ceturtdiena, 2012. gada 13. decembris

Paskatīsimies apkārt: vēl mazliet par eiro


Mans deviņgadīgais dēls, sapratis, ka, visticamāk, no 2014. gada Latvijā vairs nevarēs norēķināties ar latiem, apraudājās. “Mums ir tik skaista nauda”, viņš teica. Es viņam pilnībā piekrītu. Ikreiz, kad paņemu rokās lata monētas ar vardīti, sniegavīru, skursteņslauķi vai Nameja gredzenu, man gribas tās rokās apmīļot un nekad neizdot. Tomēr nekas nav nepastāvīgāks par naudu maciņā – viens, divi, sniegavīrs jau izkusis, vardīte aizlēkusi.

Ir cilvēki, kas, iebilstot eiro ieviešanai Latvijā, min Dānijas piemēru, sak, lepnie dāņi 2000. gada referendumā nobalsoja PRET eiro. Tomēr patiesība ir tāda, ka dāņu krona jau kopš 1999. gada ir piesaistīta eiro un dāņi faktiski norēķinās eiro. Tomēr tad, kad tiekas un par vienotās valūtas likteni lemj eirozonas finanšu ministri, Dānijai durvis ir slēgtas. Tātad Dānija par simbolisko izvēli paturēt dāņu kronu maksā ar to, ka tā faktiski norēķinās valūtā, par kuras likteni tai lemt nav ļauts. Dānija, kas ir 6. vietā labklājības ziņā Eiropas Savienībā, var atļauties šādu simbolisku iegribu. Bet vai to var atļauties Latvija? Mūsu lats taču jau kopš 2005. gada piesaistīts eiro. 

Somija pievienojās eiro 1999. gadā un pilnībā eiro norēķinās kopš 2002. gada. Toreiz un arī vēl tagad daudzi jautā – kāpēc pragmatiskie somi ir tādi eiro entuziasti? Pirmais iemesls ir pavisam vienkāršs – 1300 kilometri.  Tik gara ir Somijas-Krievijas robeža. Pēc atrašanās Krievijas impērijas sastāvā un asiņainās un spēku ziņā nesamērīgās cīņas ar Padomju Krieviju 1940. gadā, Somija ir gatava darīt visu, lai nostiprinātu savu ģeopolitisko piederību Eiropai.

Otrkārt, 1990. gadu sākumā Somija piedzīvoja dziļu banku un pamatīgu identitātes krīzi, kas sekoja aizņemšanās radītam uzplaukuma burbulim. Pēc izkārpīšanās no krīzes, arvien skaļāk skanēja balsis, ka pievilktās jostas jāatslābina un ekonomika jāstimulē aizņemoties. Pievienošanās eiro tajā laikā nozīmēja disciplīnu – bija jāierobežo inflācija un nesamērīgi budžeta tēriņi, Somija pievienošanās procesā redzēja iespēju ieviest samērīgumu un pašdisciplīnu.

Treškārt, Somija vēlējās būt teicamniece. Pēc 500 gadu zviedru dominances un atrašanās Krievijas impērijā līdz 1. pasaules karam, tā jūtās kā Ziemeļvalstu bārenīte. Eiro ieviešana Somijai bija būtisks pašapziņas jautājums. Teicamnieka sindroms ne vienmēr ir slikts. Piemēram, cenšoties izveidot izglītības sistēmu ar visvienlīdzīgākajām iespējām pasaulē, Somija šodien ierindojas pirmajās vietās savas virspārējās izglītības kvalitātes ziņā.  

Latvija vairs nevar būt Baltijas teicamniece, jo Igaunija eiro ir pievienojusies jau 2011. gadā. Tomēr mēs stabili cīnāmies par sudraba medaļu. Ne velti tikko amatā apstiprinātais Lietuvas ministru prezidents Aļģirds Butkevičs ir teicis, ka Lietuvai tomēr vajadzētu pacīnīties par pievienošanos eiro kopā ar Latviju 2014. gadā. 

ceturtdiena, 2012. gada 29. novembris

Kandidāts ar vārdu, seju un balsi



Politiskā kultūra mainās lēnām. Lēnām mainās arī vēlētāju prasības un uzskati par to, kas ir un kādiem jābūt pieņemamiem politiķiem. Piemēram, 11.Saeimas vēlēšanās tikai 24% vēlētāju, no visiem, kas nobalsoja par VIENOTĪBU, nepaņēma rokās pildspalvas un neizdarīja atzīmes vēlēšanu zīmēs - plusus vai svītrojumus kandidātu atbalstam. Salīdzinājumam, 2002.gada vēlēšanās zīmes nemainītas atstāja krietni vairāk – 43% - toreizējā Jaunā laika vēlētāju.  Kā redzams pēc 11.Saeimas VIENOTĪBAS vēlēšanu rezultātiem, Rīgas un Kurzemes vēlētāji ar sarakstiem strādāja čaklāk, kamēr Vidzemē un Latgalē vairāk tos atstāja negrozītus. Tāpat, piemēram, VIENOTĪBAS vēlētāji, salīdzinot ar Saskaņas centra vēlētājiem, ir krietni prasīgāki, jo Saskaņas centra vēlētāji negrozītas 11.Saeimas vēlēšanās atstāja 43% zīmju (Vienotībai – 24%). Būtisks izrāviens politiskās kultūras attīstībā bija 9.Saeimas atbilde prezidenta Valda Zatlera “ultimātam”, atsakoties no t.s. lokomotīvju principa vēlēšanu sarakstos, t.i. viens atpazīstams un spilgts kandidāts saraksta galvgalī Saeimā ievilka veselu rindu nevienam nezināmu sekotāju.

Kopā ar kolēģi Veiko Spolīti 2011. gada kampaņas laikā
Šodien Saeimā galīgajā lasījumā pieņemtais Priekšvēlēšanu aģitācijas likums un izmaiņas Politisko partiju finansēšanas likumā turpina politiskās kultūras uzlabošanu. Šī likumprojekta mērķis ir personificēt vēlēšanu kandidātus, iedodot tiem vārdu, seju un balsi, samazinot iespējas aizslēpties aiz drošām līderu mugurām, kas sabiedrībai iepakoti apmaksātās politiskās reklāmās, labāko mūsu valsts un ārvalstu PR-istu veidotās. Jau uz nākamajām pašvaldību vēlēšanām apmaksātas politiskās reklāmas 30 dienas pirms vēlēšanām televīzijās nebūs. Latvija, tāpat kā Zviedrija, Norvēģija, Šveice, Vācija un Lielbritānija, ir atzinusi, ka politiskās TV reklāmas pēc būtības nav piemērotas, lai saturīgi runātu par politiku.

Tā vietā jaunais likums paredz nacionālo pasūtījumu priekšvēlēšanu debatēm, t.i. vēlēšanu gados valsts finansējumu politisko debašu raidījumiem, kurās tiesības piedalīties būs visiem vēlēšanu sarakstiem. ASV prezidentu debašu tradīciju aizsāka nevalstiskā organizācija Sieviešu vēlētāju līga (The League of Women Voters) 1976.gadā, un tagad tās ir kļuvušas par vienu no visvairāk skatītajiem ASV politiskajiem notikumiem pasaulē.  Plašā debašu klāstā nepietiks ar vienu retorikā, demagoģijā un pāris spilgtos citātos uztrenētu politisku līderi, tajās ar savu piedāvājumu un pienesumu būs jāpiedalās daudziem sarakstā esošajiem kandidātiem.

