ceturtdiena, 2010. gada 16. decembris

Slepeni pa sienām izsmērēts

Šodien Saeimas plenārsēdē bija iespējams vēlreiz pārliecināties, ka steidzami ir nepieciešamas izmaiņas Saeimas kārtības rullī, nosakot, ka balsojumiem par tiesnešiem ir jābūt atklātiem. Aizklāti balsojumi ir pieļaujami, ja deputātiem jālemj par to ‘priekšniekiem’ – Saeimas priekšsēdētāju vai prezidija locekļiem. Arguments par to, ka aizklāts balsojums pasargā deputātus no bailēm, ka tiesneši, ievēlēti amatā, varētu mēģināt tos neatbalstījušiem deputātiem atriebties, vairs nedarbojas. Tas tāpēc, ka kaitējums, ko nodara aizklāto balsojumu saglabāšana ir daudz lielāks nekā šāda hipotētiska atriebība. Kārtības rullis steidzami jāmaina tāpēc, ka aizklātais balsojums pasargā deputātus no jel kādas skaidrojuma sniegšanas par savu balsojumu motīviem un paver plašas iespējas personiskai atriebībai.

Šodien Saeimas darba kārtībā bija trīs Augstākās tiesas tiesnešu apstiprināšana amatā. Veids, kā Saeima balsoja par visiem trīs kandidātiem, bija vienāds – aizklāti un bez debatēm.

Visos trīs gadījumos process bija līdzīgs, bet rezultāts - atšķirīgs. Divi tiesneši tika apstiprināti, kamēr viens ar balsojumu 40 balsis par, 27 pret un 22 atturas, netika apstiprināts. Tādejādi iepriekš Saeimas Juridiskajā komisijā bez iebildumiem un diskusijām apstiprinātā Augstākās tiesas tiesneša amata kandidāta Andreja Judina cerības kļūt par Augstākās tiesas senatoru un tiesas cerības iegūt spēcīgu krimināltiesību zinātāju palika kā gaisā pakārtas.

Andrejam Judinam neviens nekad skaidri un gaiši nepasacīs, kādi bija viņa kandidatūras noraidīšanas iemesli. Šis ir kārtējais signāls, ka kompetenti, izglītoti, pie savu profesionālo prasmju pilnveidošanas nopietni strādājoši cilvēki nav vajadzīgi. Labākais veids, kā tikt ar šādiem cilvēkiem galā, ir nolemt viņus lēnai šaubu un neziņas saēšanai.






otrdiena, 2010. gada 7. decembris

Viens, tumšā mežā

Šajā nedēļas nogalē sanāca pabūt vienai tumšā mežā. Bija nepavisam ne vēls vakars, ap astoņiem, bet tumsa, kā jau Latvijas decembrī, bija tik bieza kā sviests, ko ziest uz maizes. Ar nolūku nebiju paņēmusi līdz kabatas lukturīti un apņēmīgi devos tumsā, kur, kā nākas, no krūmiem un kokiem veidojās dažādi ķēmīgi tumsas tēli. Šis gājiens tumšajā mežā atsauca atmiņā bērnību un skolas gadus, kad, dzīvojot ciematā un pēc tam laukos blakus mežam, šad tad sanāca staigāt vienai tumšā mežā. Interesanta perspektīva, jo tad, kad biju mazs un bailīgs bērns, šādu izaicinājumu sanāca vai cik, bet tagad, kad esmu pieaudzis, drošs cilvēks, vienai tumšā mežā staigāt sanāk ļoti reti. Parasti no tā sargā mašīnas omulīgais siltums, klusa, skaista mūzika vai iedegtu sveču, siltas tējas komforts patīkamā, siltā vidē.

Latvijā šodien, 2010. gadā salīdzinot ar 2004. gadu, nabadzības riska indekss ir palielinājies par gandrīz trešdaļu. Ja 2004. gadā nabadzības riskam Latvijā bija pakļauti 19 procenti iedzīvotāju, tad 2008. gadā tādu bija jau 26 procenti. Sabiedrības dzīves līmeņa nevienlīdzības ziņā esam pēdējā vietā Eiropas Savienībā. Jā, aiz Rumānijas un Bulgārijas, kas 2007. gadā pievienojušās ES, glābj Latviju no pēdējās vietas citos rādītājos, bet ne šajā. Aiz šiem sausajiem datiem, ir dramatisks konstatējums – ‘nabadzības riska indekss jeb iedzīvotāju īpatsvars, kuri atradās zem nabadzības riska sliekšņa, palielinājās laikā, kad iedzīvotāju kopējie ienākumi būtiski pieauga, turklāt bezdarba līmenis bija salīdzinoši zems” (Latvijas nacionālās reformu programmas ‘ES 2020’ stratēģijas īstenošanas projekts).

1995. gadā mācījos Zviedrijā un pa vakariem kā studente piestrādāju vietējā labdarības restorānā, kura ienākumi tika ziedoti kopienas labdarības mērķiem. Manas studentu kopmītnes atradās pilsētas otrā malā. Pēc darba beigām, ap 12 vakarā darbinieku vidū parasti izcēlās mērens tracis par to, kā es nokļūšu uz mājām, jo man kā ārzemju studentei vienīgai nebija nodrošināta veida, kā nokļūt mājās. Man tajā laikā šie trači šķita patiešām smieklīgi, jo es neredzēju nekādas problēmas doties 40 minūšu pastaigā Zviedrijas decembra naktī spoži apgaismotajā Vesterosas pilsētā, kur, kā likās, nepamanīts nepaliktu pat adatas zemē nokrišanas troksnis.

Šodien uz šo Zviedrijas pieredzi raugos pavisam savādāk. Šodien redzu, ka ikviens mazs, tumšā mežā Latvijā nonācis bērns ir arī mana atbildība. Tieši tāpat kā manu savulaik zviedru kolēģu atbildība bija pilsētā nonākusi ārzemju jauniete un tam nebija nekāda sakara ar lišķību, liekulību vai bailīgumu, tā bija solidaritāte.

piektdiena, 2010. gada 12. novembris

Lāčplēša diena

“Svecītes atradīsiet vidējās rindas plauktos, tur gan nekas daudz nav palicis”, laipni  kārtējam vaicātājam šodien paskaidro pārdevēja Tērbatas ielas “Drogās”. Nopērkam vienas no pēdējām un prom uz Daugavmalu.

Ir bauda būt kopā ar Daugavmalā sanākušajiem. Lāčplēšdiena parasti Daugavmalā pulcē tādu īpašu publiku – bez ārišķīgā salūta katrs pats iededz mazu sveces salūtu par godu deviņdesmitdivgadīgajam brīnumam - Latvijas valsts tapšanai.

Šajā noskaņā savu klātbūtni spilgti piesaka jau sen aizdzijušie ierakumi Daugavmalā, kur pa naktīm 1919. gada novembrī dežūrēja daudzi, arī Rīgas skolu skolēni. Skatoties gaistoši sidrabainajā vanšu tilta atspulgā Daugavā, man prātā nāk rindas no Annas Žīgures vecmāmiņai Elzai Stērstei veltītās grāmatas “Marselīne”.

Pēc tam, kad Elza Stērste, jaunā franču valodas skolotāja, 1919. gada  novembra vakarā dodas mājās no Daugavmalas ierakumos dežūrējošo kareivju ēdināšanai domāto kartupeļu mizošanas Latviešu biedrības namā, “istabā ir tik auksts, ka pat ledainais ūdens šķiet silts, kad viņa noskalo netīrās rokas [..]. Katru reizi, kad viņa iegrimst trauslajā murgainajā miegā, to pārtrauc tāli šāvieni. [..]

