pirmdiena, 2010. gada 27. septembris

Uzdrīkstēties nenobīties

Sestdienas vakarā Nacionālajā teātrī skatījos mūziklu “Leo. Pēdējā bohēma”. Lieliski, ka tā vietā, lai uzvestu izrādes par tāliem aizjūru personāžiem, Latvijas teātri pievēršanas mūsu izcilām personībām. Šajā ziņā dažādos teātros pēdējā laikā ir bijuši izcili piemēri, un materiālu stāstiem mums ir ļoti daudz http://bit.ly/addnSJ.

Izrāde ir dramatisks stāsts par talantīgo mākslinieku Leo Kokli un īpaši to, kā viņa dzīvi pēc 2. pasaules kara ietekmēja padomju laika “gaļas mašīna”. Izrāde ir labi uzrakstīta un labi uzvesta. Kā fantastisks elements tajā ir uz skatuves pie klavierēm visu izrādes laiku esošais Raimonds Pauls ar Leo Kokles skaisto Paula portretu te fonā, te priekšplānā. Sekojot līdzi Leo Kokles dzīves līnijai un viņa dumpīgajam garam, es tomēr nevarēju neaizdomāties par to, kāpēc Raimonds Pauls, ģeniāls mākslinieks, ir sevi šķiedis, pēdējos 12 gadus sēžot Saeimā. Šādās domās atzinās arī mana astoņpadsmitgadīgā paziņa, ar kuru kopā izrādi skatījos.

Domāju, ka viena versija, kāpēc, ir bailes. Padomu laikos pasaule bija saspiesta, cilvēki bija ieslodzīti mazā, savstarpēji aizdomīgā vidē un bija no citu labvēlības atkarīgi. Mākslinieki, kam īpaši svarīga publikas un sabiedrības atzinība, šos žņaugus izjuta smagi, tāpēc sakariem, labvēlībai un spējai nevienu lieki nekaitināt bija izšķiroša nozīme. Lai gan pasaule Latvijai atvērās jau pirms 20 gadiem, nav bijis viegli iemācīties runāt pasaules valodā gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Tāpēc atjaunotās Latvijas laikā ir bijuši daudzi gadījumi, kad jauns un spilgts talants tiek nostumts malā, jo tas izaicina un draud ieņemt vecā drošās pozīcijas. Ja jaunajam nepietiek spēka izlauzties un sevi pierādīt ārpusē, tas nonīkst. Domāju, Raimondam Paulam atrašanās Saeimā ir bijusi statusa un prestiža drošības garantija šajos sabangotajos laikos.

Viena vērtīga lieta, ko paņēmu līdzi no vidusskolas gadiem, bija Ojāra Vācieša 1983. gadā nodrukātā dzejoļa nobeiguma rinda “es uzdrīkstēšos nenobīties”. Pēc augstskolas beigšanas, cīnoties par stipendijām labās un prestižās augstskolās ārpus Latvijas, izmantoju to kā vadmotīvu.

Tā atkal nāk prātā tagad, kad, saistībā ar vēlēšanām, tiek runāts par iespējamu vēlēšanu rezultātu viltošanu. Tieši vienas, Kubulu pagasta vēlēšanu komisijas locekles uzdrīkstēšanās nenobīties no priekšnieka Boldāna dusmām 2006. gadā, noteica to, ka Kubulu rezultātu viltošanas gadījums tika atklāts un vainīgais notiesāts http://www.ir.lv/2010/9/22/svarigi-ka-saskaita. Šim gadījumam ir milzīga simboliska nozīme gan tāpēc, ka tas mudina citus uzdrīkstēties nenobīties, gan arī tāpēc, ka tas pierāda, ka mūsu citādi gausā tiesu sistēma ar tādām nopietnām tiesiskuma kroplībām ir spējīga operatīvi tikt galā.  





trešdiena, 2010. gada 22. septembris

Spoki Centrāltirgū

Pagājušā piektdienā Rīgas Centrāltirgū esot redzēti spoki un Centrāltirgus administrācija atkal sola vērsties pret tiem ar visu likuma bardzību. Rīgas Centrāltirgus valdes priekšsēdētājs, partiju apvienības "Par labu Latviju" deputāta kandidāts Dainis Liepiņš tērēja savu laiku spoku vajāšanai un savu pūliņu rezultātu komentēja šādi: “Tā vietā, lai aizrautos ar senās vēstures pielīdzināšanu mūsdienām, es ieteiktu Lolitai Čigānei iepazīties ar mūsdienu likumdošanu, ja reiz viņa ir nolēmusi kandidēt saeimas [sic!] vēlēšanās” http://www.apollo.lv/portal/news/velesanas2010/articles/215100.

