ceturtdiena, 2017. gada 23. marts

“Normalitātes” slazds

“Kā tev iet?” – “normāli” ir ikdienišķs dialogs mūsu sabiedrībā. Gan tāpēc, ka apzināmies, ka iepriekš ir gājis daudz, daudz sliktāk, gan arī tāpēc, ka negribam “lieki sapriecāties”, lai pēc tam
“nebūtu jākož pirkstos”. Tomēr pienāk laiki, kad ar “normāli” vairs nepietiek. Ņemot vērā to, ka Latijas iedzīvotāju skaits samazinās, sabiedrība noveco, reģioni iztukšojas un mums blakus ir liels, agresīvs kaimiņš, Latvijai, lai mēs varētu droši raudzīties nākotnē, ir jābūt nevis “normālam”, bet gan izcilam vai vismaz ļoti labam skolēnam klasē.

Kopš Latvija ieviesusi eiro, esam atbildīgi arī par kopējo eirozonas veselību, tāpēc ikgadus no Eiropas Savienības saņemam vērtējumu par savas valsts veselību, šoreiz “Ziņojumu par Latviju – 2017. gads”. Eiropas Komsija sagatavo šo ziņojumu ne kā “učuks ar pātagu”, uz analīzes pamata sagatavotās rekomendācijas, tajā skaitā par savu valsti, pieņem un apstiprina visu ES valstu valdību vadītāji.

Latvija jau vairākus gadus šajā ziņojumā kopumā ir saņēmusi trijnieciņu. Klasē esam normāls, bet ne izcils skolēns.  Pirmrindnieki esam tikai fiskālās disciplīnas vai budžeta sabalansētības ievērošanas ziņā, tomēr tie ir pagājušo, bargo starptautisko aizdevēju  uzraudzības  gadu lauri, uz kuriem guļam. 

Latvija neizmanto visu savu iespējamo potenciālu. 2016. gadā izaugsme bija “īpaši vāja” (šeit un trupāk citāti no “Ziņojums par Latviju – 2017. gads”) - 1.6% apmērā, jo nespējām savlaicīgi uzsākt ES fondu apgūšanu – “kavēšanās dēļ ar ES līdzekļu izmantošanu jaunajā plānošanas periodā investīcijas 2016. gadā tika atliktas”.

Kopumā laikā no 2014. gada līdz 2020. gadam attīstībai mums varētu būt pieejami līdz 5.6 miljardi ES struktūrfondu. Tas atbilst aptuveni 3% no IKP gadā. Tomēr “normalitātes” tempā, nākamajā plānošanas periodā, kas sāksies 2020. gadā Latvija būs vienīgā no Baltijas valstīm, kas pārticības ziņā vēl nebūs sasniegusi 75% no kopējā Eiropas Savienības IKP. Mūsu plānotais IKP no ES vidējā būs ap 65%. Tad mēs labklājības un atalgojuma ziņā konkurēsim ne tikai ar “bagātajām” ES valstīm – Nīderlandi un Vāciju, bet arī ar saviem kaimiņiem, kuru uzņēmumi droši vien labprāt sāks nodarbināt “čaklos un centīgos latviešus”.

Čakli mēs esam arī veidot koncepcijas, stratēģijas, vadlīnijas, bet tad, kad tās jāievieš dzīvē, puses, kas būs zaudētāji, saceļas un politikas veidotāji nobīstas. Tas redzams viscaur ziņojumā -  “minimālo ienākumu līmeņa reforma, par kuru paziņoja 2014. gadā [..], ir atmesta un tiek gatavots aizstājējplāns”,   plāns pārtraukt piemērot mikrouzņēmumu nodokli [..] tika atcelts, e-recepšu un e-slimības lapu obligātā izmantošana atlikta līdz 2017. gada septembrim, Valsts Kanceleja gatavoja reformas plānus, bet 2016. gadā reformas instrumenti netika ieviesti. Kad atceļ ilgi gatavotu reformu, mirst cerība. Tas ir bezgala demotivējoši valsts pārvaldei – no ierēdņiem tik prasīti rezultāti, bet to sagatavotās koncepcijas iegulst atvilktnēs vai pārklājas ar putekļiem augstos plauktos.