No rīta pamozdamās, Elza atceras iepriekšējo dienu un brīnās, kāpēc tāds klusums. Ar dūri sasitusi ledus kārtiņu mutes bļodā, Elza noskalo vēl miega pilnās acis un tūliņ pat kļūst žirgtāka. Jā, kaut kas ir mainījies, klusumu nekas nepārtrauc.

Elza iziet uz ielas, un tūlīt pat pirmais pretimnācējs priecīgi paziņo: “Rīga ir brīva! Mēs esam uzvarējuši.” Sāk skanēt visu baznīcu zvani.” (Anna Žīgure, Marselīne, 128. pp).

piektdiena, 2010. gada 29. oktobris

Mans administratīvais pārkāpums

Pēdējās pāris dienas briedināju galvā savu nākošā bloga ierakstu. Domas grozījās ap kādu nesen dzirdētu traģisku dzīves stāstu, kurā bija iemaisīts gan stāsts par izsūtījumu Sibīrijā, gan smagu un traģisku mājupceļu uz Latviju deviņdesmito gadu sākumā.  

Tomēr jaunā bloga ieraksta tēma atnāca pati – man tagad ir pienākums izskaidrot vakar publiskotās ziņas par manu 2007. gadā veikto administratīvo pārkāpumu.

2007. gada novembrī kopā ar vīru devāmies uz Stambulu, lai atpūstos un arī, lai Ziemassvētkus gaidot, iepirktos, tai skaitā mana vīra līdzīpašumā esošajam Jūgendstila paviljonam. Tam iegādājāmies sudraba rotaslietas, kā arī, kā bijām vienojušies ar draugiem, iegādājāmies dažādas Ziemassvētku dāvanas, un arī lietas, ko varētu attīstīt kā idejas pārdošanai mūsu Jūgedstila paviljonā. Iegādājāmies dažādas lietas, kuru cena kopumā bija apmēram 350 Ls. Dažas no tām arī daudz, jo tādējādi to cena bija lētāka (piemēram 54 zīda lakatus, 7 somas, 95 somu aksesuārus, 3 pildspalvas, 13 bižutērijas gabalus, 100 papīra maisiņus, 2 gab. guašas krāsas, papīra etiķetes un 20 dāvanu maisiņus). Tā kā lietas bijām iegādājušies divatā, un tās šķita vērtības ziņā nenozīmīgas, diemžēl nepievērsām īpašu uzmanību tam, kāda varētu būt to kopvērtība un ka pēc to kopvērtības, tās, iespējams, nāktos deklarēt.

Ielidojot Rīgā, mans vīrs devās nodot muitošanai sudrablietas, bet es ar pārējām mantām devos uz izeju. Dodoties uz izeju, tiku apstādināta un man tikai izteikts lūgums izlaist manu ceļojuma somu caur rentgena aparātu, ko arī izdarīju. Pēc tam mana soma tika izpakota, atrodot preces kopsummā par apmēram 350 Ls jeb 498 EUR. Muitas darbinieks informēja, ka kopējā jaunu preču summa, kuras tajā laikā Latvijā varēja ievest bez muitas nodokļa bija 175 EUR uz cilvēku vai 350 EUR, ja ceļojam divatā. 


Pilnībā uzņemos atbildību par šo notikumu un par to, ka nebiju iepazinusies ar noteikumiem preču ievešanai no ne-Eiropas savienības valstīm, tāpēc biju gatava samaksāt administratīvo sodu. Šāds sods tika noteikts 2008. gada janvārī, 50 Ls apmērā, to samaksājām un administratīvā pārkāpuma lieta tika izbeigta administratīvā pārkāpuma sastāva trūkuma dēļ.

Šis nepatīkamais notikums man noteikti sabojāja Ziemassvētkus. Bija ļoti neērti un nepatīkami par savu muļķību. Dāvanas radiem un draugiem bija jāpērk vēlreiz. 

trešdiena, 2010. gada 20. oktobris

Ar bērniem uz spārna

“Kāpēc Moldovā ir tik maz mazu bērnu?”, īsās ciemošanās laikā Moldovas galvaspilsētā Kišiņevā, kur pašlaik pildu savu pagaidām pēdējo starptautiskā konsultanta darba līgumu, jautāja mani septiņgadīgie dēli. Atbildi mēs kopīgi atradām, apciemojot Kišiņevas Rožu parku. Tur Kišiņevas iedzīvotāju priekam un atpūtai ir izvietoti košās dzelteni pelēkās krāsās krāsoti moderni trenažieri, kas, no bērnu skata punkta raugoties, ir fascinējošas šūpoles, kāpjamrīki utt.  Tikai – neviena bērna tur nebija, tur strikti vingroja dusmīgas tantes, kas manu bērnu sajūsmu par šiem rīkiem un vēlēšanos tos izmēģināt pavadīja sākumā ar dusmīgiem skatiem un pēc tam ar komentāriem, ka šie rīki, lūk, esot domāti pieaugušo rekreācijai, nevis bērnu muļķībām. Lieki piebilst, ka visā lielajā, skaistajā parkā bērnu rotaļlaukumu nebija un arī bērnu bija maz.  

Pametām šo vietu dusmīgu komentāru pavadīti, ka mani bērni esot neaudzināti un es – slikta māte. Šie komentāri atgādināja draudzeņu stāstus un arī manas pašas atmiņas par to, kā Rīgas dusmīgās tantes laiku pa laikam norāj mazu bērnu mātes, ja bērni uz ielas niķojas. Izskatās, ka strikta pieaugušo un bērnu pasaules nošķiršana un bērnu “nolikšana pie vietas” ir tipiska bijušās padomju telpas parādība. Tad arī nav ko brīnīties, ka tādi “pie vietas nolikti” indivīdi izaug par bailīgiem sabiedrības locekļiem, kas sevi spēj izpaust, piemēram, anonīmos, niknos interneta komentāros vai kārtīgi izkaujoties izdzertas šņabja glāzes iespaidā. 

Par to, ka bērni patiesībā ļoti labi iekļaujas pieaugušo pasaulē un sadzīvo ar to, ja vecāki ir gatavi atkal un atkal pacietīgi atgādināt par robežām un nepieciešamību ievērot citu intereses, pati esmu pārliecinājusies. Mani bērni, piemēram, iejutās manā priekšvēlēšanu kampaņā tik tālu, ka kampaņas saukļi, politiskās partijas un kandidāti sāka parādīties to spēlēs, iegūstot mītiskus, zvaigžņu karu tēlu apveidus. Viņi kampaņas noskaņās bija iejutušies tik tālu, ka, vēlēšanu dienā vēlēšanu iecirknī rindā stāvot, man bija neskaitāmas reizes jāatgādina, ka savu, lai arī septiņgadīgu bērnu, politisko uzskatu skaļa paušana ir nevietā.

Protams, ka šādā situācija būtu daudz vienkāršāk bērnus atstāt mājās, lai tie ar savām skaļajām balsīm un tiešo runu netraucētu mieru. Un kopā ar bērniem atstāt mājās arī sievietes, lai sargātu stingrās robežas starp bērnu un pieaugušo pasauli. Sievietes, kas pēc tam pārvērsos par dusmīgām tantēm, kas savukārt uzturētu robežas starp bērnu un pieaugušo pasauli, dusmīgi audzinot jaunās, nesaprātīgās mammas, kas savus bērnus kā kaķēnus staipa uz tiem šķietami nepiemērotām vietām.

