Vēstules no Kijivas

Pēc gara, piedzīvojumiem nabadzīga brauciena vilcienā no Kijivas uz Polijas pierobežas pilsētu Helmu un tad uz Varšavu, beidzot esmu nonākusi Varšavā. Tā kā piedzīvojumiem bagāti ceļojumi no Kijivas ir daudz ierastāki, nebūt nesūdzos, ka šoreiz uz staciju gaisa trauksmju netraucētā Kijivas maija lietutiņā agrā rītā esmu devusies ar kājām, vilciens ne minūti nav kavējies, 10 stundu brauciena kupejas biedrs bijis kluss, ierīcēs pazudis onkulītis un glītā, izveicīgā vilciena pavadone ar pasažieriem sarunājusies čukstus, sarunas aprobežojot ar     - “tēju, kafiju, kādu?”.     Vēlā vakarā uzzinājusi, ka Varšavas viesnīcā sauna atvērta visu diennakti, lūdzu miega rūķi pastāvēt pie ratiem un dodos turp, mazliet palutināt garajā ceļošanas dienā sasēdētos kaulus. Kad patīkams jauneklis paskaidro, ka sieviešu un vīriešu saunas te esot atsevišķi, diskrēti  ieslīdu mazā sieviešu saunas kabīnē starp divām sarunā iegrimušām jaunām sievietēm. Tik mazā telpā sarunā, protams, dr...

“Laipni lūgts izdzīvojušo pulciņā”, saka mans karstās jogas pasniedzējs Serhijs svētdienas rītā jogotājam, kurš uzradies ar 20 minūšu nokavēšanos. Gada laikā esmu pieradusi pie Serhija humora, tāpēc zinu, ka arī šoreiz tas domāts daudznozīmīgi. Svētdienas rītā jau 20 minūtes esam izpildījuši dažnedažādas izaicinošas jogas pozas 40 °  temperatūrā smagā metāla mūzikas pavadījumā, kas pats par sevi ir ievērojams vingrinājums izdzīvošanā, un kad par kaut ko no šī sākam pukstēt vai stenēt, Serhijs mūs vienmēr pavelk uz zoba.  Tomēr, protams, šoreiz atsauce ir plašāka – jogas nodarbības sākumā esam lietišķi pārrunājuši pārlaisto smago nakti – ap 600 droni un 90 raķetes plosījuši Kijivu visu nakti, neatstājot neskartu nevienu no 10 pilsētas administratīvajām apkaimēm. Lukjanivskas metro stacija ir izpostīta un kāds tur netālu dzīvojošais visu nakti pavadījis kā uz adatām. Es no rīta sirdspukstus burtiski pazaudējušajā pilsētā, tās galvenajā ielā Krišķatikā esmu redzējusi jau kaudzītē...

Lai gan darba pasākuma nobeigumā Ukrainas dienvidrietumu viduslaiku pilsētiņā Kamianets Podilski jāsteidz uz vilcienu tālākceļam, kolēģi pierunā atlikušo pusstundu atvēlēt pasākuma organizatoru sarūpētam koncertam. Uzstājas Kamianets Podilski policijas džeza grupa. Soliste koncerta sākumā paskaidro, ka grupai šī ir viena no retām iespējām koncertēt, jo Krievijas pilna mēroga iebrukums kopš 2022. gada pamatīgi izmainījis no frontes 700 km attālumā esošās šķietami idilliskās pilsētiņas dzīvi. “Agrāk mēs, policijas džeza grupa, piedalījāmies konkursos un festivālos visā Ukrainā, bijām arī Eiropas militāro džeza grupu kustības daļa, tagad jāizmanto   koncertēšanai visas pieejamās iespējas.” Grupa izpilda Džordža Geršvina dziesmu “Summertime” un mēs auditorijā uzzinām, ka viena no versijām ir, ka šis dzeža grāvējs radies Geršvina Odesā dzimušā tēva ukraiņu sakņu ietekmē, jo, patiesi, muzikologi atzinuši, ka Summertime veidota tautas mūzikai raksturīgajā tonalitātē.     Pilsēti...

