ceturtdiena, 2013. gada 31. janvāris

Mērķis: rīcībspējīgas pašvaldības


Ja salīdzinām ar dzīvnieku pasauli, Latvijas pašvaldību vidū ir gan peles, gan ziloņi, gan dinozauri, gan zeltgalvīši (mazākais Latvijā sastopamais putniņš). Pašlaik tiem visiem jādzīvo pēc vieniem un tiem pašiem noteikumiem, piekritīsiet – tas ir grūti.

Latvijas pašvaldības ir ļoti dažādas. Latvijas mazākajā - Baltinavas novadā dzīvo 1365 iedzīvotāju, lielākajā -  Rīgas pilsētā - 700 000 iedzīvotāju. Ir pašvaldības, kurās ir daudz iedzīvotāju un maz platības. Piemēram, Jelgavas pilsētā brīvu zemju, ko piedāvāt investoriem, praktiski vairs neesot. Bet ir novadi, kur ir maz iedzīvotāju un milzīga platība, piemēram, Ciblas novada platība ir piecas reizes lielāka par Jelgavas pilsētu, bet tajā dzīvo 20 reizes mazāk iedzīvotāju. Līdzīgā veidā, ir labi pārvaldītas pašvaldības, kas neatlaidīgi meklē iespējas piesaistīt investīcijas un finansējumu, sadarbojas ar uzņēmējiem un visiem spēkiem veicina ražotņu veidošanos. Bet ir arī tādas, kas gaida desu no debesīm iekrītam mutē un katru jaunu spēļu laukumu un skolas jumtu mēģina salāpīt ar kārtējā valsts budžeta vai budžeta grozījumu palīdzību, meklējot dzirdīgas ausis Saeimā. Ir pašvaldības, kas sauc pēc lielākas decentralizācijas un ir gatavas uzņemties papildus funkcijas, kamēr ir arī tādas, kas tikai gaida “vadošus norādījumus no augšas”.

Atzīstot, ka reģionālas atšķirības ir nenovēršamas, jāpanāk palielināta pašvaldību rīcībspēja un “izaugsmes salu” veidošanās reģionos, kas pārrautu gadiem ilgušo centrtieci uz Rīgu. Ir taču skaidrs, ka tieši Rīga šodien vislielākajā mērā var baudīt ekonomiskās atkopšanās augļus, jo tā ir pārējo reģionu cilvēkresursu vampīrs. “Rīga nosmeļ mūsu krējumiņu,” teica Varakļānu vidusskolas skolotāja.  

Vispirms, pašvaldības nedrīkst būt paplašinātu ģimeņu, radu pulka vai piejaucētu lojālistu pārvaldītas institūcijas. Pašreizējā situācija, ka tautas ievēlēti deputāti vienlaikus strādā un pieņem izšķirošus lēmumus pašvaldības izpildvarā, dod iespējas ar amatiem pirkt un tirgot lojalitāti. Jaunievēlēts deputāts var vērsties pie domes priekšsēdētāja un pieprasīt amatu domē, lai domes priekšsēdētājam nodrošinātu 51% atbalstu priekšsēdētāja vēlēšanās. Tāpat domes priekšsēdētājs var dot mājienu deputātam, ka domes sēdē celtu pretenziju gadījumā deputāts var zaudēt amatu domes administrācijā. VIENOTĪBA par vienu no savām 2012. gada prioritātēm nosauca lēmējvaras un izpildvaras nošķiršanu pašvaldībās. Šo ceturtdien Saeimā galīgajā lasījumā skatāmie grozījumi likumā „Par pašvaldībām” attiecinās lēmējvaras un izpildvaras nošķiršanu uz jau 2013. gadā ievēlamajām pašvaldībām.