Atklātības un caurskatāmības garā informēju, ka nelielu daļu no savas piektdienas pavadīju, ierakstot šo Centrāltirgus valdes priekšsēdētājam Dainim Liepiņam domāto video: http://www.lolitacigane.lv/p/vlogi.html. Pēc tam dežūrēju Vienotības teltī un vakarā ciemojos pie draugiem. Pagājušajā piektdienā Centrāltirgū nebiju.

Likuma pants, uz kura pārkāpumu atsaucas Rīgas Centrāltirgus un Dainis Liepiņš, ir šis: “Valsts un pašvaldību iestādēs, kapitālsabiedrībās, kurās vairāk nekā 50 procenti kapitāla daļu (akciju) pieder valstij vai pašvaldībai, aizliegts publiski pieejamās vietās izvietot un izplatīt priekšvēlēšanu aģitācijas materiālus” (Par priekšvēlēšanu aģitāciju pirms Saeimas vēlēšanām un Eiropas Parlamenta vēlēšanām, 18. pants. (1)).

Augstākminētais likuma pants ir iecerēts, lai pasargātu vēlētāju no administratīvo resursu izmantošanas. Proti, izvairītos no tā, ka valsts vai pašvaldības iestādes vadītājs, paužot savas politiskās simpātijas, izmanto attiecīgo institūciju politiskās aģitācijas izplatīšanai. Viens šāds uzskatāms gadījums tika novērots Infektoloģijas centrā, kura vadītāja ir Baiba Rozentāle, partiju apvienības “Par labu Latviju” deputāta kandidāte http://www.ir.lv/2010/9/19/rozentales-reklama-infektologijas-centra-ir-parkapums.

A. Šlesers un D. Liepiņš Centrāltrigū 9. septembis. Avots: www.rct.lv
Likuma pantu lasot burtiski, Rīgas Centrāltirgus administrācija apšauba deputātu kandidātu tiesības nodarboties ar aģitāciju šajā plašai publikai pieejamajā vietā. Rīgas Centrāltirgus teritorija nav iestāde šī likuma panta izpratnē. Tā nav norobežota, ir brīvi pieejama 24 stundas diennaktī, tur ir brīva Rīgas iedzīvotāju un viesu plūsma, bez ierobežojumiem, dažādos virzienos. Ja likumu tulkojam burtiski, Rīgas  Centrāltirgū nedrīkstētu viesoties arī Rīgas vicemērs, partiju apvienības “Par labu Latviju” deputāta kandidāts Ainārs Šlesers, tomēr 9. septembrī viņš to darīja http://www.rct.lv/index.php?id=591, kopā ar partijas biedru Daini Liepiņu. 

Visbeidzot, jau 17. septembrī, dienā, kad Dainim Liepiņam Centrāltirgū rādījās mans spoks, Valsts policija paziņoja, ka ne manā 16. septembrī Centrāltirgū veiktajā aģitācijā, ne arī Rasmas Kārkliņas Centrālās stacijas laukumā veiktajā aģitācija nav konstatēti pārkāpumi http://www.ir.lv/2010/9/17/vienotibas-kandidatem-nelauj-agitet

ceturtdiena, 2010. gada 16. septembris

Buča uz vaiga un ceļojums laikā

Kopš 2006. gada, kad aktīvi sāku interesēties par Rīgas jūgendstilu, bieži esmu vēlējusies ceļot laikā. Pētot senās Rīgas skatu kartes, Rīga atklājās kā īpatnēja, rosīga un savā dažādībā skaista pilsēta. Kādu laiku tas man bija sava veida hobijs – ejot pa Rīgas ielām, tuvāk un tālāk no centra, mēģināt saskatīt Rīgas, aktīvu industrializāciju, saimniecisko pacēlumu un latvisko atmodu piedzīvojušās pilsētas senos vaibstus. Aiz Rīgas padomju naža izgraizītās sejas tie atklājas brīnišķīgā veidā.

