sestdiena, 2012. gada 1. septembris

Rētas un dzīvotprieks Jelgavā


Padomju laikos skolas gados manam dzimtajam ciematam blakus esošā Jelgava man likās neglīta, nepatīkama, pelēka un agresīva. Tā man saistījās ar baseina apmeklējumu vienreiz nedēļā, pēc tā plūmju kokteili un kārtainu ābolmaizi vietējā gastronomā pirms pamatīgas salšanas neomulīgā autobusa pieturā. Mēs, bērni no mierīga un rāma piejelgavas ciemata, parasti kaut kādā veidā pamanījāmies sastrīdēties ar Jelgavas bērniem, dažreiz tas noveda līdz kautiņiem, kuros viens otru aplaimojām ar lamuvārdiem, kādus nu savos krājumos varējām atrast. Parasti otrai pusei tie palika nesaprasti, vai saprasti, lika sarkt un brīnīties.   


Jelgavas panorāma pirms 1944. gada nopostīšanas
Ar Jelgavu saistās arī kāds manas radinieces stāsts. Deviņdesmito gadu sākumā, no ASV pirmo reizi pēc Padomju savienības sabrukuma atgriežoties Latvijā, sirmā kundze bija tā vīlusies, Zemgales pērles vietā ieraugot pelēku padomju betona kopojumu, ka atteikusies no tālākiem Latvijas apmeklējumiem. Spilgtu 2. pasaules kara laikā izpostītās Jelgavas ainu rāda Anna Žīgure stāstā par vecmāmiņu Elzu Stērsti “Marselīne”. Jelgavas pazīstamā advokāta Andreja Stērstes meita pēc Jelgavas nopostīšanas 1944. gadā sava dzīvokļa drupas sazīmē, pateicoties salauztam lampas rāmim, kas savulaik iegādāts Parīzē. Kāds kolēģis, savukārt, atceras, kā viņš, mazs zēns vēl sešdesmitajos gados spēlējies Jelgavas drupu kaudzēs, kur bija atrodamas krāsainu stikliņu, smalku krūzīšu un flīzīšu paliekas. Jelgava tika pilnībā izpostīta 1944. gada vasarā-rudenī cīņās starp vācu un padomju armijām. 1945. gadā Jelgavas iedzīvotāju skaits bija samazinājies uz pusi, un šajā gadā vēl uz Sibīriju tika aiztransportēts vesels Jelgavas iedzīvotāju ešelons.

Skats pa Sv. Trīsvienības torņa kafejnīcas logu
Šodien, 22 gadus pēc neatkarības atgūšanas, Jelgavas rētas līdzāspastāv jaunam dzīvošanas priekam. Ja manas bērnības laikā senās Sv. Trīsvienības baznīcas tornis pār Jelgavu slējās kā ķēmīgs 2. pasaules kara nepabeigtuma apliecinājums, tagad tas pārsteidz ar šarmu, eleganci un funkcionalitāti. Senajā Sv.Trīsvienības baznīcas tornī ir ierīkots informācijas centrs, omulīga kafejnīca, izstāžu zāle un skatu tornis. Tur ir pastāvīga ekspozīcija par Latvijas starpkaru republikas prezidentiem – zemgaliešiem - un arī senajiem zemgaļiem veltīta izstāde. Rētas un dzīvotprieks šeit mīt blakus vistiešākajā nozīmē - Sv. Trīsvienības baznīca bija vecākā no jauna celtā luterāņu baznīca Eiropā (1574. gads) un 1944. gada vasarā, tieši pirms pilnīgas Jelgavas nodegšanas, baznīcā pirmatskaņoja Lūcijas Garūtas kantāti “Dievs, Tava zeme deg!”. Pēc Jelgavas degšanas no baznīcas pāri palikušais tornis esot papildus spridzināts 1956. gadā,  pēc tam, kad tajā kāds drosminieks bija pamanījies pacelt sarkanbaltsarkano karogu.

Ledus skulptūru festivāls Jelgavā 2012. g
Jelgavas rētas paliks mūžīgi, tomēr šodien tā ir pilsēta, kur iespējams pavadīt jauku pēcpusdienu ģimenei ar bērniem. Jelgavas pilī apskatāmi seno Kurzemes hercogu un viņu piederīgo sarkofāgi, tērpi un sadzīves priekšmeti. Promenāde no galvenā Lielupes tilta līdz dzelzs tiltam, jauki un gaumīgi iekārtota, patiesi iepriecina. Ja sanāks Jelgavā būt ziemā – neticībā ieplētīsiet acis par Jelgavas ledus skulptūrām. Ja sākotnēji ikgadējais ledus skulptūru festivāla apmeklējums Jelgavā bija vairāk pienākums, atbalsot “savējo” centienus, tagad tas ir patiess skaistuma baudījums.

Varbūt ar rētām jātiek galā tieši tā – ar dzīvotprieku.


Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru