ceturtdiena, 2012. gada 26. jūlijs

Gatavs ābols jānoplūc


Pašvaldību pārvaldības reformas ir kā sen nobriedis, nogatavojies ābols, kas, laikus no koka nenovākts, maitājas un pūst, puvi izplatot sev apkārt. Reformām ir jānotiek trīs virzienos – ierobežojumi deputātiem ieņemt amatus izpildvarā, deputātu skaita samazināšana, pašvaldības deputātu darba profesionalizācija.

Pašvaldību pārvaldības reformas, ko rosina vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs ministrs Edmunds Sprūdžs un kas vairākas reizes apspriestas Saeimā, nav ne nelaikā pieteiktas, ne kāda no reģioniem tālu stāvoša rīdzinieka galvā izauklētas. Tās ir veidotas kā konkrēta atbilde reformu pieprasījumam no pašām pašvaldībām. Pret šīm reformām izskan asi protesti, bet, pēdējā pusgadā tās apspriežot, esmu sapratusi, ka protestētāji ir skaitliskā mazākumā, tomēr to balsis ir skaļākas.


Šī gada maija sākumā veicu novada domju priekšsēdētāju aptauju, no rezultātiem bija skaidrs – lai gan neliels, tomēr vairākums pašvaldību vadītāju atbalsta pieteiktās reformas. Angliski ir tāds teiciens “where you stand depends on where you sit” jeb “tavs viedoklis atkarīgs no krēsla, kurāsēdi”. Šajā gadījumā ir nepieciešams piecelties kājās un apskatīt, kā izskatās telpa vai pat māja, kurā atrodas konkrētais krēsls.


Pašvaldībām ir jābūt vietām, kur aug un veidojas mūsu politiķi – valstiski un plaši redzoši Latvijas Republikas valstsvīri un valstssievas, kas ar laiku varētu ieņemt augstus amatus valsts pārvaldēnacionālā līmenī. Diemžēl realitātē bieži pašvaldībās uz vairākiem krēsliem sēž vieni un tie paši cilvēki, kas kopj konkrēto pašvaldību kā savu piemājas saimniecību. Pašvaldības deputāti pieņem lēmumus, kurus izpilda izpildvara, kuras darbs deputātam jāuzrauga. Atļaujot deputātiem strādāt pašvaldības izpildvarā, kā tas ir pašlaik, veidojas “paši pūta, paši dega” situācija. Deputāts Bērziņš pieņem lēmumu, ko nodaļas vadītājs Bērziņš izpilda, un lēmuma izpildi uzrauga deputāts/darbinieks Bērziņš.
Salīdzinot ar valsts pārvaldi, tas būtu tāpat kā tad, ja ministrijas valsts sekretārs būtu Saeimas deputāts. Ministrs atnāktu prasīt darba rezultātu, bet valsts sekretārs atbildētu – es Saeimā balsoju par tavu apstiprināšanu amatā, tāpēc nenāc un nekādus jautājums man neuzdod!


Pašvaldības deputāti apstiprina darbā pašvaldības izpilddirektoru, izpildvaras darbības nodrošinātāju. Ja izpilddirektors, kas nedrīkst būt deputāts, mēģina prasīt darba rezultātu izpildvarā strādājošam deputātam, deputāts to pasūta “trīs mājas tālāk”, piedraudot, ka nākamajādomes sēdē rosinās uzmācīgā izpilddirektora atcelšanu no amata.
Lielbritānijā pašvaldības deputātam nav atļauts strādāt domes izpildvarā pat mazkvalificētu daļējas slodzes darbu, izņemot skolotājus un skolu direktorus. Zviedrijā domes struktūrvienību vadītāji nedrīkst būt deputāti, un iestāžu vadītāji nedrīkst strādāt attiecīgās jomas komitejās. Somijā pašvaldības deputāti nedrīkst vadīt domes struktūrvienības, kapitālsabiedrības un nodibinājumus. Igaunijā pašvaldības deputāti nedrīkst strādāt domes administrācijā.
Arguments, ka visur citur ir labāk, bet mēs esam mazi nabadzīgi nabadziņi un tāpēc neko nevaram mainīt, nedarbojas. Latvijas kopējā turība kopš 2000. gada dubultojusies, tiesa, tas nelaimīgā kārtā nav noticis līdzvērtīgi visā valstī. Tomēr mums ir jārūpējas par to, lai pašvaldības deputāti būtu pašvaldības attīstības atslēgu turētāji, aktīvi piesaistot investīcijas, veicinot uzņēmējdarbību, uzmundrinot un rosinot veiksmīgos un arīneveiksmīgos novada iedzīvotājus.


