļākus”. Apstākļos pēc Covid-19 šāda rīcība nevis tiks atlikta uz vēlāku laiku, bet, visticamāk, pasteidzināta. Jāšaubās, ka, piemēram, Itālijas iedzīvotājiem, kas šajās dienās fotografē gulbjus un pat delfīnus Venēcijas kanālos, būs milzīga kāre strauji atgriezties pie kanālu duļķainā ūdens.
Latvija ar savu mēreno, pat vēso klimatu joprojām būs pievilcīga Eiropas tūrismam. Jau pirms pāris gadiem Kuldīga klusībā bija Eiropas vēsuma galvaspilsēta – tur vairākas nedēļas vasarās pavadīja Eiropas dienvidos karstumu izcietušie eiropieši. Lai gan ir valstis, kuru valdībām ir lielāka rocība savu uzņēmēju atbalstam, nav valdības, kuru rokās būtu spēja “izslēgt” globālās sasilšanas izprasītos karstuma viļņus. Plaši izskanējušais “Baltijas burbulis”, kurā pašlaik dzīvojam, Latviju padara pievilcīgu tūrismam. Ikviens, kas šo izolācijas laiku izmantojis, lai apceļotu Latviju, noteikti ir sajūsmā, cik patiesībā pie mums daudz apskatāmā un baudāmā.
Šī krīze ir parādījusi vairākus Eiropas Savienības vājos punktus. Bet tā nav kaut kādu “viņu” problēma, tā ir arī Latvijas atbildība, tajā skaitā piemēroties un atrast savu vietu jaunajā pasaulē. Eiropas Savienība ir un vienmēr ir bijusi “procesā”. 2015. gada migrācijas krīze pārbaudīja ideju par vienotu personu pārvietošanās bloku (Šengenu) bez kolektīva ārējo robežu apsardzības mehānisma ārkārtas gadījumos un apliecināja, ka šāds mehānisms nepieciešams. Covid-19 krīze apliecināja, ka atkarība no tālām un apstākļu maiņas viegli ietekmējamām piegāžu ķēdēm var būt bīstama. Un ka ir brīži, kad kopēja, Apvienoto Nāciju rīcība pandēmijas apkarošanā kļūst neiespējama un Eiropas Savienībai jāspēj uzrādīt kolektīva rīcībspēja, Latvija ir daļa no tās.

sestdiena, 2020. gada 29. februāris

Rīga citām acīm


Kenets Krukemeirs Rīgā, 2020. gada februāris 
“Brauksim uz Rīgu uz divām nedēļām, piecās dienās neko nevar saprast”, tā uz Meierovica biedrības aicinājumu pabūt Rīgā un dot pienesumu sarunai par Rīgas pilsētas attīstību atsaucas Masačūsetsas Tehnoloģiju institūta (MIT) profesors, pilsēttransporta speciālists un pilsētvides aktīvists  Kenets Krukemeiers un arhitekte, pilsētvides un urbānās dārzniecības eksperte Barabara Knehta no Bostonas, ASV. Viņi nav sajūsmā par pilsētplānošanas “superstāriem”, kas, atlidojuši uz pāris dienām, par milzīgiem honorāriem bārsta vietējiem apstākļiem bieži vien dārgas un nepiemērotas idejas. Dzirdēts par pilsētvides brīnumiem, piemēram, Maskavā, kur smalku pilsētkonsultantu biroji no Rietumeiropas radījuši superprojektus, kas notušē naudas varas ekspansiju Krievijas galvaspilsētā, kas turpina iznīcināt vēsturiskās kopienas un izdzenāt to identitāti nesošos, “neprestižos” iedzīvotājus. Bostonieši uzsver -  pilsēta ir dzīvs organisms, kurš ir vesels daudzveidībā un savienojamībā, uz Rīgu raugoties ar saudzības un pietātes pilnām acīm. Pirms būvēt ko jaunu, pilsētā, kurā nepieaug iedzīvotāju skaits, jādomā, kā uzturēt un saglabāt to, kas mums jau ir.  