Vakar, Marsela Prusta vārdiem runājot, devos meklēt zudušo laiku Kundziņsalā.

Buča uz vaiga un ceļojums ir sācies

Pateicoties vēlēšanu kampaņai, esmu atradusi sevī brīvību uz ielas uzrunāt nepazīstamus cilvēkus, agrāk mulsu un to nekad nedarīju. Piebremzēju riteni un Valdemāra ielā uzrunāju sirmu kungu. Kungs, ieskatījies manā bukletiņā, saka:
-       Meitiņ, kā tad jūs tā! Kāpēc jūs esat vienā partijā ar to Ulmaņa dēlu, ar Gunti Ulmani?
-       Neesmu, šī ir cita partija, skaidroju.
Ieturējis pauzi un papētījis manu bukletu, Kungs sajūsmā palecas un man uz vaiga uzspiež … buču. Ceļojums laikā ir sācies – no ikdienišķa cilvēka esmu kļuvusi par laikā pārvietoties spējīgu būtni.


Tilts 

Uz Kundziņsalu ved tilts. Uz tā, kā īstā pasakā par ceļojumu laikā, satieku labo feju. Steidzīga, ar saiņiem, sainīšiem un puķēm, dodoties uz slimnīcu. Piedāvāju parunāt par vēlēšanām. Kundze visu zinot, paņem bukletus un novēl: “Ej, ej, meitiņ, pāri tiltam, tur būs cilvēki, runājies, stāsi viņiem, ej vien”.   

Iebraucot Kundziņsalā, esmu atradusi, ko meklēju, šeit ir senā Rīga, tāda, kāda tā dzīvo Čaka dzejā un draugu un paziņu – īsto rīdzinieku, atmiņās – zaļa, nebruģēta, savdabīga, ar puķu un kāpostu dobēm.  

Plūme un zirgi

 


Uzsāku sarunu ar kundzi, kas izskatās tikpat spilgta un sulīga kā rudens plūme, kas viņai rokā. Pār pleciem vijas divas garas bizes. Ar kaimiņiem jau esot izrunājuši, par ko balsos, sprieduši, domājuši, izdarījuši secinājumus. Kāda atšķirība no manas dzīves uz bruģiem un akmeņiem Tērbatas ielā! Mēs savus kaimiņus knapi pazīstam.







Kundze mūs aicina iegriezties blakus pagalmā, kurā ir … divi stalti, sirmi, dābolaini zirgi. Zirgu īpašniece, Aijas kundze, Kundziņsalas iedzīvotāja kopš seniem laikiem, pamazām modernizē stalli. Zirgi vēl jāiejāj un Aijai ir sapnis izveidot atpūtas, relaksācijas un terapijas vietu bērniem un pieaugušajiem. 





Divi dābolaini zirgi pelēki sudrabainām galvām tikai 20 min riteņbraucienā no Brīvības pieminekļa! To es saucu par ceļošanu laikā.

ceturtdiena, 2010. gada 9. septembris

Urbanovičs un krokodils Gena

Vakar, braucot no Sarkandaugavas centra virzienā, uz gaisa tilta izvietotais Saskaņas centra plakāts ar saukli “Viss būs labi!” uzjundīja tālas bērnības atmiņas.  Šorīt no rīta bija skaidrs - tas ir krokodils Gena – liels, lādzīgs, mazo Čeburašku mierinošs un, es atvainojos, stulbs. Atcerējos, ka Gena mani bērnībā parasti noveda līdz dusmu asarām, kā var TĀ atļaut sev kāpt uz galvas?!

