otrdiena, 2010. gada 7. decembris

Viens, tumšā mežā

Šajā nedēļas nogalē sanāca pabūt vienai tumšā mežā. Bija nepavisam ne vēls vakars, ap astoņiem, bet tumsa, kā jau Latvijas decembrī, bija tik bieza kā sviests, ko ziest uz maizes. Ar nolūku nebiju paņēmusi līdz kabatas lukturīti un apņēmīgi devos tumsā, kur, kā nākas, no krūmiem un kokiem veidojās dažādi ķēmīgi tumsas tēli. Šis gājiens tumšajā mežā atsauca atmiņā bērnību un skolas gadus, kad, dzīvojot ciematā un pēc tam laukos blakus mežam, šad tad sanāca staigāt vienai tumšā mežā. Interesanta perspektīva, jo tad, kad biju mazs un bailīgs bērns, šādu izaicinājumu sanāca vai cik, bet tagad, kad esmu pieaudzis, drošs cilvēks, vienai tumšā mežā staigāt sanāk ļoti reti. Parasti no tā sargā mašīnas omulīgais siltums, klusa, skaista mūzika vai iedegtu sveču, siltas tējas komforts patīkamā, siltā vidē.

Latvijā šodien, 2010. gadā salīdzinot ar 2004. gadu, nabadzības riska indekss ir palielinājies par gandrīz trešdaļu. Ja 2004. gadā nabadzības riskam Latvijā bija pakļauti 19 procenti iedzīvotāju, tad 2008. gadā tādu bija jau 26 procenti. Sabiedrības dzīves līmeņa nevienlīdzības ziņā esam pēdējā vietā Eiropas Savienībā. Jā, aiz Rumānijas un Bulgārijas, kas 2007. gadā pievienojušās ES, glābj Latviju no pēdējās vietas citos rādītājos, bet ne šajā. Aiz šiem sausajiem datiem, ir dramatisks konstatējums – ‘nabadzības riska indekss jeb iedzīvotāju īpatsvars, kuri atradās zem nabadzības riska sliekšņa, palielinājās laikā, kad iedzīvotāju kopējie ienākumi būtiski pieauga, turklāt bezdarba līmenis bija salīdzinoši zems” (Latvijas nacionālās reformu programmas ‘ES 2020’ stratēģijas īstenošanas projekts).

1995. gadā mācījos Zviedrijā un pa vakariem kā studente piestrādāju vietējā labdarības restorānā, kura ienākumi tika ziedoti kopienas labdarības mērķiem. Manas studentu kopmītnes atradās pilsētas otrā malā. Pēc darba beigām, ap 12 vakarā darbinieku vidū parasti izcēlās mērens tracis par to, kā es nokļūšu uz mājām, jo man kā ārzemju studentei vienīgai nebija nodrošināta veida, kā nokļūt mājās. Man tajā laikā šie trači šķita patiešām smieklīgi, jo es neredzēju nekādas problēmas doties 40 minūšu pastaigā Zviedrijas decembra naktī spoži apgaismotajā Vesterosas pilsētā, kur, kā likās, nepamanīts nepaliktu pat adatas zemē nokrišanas troksnis.

Šodien uz šo Zviedrijas pieredzi raugos pavisam savādāk. Šodien redzu, ka ikviens mazs, tumšā mežā Latvijā nonācis bērns ir arī mana atbildība. Tieši tāpat kā manu savulaik zviedru kolēģu atbildība bija pilsētā nonākusi ārzemju jauniete un tam nebija nekāda sakara ar lišķību, liekulību vai bailīgumu, tā bija solidaritāte.

7 komentāri:

  1. Lolita, es nezinu kāpēc nedēļas nogale Tu izlēmi doties tumšā mežā, nezinu ko Tu cerēji tur ieraudzīt. Es arī nezinu ko mēs varam darīt, lai palīdzētu bērniem, nonākušiem dzīves tumsā. Bet varbūt mēs varētu satikties un parunāt par Liepājas Kara-osta dzīvojošiem bērniem. Viņi visi ir tik jauki un pavisam nav vainīgi, ka viņu vecāki ir narkomāni vai alkoholiķi.
    Ko teiksi?

