Ziņas

Tiek rādīti šajā datumā publicētie ziņojumi: 2012

Paskatīsimies apkārt: vēl mazliet par eiro

Attēls
Mans deviņgadīgais dēls, sapratis, ka, visticamāk, no 2014. gada Latvijā vairs nevarēs norēķināties ar latiem, apraudājās. “Mums ir tik skaista nauda”, viņš teica. Es viņam pilnībā piekrītu. Ikreiz, kad paņemu rokās lata monētas ar vardīti, sniegavīru, skursteņslauķi vai Nameja gredzenu, man gribas tās rokās apmīļot un nekad neizdot. Tomēr nekas nav nepastāvīgāks par naudu maciņā – viens, divi, sniegavīrs jau izkusis, vardīte aizlēkusi. Ir cilvēki, kas, iebilstot eiro ieviešanai Latvijā, min Dānijas piemēru, sak, lepnie dāņi 2000. gada referendumā nobalsoja PRET eiro. Tomēr patiesība ir tāda, ka dāņu krona jau kopš 1999. gada ir piesaistīta eiro un dāņi faktiski norēķinās eiro. Tomēr tad, kad tiekas un par vienotās valūtas likteni lemj eirozonas finanšu ministri, Dānijai durvis ir slēgtas. Tātad Dānija par simbolisko izvēli paturēt dāņu kronu maksā ar to, ka tā faktiski norēķinās valūtā, par kuras likteni tai lemt nav ļauts. Dānija, kas ir 6. vietā labklājības ziņā

Kandidāts ar vārdu, seju un balsi

Attēls
Politiskā kultūra mainās lēnām. Lēnām mainās arī vēlētāju prasības un uzskati par to, kas ir un kādiem jābūt pieņemamiem politiķiem. Piemēram, 11.Saeimas vēlēšanās tikai 24% vēlētāju, no visiem, kas nobalsoja par VIENOTĪBU, nepaņēma rokās pildspalvas un neizdarīja atzīmes vēlēšanu zīmēs - plusus vai svītrojumus kandidātu atbalstam. Salīdzinājumam, 2002.gada vēlēšanās zīmes nemainītas atstāja krietni vairāk – 43% - toreizējā Jaunā laika vēlētāju.  Kā redzams pēc 11.Saeimas VIENOTĪBAS vēlēšanu rezultātiem, Rīgas un Kurzemes vēlētāji ar sarakstiem strādāja čaklāk, kamēr Vidzemē un Latgalē vairāk tos atstāja negrozītus. Tāpat, piemēram, VIENOTĪBAS vēlētāji, salīdzinot ar Saskaņas centra vēlētājiem, ir krietni prasīgāki, jo Saskaņas centra vēlētāji negrozītas 11.Saeimas vēlēšanās atstāja 43% zīmju (Vienotībai – 24%). Būtisks izrāviens politiskās kultūras attīstībā bija 9.Saeimas atbilde prezidenta Valda Zatlera “ultimātam”, atsakoties no t.s. lokomotīvju principa vēlēšanu sara

Kāda spilgta ceļojuma piezīmes: kā mīlēt Latviju rudenī

Attēls
Ceļojums Rīga-Ape-Jaunlaicene-Alūksne-Gulbene-Rīga īpašu šarmu iegūst rudenī. Valstssvētku nedēļā žurnālā “ir” rakstniece Nora Ikstena sacīja, ka iemīlēt novembri nozīmē iemīlēt Latviju.  Meklējot īsteno Latvijas mīlestību šķietami ceļošanai nepiemērotā laikā, vēlā rudenī, ir vērts izmest līkumu, lai apskatītu Ziemeļlatviju. Ja meklējat piemēru dziesmai “Mazs bij’ tēva novadiņis, bet diženi turējās”, brauciet uz Api. Ape ir 4000 iedzīvotāju liels novads Latvijas ziemeļos, kas robežojas ar Igauniju. Ape ir viensētnieku novads, lielākā daļa mežainā novada ļaužu dzīvo atsevišķi, tomēr pa vakariem Apes tautas nama logos gaisma nenodziest līdz vēlai naktij; apēnieši mācās igauņu valodu, nodarbojas ar aktiermākslu, dzied koros, dejo un muzicē. Par Eiropas Savienības projekta līdzekļiem uzsākuši rosīties Apes amatnieki, kuru produkciju latviešu-igauņu koptirdziņos izpērkot pa tīro – igauņi savējo atbalstam naudu nežēlojot. Mazajā pilsētiņā ierīkota arī BMX trase un moderni tr

