trešdiena, 2019. gada 23. janvāris

Daudziem tādu Kariņu

“Vai Latvijā ir iespējama vājprātīga valdība?”, nesen jautāja pārstāvis no Latvijai līdzīgas, “jaunās” ES dalībvalsts, kuru paša valdības korupcija, populisms un sliktā pārvaldība viņu novedusi izmisumā. Aizdomājos, jo mums Latvijā gājis visādi. Tomēr dienā, kad 13. Saeimā apstiprināta Krišjāņa Kariņa valdība, gribas teikt, ka mums tomēr ir paveicies ar vēlēšanu sistēmas, vēlētāju izvēles un politiskās tradīcijas kombināciju. Nesen kāds britu kolēģis, kas arī ir izmisumā par paša valstī notiekošo un labi pārzina Latvijas politiku, jautāja: “Kāpēc mums nav Kariņa?”. Šajā pa jokam izteiktajā jautājumā ir liela daļa patiesības. 

Dzīvojam sadrumstalotas politikas laikā. To raksturo skaidro, ierasto, paredzamo politisko izvēļu – esmu darba ņēmējs, tātad balsoju par sociāldemokrātiem - noriets. Tas, protams, saistīts ar plašām ekonomiskām, sociālām, tehnoloģiskām un kulturālām pārmaiņām. Šajā laikmetā redzam demokrātijas, kas ar grūtībām, tomēr spēj realizēt pārvaldību, un stipras, spēcīgas demokrātijas, kas gandrīz netiek galā. Diemžēl pašlaik redzam, ka šajā sadrumstalotības laikmetā galā tikt visgrūtāk ir tieši tām demokrātijām, kas pieradušas iztikt bez kompromisiem un koalīcijām, kuru vēlēšanu sistēma nosaka vairākuma varu, nevis proporcionalitāti – uzvarētājs iegūst visu, nevis varu dala proporcionāli iegūtajam atbalstam. Valstis, kas kādreiz šķita varenas – Lielbritānija un ASV, tagad politiski drīzāk izskatās kā milži uz māla kājām. 

Iedomāsimies uz mirkli, ka 2011. gadā Lielbritānijas sabiedrība referendumā būtu izšķīrusies par proporcionālās vēlēšanu sistēmas ieviešanu. Tad šodien mēs redzētu nevis Lielbritānijas parlamentu, kas ir sašķelts četrās nosacītās daļās (1) konservatīvie, kas grib palikt Eiropas Savienībā, 2) konservatīvie, kas grib par katru cenu izstāties, 3) leiboristi, kas grib palikt, 4) leiboristi, kas grib maigāk izstāties), bet gan parlamentu, kurā būtu pārstāvēti krietni vairāk nekā divi pamatbloki, kas daudz niansētāk atspoguļotu vēlētāju vēlmes un izpratni. Tur, iespējams, ievērojamāk būtu libreāldemokrāti, lielāku lomu spēlētu skotu nacionālā partija, droši vien būtu radikālā, eiroskeptiskā UKIP, iespējams, vēl citas partijas. Tad būtu iespējams, ka Lielbritāniju no esošā politiskā sasaluma varētu izvest "britu Kariņš” – mazākās frakcijas pārstāvis, kas spēj atrast vairākuma atbalstu konkrētam, darboties spējīgam risinājumam.

Līdzīgas paralēles var vilkt ar ASV. Daudzi Republikāņi, domājams, pašlaik ir izmisumā par to, ko ASV starptautiskajai reputācijai un iekšējai vienotībai nodara Donalds Tramps, kas faktiski un īsti nekad nav bijis Republikāņu partijas pārstāvis. Daudziem Latvijā un citur Republikāņu prezidenti un amatpersonas asociējas ar tādām grandiozām un konsekventām personībām kā Ronalds Reigans un principiālais Amerikas patriots, īpašais Latvijas draugs Džons Makeins. Pašreizējais prezidents ir ļoti tālu no ikvienas šādas personības, tomēr Republikāņu partija ir pilnībā viņa gūstā. Radikālais, konfliktējošais, naidu un dusmas mājās un haosu ārvalstīs sējošais prezidents tai jāatbalsta, jo to prasa divpartiju sistēmas politiskā loģika. Plurālākā, proporcionālākā sistēmā, kur vara tiek dalīta atbilstoši daudz niansētākam un fragmentētākam sabiedrības modelim, šādam politiķim vēlētā politikā, protams, vieta atrastos, tomēr visticamāk, tas nebūtu valsts augstākās amatpersonas amats. 

Pirms 2018. gada vēlēšanām Latvijas politisko partiju fragmentācija bija ievērojama, par vienu un to pašu vēlētāju cīnījās vairāki līdzīgi saraksti. Savstarpējos uzbrukumus, aso, histērisko toni, un dažu partiju brutālos uzbrukumus medijiem pamanīja arī starptautiskie novērotāji (EDSO). Tomēr Latvijai, kā bieži, iznāca laime nelaimē. Daudzi baidījās, ka spožo politisko aktieri Kaimiņu izmantojušais Aldis Gobzems iegūs ievērojamu vietu skaitu Saeimā un būs spējīgs realizēt savu redzējumu par varu. Ja realizētos uz Artusa Kaimiņa kamiešiem Saeimā iebraukušā Gobzema vīzija par valsts pārvaldību, man raksta sākumā citētajam kolēģim būtu nācies atbildēt: “Jā, Latvijā ir iespējama vājprātīga valdība”. Tomēr tā nenotika, jo vēlētājs salika puzli, kas izslēdz viena vai pāris politisko partiju dominanci, valdības vadību nodrošina tam, kam ir vislielākā pacietība un spēja sarunāties, un pat ļauj izslēgt oligarhisko ZZS. So far, so good. Līdz šim pieņemami.

trešdiena, 2018. gada 25. jūlijs

Tiksimies ārpus nākamās Saeimas!

Esmu bijusi Saeimas deputāte jau 8 gadus, ievēlēta 3 reizes, kandidējot Rīgas vēlēšanu apgabalā. Visas trīs reizes esmu saņēmusi ievērojamu vēlētāju atbalstu, kas izpaudies vēlētāju plusiņos - 2010. gadā saņēmu 15092, 2011. gadā - 7934, 2014. gadā – 10145No sirds pateicos ikvienam cilvēkam personīgi, kas mani atbalstījis, jo tas ļāvis man darīt darbu, ko patiešām mīlu, un no sirds un pēc savas labākās izpratnes stradāt savas valsts labā.  Es arī pateicos visiem, kas manu vārdu ir svītrojuši, arī tādu bijis ne mazums, tas man vienmēr atgādinājis, ka svarīgākās lietas dzīvē nāk ar rūpīgu un pamatīgu darbu. 

Tagad esmu nolēmusi “iepauzēt” un 13. Saeimas vēlēšanās nekandidēt. Es pateicos Jaunās Vienotības kolēģiem, kas, par spīti visām pēdējo gadu publiskajām un nepubliskajām turbulencēm, mani tomēr ir aicinājuši kandidēt Jaunās Vienotības sarakstā. Sadarboties politikā nav viegli un šis aicinājums ir novērtējums manai spējai sadarboties par spīti visam, kas noticis. Esmu bijusi Vienotības biedre kopš 2010. gada līdz 2017. gada vasarai un man vienmēr bijusi pārliecība, ka tieši šāda, centriski labēja partija ir manas īstās politiskās pārliecības mājas. Jā, mani uzskati ir liberālāki nekā, iespējams, lielas daļas Vienotības biedru, tomēr tas nekad nav nopietni traucējis. Pretrunas ar iepriekšējo Vienotības vadītāju, īpaši pēc 2014. gada vēlēšanām, mums vienmēr bija par to, vai politikā iecerētais vienmēr jādabū par katru cenu un kā gudri virzīt politiskās partijas lielāko resursu – cilvēkus, lai politiskā partija būtu stipra. Vienotības ilggadējā priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa šajos svarīgajos jautājumos priekšplānā vienmēr redzēja pati sevi.