Otrkārt, jānodrošina, ka pašvaldības deputāts ir patiess sabiedrības interešu pārstāvis, kas tiekas un strādā ar iedzīvotājiem, veicot ne vienmēr patīkamo skaidrošanas darbu par smagām politiskām izvēlēm. Piemēram, atbild uz jautājumu, kā savietot ražotnes radītu troksni ar nepieciešamību nodrošināt darba vietas novada iedzīvotājiem. Pašvaldības deputātam ir jābūt tādam, kas spēj konkrētas problēmas redzēt plašākā, novada attīstības kontekstā. VIENOTĪBA jau 2012. gada sākumā to nosauca par pašvaldības deputātu “profesionalizāciju”, kas piedāvātu atteikšanos no principa, ka deputāts savus pienākumus veic no darba brīvajā laikā, konkretizētu deputātu atbildību un līdzdalību domes darbā un dotu skaidrākas vadlīnijas, kā un kuros gadījos deputāta darbs ir atalgots. Mēs pašlaik esam ceļā uz šāda modeļa izveidi, Saeimā uzsākot skatīt gan pašvaldības deputāta statusa, gan skaita izmaiņas.

Sametot Latvijas dažādās pašvaldības visas vienā maisā, veidojas juceklis. Tāpēc par pašvaldību darbu atbildīgajam ministram Edmundam Sprūdžam ir pilnīga taisnība tajā, ka galvaspilsētai Rīgai, mūsu mega-pašvaldībai, kas šobrīd spiesta darboties pēc tiem pašiem noteikumiem kā Baltinavas novads, ir vajadzīgs savs likums. Šajā likumā ir arī jāparedz un jāizmodelē, cik deputātu Rīgai nepieciešams, lai realizētu tālredzīgu un uz attīstību vērstu pilsētas pārvaldi, nodrošinot, ka visi deputāti var sekmīgi iesaistīties pašvaldības pārvaldē un uzturēt saikni ar iedzīvotājiem.

Visbeidzot, Latvijā pašlaik ir 39 novadi, kuru iedzīvotāju skaits ir mazāks par 5000. Šo novadu vidū ir vairāki, kas ir izcili vietējās aktivitātes un investīciju piesaistes ziņā – minēsim kaut vai Api Latvijas Ziemeļaustrumos un Alsungu Latvijas Dienvidrietumos. Savukārt, pēc pašreizējām VARAM aplēsēm, Latvijā ir apmēram 25 pašvaldības, kuru budžeti un ienākumi nedod tām spēju realizēt pat likumā „Par pašvaldībām” noteiktās funkcijas, nemaz nerunājot par ieguldījumiem iedzīvotāju dzīves kvalitātes uzlabošanā un novada attīstībā. Saeima ir uzdevusi VARAM līdz 2013. gada martam Saeimā sniegt redzējumu par tālāko novadu attīstību, lai mēs varētu atbildēt uz galveno jautājumu – kā padarīt uz attīstību vērstos novadus rīcībspējīgākus un iekustināt iniciatīvu pasīvajos. Izpildvaras un lēmējvaras nošķiršana, izmaiņas deputātu skaitā, lielāka iedzīvotāju iesaiste caur vietējiem referendumiem, iespējas pašvaldībām saņemt uzņēmumu ienākuma nodokļa daļu un reformas pašvaldību izlīdzināšanas fondā ir daļa no instrumentiem, kas izmantojami šī mērķa sasniegšanai.  