Rīgu savā veidā ir pasaudzējis tas, ka Latvijas reģionos nav cilvēkresursu masīvai iedzīvotāju skaita eksplozijai pilsētā un kopienu pārveidei līdz nepazīšanai, kā arī tas, ka Pierīgā, kas salīdzinoši viegli sasniedzama, ir daudz brīvas zemes. Fakts, ka Latvijas iedzīvotāji turpina virzīties uz centru, ir nenoliedzams un nepielūdzams. Ap Rīgu esošā “baranka” ir vienīgā valsts teritorija, kurā konsekventi pieaug iedzīvotāju skaits. Ar tā radītajām problēmām dzīvojam jau kādu laiku – daudzi no Pierīgā dzīvojošajiem maksā nodokļus savās pašvaldībās, uz darbu Rīgā brauc individuālos auto, kas rada sastrēgumus, samazina gaisa kvalitāti, rada trokšņus un, visticamāk, vēl kādai Rīgas centrā dzīvojošai ģimenei ar bērniem liek meklēt dzīvesvietu piepilsētā. Tas noticis daudzās ASV pilsētās un Kenets un Barbara brīdina – Rīga no ASV lielākā vairuma pilsētu likteņa var izvairīties, veidojot dzīvojamu vidi pilsētā jau šodien. “Šoseja pilsētas centrā nogalina pilsētas dvēseli”, brīdina bostonieši, kas divas nedēļās brauca un staigāja Ķengaragā, Bolderājā, Vecmīlgrāvī, Sarkandaugavā, Āgenskalnā un citās Rīgas apkaimēs. 

Viņu novērojams mazliet pārsteidz – Rīgā ir labs, attīstīts sabiedriskais transports, kas ir mūsu pilsētas spēks. Rīgas sabiedriskais transports vienmēr kursē laikā, sabiedriskā transporta vadītāji pārsteidzoši prasmīgi spēj pieturās piestāt tā, lai pasažieriem būtu ērti iekāpt un izkāpt, pagājušā gadsimta septiņdesmito gadu tramvaji viņu vērtējumā ir klusi, tīri un eleganti, sliedes labi uzturētas. Šie novērojumi ir pretēji tam, kā parasti uztveram Rīgas sabiedrisko transportu, un liek aizdomāties par to, cik daudz labāks mūsu galvaspilsētas sabiedriskais transports būtu, ja Rīgas Satiksme būtu labi pārvaldīts uzņēmums. Rīgā, protams, nav metro, bet piepilsētas vilcieni ir precīzi un ērti un jau vislielākajā mērā pilda normāla metro uzdevumus. Normāli gan nav tas, ka piepilsētas pasažieru vilcienā ir pilnīgi cita norēķinu sistēma un pilsētas transporta biļetes tur neder. 

Vienlaicīgi, Rīgā trūkst sabiedriskā transporta savienojamības. Pieturvietas izvietotas, neņemot vērā iedzīvotāju paradumus un ērtību. Cilvēkiem nav ērti paņemt bērnus no bērnudārza, iepirkties, satikt kaimiņus un nokļūt mājās. Daudzviet, lai nokļūtu mājās, jāšķērso dubļu lauks. Daudzās attālākās apkaimēs – Vecmīlgrāvī, Ķengaragā, Bolderājā, sabiedriskais transports tikai aizbrauc līdz tām. Ja dzīvojamā māja atrodas tālāk no galvenās maģistrāles, apkaimes iedzīvotājam tiek radīta papildus motivācija lietot auto. Labākai savietojamībai Kenets Krukemeiers iesaka mikrorajonos lietot pašlaik labi aprīkotos mikroautobusus, kam vieglāk izgrozīties pa šaurajām apkaimju ieliņām, šos pakalpojumus izņemot no kopējiem, “lielajiem” maršrutiem, bet nodrošinot to, ka tie sniedz mikromobilitātes pakalpojumus, iespējams – par brīvu.
Saprotamības ziņā Rīga svešiniekam ir nedraudzīga. Iedomājieties – esat tūrists, kas iznāk no Centrālās stacijas. Kā zināt, kurā virzienā ir Mākslas muzejs vai Rīgas jūgendstila centrs? Cilvēks tiek mudināts doties pazemē, kur galamērķis nav skaidrs, un cerība atkal nokļūt virszemē nav droša. Šis noteikti ir viens no iemesliem centra un mikrorajonu nošķirtībai. Šo mentālo atsvešinātību starp apkaimēm un centru noformulēja Bolderājas aktīvisti - “centrs nav tālu, bet ceļš uz turieni ir garš”. Padomiskā centra un apkaimju mentālā nošķirtība traucē pilsētai funkcionēt kā dzīvam, vienotam organismam, neizmatojot visas pilsētas dotās iespējas. Tieši šādām acīm skatoties, es noticēju stāstam, ka man zināma jaunieša 7. klasē Āgenskalnā ģimnāzijā satiktā klasesbiedrene Rīgas centrā savos 14 gados bija bijusi vien pāris reižu.

