Par tautības ierakstu pasē

1855. gadā dižais latviešu atmodas darbinieks Krišjānis Valdemārs savā trīsdesmit gadu dzimšanas dienā Tērbatas universitātē pie savas istabas durvīm pielika uzrakstu “Krišjānis Valdemārs, kamerāliju students, latvietis”. Toreiz tas nozīmēja milzīgu uzdrīkstēšanos, jo apliecināja, ka latvieši var būt izglītoti, pārtikuši un saimnieciski aktīvi. Toreiz šodienas Latvijas teritorija bija Krievijas impērijas sastāvā un latviešu tauta, bez savas valsts, bija maza tauta Krievijas impērijas nomalē.  

Šodien mēs svinam savas, neatkarīgas valsts 94. dzimšanas dienu. Mēs esam starp tām gandrīz 200 laimīgajām tautām pasaulē, kurām ir pašām sava valsts. Latvijas pilsoņi lepni nēsā Latvijas Republikas pases un mēs piederam 27 pasaules pārtikušāko valstu klubam - Eiropas Savienībai. Latviešu valoda šodien ir viena no oficiālajām Eiropas Savienības valodām. Krišjānis Valdemārs par to pirms 157 gadiem varēja tikai sapņot. Šodien neviens Latvijas pilsonis uz savas istabas durvīm nekur pasaulē nav spiests likt uzrakstu  “latvietis”, jo Latvijas Republikas pilsoņa pase padara to par latvieti pārējās pasaules acīs. Kā atzīst daudzi Latvijas pilsoņi, bieži viņi savu latvisko balsi un latvisko piederību atrod, tieši dzīvojot ārzemēs, kur neviens tos pat negrasās šķirot pēc tautības - Latvijas Republikas pilsonis, tātad latvietis.  

Ar mūsu pašu acīm šķiet tomēr ir citādi. Šī gada 15. novembra plenārsēdē Saeima vēlreiz skatīs jautājumu par iespēju atkal izvēlēties tautības ierakstu Latvijas Republikas pasē.

Vispirms svarīgi atcerēties, ka tautības ieraksta pasē nav nevienā no valstīm, ar kurām Latvijas Republikai ir diplomātiskās attiecības – ne Igaunijā, ne Lietuvā, ne Somijā. Kā konferencē par parlamentārismu Latvijā pirms nedēļas minēja Saeimas Juridiskā biroja vadītājs Gunārs Kusiņš, 1919. gadā Tautas padome, pagaidu likumdevējs, uzskatīja, ka pašsaprotamas lietas neesot nepieciešams likumos papildus apstiprināt. Galu galā, pilsoņu grupēšana pēc tautības pazīmes ir totalitāru valstu prakse. Piemēram, 1937. gada Staļina represijās viena no konkrēti, vārdā nosauktām iznīcinām sabiedrības grupām bija “latvieši”. 

Otrkārt, diemžēl tautības ieraksts pasē nav brīvprātīgs pašidentifikācijas solis. Piemēram, Latvijas pilsone, Latvijā dzīvojoša, latviešu valodu labi zinoša, Latvijas valsts augstskolā studējoša ukraiņu tautības studente, ja tās vecāki divās paaudzēs ir tikai ukraiņi, nevar izvēlēties savā pasē ierakstīt “latviete”. Atjaunotās Latvijas valsts 20 gados Latvijas valstiskumā, kultūrā un valodā ir ieauguši daudzi dažādu tautību cilvēki, tomēr “Vārda, uzvārda un tautības ieraksta maiņas likums” tiem liedz iedzīvotāju reģistrā veikt ierakstu “latvietis”, ja tie to vēlas. Lai tautības ieraksts pasē būtu patiešām brīvprātīgs, ir nepieciešamas izmaiņas šajā kārtībā un atļaut Latvijas pilsoņiem, kas 15 gadus pastāvīgi dzīvojuši Latvijā, zina latviešu valodu un ir piederīgi latviešu kultūrai pēc pašu vēlēšanās iedzīvotāju reģistrā ierakstīt tautību - latvietis.

Treškārt, pašlaik “Civilstāvokļa aktu likums” nosaka, ka jaundzimuša bērna tautību dzimšanas apliecībā var ierakstīt, ja vecāki to vēlas “un tā ir norādīta personu apliecinošā dokumentā”. Tādējādi pašlaik rodas absurda situācija, ka gadījumos, ja vecāku pasē nav tautības ieraksta (pašreizējā kārtība), vecāki sava bērna tautību dzimšanas apliecībā nevar norādīt – šī norma ir palieka no tiem laikiem, kad tautības ieraksts pasē bija obligāts.

Tātad, ja vēlamies atļaut Latvijas pilsoņiem izvēlēties tautības ierakstu pasē (baltkrievs, latvietis, krievs, ukrainis), jādod arī iespēja brīvprātīgā kārtā iedzīvotāju reģistrā mainīt savu tautības ierakstu uz ierakstu “latvietis”, ja persona to vēlas un pieder latvietībai. Tāpat jāļauj vecākiem dzimšanas apliecībā ierakstīt bērna tautību, saskaņā ar iedzīvotāju reģistra, nevis pases ziņām.

Bet varbūt tomēr mums ir vērts ņemt vērā eksprezidentes Vairas Vīķes-Freibergas aicinājumu, aizteiktu 2001. gada Dziesmu svētkos – “Mēs esam stipri! Mēs esam diženi! Mēs esam raženi! Mēs esam skaisti! Mēs zinām, ko mēs gribam! Un ko mēs gribam, to mēs varam!” un tā arī sajusties, neatkarīgi no tā, vai mūsu pases trešajā lapaspusē būs ierakstīts “latvietis” vai “latviete” vai arī nebūs.