otrdiena, 2013. gada 29. janvāris

Gruzija: nožņaugts apkampienā


Vēlēšanu iecirknis Mchetā, Gruzijā, 2012. gada septembris 
Gruzijai vienīgajai no bijušās Padomju Savienības Kaukāza valstīm jebkad ir bijušas nopietnas cerības iestāties NATO. Liela bija iespējamība, ka 2008. gada aprīļa Bukarestes sammitā to uzaicinās pievienoties t.s. NATO Darbības plānam (NATO Action Plan), kas aizsāktu oficiālu valsts izvērtēšanu ar domu par oficiālu pievienošanos NATO aliansei. Šajā sammitā, pēc Vācijas un Francijas opozīcijas, Gruzija saņēma solījumu, ka par pievienošanos alianse varētu lemt 2008. gada decembrī, NATO ārlietu ministru sanāksmes laikā. Tomēr, kad pienāca 2008. gada decembris, Gruzijas publisko seju bija neglābjami sakropļojis karš ar lielo kaimiņu - Krievijas Federāciju. Pēc okupācijas abos Gruzijas reģionos - Abhāzijā un Dienvidosetijā, pretēji 2008. gada pamiera līguma prasībām, joprojām atrodas Krievijas Federācijas armija. Abas okupētās teritorijas ir pasludinājušas neatkarību, kuru atzinusi Krievija, Nikaragva, Venecuēla un vēl dažas citas valstis. ANO un Eiropas Savienība, savukārt, ir uzsvērušas Gruzijas teritorijas nedalāmības principu. 2011. gada novembrī Krievijas prezidents Dmitrijs Medvedjevs, viesojoties Vladikaukāzā, netālu no Gruzijas robežas, paziņoja, ka 2008. gada iebrukums Gruzijā ir apturējis tālāku NATO paplašināšanos bijušajā “padomju” telpā.

Eiropas Padome, 47 valstu cilvēktiesību organizācija, kuras dalībvalstis ir gan Krievija, gan Gruzija savā pagājušās nedēļas parlamentārajā asamblejā izskatīja ziņojumu par “humanitāro situāciju” Gruzijas okupētajās teritorijās – Dienvidosetijā un Abhāzijā. Aina, ko redzam ziņojumā, ir drūma, – atrauta no Gruzijas asinsrites, Abhāzija, kādreiz tik pārtikušais, ar skaistu dabu svētītais reģions, nīkuļo. Gali reģionā, kas ir pilnībā gruzīnu apdzīvots, ir oficiāla prasība visus mācību priekšmetus skolās pasniegt krieviski, tomēr krievu valodu zinošu skolotāju trūkst, esošajiem, gados vecajiem, jāliek eksāmeni krievu valodā un vēsturē. Krievijas Federācijas armijas klātbūtne abās okupētajās teritorijās palielinās, jo uz tām uz dzīvi pārceļas arī Krievijas militārpersonu ģimenes, kas sagādā papildus spiedienu sociālajai un izglītības infrastruktūrai. Oficiālā Abhāzijas nostāja ir tāda, ka gruzīnu izcelsmes cilvēkiem nav atļauts atgriezties savās mājās, ja tos iespējams saistīt ar 2008. gada konfliktu, neizvērtējot katra atsevišķa indivīda vainu un atbildību. Abos okupētajos reģionos ir bieži noziedzības un vardarbības gadījumi, tomēr, klātesot tikai Krievijas armijai, neatkarīgs noziedzības problēmu risinājums nav iespējams. Eiropas Savienības Monitoringa misijai, kurai ir mandāts pārraudzīt pēckara seku novēršanu Gruzijā, abās okupētajās teritorijās nav iespējams iekļūt. (mana uzstāšanās Eiropas Padomes debatēs par šo ziņojumu atrodama šeit).

Pēc 2012. gada septembra parlamenta vēlēšanām Gruzijas politiskā elite ir sašķelta. Ja 2004. gadā ievēlētā prezidenta Saakašvilli vadībā politiskā elite bija vienota modernas, dinamiskas un uz NATO dalību orientētas valsts tēla veidošanā, tagad politisko partiju vidū valda asi konflikti. Vēl neilgi pirms 2012. gada vēlēšanām prezidenta Saakašvilli partija Vienotā Nacionālā Kustība baudīja ievērojamu popularitāti. Tai svītru pārvilka pāris nedēļas pirms vēlēšanām publiskotie video, kas atainoja vardarbību Gruzijas cietumos. Prezidenta Saakašvili pretkorupcijas un pretnoziedzības politika nozīmēja, ka ieslodzījumā esošo proporcija Gruzijas sabiedrībā bija tik liela, ka gandrīz katrā ģimenē bija kāds ieslodzītais, tāpēc video izraisīja šoka vilni un ievērojami samazināja VNK izredzes vēlēšanās. Tas deva milzīgu popularitātes grūdienu Krievijas Federācijā turību ieguvušā, Krievijas gāzes giganta Gazprom lēstā lielākā individuālā akcionāra Bidzinas Inavišvilli ienākšanai politikā. Ivanišvilli tagad ir Gruzijas premjerministrs, un Gruzijas politiskā elite pavada garas stundas savstarpējos kašķos par to, kas ko darīja prezidenta Saakašvilli prezidentūras ziedu gados. Domām un darbam, lai panāktu Krievijas armijas izvākšanu no okupētajām teritorijām un NATO integrāciju, paliek maz laika.