Lai gan esot Moldovā ar atvieglojumu sapratu, ka Latvijā pieaugušo un bērnu pasaules strikto robežu nojaukšanā esam tikuši tālāk, arī mums vēl daudz darāmā priekšā. Piemēram, Saskaņas centra frakcijā Saeimā atkal nebūs nevienas sievietes, tikai 29 vīrieši. Vai tiešām visas Saskaņas centra iespējamās deputātes ir noliktas vai palikušas “pie vietas”?    


trešdiena, 2010. gada 13. oktobris

Ausīs ir viņa spēks, es jums saku

1890. gadā kādā Drēzdenes psihiatriskajā slimnīcā pret savu gribu esot ievietota kāda šuvēja, kas, pārveidojusi neglīto slimnīcas uniformu elegantā žaketē, uz tās esot izšuvusi savu dzīves stāstu, nodrošinot savu, alternatīvu versiju par to, kāpēc, viņa nonākusi šajā vietā. Tā esot bijusi reakcija uz uzspiesto klusumu, kuram viņu nolēmusi slimnīcas vadība. Tas esot bijis protests pret to, ka viņa tiek uztverta kā vienkārši slims objekts, kam jādod zāles un ar kuru nav nepieciešams sarunāties (http://bit.ly/azJvS2).

ASV filozofs Kens Vilbers (Ken Wilber) raksta, ka virzoties prom no “plakanās” pasaules uztveres, saskaņā ar kuru patiess ir tikai tas, kas ir redzams, iekšējās būtības izprašanai ir nepieciešams dialogs vai iekšējās pasaules interpretācija ar sarunas palīdzību. Sarunai ir jābūt starppersonālai, proti uz vienlīdzīgiem pamatiem jānorisinās starp diviem sarunas dalībniekiem, citādi nekāda iekšējās pasaules interpretācija nav iespējama. Šī pieeja būtiski atšķiras no sarunas partnera kā objekta uztveršanas pēc ārējām pazīmēm.

Domājot par politiku, ir skaidrs, ka daudz no politiķu saziņas ar sabiedrību ir bijusi monoloģiska, vienvirziena. Atgriezeniskā saite tiek meklēta ar socioloģisko aptauju palīdzību, kas uztver vēlētāju kā objektu - es izzinu 50-gadīgu sieviešu ar augstāko izglītību, vidēju ienākumu līmeni, pilsētnieču, attieksmi pret vienu vai otru jautājumu.

Māra Zālīte, 1986/87. gadā rakstot libretu rokoperai “Lāčplēsis” pārsteidzošā veidā jau bija pietuvojusies dialoga idejai. Atšķirībā no klasiskās izpratnes, ka ausis ir Lāčplēša fiziskā spēka avots, Māras Zālītes interpretācijā Lāčplēsis bija stiprs, kamēr dzirdēja savu tautu.  Iespējams, šodien Mārai Zālītei vajadzētu uzrakstīt jaunu eposu par to, kādi ir operatīvi dzirdēšanas mehānismi.

Piemēram, pašlaik, saistībā ar jaunās valdības veidošanu, no pārsteidzoši daudziem cilvēkiem esmu dzirdējusi uzskatu, ka pragmatisku, valsts ilgtermiņa mērķu vārdā jaunajā valdībā ir jāatrod vieta Saeimā 29 vietas ieguvušajam Saskaņas Centram. Pārsteidzošā kārtā, esmu to dzirdējusi no stingri nacionāli noskaņotiem cilvēkiem, no kuriem šādus uzskatus iepriekš nebūtu gaidījusi. Iespējams, ka Latvijas sabiedrībā ir sākusies sava veida klusa revolūcija, kuras sadzirdēšanai politiķiem ir nepieciešams atrast pareizās ausis. Labs sākums būtu kārtējo reizi neuztvert sarunas partneri kā objektu, klasificējamu pēc ārējām pazīmēm.  

trešdiena, 2010. gada 6. oktobris

Nopietnākais darba piedāvājums manā dzīvē

Pēc provizoriskajiem vēlēšanu rezultātiem Rīgas vēlēšanu apgabala vēlētāji man ir izteikuši darba piedāvājumu uz četriem gadiem. Līgumu mēs parakstīsim 2. novembrī, kad pirmo reizi sanāks jaunievēlētā Saeima, un nodos šādu zvērestu - “es, uzņemoties Saeimas deputāta amata pienākumus, Latvijas tautas priekšā zvēru (svinīgi solu) būt uzticīgs Latvijai, stiprināt tās suverenitāti un latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu, aizstāvēt Latviju kā neatkarīgu un demokrātisku valsti, savus pienākumus pildīt godprātīgi un pēc labākās apziņas. Es apņemos ievērot Latvijas Satversmi un likumus.”

Darba attiecības ar dažādiem darba devējiem man ir bijušas kopš kādu četrpadsmit gadu vecuma. Mani vecāki mani vienmēr ir mudinājuši strādāt, jo “sliņķus un slaistus mūsu ģimenē necieš”. Tomēr šis, protams, ir visnopietnākais darba piedāvājums manā dzīvē, ko gatavojos godbijīgi un pazemīgi pieņemt. Šis mēnesis līdz darba līguma parakstīšanai ir labs laiks pārdomām, lai līdz galam izkristalizētu principus, no kuriem noteikti neatkāpšos nākošajos četros gados, kā arī lai pilnībā izprastu sava darba devēja nolūkus, izsakot man šo darba piedāvājumu. Ikviens darba piedāvājums taču iet pāri darba līgumā izteiktajām prasībām. Tam ir simboliska nozīme, kas iemieso darba devēja gaidas un uz darbā pieņemamā liktās cerības.

Kādā sarunā ar savu kolēģi no Kvebekas, Kanādas pirms vairākiem mēnešiem stāstīju par savu lēmumu kandidēt vēlēšanās un uzticēju viņai bažas, ka baidos šajā procesā pazaudēt sevi un atpakaļceļu uz “normālu dzīvi”. Viņas ieteikums bija šāds – mierīgā garā pārdomāt, kas ir pamatvērtības, ko iemieso mana ģimene, tās apzināties un no tām iegūt pārliecību, ka mans pamats ir tik spēcīgs, lai to nekad nezaudētu.

Mana Ludzas apkaimē Pušmicovā dzīvojusī vecmāmiņa Franciska Šalgūne (dzim. Čigāne) esot bijusi visčaklākā sieva visā apkārtnē. Vairāk nekā Kurzemē un Zemgalē, Latgalē daudzi lielie lauku darbi esot darīti kopā. No tālienes un tuvienes cilvēki esot aicinājuši manu vecmāmiņu uz šādām talkām, jo, kad viņa tajās parādījusies, kopējie darbi veikušies daudzreiz raitāk. Ar darbīgumu jeb čaklumu patiesi esmu tikusi galā ar daudzām sarežģītām dzīves epizodēm, tiktāl, ka draugi pat reizēm ir smējušies, ka esmu kā zirgs no Orvela “Dzīvnieku fermas”, kas sarežģījumu brīžos saka: “es strādāšu vēl smagāk”. 

Otra būtiskākā lieta ir patiesums pret sevi un citiem. Tradicionāls teiciens mūsu mājās bija “meliem īsas kājas”. Melošana un intrigošana tika uztverta kā ļaunuma tīklu vērpšana, kas galu galvā var tā savilkties, ka nožņaudz pašu intrigu vērpēju. Tomēr ķerties pie tiešas pārliecināšanas un pat apvārdošanas varēja vienmēr, un labi izstāstīti un pamatoti argumenti vairākumā gadījumu darbojās. Šajā ziņā bieži darbojos kā bērnu interešu advokāts.