Vēsturnieks un akadēmiķis Tonijs Džuts grāmatā “Pēckarš. Eiropas vēsture kopš 1945. gada" raksta – bez vienošanās “kolektīvajā amnēzijā (aizmiršanā), Eiropas apbrīnojamā pēckara atjaunošanās nebūtu bijusi iespējama”. Kad šo “kolektīvās aizmiršanas” ideju pārrunājam kā skaidrojumu Eiropas Savienības izveidei, kas šodien ļauj iepriekšējā gadsimta karu nāvējošiem ienaidniekiem, īpaši Vācijai un Francijai, norēķināties vienā valūtā un kopīgi pieņemt politiskus un ekonomiskus lēmumus, studentu auditorijās reakcija ir     pretrunīga. Īpaši, ja auditorijā ir studenti no Ukrainas. Viņiem iespēja kaut ko aizmirst attiecībā uz agresorvalsts Krievijas ukraiņu zemei un tautai nodarīto ir neiedomājami. Parasti ar studentiem vienojamies, ka kaut kas šāds iespējams, ja agrākais agresors ir uzvarēts, piespiests atzīt savu vainu un veikt pamatīgu savas kolektīvās sirdsapziņas inventarizāciju. Ar Krieviju, protams, vismaz pēdējie divi priekšnoteikumi pārskatāmā laikā diemžēl nenotiks.   Šo...

Kartona revolūcija Kijivā, 2025. gada jūlijs  Lai gan nu jau pierasta lieta, pirms nakts brauciena mājās no Kijivas vienmēr mazliet nervozēju. Ne tik daudz par “lielo” bildi – 8 stundu brauciens vilcienā, kas ir Ukrainas kara ekonomikas un sadzīves mugurkauls, protams, ir pakļauts briesmām, tomēr vienlaicīgi šodienas Ukrainas realitātē tas ir salīdzinoši drošs pārvietošanās veids. Drīzāk par to, kā tas būs mazā kupejas telpā būt kopā ar vēl 3 cilvēkiem – galu galā nakts braucienā šaurā vietā kopā aizmiegam, elpojam, sapņojam, mostamies. Šoreiz esmu kupejā kopā ar trīs jauniešiem – Romānu, Matveju un jaunu meiteni. Paspēju vien nodomāt, ka nakts droši vien būs nemierīga, jo jaunieši pļāpās, dīdīsies uz priekšu atpakaļ, īpaši no augšējām lāvām, un .. esmu jau cieši aizmigusi.     Kad pavadone mūs modina uz robežas, esmu 7 stundas gulējusi dziļā miegā. Kavējot laiku, vilcienam stāvot Ukrainas un Polijas robežkontrolē, uzsākam sarunu ar Matveju. Puisis ir no Krapovņickas pils...

“Dobrij ranoček” (labrītiņ!), svētdienas rītā, ienācis jogas studijā, saka ukraiņu vīrietis. Viena no pirmajām lietām, kuru ikviens, kurš kādu laiciņu uzturas Ukrainā, pamana, ir jaukais veids, kā ukraiņi saka “lūdzu” - buķ laska, esi tik laipns/-a. Sirsnīgi pasmaidīt lika pirmā reize, kad izdzirdēju šīs mīlīgās frāzes deminutīvu – “buķ lasočka” – esi [tik] laipniņa. Ukraiņu draugi un kolēģi saka, ka ukraiņu valodā pamazinājuma formām pakļaujams un čakli tiek pakļauts viss, padarot valodu mīlīgu un rotaļīgu.   Kad pēc-Maidana revolūcijas laikā, 2015. gadā, Eiropas Padomes vēlēšanu novērošanas misijā biju Kijivā, pārsteidza, cik krievvalodīga pilsēta toreiz bija, arī ukraiņu tautības cilvēkiem pirmā izvēle tomēr bija runāt krieviski. Te jāatzīst, ka ukraiņi dalījumu starp krievu un ukraiņu valodu agrāk un pat vēl joprojām izjūt citādi. Neesot tik radikālam kontrastam starp abām valodām, agrāk abu valodu vides galvaspilsētā bija saplūdušas. Tikko pārdzīvojusi smagāko ziemu kopš ...