Jaunais likums arī atvieglo noteikumus tiešai saziņai ar vēlētājiem. ASV prezidents Obama savā 2012.gada vēlēšanu uzvaras runā teica: “Vai jūs balsojāt par mani, vai nē, esmu ieklausījos jūsos, un jūs mani esat padarījuši par labāku prezidentu (“And whether I earned your vote or not, I have listened to you [..]. And you've made me a better president”). Jaunais likums skaidrā valodā apliecina kandidātu pamattiesības saziņai ar vēlētāju, dalot kampaņas materiālos, dežūrējot teltīs, sarunājoties ar vēlētājiem. Pirms 2010. un 2011.gada Saeimas vēlēšanām pati pārliecinājos, cik šāda saziņa vērtīga un deputāta kandidātam izglītojoša, tomēr pāris reižu pašvaldības policijai sanāca skaidrot, ka, “uz ielas dalot bukletus un uzrunājot vēlētājus, nenodarbojos ar neatļautām aktivitātēm neatļautā vietā ”.

Deputātu kandidātam turpmāk nebūs iespējas aizslēpties aiz saraksta “krusttētiņa” muguras arī tāpēc, ka jaunais likums pirmo reizi regulē un aizliedz t.s. administratīvo resursu izmantošanu priekšvēlēšanu kampaņā. Reklāmas līgumi, ko slēdz, piemēram, Rīgas domes uzņēmumi pozitīvas publicitātes radīšanai, četrus mēnešus pirms vēlēšanām vairs nebūs iespējami, ja tie tiks izmantoti konkrētas politiskas partijas vai tās pieteiktu deputātu kandidātu slavināšanai. Tāpat 30 dienas pirms vēlēšanām nebūs iespējamas, piemēram, Ventspils pašvaldības reklāmas, ja tās būs saturiski saistītas ar kādas partijas izvirzītā ministru prezidenta amata vai deputāta amata kandidāta darba reklamēšanu.

Zinu, ka daudziem mūsu sabiedrībā reizēm pietrūkst pacietības pakāpeniskām politiskās kultūras izmaiņām. Man bieži vien ir līdzīgi, tomēr strādājot ar Priekšvēlēšanu aģitācijas likumu Saeimā, esmu novērtējusi lēna un rūpīga darba priekšrocības.  

pirmdiena, 2012. gada 19. novembris

Kāda spilgta ceļojuma piezīmes: kā mīlēt Latviju rudenī


Ceļojums Rīga-Ape-Jaunlaicene-Alūksne-Gulbene-Rīga īpašu šarmu iegūst rudenī. Valstssvētku nedēļā žurnālā “ir” rakstniece Nora Ikstena sacīja, ka iemīlēt novembri nozīmē iemīlēt Latviju.  Meklējot īsteno Latvijas mīlestību šķietami ceļošanai nepiemērotā laikā, vēlā rudenī, ir vērts izmest līkumu, lai apskatītu Ziemeļlatviju.

Ja meklējat piemēru dziesmai “Mazs bij’ tēva novadiņis, bet diženi turējās”, brauciet uz Api. Ape ir 4000 iedzīvotāju liels novads Latvijas ziemeļos, kas robežojas ar Igauniju. Ape ir viensētnieku novads, lielākā daļa mežainā novada ļaužu dzīvo atsevišķi, tomēr pa vakariem Apes tautas nama logos gaisma nenodziest līdz vēlai naktij; apēnieši mācās igauņu valodu, nodarbojas ar aktiermākslu, dzied koros, dejo un muzicē. Par Eiropas Savienības projekta līdzekļiem uzsākuši rosīties Apes amatnieki, kuru produkciju latviešu-igauņu koptirdziņos izpērkot pa tīro – igauņi savējo atbalstam naudu nežēlojot. Mazajā pilsētiņā ierīkota arī BMX trase un moderni trenažieri Apes jauniešiem un bērniem. 


Pa ceļam uz Alūksni ir vērts iegriezties Jaunlaicenes muzejā, kas izvietojies kādreizējā baronu Volfu īpašumā. Muižas ēka jau 1920. gados, neatrodot tai pielietojumu, nojaukta, bet vienā no muižas saimniecības ēkām iekārtojies muzejs. Muzeja laipnās saimnieces jums parādīs izstādi par muižas vēsturi un ļaus atrast spoku (un arī sevi) muižas ēkas maketā, ko apgleznojis no Rīgas uz Jaunlaiceni pārcēlies mākslinieks Rauls Zitmanis. Jums būs arī iespēja pamācīties malēniešu izrunu un vārdus, piemēram, uzzinot, ka cepure ir žļobene un dīķis ir lumpis. Muzeja darbinieces no savas bērnības gaismā cēlušas arī Jaunlaicenes lēkājošās vāverītes, kas, pašu izgatavotas, autoriem enerģisko muzejnieču rokās sagādās pārsteigumu, pēkšņi atdzīvodamās.

Ja vasarā Alūksnē ir vērts apskatīt gan Alūkses ezeru, gan Glika ozolus, rudens dod iespēju rūpīgi izpētīt Alūksnes pilī esošo Dabas muzeju. Alūksniešu, Verneru ģimenes aizraušanās, šis muzejs ir brīnumainu atradumu pilns gan bērniem, gan pieaugušajiem. Tur ir iespējams gan izpētīt kukaiņus un gliemežvākus, gan izspēlēt izglītojošu viktorīnu par Latvijas putniem, var apskatīt arī pašus putnus un to neticamos migrācijas ceļus (vai zinājāt, ka šņibīši, kas migrācijas laikā manāmi Latvijā, ziemas pavada Antarktīdā?) un paklausīties Latvijas putnu balsīs. Pēc tam, kad apmeklētāji izpētījuši savus zvaigznājus un tiem atbilstošos dārgakmeņus, nāk vislielākais pārsteigums. Kas to būtu domājis, ka parasti, Vidzemes jūrmalā atrasti akmeņi, apspīdēti ultravioletiem stariem, iegūst gluži neticamas, spilgtas krāsas un nokrāsas. Cepuri nost Verneru ģimenei par šāda muzeja izveidošanu!



Savukārt tur, kur cilvēks slapjajā rudenī, visticamāk, nesper kāju, purvos un mežos starp Alūksni un Gulbeni, novembrī iespējams ceļot ar Alūksnes-Gulbenes bānīti. Bānīts ir vienīgais darbojošais šaursliežu dzelzceļš Baltijā, un no agrāk aktīvi izmantota transportlīdzekļa šodien kļuvis par pamatā tūrisma objektu. Bānītis, mazliet gāzelējoties, 33 km attālumu starp abām pilsētām veic pusotrā stundā, bet vērtīga un pārsteigumu pilna ir katra minūte – gan bānīša pasažieru ziņā, gan pa logu redzamo, senas un rosīgas agrākās sadzīves liecību ziņā. Gulbenē bānītis savulaik iebraucis pie lepas mazbānīša stacijas ēkas un tējnīcas, šodien dzīvojamā nama.