Visbeidzot, ko, ejot tālāk par deputāta zvēresta ievērošanu, grib mans darba devējs, kādas gaidas iemieso mana darba devēja darba piedāvājums? Pirmkārt, Vienotības ļoti labais rezultāts vēlēšanās liecina par gudru un reālistisku vēlētāju. Skarba patiesība ir atzīta par labāku nekā saldi meli. Domāju, ka tam būs tālejošāka ietekme nekā uzreiz varam iedomāties. Viena no manām priekšvēlēšanu laika atziņām bija, ka ir nepieciešamas būtiskas izmaiņas priekšvēlēšanu runā. Liekot politiķiem domāt, ka populistiski solījumi ir augstākā vērtē nekā patiesība, vēlētāji zināmā mērā ieciklē nākošos politiķus melošanas, lavierēšanas un slēpšanās režīmā. Otrkārt, vēlētājs ir parādījis, ka tas meklē politiķus, kas var Saeimā ieiet un no tās pēc četriem gadiem iznākt kā brīvi neatkarīgi cilvēki ar savu, stabilu vietu dzīvē, ar savas pašvērtības apziņu, neatkarīgi no ieņemtajiem vai ieņemamajiem amatiem.  





sestdiena, 2010. gada 2. oktobris

Paldies!

Milzīgs, sirsnīgs paldies visiem, kas bija ar mani kopā šajā satraucošajā ceļojumā - priekšvēlēšanu kampaņā!
  • Paldies maniem lieliskajiem palīgiem - Ilzei, Ievai, Rihardam un Madarai, kas katrs pieslēdzās īstajā laikā un īstajā vietā
  • Paldies manam vīram Nilam un dēliem Kalvim un Matīsam 
  • Paldies maniem vecākiem, vīra vecākiem - Jānim un Ilonai Studentiem, manai māsai un Maijai 
  • Paldies visiem draugiem, kas juta līdzi, uzmundrināja un aplīmēja sērkociņus:)
  • Paldies visiem, kas ziedoja savu laiku, lai šo kampaņu padarītu veiksmīgu, un visiem, kas aizlika labu vārdu par mani saviem draugiem un paziņām 
  • Paldies visiem Rīgā kampaņas laikā satiktajiem cilvēkiem, kas dalījās domās, izteica viedokļus un lika aizdomāties 
  • Paldies Vienotībai par man doto iespēju kandidēt un visiem brīnišķīgajiem Vienotības biroja darbiniekiem 

pirmdiena, 2010. gada 27. septembris

Uzdrīkstēties nenobīties

Sestdienas vakarā Nacionālajā teātrī skatījos mūziklu “Leo. Pēdējā bohēma”. Lieliski, ka tā vietā, lai uzvestu izrādes par tāliem aizjūru personāžiem, Latvijas teātri pievēršanas mūsu izcilām personībām. Šajā ziņā dažādos teātros pēdējā laikā ir bijuši izcili piemēri, un materiālu stāstiem mums ir ļoti daudz http://bit.ly/addnSJ.

Izrāde ir dramatisks stāsts par talantīgo mākslinieku Leo Kokli un īpaši to, kā viņa dzīvi pēc 2. pasaules kara ietekmēja padomju laika “gaļas mašīna”. Izrāde ir labi uzrakstīta un labi uzvesta. Kā fantastisks elements tajā ir uz skatuves pie klavierēm visu izrādes laiku esošais Raimonds Pauls ar Leo Kokles skaisto Paula portretu te fonā, te priekšplānā. Sekojot līdzi Leo Kokles dzīves līnijai un viņa dumpīgajam garam, es tomēr nevarēju neaizdomāties par to, kāpēc Raimonds Pauls, ģeniāls mākslinieks, ir sevi šķiedis, pēdējos 12 gadus sēžot Saeimā. Šādās domās atzinās arī mana astoņpadsmitgadīgā paziņa, ar kuru kopā izrādi skatījos.

Domāju, ka viena versija, kāpēc, ir bailes. Padomu laikos pasaule bija saspiesta, cilvēki bija ieslodzīti mazā, savstarpēji aizdomīgā vidē un bija no citu labvēlības atkarīgi. Mākslinieki, kam īpaši svarīga publikas un sabiedrības atzinība, šos žņaugus izjuta smagi, tāpēc sakariem, labvēlībai un spējai nevienu lieki nekaitināt bija izšķiroša nozīme. Lai gan pasaule Latvijai atvērās jau pirms 20 gadiem, nav bijis viegli iemācīties runāt pasaules valodā gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Tāpēc atjaunotās Latvijas laikā ir bijuši daudzi gadījumi, kad jauns un spilgts talants tiek nostumts malā, jo tas izaicina un draud ieņemt vecā drošās pozīcijas. Ja jaunajam nepietiek spēka izlauzties un sevi pierādīt ārpusē, tas nonīkst. Domāju, Raimondam Paulam atrašanās Saeimā ir bijusi statusa un prestiža drošības garantija šajos sabangotajos laikos.

Viena vērtīga lieta, ko paņēmu līdzi no vidusskolas gadiem, bija Ojāra Vācieša 1983. gadā nodrukātā dzejoļa nobeiguma rinda “es uzdrīkstēšos nenobīties”. Pēc augstskolas beigšanas, cīnoties par stipendijām labās un prestižās augstskolās ārpus Latvijas, izmantoju to kā vadmotīvu.

Tā atkal nāk prātā tagad, kad, saistībā ar vēlēšanām, tiek runāts par iespējamu vēlēšanu rezultātu viltošanu. Tieši vienas, Kubulu pagasta vēlēšanu komisijas locekles uzdrīkstēšanās nenobīties no priekšnieka Boldāna dusmām 2006. gadā, noteica to, ka Kubulu rezultātu viltošanas gadījums tika atklāts un vainīgais notiesāts http://www.ir.lv/2010/9/22/svarigi-ka-saskaita. Šim gadījumam ir milzīga simboliska nozīme gan tāpēc, ka tas mudina citus uzdrīkstēties nenobīties, gan arī tāpēc, ka tas pierāda, ka mūsu citādi gausā tiesu sistēma ar tādām nopietnām tiesiskuma kroplībām ir spējīga operatīvi tikt galā.  





trešdiena, 2010. gada 22. septembris

Spoki Centrāltirgū

Pagājušā piektdienā Rīgas Centrāltirgū esot redzēti spoki un Centrāltirgus administrācija atkal sola vērsties pret tiem ar visu likuma bardzību. Rīgas Centrāltirgus valdes priekšsēdētājs, partiju apvienības "Par labu Latviju" deputāta kandidāts Dainis Liepiņš tērēja savu laiku spoku vajāšanai un savu pūliņu rezultātu komentēja šādi: “Tā vietā, lai aizrautos ar senās vēstures pielīdzināšanu mūsdienām, es ieteiktu Lolitai Čigānei iepazīties ar mūsdienu likumdošanu, ja reiz viņa ir nolēmusi kandidēt saeimas [sic!] vēlēšanās” http://www.apollo.lv/portal/news/velesanas2010/articles/215100.

Atklātības un caurskatāmības garā informēju, ka nelielu daļu no savas piektdienas pavadīju, ierakstot šo Centrāltirgus valdes priekšsēdētājam Dainim Liepiņam domāto video: http://www.lolitacigane.lv/p/vlogi.html. Pēc tam dežūrēju Vienotības teltī un vakarā ciemojos pie draugiem. Pagājušajā piektdienā Centrāltirgū nebiju.

Likuma pants, uz kura pārkāpumu atsaucas Rīgas Centrāltirgus un Dainis Liepiņš, ir šis: “Valsts un pašvaldību iestādēs, kapitālsabiedrībās, kurās vairāk nekā 50 procenti kapitāla daļu (akciju) pieder valstij vai pašvaldībai, aizliegts publiski pieejamās vietās izvietot un izplatīt priekšvēlēšanu aģitācijas materiālus” (Par priekšvēlēšanu aģitāciju pirms Saeimas vēlēšanām un Eiropas Parlamenta vēlēšanām, 18. pants. (1)).