Izpildvarā strādājošie pēc definīcijas ir vairāk naudas tērēšanas kategorijās domājoši, tāpēc vismaz daļai deputātu ir jāzina, kā pašvaldībai gudri naudu nopelnīt, piesaistot uzņēmējdarbību un nodrošinot darba vietas. Pašreizējā situācija dažos novados, kur domes sēdes norisinās vienprātīgā klusumā, jo izpildvarā strādājošie deputāti nevēlas iebilst domes priekšsēdētājam, lai nezaudētu darbu izpildvarā, nav pieļaujama.
Otrkārt, pēc administratīvi teritoriālās reformas tika pieņemts lēmums palielināt pašvaldību deputātu skaitu, uzsverot, ka jaunizveidotajos novados ir nepieciešama plaša pagastu pārstāvniecība.
Diemžēl realitātē lielais deputātu skaits noved pie – kā to raksturoja kādas pašvaldības pārstāvis – “plaša mēroga tirgus”. Latvijā ir 37 pašvaldības, kurās iedzīvotāju skaits ir mazāks par 5000, bet ievēlamo deputātu skaits – 13. Kādas novada domes priekšsēdētājs, kura novadā ir mazāk par 2000 iedzīvotājiem, man stāstīja, ka pēc vēlēšanām domes vadītāja amata kandidātam uz galda tiek noliktas vismaz septiņu deputātu prasības sagādāt darbu izpildvarā gan pašiem, gan radiniekiem, ja grib iegūt vairākuma ievēlēšanai.
Izpildot šīs prasības, darbu zaudē kompetenti un zinoši pašvaldības izpildvaras darbinieki. Lai noturētu līdzsvaru, domes priekšsēdētājam šāds “tirgus” jāturpina visus četrus pašvaldības darbības gadus, jo domes priekšsēdētāju var atcelt ar to pašu balsu vairākumu.
Pārstāvniecības nepieciešamības arguments neiztur kritiku, jo pašreizējā situācijā, piemēram, Sējas novadā viens deputāts pārstāv 186 iedzīvotājus, Skrundā – 400 iedzīvotājus, bet Jelgavā – 5000 iedzīvotājus.

Visbeidzot, ir nepieciešama pašvaldības deputātu profesionalizācija. Pašlaik pašvaldībām ir liela rīcības brīvība noteikt deputāta atalgojumu, lai gan t.s. vienotās atlīdzības sistēmas likums pieļauj deputātiem maksāt algu līdz pat 566 Ls mēnesī (mēneša vidējā darba samaksa x 1.2). Lai gan ir pašvaldības, kurās deputāti saņem minimālo mēnešalgu, lielākajā daļā pašvaldību deputāta atalgojums mēnesī svārstās 7-70 latu robežās. Pieprasījuma palielināt deputātu algas nav, jo lielākā daļa deputātu savu atalgojumu nopelna, strādājot pašvaldības izpildvarā. Daži nedaudzie “neatkarīgie” deputāti, kā viņi jokojot sevi dēvē, ir vai nu nodarbināti citur, vai arī ir pensionāri.
Skan kuriozi, bet kādā pašvaldībā izpildvarā strādājošie deputāti komentārus par to, kas sagatavotajā domes lēmumā ir nepareizi, uzrakstītus uz lapas, piegādā “neatkarīgajiem”, lai tie domes sēdē priekšsēdētājam pajautā, jo “tiem jau nav [amata] ko zaudēt”.


Finansiāla neatkarība ir politiskas neatkarības priekšnoteikums. Viena atšķirība no Zviedrijas patiešām ir – mums nav spēcīgas, labi atalgotas vecumdienas nopelnījušas vidusšķiras, kas, saņemot pieklājīgu pensiju, var brīvprātīgā kārtā ziedot savu laiku pašvaldības izaugsmei. Tāpēc mums no pašvaldības deputāta statusa likuma jāsvītro norma, ka “deputāts savas pilnvaras realizē no darba brīvajā laikā”.
Pašvaldības deputāta darba pienākumi ir pārāk svarīgi, lai tos veiktu “no darba brīvajā laikā”, par pašvaldības deputāta pienākumu veikšanu jāsaņem vismaz minimālā alga, tad arī varēs prasīt profesionālu darbu. Protams, pašvaldības deputātam ir jāatstāj citas nodarbinātības iespējas, izņemot darbu pašvaldības domes izpildvarā.



Te apskatāma plašāka prezentācija par šo jautājumu.

1 komentārs:

  1. Manuprāt, vispirms ir jāatdala pašvaldības no politiskām partijām. Pašvaldībai ir jārisina saimnieciskās problēmas, nevis jācīnās par krēslu daudzumu sēžu zālē. Deputāts var atbalstīt kādu no partijām, bet lēmumam par pašvaldības saimniecisko darbību jābalstās uz pašvaldībā dzīvojošo iedzīvotāju interesēm.
    Otrkārt, lēmumu pieņemšanā ir jāiesaista arī iedzīvotāju pārstāvji, kas var uzraudzīt, ieteikt un ierosināt - līdz pat pašvaldības deputātu atlaišanu un pārvēlēšanu. Tas dos stimulu "domāt par savējiem" nevis Rīgas birokrātu koridoros, bet uz vietas dzīvojošos.

    AtbildētDzēst