Ziņas

Tiek rādīti šajā datumā publicētie ziņojumi: 2010

Traks gads noslēdzies: ņemam no tā labāko un ejam uz priekšu

Attēls

Slepeni pa sienām izsmērēts

Šodien Saeimas plenārsēdē bija iespējams vēlreiz pārliecināties, ka steidzami ir nepieciešamas izmaiņas Saeimas kārtības rullī, nosakot, ka balsojumiem par tiesnešiem ir jābūt atklātiem. Aizklāti balsojumi ir pieļaujami, ja deputātiem jālemj par to ‘priekšniekiem’ – Saeimas priekšsēdētāju vai prezidija locekļiem. Arguments par to, ka aizklāts balsojums pasargā deputātus no bailēm, ka tiesneši, ievēlēti amatā, varētu mēģināt tos neatbalstījušiem deputātiem atriebties, vairs nedarbojas. Tas tāpēc, ka kaitējums, ko nodara aizklāto balsojumu saglabāšana ir daudz lielāks nekā šāda hipotētiska atriebība. Kārtības rullis steidzami jāmaina tāpēc, ka aizklātais balsojums pasargā deputātus no jel kādas skaidrojuma sniegšanas par savu balsojumu motīviem un paver plašas iespējas personiskai atriebībai. Šodien Saeimas darba kārtībā bija trīs Augstākās tiesas tiesnešu apstiprināšana amatā. Veids, kā Saeima balsoja par visiem trīs kandidātiem, bija vienāds – aizklāti un bez debatēm. Visos trīs gadī

Viens, tumšā mežā

Šajā nedēļas nogalē sanāca pabūt vienai tumšā mežā. Bija nepavisam ne vēls vakars, ap astoņiem, bet tumsa, kā jau Latvijas decembrī, bija tik bieza kā sviests, ko ziest uz maizes. Ar nolūku nebiju paņēmusi līdz kabatas lukturīti un apņēmīgi devos tumsā, kur, kā nākas, no krūmiem un kokiem veidojās dažādi ķēmīgi tumsas tēli. Šis gājiens tumšajā mežā atsauca atmiņā bērnību un skolas gadus, kad, dzīvojot ciematā un pēc tam laukos blakus mežam, šad tad sanāca staigāt vienai tumšā mežā. Interesanta perspektīva, jo tad, kad biju mazs un bailīgs bērns, šādu izaicinājumu sanāca vai cik, bet tagad, kad esmu pieaudzis, drošs cilvēks, vienai tumšā mežā staigāt sanāk ļoti reti. Parasti no tā sargā mašīnas omulīgais siltums, klusa, skaista mūzika vai iedegtu sveču, siltas tējas komforts patīkamā, siltā vidē. Latvijā šodien, 2010. gadā salīdzinot ar 2004. gadu, nabadzības riska indekss ir palielinājies par gandrīz trešdaļu. Ja 2004. gadā nabadzības riskam Latvijā bija pakļauti 19 procenti iedzīvotā

Lāčplēša diena

“Svecītes atradīsiet vidējās rindas plauktos, tur gan nekas daudz nav palicis”, laipni  kārtējam vaicātājam šodien paskaidro pārdevēja Tērbatas ielas “Drogās”. Nopērkam vienas no pēdējām un prom uz Daugavmalu. Ir bauda būt kopā ar Daugavmalā sanākušajiem. Lāčplēšdiena parasti Daugavmalā pulcē tādu īpašu publiku – bez ārišķīgā salūta katrs pats iededz mazu sveces salūtu par godu deviņdesmitdivgadīgajam brīnumam - Latvijas valsts tapšanai. Šajā noskaņā savu klātbūtni spilgti piesaka jau sen aizdzijušie ierakumi Daugavmalā, kur pa naktīm 1919. gada novembrī dežūrēja daudzi, arī Rīgas skolu skolēni. Skatoties gaistoši sidrabainajā vanšu tilta atspulgā Daugavā, man prātā nāk rindas no Annas Žīgures vecmāmiņai Elzai Stērstei veltītās grāmatas “Marselīne”. Pēc tam, kad Elza Stērste, jaunā franču valodas skolotāja, 1919. gada  novembra vakarā dodas mājās no Daugavmalas ierakumos dežūrējošo kareivju ēdināšanai domāto kartupeļu mizošanas Latviešu biedrības namā, “istabā ir tik auksts, ka pa