UNESCO pasaules mantojuma statuss Rīgas centru ir pasargājis no platjoslu šosejas pilsētas centrā. Tomēr tas nav pasargājis Rīgas centru no vidi degradējošām caurplūstošā transporta artērijām. Čaka, Brīvības, Lāčplēša, Krasta ielas pašlaik pilda šādu tranzīta ielu, faktiski šoseju funkcijas. Šo ielu satiksmes organizācija vairākas desmitgades ir bijusi vērsta uz to, lai tās būtu pēc iespējas ātri izbraucamas caurbraucošai satiksmei, tomēr skaidri redzam tā ekonomisko ietekmi – veikaliņi un kafejnīcas šajās ielās nīkuļo vai tiek slēgti, cilvēki, kam ir dzīvokļi šajās ielās, cenšas no šiem īpašumiem atbrīvoties un pēc iespējas pārcelties uz Pierīgu. Bostonieši iesaka pilnībā mainīt Čaka ielas konceptu, ieviešot  tā sauktās “mentālās ātruma barjeras” – ielās, kurās ir soliņi, koki, velojoslas un satiksmes apļi auto pārvietojas lēnāk un saudzīgāk, radot mazāk sastrēgumu un galugalā atvieglojot satiksmes plūsmu. Tādā vietā atjaunojas mazi veikaliņi un kafejnīcas, ielā atgriežas dzīvība. 

Dzīvas ir tās pilsētas, kur ir dzīvas dažādas apkaimes, kur vēsturiskie iedzīvotāji sadzīvo ar jaunienācējiem. Būtu žēl, ja jauns nekustamo īpašumu attīstības vilnis iznīcinātu iedzīvotāju kopienas Grīziņkalnā, Ķīpsalā, Avotu ielas apkaimē, tomēr ir skaidrs, ka šajās kopienās ir nepieciešamas jaunas ģimenes, kas šodien diemžēl bieži pieņem lēmumus par labu Pierīgai. Sev par milzīgu pārsteigumu konstatējām, ka Rīgas Domē neeksistē mājokļu politika – neviens nav pilsētas pārvaldē nav sistemātiski domājis, kā Rīgai piesaistīt jaunās ģimenes. Īpašumi vēsturiskajās Rīgas apkaimēs ir dārgi, ēkas ir sliktā stāvoklī. Tādējādi senās, skaistās apkaimes pamazām noasiņo, dodot vietu nebeidzamām autoplūsmām, kas no Pierīgas mežiem ieved dienas darbiniekus Rīgā, lai tie vakarā atkal pilsētu pamestu.  

piektdiena, 2019. gada 27. septembris

Pārrakstot Egilu Līcīti: Grēta Tūnberga

Sākšu ar atzīšanos. Lai gan Latvijas Avīze, īpaši manu aktīvo politisko gaitu laikā, mani ir ielikusi pavisam citā, ne savu lasītāju kastītē, jau vairākus gadus esmu regulāra tās lasītāja. Gan tāpēc, ka tā ir vienīgā neatkarīgā dienas avīze Latvijā, ko instinktīvi gribas atbalstīt, gan arī tāpēc, ka tā patiešām ir laba lasāmviela, kur ir gan labi komentāri, gan labas intervijas, gan lieliska analīze par, piemēram, Krievijā notiekošo. Egila Līcīša komentārus tur uztveru kā jancīgu kumodi vecvecāku klētiņā – visi pie tās tā pieraduši, ka sen jau vairs neuztraucas par tās neiederību nekādos priekštatos par gaumi. 

Tomēr Egila Līcīša komentārs par vides akīvisti Grētu Tūnbergu, kurai šajā nedēļā bija iespaidīga uzstāšanās ANO, izkrita no šī ieraduma, jo ieņirdza par  jaunu pusaudzi, saistot viņas vecumu un citas personiskās īpašības ar viņas uzskatiem un veidu, kā viņa tos pauž. Tomēr, ielasoties dziļāk, es sapratu, ka Egilu Līcīti, tāpat kā mūs daudzus, patiesībā ir pozitīvā veidā satriekusi Grētas drosme un nepārprotami pat šokējoši neparastais vēstījuma pasniegšanas veids ANO. Līcīša kungs to pauž ar sev pieejamiem instrumentiem – novecojušiem kā jancīgā kumode klētiņā,  tomēr, skatoties cauri formai, Latvijas Avīzes komentētājs Egils Līcītis grib vēstīt, lūk, ko. 

Lai gan daudzu uztverē tipisks sešpadsmitgadnieks ir nevarīgs, no vecākiem atkarīgs, patērētāju sabiedrībā un ierīcēs apslincis cilvēks, Zviedrijas vides aktīviste Grēta Tūnberga spilgti pierāda pretējo. Mēs dzīvojam tradicionālās politikas norieta ēnā, politiskās partijas šodien vairs netiek uztvertas kā vienīgās vēlētāju gribas un redzējuma paudējas. Turpina Egils Līcītis (šeit un tālāk citāti no komentāra). “Daļa cilvēku visā pasaulē arvien vairāk uzticas neprofesionāliem politiķiem, valsts birokrātijai nepiederīgiem jaunienācējiem, no varas augstumiem līdz šim tālu stāvējušiem. [..] Latvijā tas izpaužas, piemēram, kā vēlētāju spontāni dāvātās balsis “KPV LV” uzņēmumam ar sekojošām pēcvēlēšanu pamatotām bažām, ka ievēlētie nemākuļi apdraudēs sabiedrisko kārtību un drošību”. Arī pasaulē vērojami šādi procesi – ASV prezidents Donalds Tramps bijis realitātes šovu zvaigzne, Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis popularitāti ieguvis, spēlējot prezidentu populārajā seriālā “Tautas kalps”.