Ja vien iespējams, Gulbenē noteikti vērts pārnakšņot Vecgulbenes muižas bijušajā manēžas ēkā ierīkotajā viesnīcā. Viesnīcā uz sienām dažos attēlos redzami cepelīni jeb dirižabļi. Tas tapēc, ka Vecgulbenes īpašnieka meita bijusi precējusies ar grāfu Fredinandu fon Cepelīnu, kas ir dirižabļu jeb cepelīnu izgudrotājs. Lai gan ir zināms, ka grāfs Vecguldenē viesojies, vai viņš to darījis, ierodoties dirižablī, nav īsti skaidrs, tomēr šis fakts Gulbenei un muižai piedod papildus šarmu. Pie Baltās muižas ieejas plāksnīte liecina par arī šeit aktīvi notikušajām brīvības cīņām 1919. gadā. Šajā vietā 11. novembrī pulcējoties gulbēnieši, pateicībā pieminot cīnītājus, kuri nodrošināja Latvijas Republikas pastāvēšanu.

Visbeidzot, ja meklējat, kas uztur pasaules lietu kārību, to atradīsiet tieši Gulbenē. Izrādās - tas ir Austras koks. Tā ir viena no 18 senlatviešu zīmēm, kas izvietotas Gulbenes zīmju takā. Skaistās, kokā veidotās senlatviešu zīmes un rudens veļu velšanās ir lieliska, uzvaroša rudens iemīlēšanas kombinācija.    

Jaukā ceļojuma iespaidus var pārdomāt un vēlreiz izgaršot mājupceļā, šūpojoties ar Balvu-Gulbenes-Rīgas autobusu pa vietām gludo, vietām bedraino Vidzemes šoseju. 

ceturtdiena, 2012. gada 15. novembris

Par tautības ierakstu pasē


1855. gadā dižais latviešu atmodas darbinieks Krišjānis Valdemārs savā trīsdesmit gadu dzimšanas dienā Tērbatas universitātē pie savas istabas durvīm pielika uzrakstu “Krišjānis Valdemārs, kamerāliju students, latvietis”. Toreiz tas nozīmēja milzīgu uzdrīkstēšanos, jo apliecināja, ka latvieši var būt izglītoti, pārtikuši un saimnieciski aktīvi. Toreiz šodienas Latvijas teritorija bija Krievijas impērijas sastāvā un latviešu tauta, bez savas valsts, bija maza tauta Krievijas impērijas nomalē.  

Šodien mēs svinam savas, neatkarīgas valsts 94. dzimšanas dienu. Mēs esam starp tām gandrīz 200 laimīgajām tautām pasaulē, kurām ir pašām sava valsts. Latvijas pilsoņi lepni nēsā Latvijas Republikas pases un mēs piederam 27 pasaules pārtikušāko valstu klubam - Eiropas Savienībai. Latviešu valoda šodien ir viena no oficiālajām Eiropas Savienības valodām. Krišjānis Valdemārs par to pirms 157 gadiem varēja tikai sapņot. Šodien neviens Latvijas pilsonis uz savas istabas durvīm nekur pasaulē nav spiests likt uzrakstu  “latvietis”, jo Latvijas Republikas pilsoņa pase padara to par latvieti pārējās pasaules acīs. Kā atzīst daudzi Latvijas pilsoņi, bieži viņi savu latvisko balsi un latvisko piederību atrod, tieši dzīvojot ārzemēs, kur neviens tos pat negrasās šķirot pēc tautības - Latvijas Republikas pilsonis, tātad latvietis.  

Ar mūsu pašu acīm šķiet tomēr ir citādi. Šī gada 15. novembra plenārsēdē Saeima vēlreiz skatīs jautājumu par iespēju atkal izvēlēties tautības ierakstu Latvijas Republikas pasē.

Vispirms svarīgi atcerēties, ka tautības ieraksta pasē nav nevienā no valstīm, ar kurām Latvijas Republikai ir diplomātiskās attiecības – ne Igaunijā, ne Lietuvā, ne Somijā. Kā konferencē par parlamentārismu Latvijā pirms nedēļas minēja Saeimas Juridiskā biroja vadītājs Gunārs Kusiņš, 1919. gadā Tautas padome, pagaidu likumdevējs, uzskatīja, ka pašsaprotamas lietas neesot nepieciešams likumos papildus apstiprināt. Galu galā, pilsoņu grupēšana pēc tautības pazīmes ir totalitāru valstu prakse. Piemēram, 1937. gada Staļina represijās viena no konkrēti, vārdā nosauktām iznīcinām sabiedrības grupām bija “latvieši”. 

Otrkārt, diemžēl tautības ieraksts pasē nav brīvprātīgs pašidentifikācijas solis. Piemēram, Latvijas pilsone, Latvijā dzīvojoša, latviešu valodu labi zinoša, Latvijas valsts augstskolā studējoša ukraiņu tautības studente, ja tās vecāki divās paaudzēs ir tikai ukraiņi, nevar izvēlēties savā pasē ierakstīt “latviete”. Atjaunotās Latvijas valsts 20 gados Latvijas valstiskumā, kultūrā un valodā ir ieauguši daudzi dažādu tautību cilvēki, tomēr “Vārda, uzvārda un tautības ieraksta maiņas likums” tiem liedz iedzīvotāju reģistrā veikt ierakstu “latvietis”, ja tie to vēlas. Lai tautības ieraksts pasē būtu patiešām brīvprātīgs, ir nepieciešamas izmaiņas šajā kārtībā un atļaut Latvijas pilsoņiem, kas 15 gadus pastāvīgi dzīvojuši Latvijā, zina latviešu valodu un ir piederīgi latviešu kultūrai pēc pašu vēlēšanās iedzīvotāju reģistrā ierakstīt tautību - latvietis.

Treškārt, pašlaik “Civilstāvokļa aktu likums” nosaka, ka jaundzimuša bērna tautību dzimšanas apliecībā var ierakstīt, ja vecāki to vēlas “un tā ir norādīta personu apliecinošā dokumentā”. Tādējādi pašlaik rodas absurda situācija, ka gadījumos, ja vecāku pasē nav tautības ieraksta (pašreizējā kārtība), vecāki sava bērna tautību dzimšanas apliecībā nevar norādīt – šī norma ir palieka no tiem laikiem, kad tautības ieraksts pasē bija obligāts.

Tātad, ja vēlamies atļaut Latvijas pilsoņiem izvēlēties tautības ierakstu pasē (baltkrievs, latvietis, krievs, ukrainis), jādod arī iespēja brīvprātīgā kārtā iedzīvotāju reģistrā mainīt savu tautības ierakstu uz ierakstu “latvietis”, ja persona to vēlas un pieder latvietībai. Tāpat jāļauj vecākiem dzimšanas apliecībā ierakstīt bērna tautību, saskaņā ar iedzīvotāju reģistra, nevis pases ziņām.