Mans administratīvais pārkāpums

Pēdējās pāris dienas briedināju galvā savu nākošā bloga ierakstu. Domas grozījās ap kādu nesen dzirdētu traģisku dzīves stāstu, kurā bija iemaisīts gan stāsts par izsūtījumu Sibīrijā, gan smagu un traģisku mājupceļu uz Latviju deviņdesmito gadu sākumā.   Tomēr jaunā bloga ieraksta tēma atnāca pati – man tagad ir pienākums izskaidrot vakar publiskotās ziņas par manu 2007. gadā veikto administratīvo pārkāpumu. 2007. gada novembrī kopā ar vīru devāmies uz Stambulu, lai atpūstos un arī, lai Ziemassvētkus gaidot, iepirktos, tai skaitā mana vīra līdzīpašumā esošajam Jūgendstila paviljonam. Tam iegādājāmies sudraba rotaslietas, kā arī, kā bijām vienojušies ar draugiem, iegādājāmies dažādas Ziemassvētku dāvanas, un arī lietas, ko varētu attīstīt kā idejas pārdošanai mūsu Jūgedstila paviljonā. Iegādājāmies dažādas lietas, kuru cena kopumā bija apmēram 350 Ls. Dažas no tām arī daudz, jo tādējādi to cena bija lētāka (piemēram 54 zīda lakatus, 7 somas, 95 somu aksesuārus, 3 pildspalvas, 13 bižut

Ar bērniem uz spārna

“Kāpēc Moldovā ir tik maz mazu bērnu?”, īsās ciemošanās laikā Moldovas galvaspilsētā Kišiņevā, kur pašlaik pildu savu pagaidām pēdējo starptautiskā konsultanta darba līgumu, jautāja mani septiņgadīgie dēli. Atbildi mēs kopīgi atradām, apciemojot Kišiņevas Rožu parku. Tur Kišiņevas iedzīvotāju priekam un atpūtai ir izvietoti košās dzelteni pelēkās krāsās krāsoti moderni trenažieri, kas, no bērnu skata punkta raugoties, ir fascinējošas šūpoles, kāpjamrīki utt.  Tikai – neviena bērna tur nebija, tur strikti vingroja dusmīgas tantes, kas manu bērnu sajūsmu par šiem rīkiem un vēlēšanos tos izmēģināt pavadīja sākumā ar dusmīgiem skatiem un pēc tam ar komentāriem, ka šie rīki, lūk, esot domāti pieaugušo rekreācijai, nevis bērnu muļķībām. Lieki piebilst, ka visā lielajā, skaistajā parkā bērnu rotaļlaukumu nebija un arī bērnu bija maz.   Pametām šo vietu dusmīgu komentāru pavadīti, ka mani bērni esot neaudzināti un es – slikta māte. Šie komentāri atgādināja draudzeņu stāstus un arī manas pašas

Ausīs ir viņa spēks, es jums saku

1890. gadā kādā Drēzdenes psihiatriskajā slimnīcā pret savu gribu esot ievietota kāda šuvēja, kas, pārveidojusi neglīto slimnīcas uniformu elegantā žaketē, uz tās esot izšuvusi savu dzīves stāstu, nodrošinot savu, alternatīvu versiju par to, kāpēc, viņa nonākusi šajā vietā. Tā esot bijusi reakcija uz uzspiesto klusumu, kuram viņu nolēmusi slimnīcas vadība. Tas esot bijis protests pret to, ka viņa tiek uztverta kā vienkārši slims objekts, kam jādod zāles un ar kuru nav nepieciešams sarunāties ( http://bit.ly/azJvS2 ). ASV filozofs Kens Vilbers (Ken Wilber) raksta, ka virzoties prom no “plakanās” pasaules uztveres, saskaņā ar kuru patiess ir tikai tas, kas ir redzams, iekšējās būtības izprašanai ir nepieciešams dialogs vai iekšējās pasaules interpretācija ar sarunas palīdzību. Sarunai ir jābūt starppersonālai, proti uz vienlīdzīgiem pamatiem jānorisinās starp diviem sarunas dalībniekiem, citādi nekāda iekšējās pasaules interpretācija nav iespējama. Šī pieeja būtiski atšķiras no sarunas