Šajā ziņā, situācijā, kad oficiālie mēģinājumi mazināt klimata pārmaiņas ir kusli vai neeksistējoši, “pasaulē, protams, spilgtākā uzlecošā zvaigzne notiekošajā procesā ir [kaujinieciskā zviedru jauniete], sešpadsmitgadīgā vides aizsardzības aktīviste Grēta Tūnberga, kurai kā neformālai līderei ir miljoniem sekotāju, kuri ar mazo zviedrieti priekšplānā vēlas nosargāt planētu, mūsu kopīgās mājas”. Klimata acīmredzamo pārmaiņu laikā arvien vairāk cilvēku “ir ar mieru vest zaļu dzīvesveidu – dzert ūdeni no krāna, zortēt atkritumus, dzīvot bez auto, nelietot polietilēna maisiņus un vienreiz lietojamos traukus”. Pieaug arī kritika pret politiķiem,  “kuri ne vella nedara, lai atmosfērā samazinātu siltumnīcas efektu izraisošu gāzu izmešus, un kuriem nospļauties par zemeslodei draudošajām klimata pārmaiņām”.

Nav ierasts redzēt, ka šādā asā, eksitenciālā cīņā par planētas izdzīvošanu iesaitās sešpadsmitgadīga meitene, jo streotipiskie priekšati par pusaudžu interesēm šajā vecumposmā ir pavisam citādi.

Grēta Tūnberga ir neparasta. Savu spēju fokusēties uz vienu, planētai tik būtisku jautājumu viņa arī pati ir attiecinājusi uz savu Aspergera sindromu, kas ļauj meitenei mazāk ņemt vērā un ievērot stereotipiskos priekštatus par to, kāda rīcība konkrētās situācijās ir akceptējama. Ja ilgu laiku darba devēji cilvēkus ar Aspergera sindromu stigmatizēja – nodarbināto procents to vidū bija ļoti mazs, pēdējās darba tirgus tendences rāda, ka cilvēki ar šo sindromu tiek arvien vairāk pieņemti un akceptēti kā darbinieki ar neordināru domāšanu un pieeju problēmu risinājumiem, kuri nav gatavi atkāpties pirmā “tā nemēdz darīt” priekšā. 

Grēta par vides jautājumiem interesējas jau sen, “par globālo sasilšanu meitenīte uzzinājusi, būdama astoņgadīga, un brīnījusies – kādēļ neviens skaļā balsī nerunā par šo jautājumu! Piecpadsmit gados Tūnberga sāka bastot piektdienās skolu un iet vienatnē protestēt pie Zviedrijas Riksdaga pret deputātu bezdarbību. [Grēta] jo dienas, jo kļuva populārāka, jaunietes [..] pozīcija, kad apkārtējā pasaule deg liesmās, sastapa sapratni daudzu vienaudžu”,  kā arī plašākas sabiedrības vidū. “Grētai radās komandas biedri un atbalstītāji.” 

Lai gan Grēta ir ārēji trausla sešpadsmitgadniece, viņa “ir Zviedrijas “Gada sieviete 2019”, izvirzīta apbalvošanai ar Nobela Miera prēmiju, žurnāla “Time” atzīta starp 100 ietekmīgākajiem cilvēkiem zemes virsū, atdarināšanas cienīgs paraugs pasaules jaunatnei!. Neviens nav par mazu, lai kaut ko mainītu! Šonedēļ [..] Grēta [..] kāpa Apvienoto Nāciju klimata samita tribīnē, lai uzrunātu globālos līderus”. 

Viņas sniegums bija neparasts, izteiksmīgs un aktiermeistarīgi spēcīgs. Gan ar balss toni, gan sejas izteiksmi, gan garām pauzēm viņa pieprasīja klātesošajiem valstu vadītājiem “atdot nozagto bērnību un sapņus”. Patiesi, par mūsu šodienas ērto dzīvi un nesamērīgo pateriņu maksās tieši Grētas paaudze. Grēta nāk no ģimenes, kas svētīta skautves mākslās “manierīgi izpildītajā runā varēja manīt atblāzmu no skološanās dramatiskajā mākslā vai pārmantotu talantu no papa, aktiera Svantes Tūnberga. Drosme valstsvīrus nodēvēt par riebekļiem, kad tie zemu noliektām galvām pēta savu lakkurpju purngalus”, ir labs veids kā panākt, “lai jaunieši, pacēluši acis no viedtālruņiem”, pamanītu, ka mūsu planēta ir briesmās”.