Šorīt Latvijas Radio politiķiem jautāja – kā būs iespējams atdot starptautisko aizdevumu? Saskaņas centra premjera kandidāts Jānis Urbanovičs, runājot vēlējuma izteiksmē, teica - varbūt starptautisko aizdevēju nauda ir pārāk dārga un “jāiet paņemt kaut kur citur” un ka varbūt labāk ir pasludināt bankrotu, vai “defoltu” jau tagad un tad dzīvot no tā, kas ir. http://www.latvijasradio.lv/program/1/2010/09/20100909.htm


Tādā veidā Saskaņas centra, partijas, kura runā par nepieņemamo plaisu starp bagātajiem un nabagajiem, premjera kandidāts saka “viss būs labi!”. Proti, defolta gadījumā gan nabagiem, gan bagātiem būs katram jāparūpējas pašam par sevi.


Ukraina, pēc prokrieviskā Janukoviča ievēlēšanas prezidenta amatā 2010. gada februārī, apmaiņā pret samazinātām gāzes importa cenām no Krievijas, pagarināja Krievijas Melnās jūras flotes nomu Krimā, Melnajā jūrā uz vēl 25 gadiem, līdz 2042. gadam. Tomēr, meža ugunsgrēku un citu likstu nomocītās Krievijas kabatas nav bezizmēra, un Ukraina šovasar atsāka sarunas ar Starptautisko valūtas fondu par tālāku aizdevumu. Islande, kurai pēc banku sabrukuma 2008. gadā nebija kur citur vērsties pēc palīdzības, lūdza to no Krievijas, kurai galu galā šī tālā sala neinteresēja. Šī un citu iemeslu dēļ Islande  tagad paātrinātā kārtībā mēģina pievienoties Eiropas Savienībai.


Saskaņas centra sauklis, ņemot vērā Uraboviča nākotnes ekonomikas redzējumu, ir tieši kā leģendārajā krokodila Genas dziesmiņā “Každomu, každomu v lučšie veritsja. Katitsja, katitsja goluboj vagon” (“Katram, katram, gribas ticēt labajam, ripo, ripo, gaišzilais vagons").


Tomēr, lai saprastu “Viss būs labi!” plašāko kontekstu, ir vērts apskatīt šīs dziesmiņas video no multiplikācijas filmas “Krokodils Gena” http://www.youtube.com/watch?v=UfUBkDu5KZg.


Aina ir šāda:
Gena, skumjas dziesmiņas pavadījumā, viens skumīgs sēž uz aizejoša vilciena pēdējā vagona jumta, pienāk Čeburaška:
- Ei, Gena, es braukšu kopā ar tevi, saka Čeburaška
- Paldies, Čeburaška, atbild Gena
- Malacis, vecais, - ar somiņu Genam uzsisdama, saka pienākusī Piķamice. He, he, he, neatstāji draugu, nu, pavirzies - saka Čeburaškam, apsēžas
- Korkodil, spēlē! - padodama no somiņas izvilkto akardeonu Genam, pavēl Piķamice.

Krokodils Gena uzsāk spēlēt un dziedāt “Každomu, každomu v lučšie veritsja. Katitsja, katitsja goluboj vagon” (“Katram, katram, gribas ticēt labajam, ripo, ripo, gaišzilais vagons").

Joka pēc, skatoties šo video, iztēlojieties, ka krokodils Gena ir Urbanovičš, Čeburaška – Latvijas valsts un Pīķamice – Putina Krievija.

trešdiena, 2010. gada 8. septembris

Kampaņa un asaras

Kad Hilarija Klintone, Demokrātu partijas priekšvēlēšanu (primaries) laikā cīnoties pret Obamu, apraudājās kādā Ņūhempšīras kafejnīcā apmēram sešpadsmit neizlēmušu vēlētāju priekšā, Obamas kampaņa saķēra krampjus. Par spīti tam, ka jau tad, 2008. gada sākumā, Demokrātu sākotnēji zemu novērtētais, šķietami nepieredzējušais kandidāts Obama bija priekšā ar gandrīz divas reizes labākiem reitingiem. Līdz Hilarijas Klintones atkāpšanās runai bija palikuši seši mēneši un viņas asaras nelielajā kafejnīcā pāršalca visu ASV, liecinot par vienmēr publiski ieturētās un pat stīvās senatores Klintones cilvēcību. Dažādi cilvēki izlasīja dažādus zemtekstus viņas sacītajā tajā brīdī, tomēr visprecīzākais skaidrojums šķiet tas, ka viņa bija nogurusi no savas kampaņas iekšējām pretrunām, kuru rezultātā viņa, saspringtas kampaņas laikā, netika pietiekami aprūpēta. Tas ievērojami kontrastēja ar Obamas kampaņu, kas bija precīza kā uz sliedēm nolikta drezīna.