Bet varbūt tomēr mums ir vērts ņemt vērā eksprezidentes Vairas Vīķes-Freibergas aicinājumu, aizteiktu 2001. gada Dziesmu svētkos – “Mēs esam stipri! Mēs esam diženi! Mēs esam raženi! Mēs esam skaisti! Mēs zinām, ko mēs gribam! Un ko mēs gribam, to mēs varam!” un tā arī sajusties, neatkarīgi no tā, vai mūsu pases trešajā lapaspusē būs ierakstīts “latvietis” vai “latviete” vai arī nebūs.  



sestdiena, 2012. gada 3. novembris

Dzīves krāsas


Kad 1995. gada vasarā, nedaudz aizkavējusies, iebraucu studēt Zviedrijā, ienākot universitātē, man uzriez teica – mēs tūliņ parādīsim, kur ir pārējās trīs meitenes no Latvijas, ar kurām studēsi kopā. Pēc mana izbrīna, ka esmu tik ātri “atšifrēta”, sarunbiedrs saka – jūs taču izskatāties tieši tāpat kā viņas – gara, melna kleita un melni zābaki. Tajā vasarā mana mīļākā mūzika bija īru grupas U 2 albums War, īpaši dziesma Sunday Bloody Sunday. Šodien man piederošo priekšmetu lokā nav neviena melnā krāsā, dažreiz par sevi pasmejos, jo negribas pat valkāt apģērbu, kam ir melnas pogas.


Rīta rasa uz āboliem padara tos maigus un samtainus. Debesis ir zilas, gaiss dzestrs. Es zinu - ja neaizsniegšos līdz āboliem pašos augstākajos zaros, pēc pāris dienām uz tiem uzsnigs sniegs. Šodien nolasīti, āboli ziemā būs mazas saules un vasaras vitamīnu bumbas. Trepes salīgojas, pēdējā brīdī pieķeros pie zara, ābols ir rokā. Uz jautājumu, vai tas ir salauztas rokas vai kājas vērts, atbildes nekad, protams, nebūs.    

Esam ciemos Latvijas laukos. Pamostos teltī jau sešos no rīta. Iepriekšējā vakarā, basām kājām spēlējot futbolu, neliels nobrāzums pēdā ir pārvērties par pulsējošu, neciešami sāpīgu brūci. Dēls, pārlēkājies karstajā saulē, cieš no saules dūriena. Izlienam no telts un aizklibojam līdz virtuvei, kur jau rosās mājas saimnieku vecākā paaudze. Mana kāja tiek iemērkta kliņģerīšu vanniņā, dēls pa malciņam dzer mirtes uzlējumu. Augu un sarunu garaiņos jūtamies kā septītajās debesīs.






Jau vairākus gadus neatņemama sastāvdaļa ēdienu gatavošanā man ir Vācijā iegādāts ekoloģisku garšaugu maisījums. Šovasar tā kārtīgāk izlasu etiķeti, kas tad tur iekšā, un pati pie sevis nosmejos – nav nekā tāda, kas neaugtu mūsu pašu dārzā. Vasarā rūpīgi savāktos un izžāvētos augus – timiānu, pētersīli, lupstāju, salviju un čilī pipariņus – mans dēls - mājas kafijas dzirnaviņu pavēlnieks, samaļ zaļā pulverī. Vācijā pirktā garšvielu bundžiņa vēl dziļāk ieraujas plaukta stūrī.  




Novērojot vēlēšanas Gruzijā, iemetam aci blakus iecirknim esošajā mazajā klosterītī. Koši zied samtenes klostera dobē, pagalmā rāmi gremo melnraiba govs. Paveras vārtiņi un klostera pagalmā ienāk aizvēsturisks vīriņš melnās drēbēs, sirmu bārdu un dodas mazajā baznīciņā. Mēģinu noķert momentu fotogrāfijā, saule un fotokamera izstrādā joku – vīrs apspīdēts ar gluži neticamiem saules stariem. 

Katram dzīves momentam, katram dzīves posmam ir sava krāsa, citreiz sulīga, citreiz blāva.

otrdiena, 2012. gada 9. oktobris

Latvieši ir dažādi

Kas īsti ir latvieši? Konservatīvi viensētnieki, ģimenes un tradicionālās vērtības uzturoši cilvēki? Varbūt latvieši tomēr ir individuālisti, kas personīgu brīvību vērtē visaugstāk, un savas pārliecības dēļ ir gatavi sadegt ugunī. Bet varbūt tomēr latvieši ir piesardzīgi konformisti, kas gatavi pieslieties stiprākajam un savus atšķirīgos uzskatus paturēt pie sevis. Kā būtu ar šādu raksturojumu - latvieši ir strādīgi cilvēki, kas atsevišķās jomās sasniedz citur nepieredzētu izcilību?

Domāju, ka īstā atbilde ir – viss augstāk minētais un vēl daudz vairāk. Tas nozīmē, ka latvieši ir dažādi, ļoti dažādi.

Vispirms, jēdziens “latvietis” ir stipri nosacīts. Krāsainā vārda meistara A. Čaka māte bija vācu tautības. Lieliskā Latvijas Republikas valstsvīra Z.A. Meierovica tēvs bija ebrejs, kas sērās pēc savas latviešu tautības sievas Annas sajuka prātā. Kā izrādās, mītiskā, izveicīgā latviešu anarhista Jāņa Žākļa (Londonā saukts arī Peter the Painter) māte bijusi ebreju tautības. Domāju, ka par latvieti uzskatāms ikviens, kas mīl un kopj latviešu valodu, tur cieņā Latvijas dabu un godā Latvijas valstiskumu.

Interesants materiāls, ko pastudēt ikvienam, kas grib saprast latviešu būtību, ir G. Merķeļa “Latvieši”. Merķelis grāmatā raksturo latviešus kā rotaļlietu muižkungu rokās, kur labvēlīga muižkunga gadījumā zemnieku vaigi ir sārti, drēbes sakoptas un izturēšanās pašapzinīga. Savukārt īstenu muižkungu-tirānu rokās redzama zemnieku degradācija. Interesanta atsauce šajā grāmatā atrodama uz to, ka galvenais iemesls dzimtbūšanas ieviešanai, ir bijis tas, ka muižnieku varā nonākuši, latviešu zemnieki ir izvēlējušies pamest savas mājas un doties svešumā, atstājot muižkungu ar jauniegūtu īpašumu, bet bez darba rokām. Varbūt no tā varam secināt, ka individuāla brīvība un savpatnība ir latviešus vislabāk raksturojošās īpāšības? 

Ja atceramies par tādiem latviešiem kā Aleksandrs Laime vai Edvards Liedskalniņš, tad jāpiekrīt, ka latvieši ir spoži individuālisti. Kā zināms, Aleksandrs Laime, sapratis, ka pēc padomju okupācijas Latvijā atgriezties vairs nevarēs, kļuva par savdabīgu zelta meklētāju un ievērojamu Eindžela ūdenskrituma apkārtnes gidu Venecuēlā. Savukārt Edvards Liedskalniņš, pēc 1905. gada revolūcijas uzradās ASV, kur izveidoja Koraļļu pili, kas ir piemineklis cilvēka spējām pārvarēt gravitācijas spēkus. Mēs, vēl padomju savienībā dzīvojošie, pat nenojautām, ka viens no tolaik populārajiem rietumu hitiem, Billija Aidola “Sweet sixteen” veltīts latvieša Edvarda Liedskalniņa Koraļļu pilij, ko Liedskalniņš būvēja par piemiņu savai Latvijā palikušajai līgavai.