Kā uz to, ka politisko līderību uzņemas cilvēki, kurus politiskās vadības pozīcijās nav ierasts redzēt, reaģēt mūsu sabiedrībai, kas pieradusi pie patēriņa? Mums jāatšķir graudi no pelavām un jāsaprot, ka “neparastie politiskie spēlētāji” ir dažādi, tomēr mūsu planēta ir saudzējama un lolojama.

piektdiena, 2019. gada 23. augusts

Dzeloņdrātis un pienenes

1989. gada vasara no jauna pusaudža viedokļa bija lieliska. Kas gan varētu būt labāks par neviena netraucētu laiskumu siltā vasarā? Var gulēt, cik gribas, lasīt gultā līdz pēcpusdienai, gultas saklāšanu atlikt uz nenoteiktu laiku, kā arī bezgalīgi klausīties Rīgas Čiekurkalna tirgū iepirktās lentas uz vecākiem nesen izdīktā magnetofona. Gaisā ir pārmaiņas, vecāki pazuduši Tautas frontē un jaunas, dramatiski citādas dzīves gaidās un, sekojot tolaik ierastajai tradīcijai, neko daudz par politiskajām norisēm neskaidro, jo paši nezina, kas īsti notiks, un arī mazliet baiļojas, ka pārāk skaidri formulēti politiski uzskati jaunam pusaudzim galu galā var būt par skādi.