Par tautības ierakstu pasē

Attēls
1855. gadā dižais latviešu atmodas darbinieks Krišjānis Valdemārs savā trīsdesmit gadu dzimšanas dienā Tērbatas universitātē pie savas istabas durvīm pielika uzrakstu “Krišjānis Valdemārs , kamerāliju students, latvietis ”. Toreiz tas nozīmēja milzīgu uzdrīkstēšanos, jo apliecināja, ka latvieši var būt izglītoti, pārtikuši un saimnieciski aktīvi. Toreiz šodienas Latvijas teritorija bija Krievijas impērijas sastāvā un latviešu tauta, bez savas valsts, bija maza tauta Krievijas impērijas nomalē.   Šodien mēs svinam savas, neatkarīgas valsts 94. dzimšanas dienu. Mēs esam starp tām gandrīz 200 laimīgajām tautām pasaulē, kurām ir pašām sava valsts. Latvijas pilsoņi lepni nēsā Latvijas Republikas pases un mēs piederam 27 pasaules pārtikušāko valstu klubam - Eiropas Savienībai. Latviešu valoda šodien ir viena no oficiālajām Eiropas Savienības valodām. Krišjānis Valdemārs par to pirms 157 gadiem varēja tikai sapņot. Šodien neviens Latvijas pilsonis uz savas istabas durvīm neku

Dzīves krāsas

Attēls
Kad 1995. gada vasarā, nedaudz aizkavējusies, iebraucu studēt Zviedrijā, ienākot universitātē, man uzriez teica – mēs tūliņ parādīsim, kur ir pārējās trīs meitenes no Latvijas, ar kurām studēsi kopā. Pēc mana izbrīna, ka esmu tik ātri “atšifrēta”, sarunbiedrs saka – jūs taču izskatāties tieši tāpat kā viņas – gara, melna kleita un melni zābaki. Tajā vasarā mana mīļākā mūzika bija īru grupas U 2 albums War , īpaši dziesma Sunday B loody Sunday. Šodien man piederošo priekšmetu lokā nav neviena melnā krāsā, dažreiz par sevi pasmejos, jo negribas pat valkāt apģērbu, kam ir melnas pogas. Rīta rasa uz āboliem padara tos maigus un samtainus. Debesis ir zilas, gaiss dzestrs. Es zinu - ja neaizsniegšos līdz āboliem pašos augstākajos zaros, pēc pāris dienām uz tiem uzsnigs sniegs. Šodien nolasīti, āboli ziemā būs mazas saules un vasaras vitamīnu bumbas. Trepes salīgojas, pēdējā brīdī pieķeros pie zara, ābols ir rokā. Uz jautājumu, vai tas ir salauztas rokas vai kājas vē