Bet varbūt tomēr latvieši ir ideālisti, mūžīgie antiņi. Visiem, kas pasludina latviešus par konservatīviem ģimenes cilvēkiem, der atcerēties, ka laulību šķiršanas ziņā Latvijas iedzīvotāji ir ļoti augstā vietā pasaulē – apmēram puse Latvijas Republikā reģistrēto laulību tiek šķirtas. Varbūt tomēr latviešus patiesībā raksturo mūžīgas, ideālistiskas ilgas pēc antiņa vai saulcerītes, kas liedz samierināties ar dzīves prozu?

Nu, lūk, latvieši ir dažādi. Un manuprāt, visbīstamākais ir mēģināt latviešus iespundēt kaut kādā vienā izpratnē – konservatīvs, viensētnieks, laucinieks, piesardzīgs, neuzticīgs, utt. Šādi mēģinājumu iespundēties konkrētā priekšstatā ir kā mentāla dzimtbūšana, no kuras izbēgt diemžēl var tikai aizmūkot.  Ne velti tik bieži dzirdam, ka tieši padzīvojot kādu laiku ārpus Latvijas, mūsu cilvēki attīsta savu radošo potenciālu un patiesi novērtē Latvijas skaistumu.


trešdiena, 2012. gada 19. septembris

Ja es būtu kādas valsts specdienestu aģents,


nedraudzīgs citai valstij, es nemēģinātu nozagt šīs valsts noslēpumus, ielauzties tās datorsistēmās vai savervēt tur man uzticamus spiegus. Tā vietā … es vienkārši sēdētu internetā un pie katra raksta, kas atainotu kādas šīs valsts personas darbību vai centienus, rakstītu vienkārši riebīgus komentārus. Rakstītu tos, protams, anonīmi, zem dažādiem segvārdiem un dažādos stilos, lai izskatītos, ka maniem žults izvirdumiem ir vesels bars sekotāju, kas savā starpā sarunājas un vienojas kopējā viedoklī, ka konkrētā cilvēka centieni un darbības ir tīrākais bleķis, farss un auksts aprēķins. 

Interneta portāls http://www.voxxi.com/negativity-complaining-bad-for-brain/ šī gada 30. augustā publicēja rakstu, kurā, atsaucoties uz vairākiem avotiem, secināts, ka atrašanās negatīvas informācijas ietekmē atslēdz ļoti svarīgo smadzeņu funkciju, kas atbildīga par problēmu risināšanu, un pārvērš smadzenes “putrā”.   

Droši vien putrā bija to cilvēku smadzenes, kas pie raksta par lielogu mellenēm un to uzturvērtību, izlamāja gan pašas ogas, gan to audzētājus. Kā pagājušonedēļ rakstīja žurnāls “Ir” – “īgnie komentētāji melleni pamanījušies nolamāt vēl skarbāk nekā politiķus”. Droši vien putrā bija arī to cilvēku smadzenes, kas pie raksta par Afganistānā dienošajiem Latvijas karavīriem izlamāja tos, apsaukājot par algotņiem. To mūsu kareivji patiešām piemin ar rūgtumu, liecina Latvijas Radio korespondentes Inas Strazdiņas Afganistānā nesen gatavotā reportāža. ASV sabiedrība kareivjus sveicot un sagaidot lidostā, kur pēc atgriešanās mājās tie parasti uzkavējas vairākas stundas, sasveicinoties ar sagaidītājiem.

Tātad – lai sagrautu kādas valsts pašapziņu, lai sētu dusmas, naidu un mazvērtību tās cilvēkos, nevajag neko citu, kā tikai žultainu vārdu arsenālu un katru dienu vairākas stundas interneta portālos – viens-divi un cilvēku smadzenes tiek pārvērstas putrā. Raksturīgi esot tas, ka īgni sūdzībnieki nemaz negribot atrast risinājumu, tie vēloties tikai sūdzēties. Es saprotu, ka attiecībā uz politiķiem riebīgi komentāri ir daļa no darba apraksta – bet pie kā vainīgas mellenes un NATO spēkos dienošie Latvijas kareivji? 

otrdiena, 2012. gada 4. septembris

Par iespējamo pilsonības referendumu


Latvijas nākotne ir saliedēti, Latvijas valsti cienoši un Latvijas zemi mīloši cilvēki, kuru vērtība ir to uzskatu, dzīvesveidu un parašu daudzveidība. Šādām īpašībām nav etniskās piederības. No Latvijas uzplaukuma un labklājības iegūst visi Latvijas iedzīvotāji, sirmgalvji un bērni vienlīdz. Tikai tuvredzīgi politiķi par katru cenu cenšas uzturēt spēkā Latvijas sabiedrību šķeļošas, izaicinošas un provocējošas idejas. Tas ir tāpēc, ka tiem nav cita, ko sabiedrībai piedāvāt. To interesēs ir saglabāt Latvijas sabiedrībā daļu, kas jūtas atsvešināta, agresīvi noskaņota un naidīga. Uz agresivitāti un naidīgumu 2012. gada februārī Latvijas sabiedrību mēģināja izprovocēt Saskaņas centra līderi, pievienojoties iniciatīvai par krievu valodu kā otro valsts valodu. Uz agresivitāti un naidīgumu aicina Tatjanas Ždanokas atbalstītāji, kas, iespējams, savākuši 10.000 parakstu par Latvijas Republikas pilsonības automātisku piešķiršanu nepilsoņiem.

Vienotība kategoriski noraida šādus mēģinājumus spekulēt un savu politisko kapitālu veidot ar aizskartām līdzpilsoņu jūtām. Latvijas nepilsoņiem svarīgu jautājumu risināšana nav Saskaņas centralīdera Nila Ušakova politiskais princips, tā ir tikai poza, kas mainās, atkarībā no kārtējo vēlēšanu tuvuma. Tas, ka N. Ušakovu par automātisku pilsonības piešķiršanu nepilsoņiem parakstīties attur tikai Satversme, kurā tautas nobalsošanai paredzētā procedūra acīm redzami nepieļautu šādas izmaiņas, apliecina, ka Saskaņas centra līderim neinteresē sabiedrības vienotība un saskaņa, bet tikai paša izskats un atspoguļojums medijos.

Vienotība kopā ar koalīcijas partneriem ir strādājusi, lai novērstu situāciju, kāda radās 2012 gada februārī, kad plašas kampaņas par krievu valodu kā otru valsts valodu Krievijas pilsonim daļēji piederošā PBK (Pervij Baltijskij Kanal) izvērsa valodas referenduma iniciatori. Tāpat koalīcijas partneri ir vienojušies, ka brīdī, kad pilsoņu parakstus par likumu vai Satversmes grozījumiem varēs nodot elektroniski, šādu iniciatīvu nodošanai tautas nobalsošanai pašiem iniciatoriem būs jāsavāc Satversmē paredzētās vienas desmitās daļas vēlētāju paraksti, nevis 0.6% no visiem vēlētājiem, kā tas ir šobrīd.