svētdiena, 2013. gada 6. janvāris

2012. – mans pirmais “normālais” gads politikā


2012. gads bija mans pirmais pilnais, “normālais” politikā nostrādātais gads, lai gan kopumā politikā darbojos jau kopš 2010. gada novembra. 10. Saeimas atlaišana 2011. gada maijā  un ārkārtas vēlēšanas 2011. gada septembrī, 2011. gadu, manu pirmo pilno gadu politikā, padarīja par vienu no savdabīgākajiem politiskajiem gadiem atjaunotās valsts vēsturē, un laikam arī manā profesionālajā dzīvē. Tagad beidzot vietā jautājums - ko viena, “normāla” gada laikā politikā var pagūt?

Saeima vispirmām kārtām  ir likumdevējs, un man kā deputātei 2012. gads vainagojās ar divu būtisku likumu pieņemšanu – likuma “Par priekšvēlēšanu aģitāciju” un būtiskiem grozījumiem likumā “Par pašvaldībām”. Jau kopš 2002. gada strādāju ar naudas ietekmes politikā mazināšanu un politikas satura, nevis skaista iepakojuma nozīmes palielināšanu. Tieši uzsvars uz politikas iepakojumu, prezentāciju un nevis saturu, manuprāt, līdz šim bijis viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc vilšanās politikā sabiedrībā bijusi tik liela.   

2012. gada nogalē Saeima pieņēma likumu, kurā paredzēts politiskās reklāmas aizliegums 30 dienas pirms vēlēšanām, noteikts, ka sabiedriskā pasūtījuma ietvaros medijos rīkojamas plašas priekšvēlēšanu debates, aizliegta t.s. administratīvo resursu – valsts vai pašvaldības finanšu līdzekļu un mantas - izmantošana pašreklāmai. Desmit gadus ilgušais darbs gan ārpus likumdevēja, gan likumdevējā ir nonācis būtiskā pieturas punktā, kas, cerams, nākotnē manīs mūsu politisko kultūru, padarot to vairāk uz politikas saturu, alternatīvu politikas piedāvājumu un smagu politisku izvēļu diskusiju vērstu (vairāk šeit).

Grozījumi likumā “Par pašvaldībām”, kas nosaka ierobežojumus pašvaldības deputātiem ieņemt amatus izpildvarā arī noslēdz garu procesu, kas aizsākās jau 1990. gadu beigās. Daudz diskutēta pirms tam, šo izmaiņu nepieciešamība “iekrita manā klēpī” 2012. gada sākumā, kad vienā pašvaldību pārstāvju diskusijā pēc otras tika uzsvērts, ka esošā prakse, ka pašvaldību deputāti vienlaicīgi strādā izpildvarā, kavē pašvaldību attīstību. Tagad Saeimā pieņemti grozījumi, kas nosaka, ka pašvaldības deputāts vairs nevarēs vienlaicīgi atrasties amatā pašvaldības administrācijā, vadīt iestādes un būt kapitālsabiedrību valdēs. Izņēmums attieksies uz skolu, mākslas, veselības un sporta iestāžu vadītājiem (vairāk šeit).

