Vēstules no Kijivas

Kā Latvijas tautai būt stiprai? Kas mums jādara, lai piepildītu tās lūgšanas, ko katru gadu, sākot no 11. līdz 18. novembrim vēršam uz debesīm gan savā valsts himnā, gan daudzās jo daudzās citās skaistās un cildenās dziesmās? Kā piepildīt Jurjānu Andreja kantātes “Tēvijai” vārdus - “ar savu visspēcīgo roku novērsi Tēvijai ļaunu”? Padomu šodien, 18. novembra ekumeniskā dievkalpojuma laikā deva Arhibīskaps Jānis Vanags, ka vajag klausīties “kanārijputniņos”. Ogļrači senos laikos šahtās ņēma līdzi kanārijputniņus, jo tie liecināja par to, ka šahtā ir ieplūdis pārāk daudz indīgu gāzu un, ja tie neglābsies tūliņ, tie, iespējams, ies bojā. Tāpēc es gribētu zināt, cik daudz Latvijā šovakar bija cilvēku, kas Valsts prezidenta valsts svētkiem par godu rīkotā koncerta tiešraides laikā izslēdza televizoru tad, kad visus Dailes teātra zālē esošos un visus Latvijas iedzīvotājus LTV Kurzemes vārdā uzrunāja Aivars Lembergs. Zālē sākas apjukums, dažs plaukšķināja, dažs smējās. Tomēr tie, kas pieļāva...

Temīda ir akla un tādai tai jābūt, tomēr deputātu kompensāciju jautājuma praktiskās puses ir parādījušas, ka ir nepieciešama daudz niansētāka pieeja kārtībai, kādā Saeimā neievēlētie deputāti saņem kompensācijas. “Viens izmērs der visiem” neder. Pirmkārt, nav pieņemami, ka Saeimas deputāti, kas Saeimā nostrādājuši tikai pāris mēnešus (kā atlaistās 10. Saeimas gadījumā), saņem kompensācijas, turklāt tādā pašā apmērā kā deputāti, kas Saeimā bijuši vairākus sasaukumus. Saeimas deputāta darbs ir pietiekami komplicēts un niansēts, tāpēc ievērojamus panākumus pāris mēnešos nav iespējams gūt, pat vislabākās gribas gadījumā. Tāpēc jebkādam kompensāciju mehānismam vajadzētu sākt darboties tikai pēc vismaz sešiem Saeimā nostrādātiem mēnešiem. Otrkārt, kompensācijas idejiski domātas tam, lai ļautu deputātam saglabāt neatkarību, nebaidoties par iztiku nākošajā dienā pēc neievēlēšanas. Zināms kompensāciju mehānisms bijušajiem parlamentāriešiem pastāv lielākajā daļā demokrātisko valstu. Jāatcera...

Ceļošana ar cilvēkiem dara brīnišķīgas lietas. Ceļojuma gaidās esam pacilāti, jūsmīgi, domās jau projām. Man ar katru ceļojumu saistās īpaša prombūtnes, nesteidzīguma, sulīgu iespaidu sajūta. Tomēr, pats galvenais, ceļošana dod iespēju nodarbināt prātu ar pavisam citiem jautājumiem – pētīt kartes un sabiedriskā transporta maršrutus, runāties ar cilvēkiem “no citas pasaules”, piedzīvot pārsteigumus. Pēc ceļošanas jūtos atjaunota, enerģijas un spilgtu impulsu pilna. Ak, šie laika un pienākumu ierobežojumi, kas atvēl tik maz laika ceļošanai! Tāpēc pēdējā laikā ģimenē esam sākuši praktizēt mini-ceļošanu tepatās. Ceļš uz Līgatni no Pleskavas šosejas ir vijīgs un skaists, zeltainā rudens diena pār krāsainajiem kokiem lej bagātīgu gaismu. Tikko piedzīvotā nelielā bukte auto sānā aizpeld nebūtībā. Līgatnes centriņš ir sakopts, ne mirkli nenožēloju, ka visus apskates objektus rūpīgi nesaliku GPS sistēmā, uz visu ir skaidras un saprotamas norādes. Sākam ar smilšakmens klinšu apskati Līgatnes u...

Kundziņsalas dzelzceļš Svētdien LTV raidījuma “De facto” publiskotās viesnīcā Rīdzene notikušās sarunas atklāj aizkulises biznesam “Šlesera stilā” -  slēptas īpašumtiesības, mahinācijas, slēpti aizdevumi. Tās apliecina to, ko it kā jau vairākus gadus zina visi -  Šlesers, iespējams, ir viens no laikraksta Diena patiesajiem īpašniekiem. Laikraksts varētu būt iegādāts ar Šleseram slēpti piederošās Rīgas Tirdzniecības ostas aizdevuma palīdzību. Jau 2011. gada 25. maijā Šlesera dzīvesvietu kratīšanas pieprasījumā Saeimai KNAB minēja, ka uzņēmums Rīgas tirdzniecības osta ir faktiski Šleseram piederošs .   Tas viss izskatās kā īstā oligarhu krimiķī, kur galvenie varoņi lieliski spēlē savas lomas, lietojot atbilstošu leksiku un runājot aprautās, rupjās frāzēs. Tomēr smieklus caur asarām gan neizraisa vēl kāds cits acīmredzot Šleseram slēpti piederošās Rīgas Tirdzniecības ostas virzīts projekts, kam zaļo gaismu Rīgas dome deva 2011. gada 26. jūlijā . “Rīgas Tirdzniecī...