Parakstu vākšanai nodotie grozījumi Pilsonības likumā, kas paredz automātisku Latvijas pilsonības piešķiršanu visiem nepilsoņiem, apdraud Latvijas valsts nepārtrauktības principu un ir pretrunā Satversmei. Šīs iniciatīvas mērķis ir no jauna provocēt etniskas nesaskaņas sabiedrībā. Pretnostatīt latviešus krieviem, pilsoņus nepilsoņiem. Taču Latvija nekad savā vēsturē nav bijusi etnisku konfliktu valsts. Mēs zinām, ka problēmas, kas šķeļ rīdziniekus, nav etniskas, tās izraisa Saskaņas centra saimniekošana Rīgā - dzīve uz parāda un treknajiem gadiem līdzīgs apskurbums.


sestdiena, 2012. gada 1. septembris

Rētas un dzīvotprieks Jelgavā


Padomju laikos skolas gados manam dzimtajam ciematam blakus esošā Jelgava man likās neglīta, nepatīkama, pelēka un agresīva. Tā man saistījās ar baseina apmeklējumu vienreiz nedēļā, pēc tā plūmju kokteili un kārtainu ābolmaizi vietējā gastronomā pirms pamatīgas salšanas neomulīgā autobusa pieturā. Mēs, bērni no mierīga un rāma piejelgavas ciemata, parasti kaut kādā veidā pamanījāmies sastrīdēties ar Jelgavas bērniem, dažreiz tas noveda līdz kautiņiem, kuros viens otru aplaimojām ar lamuvārdiem, kādus nu savos krājumos varējām atrast. Parasti otrai pusei tie palika nesaprasti, vai saprasti, lika sarkt un brīnīties.   


Jelgavas panorāma pirms 1944. gada nopostīšanas
Ar Jelgavu saistās arī kāds manas radinieces stāsts. Deviņdesmito gadu sākumā, no ASV pirmo reizi pēc Padomju savienības sabrukuma atgriežoties Latvijā, sirmā kundze bija tā vīlusies, Zemgales pērles vietā ieraugot pelēku padomju betona kopojumu, ka atteikusies no tālākiem Latvijas apmeklējumiem. Spilgtu 2. pasaules kara laikā izpostītās Jelgavas ainu rāda Anna Žīgure stāstā par vecmāmiņu Elzu Stērsti “Marselīne”. Jelgavas pazīstamā advokāta Andreja Stērstes meita pēc Jelgavas nopostīšanas 1944. gadā sava dzīvokļa drupas sazīmē, pateicoties salauztam lampas rāmim, kas savulaik iegādāts Parīzē. Kāds kolēģis, savukārt, atceras, kā viņš, mazs zēns vēl sešdesmitajos gados spēlējies Jelgavas drupu kaudzēs, kur bija atrodamas krāsainu stikliņu, smalku krūzīšu un flīzīšu paliekas. Jelgava tika pilnībā izpostīta 1944. gada vasarā-rudenī cīņās starp vācu un padomju armijām. 1945. gadā Jelgavas iedzīvotāju skaits bija samazinājies uz pusi, un šajā gadā vēl uz Sibīriju tika aiztransportēts vesels Jelgavas iedzīvotāju ešelons.

Skats pa Sv. Trīsvienības torņa kafejnīcas logu
Šodien, 22 gadus pēc neatkarības atgūšanas, Jelgavas rētas līdzāspastāv jaunam dzīvošanas priekam. Ja manas bērnības laikā senās Sv. Trīsvienības baznīcas tornis pār Jelgavu slējās kā ķēmīgs 2. pasaules kara nepabeigtuma apliecinājums, tagad tas pārsteidz ar šarmu, eleganci un funkcionalitāti. Senajā Sv.Trīsvienības baznīcas tornī ir ierīkots informācijas centrs, omulīga kafejnīca, izstāžu zāle un skatu tornis. Tur ir pastāvīga ekspozīcija par Latvijas starpkaru republikas prezidentiem – zemgaliešiem - un arī senajiem zemgaļiem veltīta izstāde. Rētas un dzīvotprieks šeit mīt blakus vistiešākajā nozīmē - Sv. Trīsvienības baznīca bija vecākā no jauna celtā luterāņu baznīca Eiropā (1574. gads) un 1944. gada vasarā, tieši pirms pilnīgas Jelgavas nodegšanas, baznīcā pirmatskaņoja Lūcijas Garūtas kantāti “Dievs, Tava zeme deg!”. Pēc Jelgavas degšanas no baznīcas pāri palikušais tornis esot papildus spridzināts 1956. gadā,  pēc tam, kad tajā kāds drosminieks bija pamanījies pacelt sarkanbaltsarkano karogu.

Ledus skulptūru festivāls Jelgavā 2012. g
Jelgavas rētas paliks mūžīgi, tomēr šodien tā ir pilsēta, kur iespējams pavadīt jauku pēcpusdienu ģimenei ar bērniem. Jelgavas pilī apskatāmi seno Kurzemes hercogu un viņu piederīgo sarkofāgi, tērpi un sadzīves priekšmeti. Promenāde no galvenā Lielupes tilta līdz dzelzs tiltam, jauki un gaumīgi iekārtota, patiesi iepriecina. Ja sanāks Jelgavā būt ziemā – neticībā ieplētīsiet acis par Jelgavas ledus skulptūrām. Ja sākotnēji ikgadējais ledus skulptūru festivāla apmeklējums Jelgavā bija vairāk pienākums, atbalsot “savējo” centienus, tagad tas ir patiess skaistuma baudījums.

Varbūt ar rētām jātiek galā tieši tā – ar dzīvotprieku.


trešdiena, 2012. gada 8. augusts

Kāpēc Latvijā neatbalsta Pussy Riot?

Festivālu un koncertu mīlētājiem Latvijā šajā vasarā ir kur izvērsties. Cēsu mākslas festivāls, Rundāles senās mūzikas festivāls, Siguldas opermūzikas svētki,  festivāls LABADABA, Positivus, Prāta Vētras koncerttūres. Tas, ko no šīs pārbagātības ir gadījies redzēt, ir iespaidīgi – žanru, piedāvājuma un kvalitātes bagātība izcila. Es saprotu, ka paust atbalstu Krievijā pašlaik tiesājamajām rokgrupas “Pussy Riot” dalībniecēm Rundāles senās mūzikas festivāla nebūtu piemēroti, bet kāpēc tas nav noticis nevienā citā, augstāk pieminētā, tam daudz piemērotākā formātā?***

Domāju, ka tam ir vairāki skaidrojumi. Pirmkārt, Latvijas mākslinieki ir strikti apolitiski. Daudziem vēl atmiņā padomju laiki, kad māksla bija darbaļaužu propagandas ierocis, tāpēc viss, kas saistīs ar politisku aktivitāti ir īstas mākslas pretpols – apolitiskums ir patiesas mākslas priekšnoteikums. Lai gan izaugusi jauna mākslinieku paaudze, apolitiskumu tā, manuprāt, “iezīdusi ar mātes pienu”. Analoģija, ka Putina Krievijā, politiski aktīvi mākslinieki piedzīvo tādu pašu likteni kā, piemēram, lieliskais latviešu režisors Rolands Kalniņš 60-os gados Latvijā, laikam īsti nedarbojas, jo Putina Krievija šodien netiek uztverta kā padomju savienība – ikvienam taču ir iespējas aizbraukt un realizēt sevi citur.