    AtbildētDzēst
  2. Mmm, tas viss ir pareizi, tikai neaizmirstiet, ka šobrīd Jūs turiet stūri savās rokās. Solidaritēte, želsirdība, iejūtība - tas ir mūsu, sabiedrības lauciņs. Mēs to mācamies un, man liekas, mums nemaz tik slikti nesanāk. Savukārt koalīcijai nemaz tik spoži neiet. Daži no nesanajiem budzeta lēmumiem bija pareizi (auto nodokļa palielināšana, nekustamā īpašuma nodokļa paaugstināšana), citi pavisam ačgārni (nekustāmā īpašuma nodokli vajadzēja paaugstināt daudz vairāk, reformas iestrēgušas kur nu kurā - izglītības - švaki, veselības sfērā stāvoklis ir šausmīgs un ne jau finansējums dēļ :( ) Tas bernu pabalts 8ls ir smieklīgs. Kā būtu atbalstīt tiešām trūcīgus bērnus, nevis visus pēc kārtas?Jautājums - kur ir palikusi uzdrīkstēšanās šai koalīcijai ar TIK stipru mūsu mandātu? Nepārprotiet mani - es, tāpat, kā liela daļa sabiedrības īpaši nestreso par šo budžetu. Ir tikai drusku tāda vilšanās, mēs it kā ejam pareizā virzien, bet nu TIK lēni .... :(

    AtbildētDzēst
  3. Kristīne, noteikti varam satikties un parunāt, lūdzu uzrakstiet lolita.cigane@gmail.com

    AtbildētDzēst
  4. Кристина - Krieviem ir foršs raidījums - "Kamēr visi mājā", cita starpā tur rāda bērnus no bērnu namiem, kurus varētu adoptēt. Pāris gadu laikā ir atradušās ģimenes gandrīz simtam bērnu. Krievijai tas nav daudz… Vecāki narkomāni vai alkoholiķi? Pajautā tam bērnam - vai viņš vēlas dzīvot tīrā bērnunamā, vai pie vecākiem, kuri viņu sit? Jācīnās ar cēloņiem - pēc tā bērnunama būs jauni alkoholiķi un narkomāni, kuri pametīs savus bērnus likteņa varā. Pašlaik Latvijā viss ir labvēlīgs alkoholisma attīstībai. Jebkura, pat vissīkākā uzņēmējdarbība tiek cirsta saknē, policija dzenā večiņas pieturās, kuras tirgo pašas adītas vilnas zeķes… Vai tiešām tas ir pašvaldības policijas uzdevums? Tiesnešu algas ir neaizskaramas? Tad visiem citiem ir jāprasa atgriezt algas, kuras apcirpa un tad tiesneši var iet kopā ar valsti uz bankrotu, nevis vārtīties taukos uz sabiedrības rēķina. Dikti jau gribētos vienlīdzību - savelkot jostu redzēt, ka valstij grūti, nevis to, ka tēvs draņķis, pats nepelna, bet ģimenes naudu noplītē un notriec, tikai tapēc ir trūkums.

    AtbildētDzēst
  5. bla, bla, bla...pārdurkāts sacerējums no vidusskolas labajiem laikiem.

    AtbildētDzēst
  6. Labs ieraksts, paldies lar saiti Jūsu komentārā pie Mortena Hansena raksta Ir.lv. Varu tikai pievienoties Jūsu viedoklim par nevienlīdzības sekām un Jūsu pārsteigumam par to, ka "treknajos gados" nevienlīdzība Latvijā palielinājās.

    Tagad esat Saeimā, esat valdošajā koalīcijā. Ko Jūs un Jūsu partija plāno darīt šajā sakarā?

    AtbildētDzēst
  7. Sīkāk par nabadzības izskaušanu laipni lūgti uz http://socialismslv.wordpress.com/

    AtbildētDzēst