23. augustā šo brīnišķīgo dienas ritu pārtrauca mūsu padomju dzīvoklītī ieskrējušais tētis, steigā paziņojot, ka mums ar māsu tūliņ jābūt gatavām, jo Baltijas ceļātrūkstot cilvēku.
Pēc pāris minūtēm ar ģimenes pelēko žiguli desojām Iecavas virzienā. Piebraucām pie grupas cilvēku, un mums pretī skienošs cilvēks nokliedza, “jūs, meitenes, cik ātri vien varat, skrieniet gar cilvēku ķēdi uz priekšu, tur ir pārrāvumi, tos jāaizpilda”.
Savas skolas vieglatlētikas pulciņā jau biju uzrādījusi labus rezultātus garos sprinta skrējienos, un, iespējams, šis bija mans labākais rezulāts. Pēdējā mirklī paguvu aizpildīt pārrāvumu, rokas sadevās un pa ķēdi uz priekšu ceļoja spēcīga enerģija – no laiskas, neapzinātas pusaudža eiforijas līdz elektrizētai politiskai demonstrācijai vienā mirklī. Tad sekoja 1990. gada Dziesmusvētki, kuru noslēguma koncertā uz mirkli pārstāja līt un debesīs parādījās pilns varavīksnes loks. Gaismaspili dziedājām vairākas reizes.
1991. gada barikādes mums, Jelgavas skolniecēm, jau bija regulāra ekskursija – pa dienu klasē, vakarā – ar vilcienu prom uz Vecrīgu. Elpojām ugunskuru dūmus, staigājām pa smilšu maisu labirintiem, klausījāmies pieklusinātās sarunās un radio skaņās, un mazliet baidījāmies un nebaidījāmies vienlaicīgi. Pavasarī mums, robežpaaudzei starp padomju laikiem, Atmodu un savu, atjaunotu valsti, bija eksāmeni, tajā skaitā krievu valodā. To kārtojām vēl “pēc pilnas programmas” – gan smago gramatikas daļu, gan runu. Tā man veicās labāk un ar kvēlu pārliecību eksāmena komisijai noskaitīju garu citātu no Ļermontova poēmas “Mciri” par jauna cilvēka neremdināmām ilgām.
Pavisam drīz vecākiem paziņoju, ka tālākas mācību gaitas man turpināsies vai nu Kultūras akadēmijā – tolaik pilnīgi jaunā, Tautas frontes aktīvista, filozofa un sociologa Pētera Laķa izlolotā “jaunā tipa” augstskolā, vai nekur. Visus vecāku piedāvājumus mācīties “augstskolās ar tradīcijām” noraidīju kā stagnātismu. Augstskolā konkurss bija mežonīgs, paliku nedaudz zem svītras, un sekoja vecāku ultimāts – mācības jāturpina. Jebkur, bet jāturpina. Dokumentu pieņemšana nebija beigusies tikai Daugavpils Pedagoģiskajā instititūtā, bet mani jau iesniegtie dokumenti bija iesprūduši kādos birokrātijas ganģos, tāpēc kopā ar mammu šturmējām tolaik tautas izglītības ministra Andra Piebalga kabinetu un pie dokumentiem tomēr tikām.
Daugavpils tajā laikā bija drūma vieta. Ļaunas priekšnojautas radīja jau brauciens vilcienā. Gaisā spriedze, cilvēki klusiņām klausās radio. Izkāpusi uzreiz meklēju telefona būdu. Mamma bija sākusi organizēt Jelgavas zemnieku apvienību, pulcinot Zemgales ļaudis, kas cerību pilni sapņoja par Latvijas lauku atdzimšanu. Zvanīju uz “štābu” – mazu istabiņu Jelgavas rajona izpildkomitejas ēkā. Mūsu sarunas fonā dūca un mutuļoja cerības un bailes, jo tieši tajā dienā Maskavā bija sācies 1991. gada augusta pučs. Mamma teica – dari, kas tev jādara, ar Latviju viss būs labi.
Kad gājām pa ielu un runājām latviski, cilvēki Daugavpils ielās atskatījās. Nonākusi Parādes ielas kopmītnēs, tiku iepazīstināta ar kārtību – dušās nav gaismas, siltais ūdens – vienreiz nedēļā, istabā – piecas studentes. Manas asprātīgās studiju biedres jau bija “labiekārtojušās” – dzelzs gultas, nostiprinātas ar no skolas ēdnīcas atnestām  metāla dakšiņām un nažiem, saceltas viena uz otras, izbrīvējot telpu dzīvei. Mūsu istabiņa drīz vien kļuva par “laimīgāko baraku nometnē” – pie mums smaržoja tēja, uz mazas plītiņas sautējās no mājām atvestas kotletes un uz sienas pie manas gultas rindojās tolaik modē esošās japāņu haikas. Šim gadam pieder arī mans oriģināldzejojums šajā žanrā: “Dzeloņdrātis, kas ierobežo manu dzīvi,/Šodien skūpstās/Ar pienenēm ceļmalā”.
Pēc daudziem gadiem, apciemojot Daugavpils Rotko muzeju un nakšņojot mākslinieku rezidencē Daugavpils cietoksnī, devos agra rīta pastaigā pa cietokšņa uzbērumu. Bija maģisks rīts – vienā pusē Daugava, otrā – snaudošais Rotko muzejs vēsturiskajās ēkās.
Pie sevis pabrīnījos, kāpēc 1991. gada Daugavpilī par šo objektu neko nezināju. Bet, protams! Manā Daugavpils gadā tas taču vēl bija pilnībā padomju karaspēka kontrolēts.
Pavasarī ar spožu rezultātu iestājos kārotajā Kultūras akadēmijā. Uzzinot, ka aizeju no Daugavpils Pedagoģiskā institūta, mana brīnisķīgā angļu valodas pasniedzēja Rumjanceva, kas mūsu, studentu, acīs iznesās kā īsta angļu lēdija, man satraukti teica: “But Lolita, you MUST study!”*. “Oh I will, but in Riga!”**, lepni atbildēju.
Padomju armiju no Latvijas sāka izvest 1992. gadā. 1993. gada vasaru strādāju Zviedrijā, ģimenes viesu namā laukos. Atgriežoties Rīgā, atbrīvojumu no eksāmena un augstāko atzīmi zviedru valodā saņēmu, jo vienīgā savā klasē zināju, kā zviedriski ir “ezis” un “vāvere”. Bija sākusies cita dzīve.
*Lolita, tev jāstudē!
**Protams, bet Rīgā!

trešdiena, 2019. gada 26. jūnijs

Žurnālista Golunova atbrīvošana: skats no Pēterburgas

Ivans Golunovs pēc atbrīvošanas no apcietinājuma. Foto: TASS
Lolita Čigāne 
Print Friendly, PDF & Email
Reti tā sagadās, tomēr šoreiz tā bija. Dienā, kad no apcietinājuma Maskavā tika atbrīvots Rīgā bāzētā neatkarīgā Krievijas medija Meduza  žurnālists Ivans Golunovs, piedalījos Eiropas ietekmīgās domnīcas ECFR (European Council on Foreign Relations) darba seminārā Sanktpēterburgā, kur biju aicināta runāt par Baltijas-Krievijas attiecībām. Tur atklātas, iekšējas diskusijas formātā apspriedām katras puses pozīcijas.
Manas runas laikā Rīgā pie Krievijas vēstniecības pulcējās Ivana Golunova atbalstītāji. Sacīju – Latvijas pilsoniskā sabiedrība tuvplānā redz, kas notiek Krievijā, pie jums iecienītais režisors Serebreņņikovs ir mājas arestā, uz izdomātu apsūdzību pamata apcietināts Golunovs, daudzi Krievijas demokrātiskās opozīcijas un pilsoniskās sabiedrības pārstāvji raduši patvērumu Baltijas valstīs. 2014. gada nelikumīgā Krimas aneksija Latvijā ir dzīvā atmiņā, bet konkrētu, drosmīgu Krievijas cilvēku liktenis rada papildus negatīvu attieksmi. Auditorijā par Golunova arestu zināja visi. Reti kuru tas bija atstājis vienaldzīgu.
Sākums tam esot bijis pirmdienas rītā trīs ietekmīgu laikrakstu solidaritātes demonstrējums. Laikraksti KommersantVedomosti un RBK iznāca ar vienādi noformētu titullapu – Es un mēs esam Ivans Golunovs. Maskavas un Sanktpēterburgas avīžu kioskos no rīta cilvēki esot aktīvi pirkuši “AVĪZI”, pārdevējiem uzreiz esot bijis skaidrs, ko pircējs vēlas.