Obamas kampaņas satraukumam nebija pamata. Lai gan Hilarijas asaras palīdzēja viņai uzvarēt Ņjūhempšīrā, pēc sīvas un negantas cīņas Hilarija Klintone atkāpās. Tiek lēsts, ka gan Obamas stratēģiski apsvērumi par oponentu kooptēšanu, gan arī Hilarijas Klintones cēlā iznešanās kampaņas laikā nodrošināja viņai Ārlietu ministres (Secretary of State) amatu Obamas administrācijā.

Šodien asaras pirmo reizi lija arī Latvijas priekšvēlēšanu kampaņā. Būdamas cilvēcīgas, tās parādīja, cik bīstami ir iecementēties tādā kampaņas sauklī kā “Cieti!”. Jo cieti Ainārs Šlesers šodien patiešām neizskatījās.  


otrdiena, 2010. gada 7. septembris

Laime zināt, kas vajadzīgs laimei

Pie kafijas tases pārdomājot pagājušās sestdienas Baltās nakts (http://www.baltanakts.lv/2010/) notikumus un sarunas Rīgā, Latvijas Radio noklausījos Jura Rubeņa vadīto svētrītu (http://bit.ly/9OU7ES). Tā galvenā doma bija - lielākā laime ir saprast, kas mums patiešām nepieciešams laimei. Nesagaidot, ka pie mūsu galda vienmēr viesosies pasaules varenie, mēs ievērojami atvieglojam savu dzīvi, jo, nelolojot pārmērīgas gaidas, ir vieglāk izbaudīt mazus, priecīgus mirkļus.

Šajā rudenī Zemgalē ir vajadzīgi īpaši izturīgi gumijas zābaki. Gruntsūdeņi kopš neatminamiem laikiem nav bijuši tik augsti. Mūsu simpātiskais dīķis ir pārvērties par plašu ezeru, gar māju tekošais Poķu strauts – par varenu upi. 1909. gadā muižas laikā celtie pagrabi pirmo reizi pieviļ – tajos tek iekšā ūdens un tie ir silti kā guļamistaba. Apkārtnes zemnieki, kas savu iztiku nodrošina ar dārzeņu audzēšanu, nenoķēruši pāris iespēju dienu augustā, noraugās, kā uz lauka pamazām sapūst viņu lolotie burkāni un kartupeļi. Šeit klimatiskās pārmaiņas mūsu acu priekšā. Laikam tikai naivais un neprātīgais domās, ka tam, kas šogad notiek Zemgalē, nav nekāda sakara ar šovasar Maskavā piedzīvoto sausumu un Pakistānas plūdiem. Šis ir signāls – jātur acis vaļā un jāspēj elastīgi piemēroties. Galvenais – nesagaidīt, ka no šī visa pamodīsimies kā no ļauna sapņa, ko var aiztraukt, kārtīgi izberzējot acis.

Filozofs Kens Vilbers (Ken Wilber) saka, ka šajā, modernajā un postmodernajā laikmetā dzīvojam plakanumā (flatland), kur par īstām un vērtīgām lietām uzskatām tikai tās, ko var aptaustīt, saskatīt, sajust ar maņām. Šķiet, apstiprinājumu tam var gūt, sarunājoties ar cilvēkiem, kuru radinieki vai kuri paši pieņēmuši lēmumu pamest Latviju. Nesen kāda kundze skaidroja, ka viņas meitai Vācijā klājoties labi, jo viņa katru nedēļas nogali var braukt atpūsties ārzemēs. Uz ceļa paņemta jauna sieviete – stopotāja skaidroja, ka viņa dzīvojot Somijā, jo tur esot labāki ceļi. Kādas sirmas kundzes meita ir Amerikā, jo tur viņa varot nopelnīt vairāk. Salīdzinoši retāki iemesli ir mīlestība un iespēja gūt gandarījumu no darba savā profesijā.