Latvijā ir augsta sabiedrības nevienlīdzība, zems atalgojums cilvēkiem ar zemām prasmēm, un vienkāršu darba darītāju pieņemšana darbā darba devējam ir dārga. Vienlaicīgi daudzos sektoros jau trūkst darbinieku. Tas konstatēts neskaitāmās analīzēs, atkal un atkal rosinot mūs samazināt nodokļu slogu mazo algu saņēmējiem. “Negatīva dabiskā pieauguma un neto emigrācijas dēļ darbaspējīgā vecuma iedzīvotāju skaits turpina samazināties par aptuveni 1% gadā”. [..] “Stilizētā modelēšanā iegūtās aplēses liecina, ka ieņēmumu ziņā neitrālu un izaugsmei labvēlīgu nodokļu novirzīšana no zemu atalgotiem darba ņēmējiem palielinātu nodarbinātību un IKP izaugsmi, vienlaikus arī uzlabojot ienākumu vienlīdzību”, teikts ziņojumā. Finanšu ministrija ir sagatavojusi nodokļu sistēmas reformas stratēģiju, kas it kā uzrunā šos jautājumus, bet vai līdz nākamajam budžetam to izdosies pārdomāti ieviest bez tā, ka kāds pēdējā brīdī noraus “stopkrānu”?

Latvijā jaunu cilvēkus skaits samazinās, tāpēc mums būtu jāraugās, lai ikviens jaunietis saņemtu pilnas iespējas realizēt savu potenciālu – nākotnē “lielākas sociālās un veselības aprūpes izdevumu vajadzības [..] jāfinansē arvien mazākam darba ņēmēju skaitam”. Tomēr mazās skolas bieži kļūst par nabadzības un atpalicības slazdu. Bērni kļūst par pieaugušo nodarbināšanās nepieciešamības upuriem – “pārmērīgas izglītības kapacitātes uzturēšana ir dārga”, secina ziņojums. “Sagaidāms, ka nākotnē prasmju trūkums būs inženierzinātņu un veselības aprūpes nozarēs”. Diemžēl bērni ar vājām un viduvējām zināšanām riskē strādāt nevis šajās jomās Latvijā, bet kļūt par mazkvalificētu, bet labāk nekā Latvijā apmaksātu darbaspēku citās Eiropas Savienības valstīs. 

Veselības aprūpes līdzmaksājumi Latvijā ir vieni no augstākajiem Eiropā, kas mūsu sabiedrības trūcīgākajai daļai nav paceļami. 2017. gadā iegudījumiem veselības aprūpē ir pieejami gan līdzekļi uz budžeta deficīta rēķina, gan ieguldījumiem infrastruktūrā, tomēr to apgūšana vēl īsti nav sākusies. “Pašreizējo veselības aprūpes izdevumu zemā efektivitāte vēl vairāk pasliktina ierobežoto resursu situāciju”, teikts ziņojumā. Ziņojums mierina – 2017. gada aprīlī gaidāma plašāka stratēģija veselības nozarei. Vai arī to sagaida stopkrāna noraušana?


Valsts pārvaldes reformu jomā “nekāds progress nav panākts”. Un visticamāk arī nebūs, jo Valsts Kancelejas vadītājs Mārtiņš Krieviņš, kas pirms pāris nedēļām skaļi pieteica valsts pārvaldes reformu, ir prom no darba. Šeit stropkrāns jau ir norauts.

pirmdiena, 2016. gada 28. novembris

Par deputātu kvotām

Atgūstoties pēc “budžeta nakts”, t.i. 2017. gada budžeta pieņemšanas plenārsēdes, kas noslēdzās 04.25., nolēmu noformulēt sev svarīgas robežas, kas attiecas uz t.s. deputātu kvotām, gan tāpēc, lai izteiktu savas domas par šo parādību, gan arī lai atstātu ierakstu nākotnei, jo vismaz par vēl vienu – 2018. gada budžetu man, sēžot Saeimas deputāta krēslā, iespējams, nāksies lemt.