Pirms gada, kad šķita, ka Vienotības kolēģi nespēs pamosties no letarģiskā miega, lai izšķiroši rīkotos partijas glābšanai, iesaistījos jaunas politiskās partijas Kustības par! dibināšanā. Daudzi šodienas Kustības par! biedri ir manis iesaistīties mudināti. Nebiju īsti iepriekš piedzīvojusi tādu atsaucību kā pagājušā gadā zvanot Kustības par! manifesta parakstītājiem ar aicinājumu piedalīties. Sekoja negaidīti pacilājoša un atsaucīga reakcija. Mans lēmums šodien nekandidēt vēlēšanās ir saistīts arī ar atbildību, ko izjūtu pret šiem cilvēkiem. Kandidēšana Kustības par! sarakstā man nav iespējama. Ir vienkāršs, anonīma autora dzejolītis par jaunu dāmu, kas  smaidot devās izjādē ar tīģeri, bet atgriezās smaidoša tīģera vēderā. Ideālistiski iecerēto Kustību par! pašlaik dominē īstas politbiznesa haizivis. 

Visbeidzot, nekandidēšu vēlēšanās, jo nevēlos vairot apjukumu. Apzinos, ka gan Vienotībā, gan Kustībā par! savas rosīgās dabas dēļ esmu bijusi redzama politiķe. Pēdējos mēnešos dzirdu arvien vairāk un vairāk apjukušu jautājumu par esošo politisko situāciju. Apjukuma kvintesence bija kāda kunga “Lampā” jautātais – “tad jūs tagad kopā ar Pavļutu veidojat Jauno Vienotību?”. Protams, nē, esmu Vienotības frakcijas bezpartejiska deputāte un Pavļuts, kopā ar Bondaru, Viņķeli, Pabriku, Pūci un Jaunupu ir viens no Attīstībai/Par līderiem. Tomēr kā to izstāstīt šim cienījamajam kungam, lai viņu vēl vairāk neapjucinātu? 

Izvēle nākamajās vēlēšanās nebūs viegla. Es ļoti ceru uz kopēju mūsu vēlētāja viedumu, kas, par laimi un lielu veiksmi mūsu valstij, ir izpaudies ne vienreiz vien. Vienīgais, par ko varu brīdināt pēc četriem Saeimas komisijā kopā ar Artusu Kaimiņu pavadītiem gadiem - balsot par Artusa Kaimiņa partiju būtu ļoti, ļoti slikta izvēle Latvijai. Šis lieliskais aktieris savu dienu nodzīvo atkarībā no tā, ar kuru kāju konkrētā rītā izkāpj no gultas. Demokrātiskā politikā šādi politiskie līderi ir bīstami, ja neticat, pavērojiet, kas pašlaik notiek ASV.



  

ceturtdiena, 2018. gada 14. jūnijs

Žņaugs ap kaklu vietējiem referendumiem

Latvijā ir arvien vairāk pašvaldību, kuru vadībā kopš neatkarības atjaunošanas nekas nav mainījies. Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM), kuras atbildībā ir pašvaldību darba pārraudzība, pašlaik cīnās ar opozīcijas līdzdalību ievērojami ierobežojošiem pašvaldību saistošajiem noteikumiem. Dažās pašvaldībās diemžēl iemeties autoritārisma vīruss, un vīrusi, kā zināms, ir lipīgi. Saeimas Valsts pārvaldes komisijas izstrādātais “Vietējo pašvaldību referendumu likums” piedāvā nelielu pretpoti.

Diemžēl pagājušonedēļ pati VARAM iznira kā zibens no skaidrām debesīm, lai šo likumu torpedētu. Saeimas atbildīgā komisija ar šo likumprojektu strādā jau sešus gadus un par tā virzību trešajā, galīgājā lasījumā 10. maijā jau bija vienojusies. Šī likuma sagatavošana, saskaņā ar “Likumu par pašvaldībām”  ir VARAM atbildība jau kopš 2009. gada. Ministrija pati ir šī likuma virzītāja un piedalījusies tā izstrādē. Tagad sanāk, ka ministrija, pēkšņi attapusies, grib apēst savu saules gaismu vēl neieraudzījušo bērnu. Saskaņā ar komisijas lēmumu vietējo pašvaldību referendumu likumam būtu jāstājas spēkā 2019. gada 1.  jūlijā.