Pāris stundu laikā visas avīzes izpirktas, un pēcpusdienā tās pārdotas pirkšanas-pārdošanas interneta vietnēs pat par 20 EUR gabalā. Nekas tāds agrāk neesot noticis.
Kāpēc pie salīdzinoši biežas politiskās izrēķināšanās pieradusī Krievijas sabiedrība uz Golunova arestu noreaģēja tik asi? Pirmkārt, daudzi Pēterburgas sarunbiedri skaidroja – daudziem Krievijas medijos strādājošajiem žurnālistiem šis esot bijis ļoti personiski – ja tā var notikt ar kolēģi, tā var notikt ar jebkuru no mums.
Otrkārt, dažādas sociālo mediju un saziņas platformas ļoti ātri esot izanalizējušas, cik patiesībā smieklīgi un neprofesionāli bija “pierādījumi” narkotiku glabāšanā – pat paši iekšlietu darbinieki bija spiesti atzīt, ka it kā atrasto narkotiku foto ir no citas vietas.
Tomēr izšķirošu lomu Golunova atbrīvošanā no aresta esot nospēlējis tas, ka Ivans Golunovs tika arestēts laikā, kad Sanktpēterburgā norisinājās Starptautiskais ekonomikas forums. Tā ir vieta, kur Krievija mēģina demonstrēt savu spēku un pārējai pasaulei parādīt, ka tās ekonomika nav Rietumvalstu pēckrimas aneksijas noteikto sankciju iedragāta.
Informācija par tiesas lēmumu par Golunova arestu sociālajos medijos esot parādījusies vienlaicīgi ar Krievijas prezidenta Vladimira Putina uzstāšanos Sanktpēterburgas ekonomikas forumā.
Tā vietā, lai Putins auditorijā redzētu viņam pievērstus sajūsminātus skatus, viņš savā priekšā esot redzējis viedtālruņos iegrimušu auditoriju, kas satraukti sekojusi līdzi ziņām par Golunovu un analīzei par iekšlietu darbinieku neprofesionalitāti. Dienas beigās pēc interneta mediju analīzes prezidenta uzstāšanās lasītāko ziņu topā esot bijusi tikai 2. vietā, aiz rakstiem par žurnālistu Ivanu Golunovu.
Vai Golunova atbrīvošana iezīmēs lielākas iespējas Krievijas brīvajai domai un varas kritiķiem? Visticamāk, ka nē. Kā saka paši Krievijas pilsoniskie aktīvisti – šis ir tikai vēl viens piemērs varas neparedzamībai – vienā dienā var apcietināt, grūti pateikt – kāpēc un par ko, citā – izlaist. Tāpat esot ar tiesām – visbiežāk tās lemj par sliktu demokrātijai un pilsoniskajām brīvībām, tomēr ik pa laikam notiekot pretējais.

trešdiena, 2019. gada 23. janvāris

Daudziem tādu Kariņu

“Vai Latvijā ir iespējama vājprātīga valdība?”, nesen jautāja pārstāvis no Latvijai līdzīgas, “jaunās” ES dalībvalsts, kuru paša valdības korupcija, populisms un sliktā pārvaldība viņu novedusi izmisumā. Aizdomājos, jo mums Latvijā gājis visādi. Tomēr dienā, kad 13. Saeimā apstiprināta Krišjāņa Kariņa valdība, gribas teikt, ka mums tomēr ir paveicies ar vēlēšanu sistēmas, vēlētāju izvēles un politiskās tradīcijas kombināciju. Nesen kāds britu kolēģis, kas arī ir izmisumā par paša valstī notiekošo un labi pārzina Latvijas politiku, jautāja: “Kāpēc mums nav Kariņa?”. Šajā pa jokam izteiktajā jautājumā ir liela daļa patiesības. 