Nopietnākais darba piedāvājums manā dzīvē

Pēc provizoriskajiem vēlēšanu rezultātiem Rīgas vēlēšanu apgabala vēlētāji man ir izteikuši darba piedāvājumu uz četriem gadiem. Līgumu mēs parakstīsim 2. novembrī, kad pirmo reizi sanāks jaunievēlētā Saeima, un nodos šādu zvērestu - “es, uzņemoties Saeimas deputāta amata pienākumus, Latvijas tautas priekšā zvēru (svinīgi solu) būt uzticīgs Latvijai, stiprināt tās suverenitāti un latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu, aizstāvēt Latviju kā neatkarīgu un demokrātisku valsti, savus pienākumus pildīt godprātīgi un pēc labākās apziņas. Es apņemos ievērot Latvijas Satversmi un likumus.” Darba attiecības ar dažādiem darba devējiem man ir bijušas kopš kādu četrpadsmit gadu vecuma. Mani vecāki mani vienmēr ir mudinājuši strādāt, jo “sliņķus un slaistus mūsu ģimenē necieš”. Tomēr šis, protams, ir visnopietnākais darba piedāvājums manā dzīvē, ko gatavojos godbijīgi un pazemīgi pieņemt. Šis mēnesis līdz darba līguma parakstīšanai ir labs laiks pārdomām, lai līdz galam izkristalizētu principus,

Paldies!

Milz ī gs, sirsn ī gs paldies visiem, kas bija ar mani kop ā šaj ā satraucošaj ā ce ļ ojum ā - priekšv ē l ē šanu kampa ņā ! Paldies maniem lieliskajiem pal ī giem - Ilzei, Ievai, Rihardam un Madarai, kas katrs piesl ē dz ā s ī staj ā laik ā un ī staj ā viet ā Paldies manam v ī ram Nilam un d ē liem Kalvim un Mat ī sam  Paldies maniem vec ā kiem, v ī ra vec ā kiem - Jānim un Ilonai Studentiem, manai m ā sai un Maijai  Paldies visiem draugiem, kas juta l ī dzi, uzmundrin ā ja un apl ī m ē ja sērkociņus:) Paldies visiem, kas ziedoja savu laiku, lai šo kampa ņ u padar ī tu veiksm ī gu, un visiem, kas aizlika labu vārdu par mani saviem draugiem un paziņām   Paldies visiem R ī g ā kampa ņ as laik ā satiktajiem cilv ē kiem, kas dal ī j ā s dom ā s, izteica viedok ļ us un lika aizdom ā ties  Paldies Vienot ī bai par man doto iesp ē ju kandid ē t un visiem br ī niš ķī gajiem Vienot ī bas biroja darbiniekiem 

Uzdrīkstēties nenobīties

Sestdienas vakarā Nacionālajā teātrī skatījos mūziklu “Leo. Pēdējā bohēma”. Lieliski, ka tā vietā, lai uzvestu izrādes par tāliem aizjūru personāžiem, Latvijas teātri pievēršanas mūsu izcilām personībām. Šajā ziņā dažādos teātros pēdējā laikā ir bijuši izcili piemēri, un materiālu stāstiem mums ir ļoti daudz http://bit.ly/addnSJ . Izrāde ir dramatisks stāsts par talantīgo mākslinieku Leo Kokli un īpaši to, kā viņa dzīvi pēc 2. pasaules kara ietekmēja padomju laika “gaļas mašīna”. Izrāde ir labi uzrakstīta un labi uzvesta. Kā fantastisks elements tajā ir uz skatuves pie klavierēm visu izrādes laiku esošais Raimonds Pauls ar Leo Kokles skaisto Paula portretu te fonā, te priekšplānā. Sekojot līdzi Leo Kokles dzīves līnijai un viņa dumpīgajam garam, es tomēr nevarēju neaizdomāties par to, kāpēc Raimonds Pauls, ģeniāls mākslinieks, ir sevi šķiedis, pēdējos 12 gadus sēžot Saeimā. Šādās domās atzinās arī mana astoņpadsmitgadīgā paziņa, ar kuru kopā izrādi skatījos. Domāju, ka viena versija,