Otrkārt, droši vien daudzi jauno sieviešu rokgrupas “Pussy riot” izlēcienu, uzvedot panku lūgšanu Kristus glābēja katedrālē Maskavā, lūdzot atbrīvot Krieviju no Putina, uzskata, jā, tieši tā, par bezkaunīgu izlēcienu, kam nav nekāda sakara ar mākslu. Tomēr šādi “mākslinieciski” izlēcieni, iespējams, ir vismaz tikpat inovatīvi un noteikti krietni lielāku uzdrīkstēšanos prasoši nekā tradicionālākas mākslas formas. Atcerēsimies kaut vai radikālās krievu ielu mākslinieku grupas Voina aktivitātes Pēterburgā, uz paceļamā tilta pie Federālās Drošības Dienesta (FSB) ēkas uzzīmējot milzīgu dzimumlocekļa attēlu. Pašlaik arī Voina aktīvisti ir apcietinājumā. “Pussy Riot” var uzskatīt par izaicinošu un bezgaumīgu, tomēr šī grupa ļoti precīzi parāda un izsmej Krievijas sabiedrības absurdumu. Piemēram, 2010. gadā par spiegošanu no ASV izraidītā  naivi neprofesionālā Anna Čapmana (Anna  Kruščenko) šodien Krievijā ir glamūra, Kremļa patronāžas un mediju zvaigzne. Pussy Riot” absurdo tieksmi uz glamūru ir lieliski izsmējis šajā video.

Treškārt, lai gan Latvija iepriekšējā gadsimtā ir bijusi vieta, kur izspēlētas lielās Eiropas ģeopolitiskās spēles, mēs joprojām jūtamies mazi un ceram, ka neviens mūs nepamanīs un liks mierā. Tā 1939. - 1940. gadā, kamēr mūsu ziemeļu kaimiņi somi sīvi cīnījās par savu neatkarību ar nenormālu padomju armijas pārspēku, mēs ievilkām galvas plecos cerot, ka mūs neviens nepamanīs. Pamanīja protams, un pamana vēl tagad. Piemēram, gruzīni, kuru teritoriālo integritāti 2008. gadā sakropļoja Krievijas provokācijas, uz Latviju skatās kā uz sapņu zemi****, tāpat moldāvieši, kas pēc ilgām konstitucionālām krīzēm ir tikuši pie funkcionējošas valdības, Latviju uzlūko kā paraugu. Protams, pēc Madonnas uznāciena koncertā Maskavā, iestājoties par “Pussy Riot” brīvību, ikviena centieni var šķist oda kodiena lielumā, tomēr kā ir teicis Rainis “mēs būsim lieli tik, cik mūsu griba”.    

Neapšaubāmi, Latvijā šādos politiski-sociāli nozīmīgos jautājumos ir trūcis arī politiskās līderības. Var apskaust igauņus par to, ka prezidents Ilvess jau šī gada pavasarī, izpelnoties reliģisko draudžu kritiku, atklājot Tallinas mūzikas nedēļu, izteica atbalstu “Pussy riot”. Nezinu, vai prezidents Bērziņš ir ko dzirdējis par šo Krievijas panku grupu.

Visbeidzot, pirms kādu kritizēt, esmu apņēmusies vienmēr izanalizēt, ko pati esmu darījusi lietas labā. Uzstājoties Eiropas Padomes (vecākā, 1949. gadā dibinātā cilvēktiesību organizācija, kura apvieno 47 valstis) plenārsēdē esmu izteikusi atbalstu “Pussy Riot” dalībniecēm. Festivāla LABADABA rīkotājiem nosūtīju šādu e-pastu: “Labvakar, Domājot par piedalīšanos LABADABA rīt, klasos ziņas, par sieviešu panku grupas tiesu Maskavā http://www.ir.lv/2012/7/30/maskava-sakas-skandalozas-grupas-pussy-riot-prava. Kā būtu, ja LABADABA šajā nedēļas nogalē paustu atbalstu šīm izaicinošajām, drosmīgajām sievietēm? Laikā, kad mēs bijām padomju savienības dzelzs priekškškarā, katrs atbalsts "no rietumiem" mums bija svarīgs, domāju, ka arī Krievijas demokrātijas aktīvisti novērtētu atbalstu no Latvijas. Nav negods būt izaicinošam, negods ir apspiest citus savu varas diktētu mērķu vārdā”. Pagaidām atbildi vēl neesmu saņēmusi. 

*** uzreiz atvainojos visiem tiem māksliniekiem, kas, iespējams, individuāli ir atbalstījuši Pussy Riot, bet par kuru izpausmēm man, informācijas trūkuma dēļ, nav zināms.
**** izcils piemērs mākslinieku politiskai aktivitātei ir izstāde "Rudens 080808, es esmu gruzīns!"

ceturtdiena, 2012. gada 26. jūlijs

Gatavs ābols jānoplūc


Pašvaldību pārvaldības reformas ir kā sen nobriedis, nogatavojies ābols, kas, laikus no koka nenovākts, maitājas un pūst, puvi izplatot sev apkārt. Reformām ir jānotiek trīs virzienos – ierobežojumi deputātiem ieņemt amatus izpildvarā, deputātu skaita samazināšana, pašvaldības deputātu darba profesionalizācija.

Pašvaldību pārvaldības reformas, ko rosina vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs ministrs Edmunds Sprūdžs un kas vairākas reizes apspriestas Saeimā, nav ne nelaikā pieteiktas, ne kāda no reģioniem tālu stāvoša rīdzinieka galvā izauklētas. Tās ir veidotas kā konkrēta atbilde reformu pieprasījumam no pašām pašvaldībām. Pret šīm reformām izskan asi protesti, bet, pēdējā pusgadā tās apspriežot, esmu sapratusi, ka protestētāji ir skaitliskā mazākumā, tomēr to balsis ir skaļākas.


Šī gada maija sākumā veicu novada domju priekšsēdētāju aptauju, no rezultātiem bija skaidrs – lai gan neliels, tomēr vairākums pašvaldību vadītāju atbalsta pieteiktās reformas. Angliski ir tāds teiciens “where you stand depends on where you sit” jeb “tavs viedoklis atkarīgs no krēsla, kurāsēdi”. Šajā gadījumā ir nepieciešams piecelties kājās un apskatīt, kā izskatās telpa vai pat māja, kurā atrodas konkrētais krēsls.