Augstākminētais likuma pants ir iecerēts, lai pasargātu vēlētāju no administratīvo resursu izmantošanas. Proti, izvairītos no tā, ka valsts vai pašvaldības iestādes vadītājs, paužot savas politiskās simpātijas, izmanto attiecīgo institūciju politiskās aģitācijas izplatīšanai. Viens šāds uzskatāms gadījums tika novērots Infektoloģijas centrā, kura vadītāja ir Baiba Rozentāle, partiju apvienības “Par labu Latviju” deputāta kandidāte http://www.ir.lv/2010/9/19/rozentales-reklama-infektologijas-centra-ir-parkapums.

A. Šlesers un D. Liepiņš Centrāltrigū 9. septembis. Avots: www.rct.lv
Likuma pantu lasot burtiski, Rīgas Centrāltirgus administrācija apšauba deputātu kandidātu tiesības nodarboties ar aģitāciju šajā plašai publikai pieejamajā vietā. Rīgas Centrāltirgus teritorija nav iestāde šī likuma panta izpratnē. Tā nav norobežota, ir brīvi pieejama 24 stundas diennaktī, tur ir brīva Rīgas iedzīvotāju un viesu plūsma, bez ierobežojumiem, dažādos virzienos. Ja likumu tulkojam burtiski, Rīgas  Centrāltirgū nedrīkstētu viesoties arī Rīgas vicemērs, partiju apvienības “Par labu Latviju” deputāta kandidāts Ainārs Šlesers, tomēr 9. septembrī viņš to darīja http://www.rct.lv/index.php?id=591, kopā ar partijas biedru Daini Liepiņu. 

Visbeidzot, jau 17. septembrī, dienā, kad Dainim Liepiņam Centrāltirgū rādījās mans spoks, Valsts policija paziņoja, ka ne manā 16. septembrī Centrāltirgū veiktajā aģitācijā, ne arī Rasmas Kārkliņas Centrālās stacijas laukumā veiktajā aģitācija nav konstatēti pārkāpumi http://www.ir.lv/2010/9/17/vienotibas-kandidatem-nelauj-agitet

ceturtdiena, 2010. gada 16. septembris

Buča uz vaiga un ceļojums laikā

Kopš 2006. gada, kad aktīvi sāku interesēties par Rīgas jūgendstilu, bieži esmu vēlējusies ceļot laikā. Pētot senās Rīgas skatu kartes, Rīga atklājās kā īpatnēja, rosīga un savā dažādībā skaista pilsēta. Kādu laiku tas man bija sava veida hobijs – ejot pa Rīgas ielām, tuvāk un tālāk no centra, mēģināt saskatīt Rīgas, aktīvu industrializāciju, saimniecisko pacēlumu un latvisko atmodu piedzīvojušās pilsētas senos vaibstus. Aiz Rīgas padomju naža izgraizītās sejas tie atklājas brīnišķīgā veidā.

Vakar, Marsela Prusta vārdiem runājot, devos meklēt zudušo laiku Kundziņsalā.

Buča uz vaiga un ceļojums ir sācies

Pateicoties vēlēšanu kampaņai, esmu atradusi sevī brīvību uz ielas uzrunāt nepazīstamus cilvēkus, agrāk mulsu un to nekad nedarīju. Piebremzēju riteni un Valdemāra ielā uzrunāju sirmu kungu. Kungs, ieskatījies manā bukletiņā, saka:
-       Meitiņ, kā tad jūs tā! Kāpēc jūs esat vienā partijā ar to Ulmaņa dēlu, ar Gunti Ulmani?
-       Neesmu, šī ir cita partija, skaidroju.
Ieturējis pauzi un papētījis manu bukletu, Kungs sajūsmā palecas un man uz vaiga uzspiež … buču. Ceļojums laikā ir sācies – no ikdienišķa cilvēka esmu kļuvusi par laikā pārvietoties spējīgu būtni.


Tilts 

Uz Kundziņsalu ved tilts. Uz tā, kā īstā pasakā par ceļojumu laikā, satieku labo feju. Steidzīga, ar saiņiem, sainīšiem un puķēm, dodoties uz slimnīcu. Piedāvāju parunāt par vēlēšanām. Kundze visu zinot, paņem bukletus un novēl: “Ej, ej, meitiņ, pāri tiltam, tur būs cilvēki, runājies, stāsi viņiem, ej vien”.   

Iebraucot Kundziņsalā, esmu atradusi, ko meklēju, šeit ir senā Rīga, tāda, kāda tā dzīvo Čaka dzejā un draugu un paziņu – īsto rīdzinieku, atmiņās – zaļa, nebruģēta, savdabīga, ar puķu un kāpostu dobēm.  

Plūme un zirgi

 


Uzsāku sarunu ar kundzi, kas izskatās tikpat spilgta un sulīga kā rudens plūme, kas viņai rokā. Pār pleciem vijas divas garas bizes. Ar kaimiņiem jau esot izrunājuši, par ko balsos, sprieduši, domājuši, izdarījuši secinājumus. Kāda atšķirība no manas dzīves uz bruģiem un akmeņiem Tērbatas ielā! Mēs savus kaimiņus knapi pazīstam.







Kundze mūs aicina iegriezties blakus pagalmā, kurā ir … divi stalti, sirmi, dābolaini zirgi. Zirgu īpašniece, Aijas kundze, Kundziņsalas iedzīvotāja kopš seniem laikiem, pamazām modernizē stalli. Zirgi vēl jāiejāj un Aijai ir sapnis izveidot atpūtas, relaksācijas un terapijas vietu bērniem un pieaugušajiem. 





Divi dābolaini zirgi pelēki sudrabainām galvām tikai 20 min riteņbraucienā no Brīvības pieminekļa! To es saucu par ceļošanu laikā.

ceturtdiena, 2010. gada 9. septembris

Urbanovičs un krokodils Gena

Vakar, braucot no Sarkandaugavas centra virzienā, uz gaisa tilta izvietotais Saskaņas centra plakāts ar saukli “Viss būs labi!” uzjundīja tālas bērnības atmiņas.  Šorīt no rīta bija skaidrs - tas ir krokodils Gena – liels, lādzīgs, mazo Čeburašku mierinošs un, es atvainojos, stulbs. Atcerējos, ka Gena mani bērnībā parasti noveda līdz dusmu asarām, kā var TĀ atļaut sev kāpt uz galvas?!

Šorīt Latvijas Radio politiķiem jautāja – kā būs iespējams atdot starptautisko aizdevumu? Saskaņas centra premjera kandidāts Jānis Urbanovičs, runājot vēlējuma izteiksmē, teica - varbūt starptautisko aizdevēju nauda ir pārāk dārga un “jāiet paņemt kaut kur citur” un ka varbūt labāk ir pasludināt bankrotu, vai “defoltu” jau tagad un tad dzīvot no tā, kas ir. http://www.latvijasradio.lv/program/1/2010/09/20100909.htm


Tādā veidā Saskaņas centra, partijas, kura runā par nepieņemamo plaisu starp bagātajiem un nabagajiem, premjera kandidāts saka “viss būs labi!”. Proti, defolta gadījumā gan nabagiem, gan bagātiem būs katram jāparūpējas pašam par sevi.