Spoki Centrāltirgū

Attēls
Pagājušā piektdienā Rīgas Centrāltirgū esot redzēti spoki un Centrāltirgus administrācija atkal sola vērsties pret tiem ar visu likuma bardzību. Rīgas Centrāltirgus valdes priekšsēdētājs, partiju apvienības "Par labu Latviju" deputāta kandidāts Dainis Liepiņš tērēja savu laiku spoku vajāšanai un savu pūliņu rezultātu komentēja šādi: “Tā vietā, lai aizrautos ar senās vēstures pielīdzināšanu mūsdienām, es ieteiktu Lolitai Čigānei iepazīties ar mūsdienu likumdošanu, ja reiz viņa ir nolēmusi kandidēt saeimas [sic!] vēlēšanās” http://www.apollo.lv/portal/news/velesanas2010/articles/215100 . Atklātības un caurskatāmības garā informēju, ka nelielu daļu no savas piektdienas pavadīju, ierakstot šo Centrāltirgus valdes priekšsēdētājam Dainim Liepiņam domāto video: http://www.lolitacigane.lv/p/vlogi.html . Pēc tam dežūrēju Vienotības teltī un vakarā ciemojos pie draugiem. Pagājušajā piektdienā Centrāltirgū nebiju. Likuma pants, uz kura pārkāpumu atsaucas Rīgas Centrāltirgus un Dainis

Buča uz vaiga un ceļojums laikā

Attēls
Kopš 2006. gada, kad aktīvi sāku interesēties par Rīgas jūgendstilu, bieži esmu vēlējusies ceļot laikā. Pētot senās Rīgas skatu kartes, Rīga atklājās kā īpatnēja, rosīga un savā dažādībā skaista pilsēta. Kādu laiku tas man bija sava veida hobijs – ejot pa Rīgas ielām, tuvāk un tālāk no centra, mēģināt saskatīt Rīgas, aktīvu industrializāciju, saimniecisko pacēlumu un latvisko atmodu piedzīvojušās pilsētas senos vaibstus. Aiz Rīgas padomju naža izgraizītās sejas tie atklājas brīnišķīgā veidā. Vakar, Marsela Prusta vārdiem runājot, devos meklēt zudušo laiku Kundziņsalā. Buča uz vaiga un ceļojums ir sācies Pateicoties vēlēšanu kampaņai, esmu atradusi sevī brīvību uz ielas uzrunāt nepazīstamus cilvēkus, agrāk mulsu un to nekad nedarīju.  Piebremzēju riteni un Valdemāra ielā uzrunāju sirmu kungu.  Kungs, ieskatījies manā bukletiņā, saka: -        Meitiņ, kā tad jūs tā! Kāpēc jūs esat vienā partijā ar to Ulmaņa dēlu, ar Gunti Ulmani? -        Neesmu, šī ir cita partija, skaidroju. Ietur

Urbanovičs un krokodils Gena

Attēls
Vakar, braucot no Sarkandaugavas centra virzienā,  uz gaisa tilta  izvietotais Saskaņas centra plakāts ar saukli “Viss būs labi!” uzjundīja tālas bērnības atmiņas.  Šorīt no rīta bija skaidrs - tas ir krokodils Gena – liels, lādzīgs, mazo Čeburašku mierinošs un, es atvainojos, stulbs. Atcerējos, ka Gena mani bērnībā parasti noveda līdz dusmu asarām, kā var TĀ atļaut sev kāpt uz galvas?! Šorīt Latvijas Radio politiķiem jautāja – kā būs iespējams atdot starptautisko aizdevumu? Saskaņas centra premjera kandidāts Jānis Urbanovičs, runājot vēlējuma izteiksmē, teica - v arbūt starptautisko aizdevēju nauda ir pārāk dārga un “jāiet paņemt kaut kur citur” un ka varbūt labāk ir pasludināt bankrotu, vai “defoltu” jau tagad un tad dzīvot no tā, kas ir.   http://www.latvijasradio.lv/program/1/2010/09/20100909.htm .  Tādā veidā Saskaņas centra, partijas, kura runā par nepieņemamo plaisu starp bagātajiem un nabagajiem, premjera kandidāts saka “viss būs labi!”. Proti, defolta gadījumā gan nabagie