Kā stāsta, aizbraukušie ir priecīgi atbraukt uz Latviju uz jāņiem, dziesmu svētkiem, Prāta vētras koncertiem. Tas palīdzot līdzsvarot dzīves plakanumu. Kādai kundzei reiz jokojot teicu, ka vienreiz atbraucot, aizbraukušie var sev par pārsteigumu atklāt, ka nekā no meklētā vairs nav. Šovasar pludojošā Zemgale šķiet par to brīdinām un aicinām kārtīgi izbaudīt visu, kas Latvijā pašlaik var sagādāt laimi, izbaudīt to, ka atkopjamies http://andrisvilks.blogspot.com/2010/09/skarba-ekonomiska-ikdiena-paliek.html.lieki necepoties, ka pie mūsu galda nav atnākuši daži no varenajiem.


trešdiena, 2010. gada 1. septembris

Ulmanis kā ķirsītis

Pirms daudziem gadiem, savas prezidentūras sākumā, kādā pasākumā ASV, Latvijas prezidents Guntis Ulmanis angliski esot uzrunājis “godātos advokātus” kā “godātos meļus” [Pārteikties ir salīdzinoši viegli, jo vārdu salikumam “godātais advokāts” (distinguished lawyer) izruna ir tuva vārdu salikumam “godātie meļi” (distinguished liars)]. Pēc smieklu šalts, kuras iemeslu viņš neesot sapratis, viņš turpmāk esot atteicies publiski runāt angliski. Tajā laikā no tikko pasaulei atvērušās Austrumeiropas nāca daudz līderu, kas ar savu izturēšanos mulsināja rietumu pasauli, tāpēc šī epizode palika maz pamanīta.

Vēlākos gados, būvējot savu nācijas tēva – stalta, pieredzējuša prezidenta tēlu, Guntis Ulmains panāca, ka par tādu arī viņu sāka uzskatīt. 1998. gadā kā praktikante strādāju Radio Brīvā Eiropa Prāgā un manā klēpī, dažādu sakritību rezultātā, pēkšņi iekrita piedāvājums sinhroni tulkot Latvijas prezidenta Gunta Ulmaņa uzstāšanos Radio Brīvā Eiropa no latviešu uz angļu valodu. Tajā laikā biju par politiku skeptisks jauns cilvēks, tomēr, atceros, ka Ulmaņa runa patīkami pārsteidza gan ar stingrību, gan izteikto domu skaidrību, gan stingro nostāju attiecībā uz Latvijas drošības interesēm. Savas prezidentūras laikā Ulmanis ieauga “nācijas tēva” mundierī un pat kādā intervijā izteicās, ka varētu padarboties kā prezidents vēl kādus gadus, papildus Satversmē noteiktajam termiņam, jo tā lieta ejot no rokas. Protams, no cienījama valsts vīra tas bija tikai neuzmanīgs izteikums, un viņš ar cieņu no tā atkāpās.

2008. gada dziesmu svētku gājienu vēroju uz Tērbatas – Brīvības ielas stūra, kur atrodas Ulmaņu pāra prezidenta dzīvoklis. Gājiena dalībnieki ar pacilātību un mīlestību sasaucās un samājās ar gājienu vērojošu Ulmaņa kundzi. Atceros, ka tajā laikā, pēc pašreizējā prezidenta Zatlera samocītās un nesakarīgās ievēlēšanas amatā, domāju, cik tomēr svarīgi, ka mums kā nācijai saglabājas autoritātes, kuru sniegums, atpakaļ skatoties, izlīdzinās – plusi uzvar mīnus un pāri paliek tautas mīlestība un cieņa.

Diemžēl, vairs nē. Diemžēl vakar no nācijas tēva LNT ēterā pāri bija palicis tikai kompota ķirsītis, ar ko greznota no dažnedažādiem dzērieniem sajauktā “Par labu Latviju” kokteiļa glāze.