Ukraina, pēc prokrieviskā Janukoviča ievēlēšanas prezidenta amatā 2010. gada februārī, apmaiņā pret samazinātām gāzes importa cenām no Krievijas, pagarināja Krievijas Melnās jūras flotes nomu Krimā, Melnajā jūrā uz vēl 25 gadiem, līdz 2042. gadam. Tomēr, meža ugunsgrēku un citu likstu nomocītās Krievijas kabatas nav bezizmēra, un Ukraina šovasar atsāka sarunas ar Starptautisko valūtas fondu par tālāku aizdevumu. Islande, kurai pēc banku sabrukuma 2008. gadā nebija kur citur vērsties pēc palīdzības, lūdza to no Krievijas, kurai galu galā šī tālā sala neinteresēja. Šī un citu iemeslu dēļ Islande  tagad paātrinātā kārtībā mēģina pievienoties Eiropas Savienībai.


Saskaņas centra sauklis, ņemot vērā Uraboviča nākotnes ekonomikas redzējumu, ir tieši kā leģendārajā krokodila Genas dziesmiņā “Každomu, každomu v lučšie veritsja. Katitsja, katitsja goluboj vagon” (“Katram, katram, gribas ticēt labajam, ripo, ripo, gaišzilais vagons").


Tomēr, lai saprastu “Viss būs labi!” plašāko kontekstu, ir vērts apskatīt šīs dziesmiņas video no multiplikācijas filmas “Krokodils Gena” http://www.youtube.com/watch?v=UfUBkDu5KZg.


Aina ir šāda:
Gena, skumjas dziesmiņas pavadījumā, viens skumīgs sēž uz aizejoša vilciena pēdējā vagona jumta, pienāk Čeburaška:
- Ei, Gena, es braukšu kopā ar tevi, saka Čeburaška
- Paldies, Čeburaška, atbild Gena
- Malacis, vecais, - ar somiņu Genam uzsisdama, saka pienākusī Piķamice. He, he, he, neatstāji draugu, nu, pavirzies - saka Čeburaškam, apsēžas
- Korkodil, spēlē! - padodama no somiņas izvilkto akardeonu Genam, pavēl Piķamice.

Krokodils Gena uzsāk spēlēt un dziedāt “Každomu, každomu v lučšie veritsja. Katitsja, katitsja goluboj vagon” (“Katram, katram, gribas ticēt labajam, ripo, ripo, gaišzilais vagons").

Joka pēc, skatoties šo video, iztēlojieties, ka krokodils Gena ir Urbanovičš, Čeburaška – Latvijas valsts un Pīķamice – Putina Krievija.

trešdiena, 2010. gada 8. septembris

Kampaņa un asaras

Kad Hilarija Klintone, Demokrātu partijas priekšvēlēšanu (primaries) laikā cīnoties pret Obamu, apraudājās kādā Ņūhempšīras kafejnīcā apmēram sešpadsmit neizlēmušu vēlētāju priekšā, Obamas kampaņa saķēra krampjus. Par spīti tam, ka jau tad, 2008. gada sākumā, Demokrātu sākotnēji zemu novērtētais, šķietami nepieredzējušais kandidāts Obama bija priekšā ar gandrīz divas reizes labākiem reitingiem. Līdz Hilarijas Klintones atkāpšanās runai bija palikuši seši mēneši un viņas asaras nelielajā kafejnīcā pāršalca visu ASV, liecinot par vienmēr publiski ieturētās un pat stīvās senatores Klintones cilvēcību. Dažādi cilvēki izlasīja dažādus zemtekstus viņas sacītajā tajā brīdī, tomēr visprecīzākais skaidrojums šķiet tas, ka viņa bija nogurusi no savas kampaņas iekšējām pretrunām, kuru rezultātā viņa, saspringtas kampaņas laikā, netika pietiekami aprūpēta. Tas ievērojami kontrastēja ar Obamas kampaņu, kas bija precīza kā uz sliedēm nolikta drezīna.

Obamas kampaņas satraukumam nebija pamata. Lai gan Hilarijas asaras palīdzēja viņai uzvarēt Ņjūhempšīrā, pēc sīvas un negantas cīņas Hilarija Klintone atkāpās. Tiek lēsts, ka gan Obamas stratēģiski apsvērumi par oponentu kooptēšanu, gan arī Hilarijas Klintones cēlā iznešanās kampaņas laikā nodrošināja viņai Ārlietu ministres (Secretary of State) amatu Obamas administrācijā.

Šodien asaras pirmo reizi lija arī Latvijas priekšvēlēšanu kampaņā. Būdamas cilvēcīgas, tās parādīja, cik bīstami ir iecementēties tādā kampaņas sauklī kā “Cieti!”. Jo cieti Ainārs Šlesers šodien patiešām neizskatījās.  


otrdiena, 2010. gada 7. septembris

Laime zināt, kas vajadzīgs laimei

Pie kafijas tases pārdomājot pagājušās sestdienas Baltās nakts (http://www.baltanakts.lv/2010/) notikumus un sarunas Rīgā, Latvijas Radio noklausījos Jura Rubeņa vadīto svētrītu (http://bit.ly/9OU7ES). Tā galvenā doma bija - lielākā laime ir saprast, kas mums patiešām nepieciešams laimei. Nesagaidot, ka pie mūsu galda vienmēr viesosies pasaules varenie, mēs ievērojami atvieglojam savu dzīvi, jo, nelolojot pārmērīgas gaidas, ir vieglāk izbaudīt mazus, priecīgus mirkļus.

Šajā rudenī Zemgalē ir vajadzīgi īpaši izturīgi gumijas zābaki. Gruntsūdeņi kopš neatminamiem laikiem nav bijuši tik augsti. Mūsu simpātiskais dīķis ir pārvērties par plašu ezeru, gar māju tekošais Poķu strauts – par varenu upi. 1909. gadā muižas laikā celtie pagrabi pirmo reizi pieviļ – tajos tek iekšā ūdens un tie ir silti kā guļamistaba. Apkārtnes zemnieki, kas savu iztiku nodrošina ar dārzeņu audzēšanu, nenoķēruši pāris iespēju dienu augustā, noraugās, kā uz lauka pamazām sapūst viņu lolotie burkāni un kartupeļi. Šeit klimatiskās pārmaiņas mūsu acu priekšā. Laikam tikai naivais un neprātīgais domās, ka tam, kas šogad notiek Zemgalē, nav nekāda sakara ar šovasar Maskavā piedzīvoto sausumu un Pakistānas plūdiem. Šis ir signāls – jātur acis vaļā un jāspēj elastīgi piemēroties. Galvenais – nesagaidīt, ka no šī visa pamodīsimies kā no ļauna sapņa, ko var aiztraukt, kārtīgi izberzējot acis.

Filozofs Kens Vilbers (Ken Wilber) saka, ka šajā, modernajā un postmodernajā laikmetā dzīvojam plakanumā (flatland), kur par īstām un vērtīgām lietām uzskatām tikai tās, ko var aptaustīt, saskatīt, sajust ar maņām. Šķiet, apstiprinājumu tam var gūt, sarunājoties ar cilvēkiem, kuru radinieki vai kuri paši pieņēmuši lēmumu pamest Latviju. Nesen kāda kundze skaidroja, ka viņas meitai Vācijā klājoties labi, jo viņa katru nedēļas nogali var braukt atpūsties ārzemēs. Uz ceļa paņemta jauna sieviete – stopotāja skaidroja, ka viņa dzīvojot Somijā, jo tur esot labāki ceļi. Kādas sirmas kundzes meita ir Amerikā, jo tur viņa varot nopelnīt vairāk. Salīdzinoši retāki iemesli ir mīlestība un iespēja gūt gandarījumu no darba savā profesijā.