Latvieši ir dažādi

Kas īsti ir latvieši? Konservatīvi viensētnieki, ģimenes un tradicionālās vērtības uzturoši cilvēki? Varbūt latvieši tomēr ir individuālisti, kas personīgu brīvību vērtē visaugstāk, un savas pārliecības dēļ ir gatavi sadegt ugunī. Bet varbūt tomēr latvieši ir piesardzīgi konformisti, kas gatavi pieslieties stiprākajam un savus atšķirīgos uzskatus paturēt pie sevis. Kā būtu ar šādu raksturojumu - latvieši ir strādīgi cilvēki, kas atsevišķās jomās sasniedz citur nepieredzētu izcilību? Domāju, ka īstā atbilde ir – viss augstāk minētais un vēl daudz vairāk. Tas nozīmē, ka latvieši ir dažādi, ļoti dažādi. Vispirms, jēdziens “latvietis” ir stipri nosacīts. Krāsainā vārda meistara A. Čaka māte bija vācu tautības. Lieliskā Latvijas Republikas valstsvīra Z.A. Meierovica tēvs bija ebrejs, kas sērās pēc savas latviešu tautības sievas Annas sajuka prātā. Kā izrādās, mītiskā, izveicīgā latviešu anarhista Jāņa Žākļa (Londonā saukts arī Peter the Painter ) māte bijusi ebreju tautī

Ja es būtu kādas valsts specdienestu aģents,

nedraudzīgs citai valstij, es nemēģinātu nozagt šīs valsts noslēpumus, ielauzties tās datorsistēmās vai savervēt tur man uzticamus spiegus. Tā vietā … es vienkārši sēdētu internetā un pie katra raksta, kas atainotu kādas šīs valsts personas darbību vai centienus, rakstītu vienkārši riebīgus komentārus. Rakstītu tos, protams, anonīmi, zem dažādiem segvārdiem un dažādos stilos, lai izskatītos, ka maniem žults izvirdumiem ir vesels bars sekotāju, kas savā starpā sarunājas un vienojas kopējā viedoklī, ka konkrētā cilvēka centieni un darbības ir tīrākais bleķis, farss un auksts aprēķins.  Interneta portāls  http://www.voxxi.com/negativity-complaining-bad-for-brain/  šī gada 30. augustā publicēja rakstu, kurā, atsaucoties uz vairākiem avotiem, secināts, ka atrašanās negatīvas informācijas ietekmē atslēdz ļoti svarīgo smadzeņu funkciju, kas atbildīga par problēmu risināšanu, un pārvērš smadzenes “putrā”.    Droši vien putrā bija to cilvēku smadzenes, kas pie raksta

Par iespējamo pilsonības referendumu

Attēls
Latvijas nākotne ir saliedēti, Latvijas valsti cienoši un Latvijas zemi mīloši cilvēki, kuru vērtība ir to uzskatu, dzīvesveidu un parašu daudzveidība. Šādām īpašībām nav etniskās piederības. No Latvijas uzplaukuma un labklājības iegūst visi Latvijas iedzīvotāji, sirmgalvji un bērni vienlīdz. Tikai tuvredzīgi politiķi par katru cenu cenšas uzturēt spēkā Latvijas sabiedrību šķeļošas, izaicinošas un provocējošas idejas. Tas ir tāpēc, ka tiem nav cita, ko sabiedrībai piedāvāt. To interesēs ir saglabāt Latvijas sabiedrībā daļu, kas jūtas atsvešināta, agresīvi noskaņota un naidīga. Uz agresivitāti un naidīgumu 2012. gada februārī Latvijas sabiedrību mēģināja izprovocēt  Saskaņas centra  līderi, pievienojoties iniciatīvai par krievu valodu kā otro valsts valodu. Uz agresivitāti un naidīgumu aicina Tatjanas Ždanokas atbalstītāji, kas, iespējams, savākuši 10.000 parakstu par Latvijas Republikas pilsonības automātisku piešķiršanu nepilsoņiem. Vienotība kategoriski noraida šādus