Vēl 2012. gadā pārliecinājos, ka viens no retajiem, gadu dzīvojošās 10. Saeimas darbiem, ar ko lepojos, – nelielas deputātu grupas virzītas izmaiņas likumā, kas paredz pāri ministrijām stāvoša valsts attīstības politikas koordinācijas centra izveidi, vainagojās ar panākumiem. 2012. gada nogalē Saeima pieņēma Nacionālo Attīstības Plānu (NAP), ko sagatavoja Pārresoru koordinācijas centrs. Pirmo reizi šis plāns, kas noteiks, kā 2014. – 2020. gadā apgūsim Eiropas Savienības Latvijai piešķirtos attīstības līdzekļus, nav viens no trim – 1) nereālistiska pasaciņa, kas uz mirkli ieaijā iluzori skaistā nākotnes redzējumā; 2) visu ministriju vēlmju saraksts, kurā ielikts jebkas, ko vajadzētu finansēt, lai būtu iespēja par finansējumu pacīnīties vēlāk; 3) Eiropas Komisijas vēlmēm pilnībā pakārtots dokuments. Ja plānu būtu gatavojusi kāda no ministrijām, kā tas bija iepriekš, viens no trim scenārijiem būtu nenovēršams.

Tas, ka daudziem šis plāns “mazliet nepatīk” un ka Saeimā tas tika apstiprināts ar visu frakciju balsīm, un gandrīz vienīgā konkrētā kritika, kas izskanēja no Saeimas tribīnes, bija, ka NAP nav paredzēts finansējums reģionālajām lidostām, apliecina, ka mēs, stūrgalvīgā un “formas tīrību” mīlošā mazā nācija, pamazām mācāmies vienoties, paciest nelielus zaudējumus un atrast kopsaucēju lielākas idejas vārdā. Galu galā, visā 2012. gadā bija vairākas reizes, kad NAP apspriedēs ieradās kāds “ģēnijs” ar savu, revolucionāru redzējumu par nākotnes attīstību un teica, ka uzrakstītais nekam neder, un jāsāk viss no sākuma.

Strādājot pie šīm iniciatīvām, esmu vēlreiz un vēlreiz  pārliecinājusies, ka klausīties konstruktīvos pretargumentos, sadzirdēt citu viedokli, sagatavot mērķtiecīgas un kompetentas atbildes, meklēt kopsaucēju, un skaidrot, skaidrot un vēlreiz skaidrot, nevienu diskusijā iesaistīto apriori neuzskatot par muļķi, ir vienīgā atslēga, kā panākt šādas pozitīvas izmaiņas.   

Tomēr, galu galā, no šī “normālā” politikas gada vislielākais ieguvums man bijis tas, ka bijusi iespēja uzklausīt, sarunāties un būt kopā ar cilvēkiem, ar kuriem mani ceļi, visticamāk, citādi nekrustotos. Ja kādreiz Aizkrauklē, Viļānos, Varakļānos, Jēkabpilī, Krāslavā, Aglonā, Alūksnē, Tukumā, Jaunlaicenē, Apē un vēl daudz citās vietās, biju ceļotājs, vērotājs, tad tagad tās saistās ar konkrētām skolām, pašvaldībām, uzņēmumiem, konkrētiem cilvēkiem. 2012. gada noslēguma žurnālā “Ir” rubrikā “Gada lepnums” lasīju šādu citātu: “[..] pie Lāču maizes ceptuves pretimnākošie bērni sveicināja. Paši, ne pēc komandas. [..] noskaidroju – Rubas pamatskolas audzēkņi”. “Likumsakarīgi”, nodomāju – Rubas pamatskola ir maza, vecā, skaistā, ar mīlestību uzturētā muižas ēkā pie Lietuvas robežas Vadakstes krastā esoša skola ar mākslas novirzienu, kurā savulaik darbojās skolēnu dzejas teātris. Tas ir veids, kā Latvijas vietas šī gada laikā ar mani runāja, padarot mani par labāku cilvēku un labāku deputātu.