Kampaņa un asaras

Kad Hilarija Klintone, Demokrātu partijas priekšvēlēšanu (primaries) laikā cīnoties pret Obamu, apraudājās kādā Ņūhempšīras kafejnīcā apmēram sešpadsmit neizlēmušu vēlētāju priekšā, Obamas kampaņa saķēra krampjus. Par spīti tam, ka jau tad, 2008. gada sākumā, Demokrātu sākotnēji zemu novērtētais, šķietami nepieredzējušais kandidāts Obama bija priekšā ar gandrīz divas reizes labākiem reitingiem. Līdz Hilarijas Klintones atkāpšanās runai bija palikuši seši mēneši un viņas asaras nelielajā kafejnīcā pāršalca visu ASV, liecinot par vienmēr publiski ieturētās un pat stīvās senatores Klintones cilvēcību. Dažādi cilvēki izlasīja dažādus zemtekstus viņas sacītajā tajā brīdī, tomēr visprecīzākais skaidrojums šķiet tas, ka viņa bija nogurusi no savas kampaņas iekšējām pretrunām, kuru rezultātā viņa, saspringtas kampaņas laikā, netika pietiekami aprūpēta. Tas ievērojami kontrastēja ar Obamas kampaņu, kas bija precīza kā uz sliedēm nolikta drezīna. Obamas kampaņas satraukumam nebija pamata. Lai

Laime zināt, kas vajadzīgs laimei

Pie kafijas tases pārdomājot pagājušās sestdienas Baltās nakts ( http://www.baltanakts.lv/2010/ ) notikumus un sarunas Rīgā, Latvijas Radio noklausījos Jura Rubeņa vadīto svētrītu ( http://bit.ly/9OU7ES ). Tā galvenā doma bija - lielākā laime ir saprast, kas mums patiešām nepieciešams laimei. Nesagaidot, ka pie mūsu galda vienmēr viesosies pasaules varenie, mēs ievērojami atvieglojam savu dzīvi, jo, nelolojot pārmērīgas gaidas, ir vieglāk izbaudīt mazus, priecīgus mirkļus. Šajā rudenī Zemgalē ir vajadzīgi īpaši izturīgi gumijas zābaki. Gruntsūdeņi kopš neatminamiem laikiem nav bijuši tik augsti. Mūsu simpātiskais dīķis ir pārvērties par plašu ezeru, gar māju tekošais Poķu strauts – par varenu upi. 1909. gadā muižas laikā celtie pagrabi pirmo reizi pieviļ – tajos tek iekšā ūdens un tie ir silti kā guļamistaba. Apkārtnes zemnieki, kas savu iztiku nodrošina ar dārzeņu audzēšanu, nenoķēruši pāris iespēju dienu augustā, noraugās, kā uz lauka pamazām sapūst viņu lolotie burkāni un kartupe

Ulmanis kā ķirsītis

Pirms daudziem gadiem, savas prezidentūras sākumā, kādā pasākumā ASV, Latvijas prezidents Guntis Ulmanis angliski esot uzrunājis “godātos advokātus” kā “godātos meļus” [Pārteikties ir salīdzinoši viegli, jo vārdu salikumam “godātais advokāts” (distinguished lawyer) izruna ir tuva vārdu salikumam “godātie meļi” (distinguished liars)]. Pēc smieklu šalts, kuras iemeslu viņš neesot sapratis, viņš turpmāk esot atteicies publiski runāt angliski. Tajā laikā no tikko pasaulei atvērušās Austrumeiropas nāca daudz līderu, kas ar savu izturēšanos mulsināja rietumu pasauli, tāpēc šī epizode palika maz pamanīta. Vēlākos gados, būvējot savu nācijas tēva – stalta, pieredzējuša prezidenta tēlu, Guntis Ulmains panāca, ka par tādu arī viņu sāka uzskatīt. 1998. gadā kā praktikante strādāju Radio Brīvā Eiropa Prāgā un manā klēpī, dažādu sakritību rezultātā, pēkšņi iekrita piedāvājums sinhroni tulkot Latvijas prezidenta Gunta Ulmaņa uzstāšanos Radio Brīvā Eiropa no latviešu uz angļu valodu. Tajā laikā biju