Vispirms, pievienojos visiem tiem, kas uzskata, ka aptuveni 20 miljonu sadale t.s. deputātu kvotām ir pārmērīgi, nesamērīgi daudz. Man par atskaites punktu šim skaitlim kalpo, piemēram, aptuveni 34  miljoni, ko kā budžeta deficīta atlaidi Eiropas Komisijai izprasīja Finanšu Ministrija, lai varētu veikt ieguldījumus veselības nozarē. Tātad, ja nebūtu šo 20 “deputātu kvotu” miljonu, no nākošo paaudžu pārticības kā ieguldījumu veselības aprūpē uz budžeta deficīta rēķina mēs deldētu  vien 14 miljonus. Otrs, “deputātu kvotas” tiek piešķirtas “no līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem”, tie šogad sākotnēji bija paredzēti 55.9 miljonu EUR apmērā. 2017. gada budžetā plānots ļoti augsts IKP pieaugums – 3.5%. To par optimistisku ir nosaukusi Eiropas Komisija. Ja šī prognoze nepiepildīsies? Ar ko lāpīsim budžeta caurumu?

Kādām vajadzētu būt “deputātu kvotu” robežām? Dzīvojot sarežģītā un fragmentētā pasaulē, kur daudzas un dažādas sabiedrības grupas radoši spēj noformulēt sabiedrības attīstībai nepieciešamas iniciatīvas un ieviest tās dzīvē, labi strādājošs deputāts var darbosies kā šo ideju katalizators – pamanīt, uzmundrināt, dot skanējumu, panākt, ka idejas atainojas politikas plānošanā un veidošanā. Tā, piemēram, no sākotnēji sabiedriskas iniciatīvas izauga t.s. deinstitucionalizācijas ideja, kas mūs pamazām ved pie sabiedrības, kurā visiem bērniem būtu iespēja uzaugt ģimeniskā vidē.

No šāda viedokļa raugoties, neliela apmēra deputātu rosināts finansējums, kas tiek piešķirts sabiedriskā labuma iniciatīvām, ir pieļaujams. Arī šajā budžetā tādi piemēri ir – piemēram, finansējums biedrībai "Cerību spārni", kas Siguldas apkārtnē strādā ar bērniem ar īpašām vajadzībām, finansējums Resursu centram sievietēm “Marta”, kas strādā ar vardarbību ģimenē un plāno izglītot jaunos Latvijas vīriešus būt atbildīgiem, finansējums Latvijas mazākumtautību biedrībām, kas vairo mūsu sabiedrības saliedētību un iecietību pret dažādību vai, piemēram, atbalsts Latvijas Autisma apvienībai, kas strādā ar sabiedrības locekļiem, kas bieži mūsu sabiedrībā ir nepamanīti un nesaprasti. Labais tonis prasītu, lai šāds, neliels finansējumus būtu piesaistāms gan ar pozīcijas, gan opozīcijas politiķu priekšlikumiem saskaņā ar skaidriem kritērijiem – iesniegts projekta plāns un pamatojums, sabiedriskā labuma statuss, utt.