Sēžu Elejas upītes malā savās lauku mājās Zemgalē. Saule patīkami silda šajā pēkšņajā atvasarā un es gandrīz fiziski sev blakus sajūtu 70 gadus vecus notikumus. Toreiz, 1941. gada 14. jūniju, pamatīgo izvešanu nakti, manai ģimenei šodien piederošās lauku mājas, toreiz Mazelejas muižas saimniece Elza Bilkina pavadīja Elejas upītes krastā, guļot paslēpusies upes garajās zālēs. No mājas pie radiem izbrauca visi pārējie – Elzas vīrs, vīra māte, vīramātes māsa. Tāpēc, ka Elza Bilkina 1941. gada 14. jūnija nakti negulēja naivā mierā savas pārticīgās Zemgales mājas baltajos, izšūtajos palagos, manai ģimenei šodien ir šī lauku māja, ar mokām, pret kolhoza gribu 1990. gadā manu vecāku nopirkta. Ja nebūtu spītīgās Elzas, bijušo Mazelejas muižas ēku jau sen būtu nošķūrējis kāds pārgalvīgs vietējā kolhoza traktorists. Tā sēžot, es nevaru nedomāt par Latvijas valsts šodienas izvēlēm. Bijušā valsts prezidenta vārdā nosauktā partija tikko paziņojusi, ka vēlas veidot valdību ar Saskaņas centru. Do...

Pagājušajā gadā, kad 10. Saeimas vēlēšanās vairākumu ieguva Vienotība (33 vietas) un t.s. “latviskajām partijām” Vienotībai, VL/TB/LNNK un ZZS kopā bija 62 vietas, pārsteidzoši daudzi teica, ka ir radusies unikāla iespēja valdībā iesaistīt 29 vietas Saeimā ieguvušo Saskaņas centru. To dzirdēja gan no Latvijā esošo, Latviju kopš neatkarības atgūšanas atbalstījušo ES un citu valstu vēstniecībām, gan no sabiedrības “sirdsapziņām” – latviešu  intelektuāļiem ( par to rakstīju šeit ). Lai gan Saskaņas centrs šajās vēlēšanās ir ieguvis vēl vairāk vietas Saeimā (lai gan ne ievērojami vairāk balsu) šādu gan iekšēju, gan ārēju aicinājumu ir daudz mazāk. Kāpēc? Pirmkārt, tas saistīts ar Saskaņas centra darbu 10. Saeimā. Būtiskos balsojumos Saskaņas centram nebija nekādu problēmu balsot kopā ar ZZS un bloķēt visu, kas progresīvs un sabiedrības attīstībai nepieciešams ( par to rakstīju šeit ). Saeimas komisijās vairums Saskaņas centra deputātu bija klusi, neieinteresēti, ja vispār tās apmeklē...

Mana radiniece Maija Stumbris šorīt uz Tērbatas - Lāčplēša ielu stūra L ū zums man ā  izpratn ē  par priekšv ē l ē šanu kampa ņā m notika V ā cij ā , kad Eiropas Droš ī bas un Sadarb ī bas organiz ā cijas (EDSO) v ē l ē šanu nov ē rošanas misijas ietvaros biju vien ā  no liel ā kaj ā m V ā cijas pavalst ī m Bav ā rij ā , kur mums bija j ā tiekas ar  Br ī vo Demokr ā tu (Freie Demokratische Partei) Bav ā rijas noda ļ as vad ī t ā ju. S ā kusi no sal ī dzinoši maza atbalsta punkta, 2009. gad ā  Br ī vo Demokr ā tu partija ieguva 3. lab ā ko rezult ā tu Bundest ā ga v ē l ē šan ā s un iek ļā v ā s ietekm ī g ā s kancleres Angelas Merkeles vald ī b ā . Kad atn ā c ā m uz Br ī vo Demokr ā tu biroju, mums pied ā v ā ja kafiju un atvainoj ā s, ka vad ī t ā js nedaudz kav ē joties. Droši vien k ā da svar ī ga tikšan ā s vai uzst ā šan ā s debat ē s, nodom ā ju, un s ā ku gaid ī t uzvalk ā   ģē rbtu, elegantu politi ķ i. T ā  viet ā  telp ā  ien ...