“Lielāko kretīnu” meklējot

“Latviešiem nav īstu stāstu! Viss ir pelēks, lauciniecisks, mazām traģēdijām izvagots”, tā, pie sevis secinot, pirms gadiem desmit nolēmu pamatā pievērsties pasaules literatūrai. Tomēr, laikam ejot, rūpīgi apkārt skatoties, esmu sapratusi, ka mūsu sabiedrības drāna atklāj neticami daudz dažādu krāsainu dzīparu. Traģēdijas un pacēlumi, kas pēdējos 150 gados vēlušies mums pāri, ir radījuši daudz stāstu par mīlestību, izdzīvošanu, patriotismu, nodevību. Kā piemēru stāstu sulīgumam, nesen kāda kundze, atvainodamās, ka runā latviski ar akcentu, man uzticēja šādu stāstu. Četru gadu vecumā, viņu kopā ar mammu un brāļiem no Latgales izveda uz Sibīriju. Tēvu nošāva mājas pagalmā. Mamma Sibīrijā nomira, kad meitai bija 9 gadi. Latvijas radiem ar lielām pūlēm izdevās panākt viņas atgriešanos Latvijā, bet, jau Latvijā lemjot par viņas tālāko likteni, kāda padomju izglītības sistēmas darbiniece nolēma, ka latviešu skola viņai nebūs piemērota un nosūtīja viņu uz krievu bērnunamu. Viens latviešu stā

Lēti un slikti

“Nevarējāt atvest kaut ko labāku, ko lai mēs ar šādām lupatām darām?”, kāda Zemgales novada sociālai darbiniecei saka daudzbērnu ģimenes vecāki – bezdarbnieki, kad viņiem atvesti bērnu apģērbi. Ģimene dzīvo laukos, pabalstos saņem apmēram 300 latu mēnesī. Kad šī nauda ienākusi, ģimene vispirms iegādājas alu vecākiem un pēc tam kādu nieku bērniem. Čipsi un kola ir lēti, konfektes arī, bērni priecīgi. Aptaukošanās statistika vecajās demokrātijās, īpaši ASV ir traģiska. Par aptaukojušamies uzskatāmi 26 procenti cilvēku. Statistika ir tikpat dramatiska bērnu un jauniešu vidū - 25 procenti no bērniem uzsktāmi par pārmērīgi apaļiem. Kuplums, resnums, brangums, apaļīgums pagātnē bija statusa simboli. Kurš nezin stāstus par latviešu sievietēm, kas ap kājām zem zeķēm tina linu dvieļus un vilka vienus vilnas brunčus uz citiem, lai izskatītos kuplākas. Draugs, kas nesen atbrauca no darba gaitām Zambijā, vienā no nabadzīgākajām Āfrikas valstīm, stāstīja, ka vienkāršie iedzīvotāji tur esot “s

Mikrokosms Vērmanes dārzā

Attēls
Senie grieķu filozofi runāja par mikrokosmu un makrokosmu, kā arī dažādu citu “kosmu” attiecībām, uzskatot, ka katrs no tiem ietver sevī citu “kosmu” struktūru. Tātad, mikrokosmā ir visi makrokosma elementi, tikai saspiestā veidā. No šī viedokļa, manis vakar pavadītās pāris stundas sarunās ar cilvēkiem Vērmanes dārzā piedāvā Latvijas sabiedrības modeli. Nu labi, varbūt ne sabiedrības modeli kā tādu, bet gan momentuzņēmumu, kura uzņemšanas brīdī visi ģimenes locekļi ir saskrējuši kopā, varbūt tikai Pēteris un Anna aizkavējušies virtuvē. Gaismas spēku aģenti  Tikai tāda nācija kā mēs, kas pēdējos 150 gados ir gājusi cauri dzimtbūšanas atcelšanai, intensīvai turības un izglītības uzkrāšanai, muižu dedzināšanai un soda ekspedīcijām, bēgļu gaitām, pirmajam pasaules karam, valsts atjaunotnei, deportācijām, otrajam pasaules karam un totalitārismam, var radīt šādus sīkstus, rūdītus optimistus. Šodienas stāsts par oligarhu pārņemto valsti šiem rūdītajiem optimistiem ir tikai viena lappuse v