Pēc VARAM “stopkrāna” komisijas sēdē ir pieņemts lēmums “turpināt diskutēt”. Saeimas valsts pārvaldes komisijas lēmums atbalstīt likumprojekta virzību uz Saeimu 3., galīgo lasījumu tādējādi ir “pakārts gaisā”, gaidot laiku, kad VARAM ministrs varēs atnākt par šo likumprojektu “parunāties”.  No VARAM vēstules īsti nepaliek skaidrs, kas tad pašai VARAM šajā likumā nepatīk – neskaidri idejas autorība piedēvēta kādai savulaik nevēlamai partijai, minēts arī, ka šie referendumi “neesot lietderīgi”.

Kas tad ir tik draudīgs šajā likumprojektā? Tas paredz iespējas konkrētajā pašvaldībā deklarētajiem izteikties par trīs jautājumiem – pašvaldības ilgtspējīgas attīstības stratēģiju, publisku ēku būvniecību un pašvaldības domes atlaišanu. Pašvaldības referendumam paredzēta lemjoša, nevis konsultatīva loma. Lai izteiktos par katru no šiem jautājumiem, pašvaldības iedzīvotājiem jāveic ievērojams darbs. Piemēram, lai panāktu 2017. gadā ievēlētās Rīgas domes atlaišanu, tā ierosināšanai būtu nepieciešams elektroniski vai papīra versijā savākt nedaudz mazāk kā 130 tūkstošu parakstu (30% no iepriekšējās vēlēšanās reģistrētajiem vēlētājiem). Tas ir tik, cik vēlētāju vēlēšanās nobalsoja par Saskaņu. Lai referendums būtu noticis, tajā jāpiedalās vismaz 82 tūkstošiem vēlētāju (2/3 no iepriekšējās vēlēšanās piedalījušos), no kuriem vairāk kā 50% nobalsotu “par”. Turklāt referendumu par domes atlaišanu būtu iespējams sarīkot tikai domes darba otrajā un trešajā gadā, bet ne pirmajā vai ceturtajā. 
Daži Saeimas Valsts pārvaldes komisijas deputāti, piemēram bijušie Skrundas, Tukuma un Apes novada priekšsēdētāji stingri atbalstīja vietējo pašvaldību referendumu likuma virzību, uzskatot, ka tas ir svarīgs instruments iedzīvotāju un pašvaldības dialogam. “Gudra pašvaldības dome līdz referendumam nenonāks, viss tiks atrisināts sarunu ceļā”. Savukārt ZZS, Nacionālās apvienības un Saskaņas deputāti uzskatīja, ka “jāturpina parunāties”. Dārgie Saeimas kolēģi, ka tik mēs “neturpinām parunāties” līdz brīdim, kad attapsimies, ka kādā pašvaldībā “runāt turpinātāji” būs, pašvaldības dome arī būs, bet iedzīvotāji tur vairs negribēs dzīvot. 

piektdiena, 2018. gada 8. jūnijs

trešdiena, 2018. gada 16. maijs


Saeimā lemšanai nodoti Latvijas evanģēliski luteriskās Baznīcas likuma grozījumi. Diemžēl tie valsts simtgades gadā paredz  paredz baznīcas institucionalizētās varas centralizāciju un vēstures fikciju.

otrdiena, 2018. gada 3. aprīlis

Par Par!

Lai iegūtu atpazīstamību un mediju uzmanību Latvijas politikā, vajadzīga vai nu liela nauda, vai liels darbs. Vai arī spilgtas personības. Pagājušā gada augustā dibinātā Kustība Par! nolēma nebūt vienas vai pāris spožu līderu partija, nolēma darboties tikai ar godīgi un caurskatāmi piesaistītu finansējumu. Tātad to, vai Kustība Par! kļūs par spēlētāju sabiedriskajā politikā, varēja noteikt tas, cik lielu darbu Par! cilvēki ieguldīs politiskajā darbā. Politika ir piņķerīga un ļoti publiska, pat par sīkāko “iznācienu” par sevi var "atklausīties" visnepatīkamākās lietas. Tāpēc lielākais izaicinājums jaunajiem politiķiem Par! bija pārvarēt politiskās komunikācijas biklumu. Kustībai Par! tas neizdevās un pēdējā pusgadā plašāka sabiedrība dzirdējusi par uz vienas rokas pirkstiem saskatāmiem Par! politiķiem, lai gan partijā ir daudz lielisku, profesionālu, dedzīgu cilvēku, no kuriem daudzi būtu pelnījuši daudz aktīvāk veidot Latvijas politisko domu.