Rētas un dzīvotprieks Jelgavā

Attēls
Padomju laikos skolas gados manam dzimtajam ciematam blakus esošā Jelgava man likās neglīta, nepatīkama, pelēka un agresīva. Tā man saistījās ar baseina apmeklējumu vienreiz nedēļā, pēc tā plūmju kokteili un kārtainu ābolmaizi vietējā gastronomā pirms pamatīgas salšanas neomulīgā autobusa pieturā. Mēs, bērni no mierīga un rāma piejelgavas ciemata, parasti kaut kādā veidā pamanījāmies sastrīdēties ar Jelgavas bērniem, dažreiz tas noveda līdz kautiņiem, kuros viens otru aplaimojām ar lamuvārdiem, kādus nu savos krājumos varējām atrast. Parasti otrai pusei tie palika nesaprasti, vai saprasti, lika sarkt un brīnīties.    Jelgavas panorāma pirms 1944. gada nopostīšanas Ar Jelgavu saistās arī kāds manas radinieces stāsts. Deviņdesmito gadu sākumā, no ASV pirmo reizi pēc Padomju savienības sabrukuma atgriežoties Latvijā, sirmā kundze bija tā vīlusies, Zemgales pērles vietā ieraugot pelēku padomju betona kopojumu, ka atteikusies no tālākiem Latvijas apmeklējumiem. Spilgtu

Kāpēc Latvijā neatbalsta Pussy Riot?

Attēls
Festivālu un koncertu mīlētājiem Latvijā šajā vasarā ir kur izvērsties. Cēsu mākslas festivāls, Rundāles senās mūzikas festivāls, Siguldas opermūzikas svētki,  festivāls LABADABA, Positivus, Prāta Vētras koncerttūres. Tas, ko no šīs pārbagātības ir gadījies redzēt, ir iespaidīgi – žanru, piedāvājuma un kvalitātes bagātība izcila. Es saprotu, ka paust atbalstu Krievijā pašlaik tiesājamajām rokgrupas “Pussy Riot” dalībniecēm Rundāles senās mūzikas festivāla nebūtu piemēroti, bet kāpēc tas nav noticis nevienā citā, augstāk pieminētā, tam daudz piemērotākā formātā?*** Domāju, ka tam ir vairāki skaidrojumi. Pirmkārt, Latvijas mākslinieki ir strikti apolitiski. Daudziem vēl atmiņā padomju laiki, kad māksla bija darbaļaužu propagandas ierocis, tāpēc viss, kas saistīs ar politisku aktivitāti ir īstas mākslas pretpols – apolitiskums ir patiesas mākslas priekšnoteikums. Lai gan izaugusi jauna mākslinieku paaudze, apolitiskumu tā, manuprāt, “iezīdusi ar mātes pienu”. Analoģija, ka Putin

Gatavs ābols jānoplūc

Pašvald ī bu p ā rvald ī bas reformas ir k ā  sen nobriedis, nogatavojies  ā bols, kas, laikus no koka nenov ā kts, mait ā jas un p ū st, puvi izplatot sev apk ā rt. Reform ā m ir j ā notiek tr ī s virzienos – ierobe ž ojumi deput ā tiem ie ņ emt amatus izpildvar ā , deput ā tu skaita samazin ā šana, pašvald ī bas deput ā tu darba profesionaliz ā cija. Pašvald ī bu p ā rvald ī bas reformas, ko rosina vides aizsardz ī bas un re ģ ion ā l ā s att ī st ī bas ministrs ministrs Edmunds Spr ū d ž s un kas vair ā kas reizes apspriestas Saeim ā , nav ne nelaik ā  pieteiktas, ne k ā da no re ģ ioniem t ā lu st ā voša r ī dzinieka galv ā  izaukl ē tas. T ā s ir veidotas k ā  konkr ē ta atbilde reformu piepras ī jumam no paš ā m pašvald ī b ā m. Pret š ī m reform ā m izskan asi protesti, bet, p ē d ē j ā  pusgad ā  t ā s apsprie ž ot, esmu sapratusi, ka protest ē t ā ji ir skaitlisk ā  maz ā kum ā , tom ē r to balsis ir ska ļā kas. Š ī  gada maija s ā kum ā  veicu novada domju priekšs