Pašvaldībām ir jābūt vietām, kur aug un veidojas mūsu politiķi – valstiski un plaši redzoši Latvijas Republikas valstsvīri un valstssievas, kas ar laiku varētu ieņemt augstus amatus valsts pārvaldēnacionālā līmenī. Diemžēl realitātē bieži pašvaldībās uz vairākiem krēsliem sēž vieni un tie paši cilvēki, kas kopj konkrēto pašvaldību kā savu piemājas saimniecību. Pašvaldības deputāti pieņem lēmumus, kurus izpilda izpildvara, kuras darbs deputātam jāuzrauga. Atļaujot deputātiem strādāt pašvaldības izpildvarā, kā tas ir pašlaik, veidojas “paši pūta, paši dega” situācija. Deputāts Bērziņš pieņem lēmumu, ko nodaļas vadītājs Bērziņš izpilda, un lēmuma izpildi uzrauga deputāts/darbinieks Bērziņš.
Salīdzinot ar valsts pārvaldi, tas būtu tāpat kā tad, ja ministrijas valsts sekretārs būtu Saeimas deputāts. Ministrs atnāktu prasīt darba rezultātu, bet valsts sekretārs atbildētu – es Saeimā balsoju par tavu apstiprināšanu amatā, tāpēc nenāc un nekādus jautājums man neuzdod!


Pašvaldības deputāti apstiprina darbā pašvaldības izpilddirektoru, izpildvaras darbības nodrošinātāju. Ja izpilddirektors, kas nedrīkst būt deputāts, mēģina prasīt darba rezultātu izpildvarā strādājošam deputātam, deputāts to pasūta “trīs mājas tālāk”, piedraudot, ka nākamajādomes sēdē rosinās uzmācīgā izpilddirektora atcelšanu no amata.
Lielbritānijā pašvaldības deputātam nav atļauts strādāt domes izpildvarā pat mazkvalificētu daļējas slodzes darbu, izņemot skolotājus un skolu direktorus. Zviedrijā domes struktūrvienību vadītāji nedrīkst būt deputāti, un iestāžu vadītāji nedrīkst strādāt attiecīgās jomas komitejās. Somijā pašvaldības deputāti nedrīkst vadīt domes struktūrvienības, kapitālsabiedrības un nodibinājumus. Igaunijā pašvaldības deputāti nedrīkst strādāt domes administrācijā.
Arguments, ka visur citur ir labāk, bet mēs esam mazi nabadzīgi nabadziņi un tāpēc neko nevaram mainīt, nedarbojas. Latvijas kopējā turība kopš 2000. gada dubultojusies, tiesa, tas nelaimīgā kārtā nav noticis līdzvērtīgi visā valstī. Tomēr mums ir jārūpējas par to, lai pašvaldības deputāti būtu pašvaldības attīstības atslēgu turētāji, aktīvi piesaistot investīcijas, veicinot uzņēmējdarbību, uzmundrinot un rosinot veiksmīgos un arīneveiksmīgos novada iedzīvotājus.


Izpildvarā strādājošie pēc definīcijas ir vairāk naudas tērēšanas kategorijās domājoši, tāpēc vismaz daļai deputātu ir jāzina, kā pašvaldībai gudri naudu nopelnīt, piesaistot uzņēmējdarbību un nodrošinot darba vietas. Pašreizējā situācija dažos novados, kur domes sēdes norisinās vienprātīgā klusumā, jo izpildvarā strādājošie deputāti nevēlas iebilst domes priekšsēdētājam, lai nezaudētu darbu izpildvarā, nav pieļaujama.
Otrkārt, pēc administratīvi teritoriālās reformas tika pieņemts lēmums palielināt pašvaldību deputātu skaitu, uzsverot, ka jaunizveidotajos novados ir nepieciešama plaša pagastu pārstāvniecība.
Diemžēl realitātē lielais deputātu skaits noved pie – kā to raksturoja kādas pašvaldības pārstāvis – “plaša mēroga tirgus”. Latvijā ir 37 pašvaldības, kurās iedzīvotāju skaits ir mazāks par 5000, bet ievēlamo deputātu skaits – 13. Kādas novada domes priekšsēdētājs, kura novadā ir mazāk par 2000 iedzīvotājiem, man stāstīja, ka pēc vēlēšanām domes vadītāja amata kandidātam uz galda tiek noliktas vismaz septiņu deputātu prasības sagādāt darbu izpildvarā gan pašiem, gan radiniekiem, ja grib iegūt vairākuma ievēlēšanai.
Izpildot šīs prasības, darbu zaudē kompetenti un zinoši pašvaldības izpildvaras darbinieki. Lai noturētu līdzsvaru, domes priekšsēdētājam šāds “tirgus” jāturpina visus četrus pašvaldības darbības gadus, jo domes priekšsēdētāju var atcelt ar to pašu balsu vairākumu.
Pārstāvniecības nepieciešamības arguments neiztur kritiku, jo pašreizējā situācijā, piemēram, Sējas novadā viens deputāts pārstāv 186 iedzīvotājus, Skrundā – 400 iedzīvotājus, bet Jelgavā – 5000 iedzīvotājus.

Visbeidzot, ir nepieciešama pašvaldības deputātu profesionalizācija. Pašlaik pašvaldībām ir liela rīcības brīvība noteikt deputāta atalgojumu, lai gan t.s. vienotās atlīdzības sistēmas likums pieļauj deputātiem maksāt algu līdz pat 566 Ls mēnesī (mēneša vidējā darba samaksa x 1.2). Lai gan ir pašvaldības, kurās deputāti saņem minimālo mēnešalgu, lielākajā daļā pašvaldību deputāta atalgojums mēnesī svārstās 7-70 latu robežās. Pieprasījuma palielināt deputātu algas nav, jo lielākā daļa deputātu savu atalgojumu nopelna, strādājot pašvaldības izpildvarā. Daži nedaudzie “neatkarīgie” deputāti, kā viņi jokojot sevi dēvē, ir vai nu nodarbināti citur, vai arī ir pensionāri.
Skan kuriozi, bet kādā pašvaldībā izpildvarā strādājošie deputāti komentārus par to, kas sagatavotajā domes lēmumā ir nepareizi, uzrakstītus uz lapas, piegādā “neatkarīgajiem”, lai tie domes sēdē priekšsēdētājam pajautā, jo “tiem jau nav [amata] ko zaudēt”.


Finansiāla neatkarība ir politiskas neatkarības priekšnoteikums. Viena atšķirība no Zviedrijas patiešām ir – mums nav spēcīgas, labi atalgotas vecumdienas nopelnījušas vidusšķiras, kas, saņemot pieklājīgu pensiju, var brīvprātīgā kārtā ziedot savu laiku pašvaldības izaugsmei. Tāpēc mums no pašvaldības deputāta statusa likuma jāsvītro norma, ka “deputāts savas pilnvaras realizē no darba brīvajā laikā”.
Pašvaldības deputāta darba pienākumi ir pārāk svarīgi, lai tos veiktu “no darba brīvajā laikā”, par pašvaldības deputāta pienākumu veikšanu jāsaņem vismaz minimālā alga, tad arī varēs prasīt profesionālu darbu. Protams, pašvaldības deputātam ir jāatstāj citas nodarbinātības iespējas, izņemot darbu pašvaldības domes izpildvarā.



Te apskatāma plašāka prezentācija par šo jautājumu.