Kā ar finansējumu kultūras aktivitātēm un reliģiskajām organizācijām? Manuprāt, ja principā kultūras nozarei ir paredzēts mehānisms finansējuma piesaistei, kā, piemēram, Valsts kultūrkapitāla fonds kultūrai un Nacionālais kino centrs filmu nozarei, tiešu budžeta finansējumu kultūras projektiem nevajadzētu piešķirt, jo katrs šāds piešķīrums ir subjektīvs. Šogad budžetā tika atbalstīta divu kinofilmu veidošana. Ļoti labi, tomēr – kāpēc tieši šīs filmas un šīs radošās komandas? Vai nebūtu labāk, ja par finansējumu šādiem projektiem lemtu eksperti pēc iepriekš izvirzītiem kritērijiem? Piemēram, filma “Dvēseļu putenis”, kam tika piešķirts ļoti dāsns valsts finansējums, un tad nākamajā gadā prasīts vēl, dienas gaismu tā arī vēl nav ieraudzījusi, lai gan piešķīrums bija jau 2014. gada budžetā.

Ticību un sakrālo celtņu bagātība ir Latvijas rota, daudzās baznīcās ir unikālas mākslas vērtības, bet pašas draudzes, zaudējot cilvēkus, šīs celtnes vairs nevar uzturēt. Tomēr arī ieguldījumiem sakrālajās celtnēs ir jābūt plānveidīgiem un pamatotiem. Kopā ar kolēģiem budžeta sēdes laikā internetā uzmeklējām to luterāņu, katoļu,  pareizticīgo un vecticībnieku baznīcu foto, kurām piešķīrām budžeta finansējumu, un dažreiz mulsām neizpratnē par plānotajiem tēriņiem – izskatās, ka baznīcai ir jauns, spožs jumts, bet mēs lemjam par 2 deputātu priekšlikumiem par vienādām summām šī jumta remontam. Apzinoties, ka šai ad hoc pētniecībai nav zinātnisks raksturs, jautājums "kāpēc tieši šeit?" tomēr nav atbildēts. Tāpēc iedrošinošs bija Kultūras ministrijas parlamentārā sekretāra, deputāta Eināra Cilinska solījums, ka gada laikā Kultūras ministrijā taps stratēģija un plāns, saskaņā ar kuru būtu jāveic ieguldījumi sakrālo celtņu saglabāšanā.

Diemžēl visdārgākā un  manuprāt visnelietderīgākā visā “deputātu kvotu” stāstā ir sadaļa par ieguldījumiem pašvaldību sporta, īpaši luksus sporta infrastruktūrā. Šie projekti pārsteidza ar savu nesamērīgo dāsnumu no vienas puses un šķietamo nepamatotību no otras. Vai tiešam Liepājā par valsts naudu 1.5 miljoni EUR gadā ir jābūvē slēgtie tenisa korti? Un Jelgavā par 35 000 EUR slēgtā pilsētas slidotava? Un Pļaviņās par 35 000 EUR skrituļslēpošanas trase? Turpat arī par 11 100 EUR skvoša laukums?

Neesmu sporta nīdēja un pašvaldību cilvēku dzīves kvalitāte ir svarīga un aizraušanās ar sportu ir viens no jaukākajiem modernā cilvēka vaļaspriekiem, tomēr, mīļie cilvēki, vai nebūtu labāk, ja šādus, “luksus” - skvoša, tenisa, skrituļslēpošanas un slidošanas pakalpojumus attīstītu privātie investori? Ja šie pakalpojumi ir nepieciešami un rentabli, ja tur būs cilvēki, kas tos gribēs baudīt, tiem būs ekonomisks pamatojums. Ja tāda tomēr nav, un tāpēc vajag ievērojamus valsts budžeta ieguldījumus, visi šie infrastruktūras objekti pilsētās ar sarūkošu iedzīvotāju skaitu būs ievērojams slogs uz nākamo paaudžu pleciem.  Vai tiešām pēc pāris gadiem valsts budžeta likumā būs deputātu priekšlikumi – slēgto tenisa kortu, skirtuļslēpošanas trases, skvoša laukuma, utt. uzturēšanai? Ja tā, tad naudas veselības aprūpei mums nekad nepietiks.