Kā stāsta, aizbraukušie ir priecīgi atbraukt uz Latviju uz jāņiem, dziesmu svētkiem, Prāta vētras koncertiem. Tas palīdzot līdzsvarot dzīves plakanumu. Kādai kundzei reiz jokojot teicu, ka vienreiz atbraucot, aizbraukušie var sev par pārsteigumu atklāt, ka nekā no meklētā vairs nav. Šovasar pludojošā Zemgale šķiet par to brīdinām un aicinām kārtīgi izbaudīt visu, kas Latvijā pašlaik var sagādāt laimi, izbaudīt to, ka atkopjamies http://andrisvilks.blogspot.com/2010/09/skarba-ekonomiska-ikdiena-paliek.html.lieki necepoties, ka pie mūsu galda nav atnākuši daži no varenajiem.


trešdiena, 2010. gada 1. septembris

Ulmanis kā ķirsītis

Pirms daudziem gadiem, savas prezidentūras sākumā, kādā pasākumā ASV, Latvijas prezidents Guntis Ulmanis angliski esot uzrunājis “godātos advokātus” kā “godātos meļus” [Pārteikties ir salīdzinoši viegli, jo vārdu salikumam “godātais advokāts” (distinguished lawyer) izruna ir tuva vārdu salikumam “godātie meļi” (distinguished liars)]. Pēc smieklu šalts, kuras iemeslu viņš neesot sapratis, viņš turpmāk esot atteicies publiski runāt angliski. Tajā laikā no tikko pasaulei atvērušās Austrumeiropas nāca daudz līderu, kas ar savu izturēšanos mulsināja rietumu pasauli, tāpēc šī epizode palika maz pamanīta.

Vēlākos gados, būvējot savu nācijas tēva – stalta, pieredzējuša prezidenta tēlu, Guntis Ulmains panāca, ka par tādu arī viņu sāka uzskatīt. 1998. gadā kā praktikante strādāju Radio Brīvā Eiropa Prāgā un manā klēpī, dažādu sakritību rezultātā, pēkšņi iekrita piedāvājums sinhroni tulkot Latvijas prezidenta Gunta Ulmaņa uzstāšanos Radio Brīvā Eiropa no latviešu uz angļu valodu. Tajā laikā biju par politiku skeptisks jauns cilvēks, tomēr, atceros, ka Ulmaņa runa patīkami pārsteidza gan ar stingrību, gan izteikto domu skaidrību, gan stingro nostāju attiecībā uz Latvijas drošības interesēm. Savas prezidentūras laikā Ulmanis ieauga “nācijas tēva” mundierī un pat kādā intervijā izteicās, ka varētu padarboties kā prezidents vēl kādus gadus, papildus Satversmē noteiktajam termiņam, jo tā lieta ejot no rokas. Protams, no cienījama valsts vīra tas bija tikai neuzmanīgs izteikums, un viņš ar cieņu no tā atkāpās.

2008. gada dziesmu svētku gājienu vēroju uz Tērbatas – Brīvības ielas stūra, kur atrodas Ulmaņu pāra prezidenta dzīvoklis. Gājiena dalībnieki ar pacilātību un mīlestību sasaucās un samājās ar gājienu vērojošu Ulmaņa kundzi. Atceros, ka tajā laikā, pēc pašreizējā prezidenta Zatlera samocītās un nesakarīgās ievēlēšanas amatā, domāju, cik tomēr svarīgi, ka mums kā nācijai saglabājas autoritātes, kuru sniegums, atpakaļ skatoties, izlīdzinās – plusi uzvar mīnus un pāri paliek tautas mīlestība un cieņa.

Diemžēl, vairs nē. Diemžēl vakar no nācijas tēva LNT ēterā pāri bija palicis tikai kompota ķirsītis, ar ko greznota no dažnedažādiem dzērieniem sajauktā “Par labu Latviju” kokteiļa glāze.






svētdiena, 2010. gada 29. augusts

“Lielāko kretīnu” meklējot

“Latviešiem nav īstu stāstu! Viss ir pelēks, lauciniecisks, mazām traģēdijām izvagots”, tā, pie sevis secinot, pirms gadiem desmit nolēmu pamatā pievērsties pasaules literatūrai. Tomēr, laikam ejot, rūpīgi apkārt skatoties, esmu sapratusi, ka mūsu sabiedrības drāna atklāj neticami daudz dažādu krāsainu dzīparu. Traģēdijas un pacēlumi, kas pēdējos 150 gados vēlušies mums pāri, ir radījuši daudz stāstu par mīlestību, izdzīvošanu, patriotismu, nodevību. Kā piemēru stāstu sulīgumam, nesen kāda kundze, atvainodamās, ka runā latviski ar akcentu, man uzticēja šādu stāstu. Četru gadu vecumā, viņu kopā ar mammu un brāļiem no Latgales izveda uz Sibīriju. Tēvu nošāva mājas pagalmā. Mamma Sibīrijā nomira, kad meitai bija 9 gadi. Latvijas radiem ar lielām pūlēm izdevās panākt viņas atgriešanos Latvijā, bet, jau Latvijā lemjot par viņas tālāko likteni, kāda padomju izglītības sistēmas darbiniece nolēma, ka latviešu skola viņai nebūs piemērota un nosūtīja viņu uz krievu bērnunamu.

Viens latviešu stāsts, par ko man vēl nav īstas skaidrības, ir stāts par “lielāko kretīnu”. Šo stāstu, protams, vārdā nosauca partiju apvienības ‘Par labu Latviju” (!) līderis Andris Šķēle, kad pēc 2005. gada pašvaldību vēlēšanām bija izgāzies mēģinājums uzpirkt Jūrmalas domes deputātu Ančānu un bija nepieciešams nodrošināt pietiekamu bremzi ievēlētajai Jūrmalas domes priekšsēdētājai Aizstrautai. Toreiz tika meklēts “lielākais kretīns”, Aizstrautas vietnieks. Tātad, Šķēles “lielākā kretīna” definīcija varētu būt šāda - daudzu netikumu, vēlams, savtības plosīts indivīds, kura sliktās īpašības padara to viegli manipulējamu un kura iedaba nosaka, ka tas met sprunguļus jebkuras labas iniciatīvas ratu riteņos.

Izcilu stāstu par “lielāko kretīnu” izstāstīja mans deviņdesmitgadīgais onkulis no Ludzas. Pēc tam, kad Pušmicovas pagastam Ludzas rajonā ar smagu roku bija pārvēlies pāri 1949. gada izvešanu vilnis,  par pagasta veci iecēla visneizglītotāko pagasta iedzīvotāju, kas neprata ne rakstīt, ne lasīt. Viss darba smagums uzgūlās uz viņa sekretāres pleciem, kas jauno priekšnieku, viņa untumu un stulbuma dēļ, nevarēja ciest. Aizbildinoties ar visādiem iemesliem - slimi bērni, tāls ceļš uz darbu mērojams, vecāki kopjami, sekretāre mēģināja no šī darba tikt vaļā. Tomēr, apzinoties savu atkarību no viņas un baidoties atzīt savu neizglītotību, priekšnieks nebija gatavs šķirties no darbinieces. Nespējot izturēt priekšnieka stulbumu, sekretāre sagatavoja papīrus par savu atbrīvošanu no amata, ko priekšnieks, nespēdams izlasīt, parakstīja. Šajā gadījumā priekšnieka sūdzības Ludzas kompartijā nelīdzēja, darbiniece bija zaudēta.

Vai katram latvietim ir stāsts par “lielāko kretīnu”? Ja tas ir nacionālās mentalitātes daļa, tas dod papildus atskaites punktu sabiedrības strāvojumu izprašanai. Padalieties, ja arī jums tāds ir!   