Dzīvojam sadrumstalotas politikas laikā. To raksturo skaidro, ierasto, paredzamo politisko izvēļu – esmu darba ņēmējs, tātad balsoju par sociāldemokrātiem - noriets. Tas, protams, saistīts ar plašām ekonomiskām, sociālām, tehnoloģiskām un kulturālām pārmaiņām. Šajā laikmetā redzam demokrātijas, kas ar grūtībām, tomēr spēj realizēt pārvaldību, un stipras, spēcīgas demokrātijas, kas gandrīz netiek galā. Diemžēl pašlaik redzam, ka šajā sadrumstalotības laikmetā galā tikt visgrūtāk ir tieši tām demokrātijām, kas pieradušas iztikt bez kompromisiem un koalīcijām, kuru vēlēšanu sistēma nosaka vairākuma varu, nevis proporcionalitāti – uzvarētājs iegūst visu, nevis varu dala proporcionāli iegūtajam atbalstam. Valstis, kas kādreiz šķita varenas – Lielbritānija un ASV, tagad politiski drīzāk izskatās kā milži uz māla kājām. 

Iedomāsimies uz mirkli, ka 2011. gadā Lielbritānijas sabiedrība referendumā būtu izšķīrusies par proporcionālās vēlēšanu sistēmas ieviešanu. Tad šodien mēs redzētu nevis Lielbritānijas parlamentu, kas ir sašķelts četrās nosacītās daļās (1) konservatīvie, kas grib palikt Eiropas Savienībā, 2) konservatīvie, kas grib par katru cenu izstāties, 3) leiboristi, kas grib palikt, 4) leiboristi, kas grib maigāk izstāties), bet gan parlamentu, kurā būtu pārstāvēti krietni vairāk nekā divi pamatbloki, kas daudz niansētāk atspoguļotu vēlētāju vēlmes un izpratni. Tur, iespējams, ievērojamāk būtu libreāldemokrāti, lielāku lomu spēlētu skotu nacionālā partija, droši vien būtu radikālā, eiroskeptiskā UKIP, iespējams, vēl citas partijas. Tad būtu iespējams, ka Lielbritāniju no esošā politiskā sasaluma varētu izvest "britu Kariņš” – mazākās frakcijas pārstāvis, kas spēj atrast vairākuma atbalstu konkrētam, darboties spējīgam risinājumam.

Līdzīgas paralēles var vilkt ar ASV. Daudzi Republikāņi, domājams, pašlaik ir izmisumā par to, ko ASV starptautiskajai reputācijai un iekšējai vienotībai nodara Donalds Tramps, kas faktiski un īsti nekad nav bijis Republikāņu partijas pārstāvis. Daudziem Latvijā un citur Republikāņu prezidenti un amatpersonas asociējas ar tādām grandiozām un konsekventām personībām kā Ronalds Reigans un principiālais Amerikas patriots, īpašais Latvijas draugs Džons Makeins. Pašreizējais prezidents ir ļoti tālu no ikvienas šādas personības, tomēr Republikāņu partija ir pilnībā viņa gūstā. Radikālais, konfliktējošais, naidu un dusmas mājās un haosu ārvalstīs sējošais prezidents tai jāatbalsta, jo to prasa divpartiju sistēmas politiskā loģika. Plurālākā, proporcionālākā sistēmā, kur vara tiek dalīta atbilstoši daudz niansētākam un fragmentētākam sabiedrības modelim, šādam politiķim vēlētā politikā, protams, vieta atrastos, tomēr visticamāk, tas nebūtu valsts augstākās amatpersonas amats. 

Pirms 2018. gada vēlēšanām Latvijas politisko partiju fragmentācija bija ievērojama, par vienu un to pašu vēlētāju cīnījās vairāki līdzīgi saraksti. Savstarpējos uzbrukumus, aso, histērisko toni, un dažu partiju brutālos uzbrukumus medijiem pamanīja arī starptautiskie novērotāji (EDSO). Tomēr Latvijai, kā bieži, iznāca laime nelaimē. Daudzi baidījās, ka spožo politisko aktieri Kaimiņu izmantojušais Aldis Gobzems iegūs ievērojamu vietu skaitu Saeimā un būs spējīgs realizēt savu redzējumu par varu. Ja realizētos uz Artusa Kaimiņa kamiešiem Saeimā iebraukušā Gobzema vīzija par valsts pārvaldību, man raksta sākumā citētajam kolēģim būtu nācies atbildēt: “Jā, Latvijā ir iespējama vājprātīga valdība”. Tomēr tā nenotika, jo vēlētājs salika puzli, kas izslēdz viena vai pāris politisko partiju dominanci, valdības vadību nodrošina tam, kam ir vislielākā pacietība un spēja sarunāties, un pat ļauj izslēgt oligarhisko ZZS. So far, so good. Līdz šim pieņemami.