Tieši daudzie piesaistītie un iedvesmotie biedri bija galvenais iemesls, kāpēc man pēc Par! valdes aicinājuma atstāt Vienotības frakciju Saeimā vai arī izstāties no partijas, šī izšķiršanās bija grūta. Esmu ievēlēta Saeimā no Vienotības saraksta un apzinos, ka tikai savstarpējā sadarbībā ir iespējams kaut ko panākt, tāpēc tieši šobrīt tālāk šķaidīt Vienotības frakciju nebiju gatava. Vienlaicīgi apzinos, ka tuvākajā laikā otra tāda politiska partija ar tādu komjauniešu štampu neietekmētu 30-40-gadnieku paaudzi, kura tik ļoti pietrūkst Latvijas šodienas politikā, vairs neizveidosies. 

Jau no Par! izveidošanās man bija pārliecība, ka tai jābūt plašai centriskai platformai, kur savu vietu varētu atrast gan politikā bijuši, gan jauni cilvēki. Uzskatāmi to raksturoja izvēlētais nosaukums “Kustība Par!”. Atcerēsimies, Par! tika dibināts Vienotības, līdz šim visskaidrākās proeiropeiskās politiskās partijas, zemākajā punktā. Pēc nesekmīga mēģinājuma ar partiju ko iesākt par savu atkāpšanos bija paziņojis toreizējais partijas priekšsēdētājs A. Piebalgs, iepriekšējā priekšsēdētāja, kas panāca premjeres Straujumas atkāpšanos, Saeimas mandātu apšaubāmi ieguvusī Āboltiņa turpināja dominēt. Izskatījās, ka 2018. gadā vēlētājiem vispār nebūs skaidras proeiropeiskas, tiesiskumu atbalstošas izvēles, par ko balsot. Vienotības spēks bija dažādu cilvēku un pārliecību apvienošana vienā organizācijā un spēja šim dažādumam piešķirt vienotu virzību un mērķi – stingra pārliecība par Latvijas vietu Eiropā, nesatricināms atbalsts NATO, tiesiskuma principu uzturēšana, spēja moderni un pietiekami liberāli domāt sabiedrībai svarīgos jautājumos, tāpēc Vienotības pašsagrāve, kas sākās 2014. gada beigās, ir ilgtermiņā Latvijas politikai nodarīts posts.

Kustības Par! valde un pēc tam kongress 2018. gada 24. martā nolēma veidot esošajai koalīcijai opozīcijā esošu partiju apvienību ar partijām Latvijas Attīstībai un Izaugsme. Latvijas Attīstībai priekšsēdētājs Par! kongresā iezīmēja jomas, kur Par! un Latvijas Attīstība strādās kopā – Stambulas konvencija, partnerattiecību regulējums, olšūnu ziedošanas jautājumi, apliecinot, ka jaunā apvienība vispirmām kārtām būs sociāli liberāla. Manā skatījumā šos neapšaubāmi svarīgos jautājumus bija jāiekļauj plašākā, centriskā politiskā piedāvājumā.

Un, visbeidzot, izvēlētais galvenais partneris, Latvijas Attīstībai, protams, nav nekāds “jaunais” spēlētājs Latvijas politikā, to veidojuši iepriekš no dažādām citām partijām aizgājuši politikā sen zināmi cilvēki. Latvijas Attīstībai ir iestaigātas takas gan medijos, gan daudz naudas. Tas, protams, atrisinās Par! problēmu ar regulāras atpazīstamības un dzirdamības nodrošināšanu, tomēr tas jau būs cits Par! Šodien Kustības Par! valdei esmu nosūtījusi iesniegumu par izstāšanos.