  


otrdiena, 2010. gada 24. augusts

Lēti un slikti

“Nevarējāt atvest kaut ko labāku, ko lai mēs ar šādām lupatām darām?”, kāda Zemgales novada sociālai darbiniecei saka daudzbērnu ģimenes vecāki – bezdarbnieki, kad viņiem atvesti bērnu apģērbi. Ģimene dzīvo laukos, pabalstos saņem apmēram 300 latu mēnesī. Kad šī nauda ienākusi, ģimene vispirms iegādājas alu vecākiem un pēc tam kādu nieku bērniem. Čipsi un kola ir lēti, konfektes arī, bērni priecīgi.

Aptaukošanās statistika vecajās demokrātijās, īpaši ASV ir traģiska. Par aptaukojušamies uzskatāmi 26 procenti cilvēku. Statistika ir tikpat dramatiska bērnu un jauniešu vidū - 25 procenti no bērniem uzsktāmi par pārmērīgi apaļiem.

Kuplums, resnums, brangums, apaļīgums pagātnē bija statusa simboli. Kurš nezin stāstus par latviešu sievietēm, kas ap kājām zem zeķēm tina linu dvieļus un vilka vienus vilnas brunčus uz citiem, lai izskatītos kuplākas. Draugs, kas nesen atbrauca no darba gaitām Zambijā, vienā no nabadzīgākajām Āfrikas valstīm, stāstīja, ka vienkāršie iedzīvotāji tur esot “slaidi kā modeļi” un apaļīgie tiek apbrīnoti un apskausti. Līdzīgā veidā arī AIDS nomocītajā Dienvidāfrikā, apaļīgie tiek uzskatīti par veseliem un laimīgiem, kas acīm redzot spējuši izvairīties no inficēšanas ar AIDS.

Aptaukošanās pētnieki ASV ir secinājuši, ka Amerikā ir citādi – pārmērīga aptaukošanās ir mazturīgo slimība. Tas saistīts ar to, ka tieši mazāk turīgās ģimenes ir biežākas ātrās ēdināšanas restorānu un pusfabrikātu pārtikas patērētāji. Kā globālās ekonomikas blakusefekts – mazāk turīgiem amerikāņiem ir pieejami lēti Ķīnā un Dienvidāzijā ražoti pārtikas produkti, kas, saistībā ar to augsto cukura, sāls un ķīmisko piedevu daudzumu rada nopietnas atkarības.

Jau minētajai Zemgales ģimenei pirms 20 gadiem tipiska pārtika būtu kartupeļi, cūku pupas un vēl šis tas, kas viegli dārzā izaudzējams vai ko kaimiņi piešķir, bet tagad tā pārtiek no lētas un nekvalitatīvas pārtikas. Uz lēto čipsu, kolas un pusfabrikātu fona agrāk lietotā pārtika liekas sabalansēta un veselīga, bet ar tādas gādāšanu vairs neviens neaizraujas, jo daudz vieglāk par pabalstu grašiem veikalā nopirkt sausās zupas un baltmaizi. Šīs ģimenes bērni ir dubultapdalīti – vecāku bezatbildības dēļ tiem ir daudz mazākas iespējas realizēt savus talantus un piepildīt savus sapņus. Vienlaicīgi, bērni, sliktās veselības dēļ, sagādās raizes paši sev un būs par slogu veselajiem un strādājošajiem.








piektdiena, 2010. gada 13. augusts

Mikrokosms Vērmanes dārzā

Senie grieķu filozofi runāja par mikrokosmu un makrokosmu, kā arī dažādu citu “kosmu” attiecībām, uzskatot, ka katrs no tiem ietver sevī citu “kosmu” struktūru. Tātad, mikrokosmā ir visi makrokosma elementi, tikai saspiestā veidā. No šī viedokļa, manis vakar pavadītās pāris stundas sarunās ar cilvēkiem Vērmanes dārzā piedāvā Latvijas sabiedrības modeli. Nu labi, varbūt ne sabiedrības modeli kā tādu, bet gan momentuzņēmumu, kura uzņemšanas brīdī visi ģimenes locekļi ir saskrējuši kopā, varbūt tikai Pēteris un Anna aizkavējušies virtuvē.


Gaismas spēku aģenti 

Tikai tāda nācija kā mēs, kas pēdējos 150 gados ir gājusi cauri dzimtbūšanas atcelšanai, intensīvai turības un izglītības uzkrāšanai, muižu dedzināšanai un soda ekspedīcijām, bēgļu gaitām, pirmajam pasaules karam, valsts atjaunotnei, deportācijām, otrajam pasaules karam un totalitārismam, var radīt šādus sīkstus, rūdītus optimistus. Šodienas stāsts par oligarhu pārņemto valsti šiem rūdītajiem optimistiem ir tikai viena lappuse vēstures drāmā. Šie cilvēki sevi izjūt kā mūžīgus gaismas spēku aģentus, kas zina, ka šajā vietā un laikā cīņa nekad nebeigsies. Viņi dzied koros, tiekas savās saliedētajās kopās, un enerģiskākie no viņiem arī aktīvi apstrādā kaimiņus un draugus, vedot tos pie prāta.  “Vai, meitiņ, man viss ir skaidrs, es arī kandidētu un ietu cīnīties, ja būtu jaunāka un visi mani draugi tāpat”, ar plašu žestu saka, baltā, tamborētā jaciņā ģērbtā kundze ar saldējumu rokā. Dodos tālāk enerģiska un pacilāta.

Nepiederīgie 

“Dochenka, ja negrazhdaninka, golosovatj ne magu. Latishkij ne znaju. Vse sovetskie vremena s voenimi rabotala”* steidzīgi, bet laipni nosaka puķainā kleitā ģērbtā kundzīte. Gribētu un varētu kļūt par pilsoni, bet esot par vecu, lai to darītu. Tomēr nesūdzas. Iespējams, ka Krievijā valdošais karstums un posts dod iemeslu tam, lai Latviju, ar visām tās nebūšanām, redzētu kā īstenu miera ostu bangojošajā pasaules okeānā.

Riskēšu un uzrunāšu inteliģenta izskata jauno sievieti, kas uz soliņa lasa grāmatu angliski. Skaistā latviešu valodā  sieviete laipnu paskaidro, ka viņa nav Latvijas pilsone un tāpēc vēlēšanās nevarēs piedalīties. Pirms 10 gadiem apprecējusies ar norvēģi, viņa un tagad arī viņas bērni, tāpēc ka dubultpilsonība Latvijā nav atļauta, nostādīti izvēlas priekšā, kuru pilsonību izvēlēties. Latvijas pilsonība ir uzdota. Domājams, uz visiem laikiem. Pie Latvijas nekas neturot, ģimenes mājas laukos nolīdzinātas pēc vecvecāku izvešanas. Nodomāju - laikam jau kaut kāda dīvaina vilkme tam Vērmanes dārza soliņam tomēr ir, jo, ja tā skatās, pasaulē taču ir tūkstotis citu vietu, kur pavadīt atvaļinājumu.

Praktiķi

Gados jauni cilvēki, kas ir piedzimuši Latvijā un redzējuši to tādu, kāda tā ir. Ideālā Latvija ar visiem tās trūkumiem ir tepat un tagad. Galu galā, ir arī daudz sliktākas vietas, kur dzīvot.  Šie ir rosīgi cilvēki, kas saprot, ka daudz kas ir pašu rokās. Viņi māk no dzīves paņemt to, ko tā dod – salīdzinoši drošu vidi, iespēju izpausties, foršus draugus. Nu tā, dzīvei nav ne vainas. Protams, ka ies uz vēlēšanām. Bez patētiskuma un dramatisma.

Sirsnīgs paldies visiem, kas ar mani runāja un uzticējās!


 *Meitiņ, esmu nepilsone, balsot nevaru. Latviešu valodu nezinu, jo padomju laikā ar armijniekiem strādāju.