Valodas referendums neizgaisīs kā ļauns murgs*

Saeimas dienaskārtībā šodien ir jautājums par iespējamiem grozījumiem Satversmē, kurus, pēc Centrālās Vēlēšanu komisijas (CVK) sniegtās informācijas, ir atbalstījuši nedaudz vairāk kā 187 000 Latvijas pilsoņi. Šie grozījumi paredz mainīt Satversmes 4. pantu, nosakot, ka „Valsts valodas Latvijas Republikā ir latviešu valoda un krievu valoda”. Izejot no šī, izteikts piedāvājums mainīt Saeimas deputāta zvēresta tekstu „būt uzticīgs Latvijai, stiprināt tās suverenitāti, un latviešu un krievu valodu kā vienīgās valsts valodas”, kā arī noteikt, ka pašvaldību darba valoda ir latviešu valoda un krievu valoda. Ko tas nozīmē?

Pirmkārt, iniciatīva ir iesniegta par Satversmes normu, kas izsaka, kas ir Latvijas Valsts. Līdztekus pārējiem Satversmes pamatprincipiem – Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika, Latvijas suverēnā vara pieder Latvijas tautai, Latvijas valsts teritorijas nedalāmība – latviešu valoda kā vienīgā valsts valoda izsaka Latvijas valsts būtību. Ja latviešu valoda kaut kāda iemesla dēļ vairs nebūtu vienīgā valsts valoda, mēs runātu par pavisam citu valsti, kuras pamatā būtu citi principi un priekšnoteikumi.

Ne velti Satversmes pirmie četri panti ir grozāmi nevis ar Saeimas lēmumu, bet tikai tad, ja PAR to izsakās puse no visiem balsstiesīgajiem. Tātad, ja puse no visiem Latvijas pilsoņiem, kuriem ir tiesības piedalīties vēlēšanās (pašlaik attiecīgi 1.54 miljoni, no kuriem puse ir 770 tūkstoši), izsakās par pirmo četru Satversmes punktu maiņu, viņi piekrīt būtiski citas valsts veidošanai. Tātad, neatkarīgi no tā, ko šodien lems Saeima, referendums par latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu būs.

Otrkārt, ikvienam, kas domā, vai nepieciešams referendumā piedalīties, vai nepieciešams „piedalīties šajā farsā”, konkrēti jāizlasa iesniegtā Satversmes grozījumu redakcija un jāsaprot, ko tieši šādas izmaiņas Satversmē varētu nozīmēt katra Latvijas pilsoņa praktiskajā dzīvē.

Tās vistiešākajā veidā nozīmē, ka ikvienam pilsonim, kas grib būt līdzdalīgs valsts pārvaldē, ir obligāti jāzina krievu valoda, jo grozījumi paredz, ka Saeimas darbs varētu notikt gan latviski, gan krieviski, ka pašvaldību darbs varētu notikt gan latviski, gan krieviski, ka Saeimas deputāti ar savu darbu stiprinātu gan latviešu, gan krievu valodas. Tātad, ir ierosinājums pēc būtības mainīt 20 gados kopš neatkarības atgūšanas Latvijas sabiedrībā iesakņojušos tradīciju, ka krievu valodas zināšanas ir vēlamas, kā jebkuras svešvalodas zināšanas, bet ne obligātas.

Gaidāmais referendums vēlētājiem jāuztver ļoti nopietni, lai arī neiespējamās PAR balsotāju prasības dēļ tam, visticamāk, nebūs rezultāta. Izvēle nepiedalīties ir izvēle neizteikties par Latvijas Valstij tik būtisku jautājumu. Katrām beigām diemžēl kaut kur ir sākums, ir nožēlojami, ja šis sākums ir sakņots vienaldzībā.

Diemžēl likums „Par tautas nobalsošanu un likumu ierosināšanu” neparedz nekādu referenduma aģitācijas kampaņas regulējumu, lai gan Saeimas Juridiskā komisija jau 2009. gada maijā lūdza šādu regulējumu izstrādāt. Tas nozīmē, ka ikviens brīvi var iesaistīties aģitācijā, tajā skaitā, veicot kampaņu ar nezināmas izcelsmes finansējuma palīdzību. Šāds regulējuma trūkums diemžēl paver iespējas personām, kas kampaņā ieguldītu ievērojamus līdzekļus deformēt publiskajā telpā esošo informāciju. Jau parakstu vākšanas laikā televīzijā PBK (Pervij Baltijskij Kanal), kuras 50 procenti pieder Krievijas Federācijas pilsonim Aleksejam Pliasunovam,  bija masīva kampaņa, aicinot parakstīties par Satversmes grozījumiem. Attiecīga regulējuma trūkuma apstākļos nav iespējams uzzināt ne šīs kampaņas finansējuma izcelsmes avotus, ne arī kopējo iztērēto līdzekļu apjomu.

Ar regulējuma trūkumu saistīta vēl kāda problēma – tas ir administratīvo resursu izmantojums referenduma kampaņā. Saskaņas centra valdes priekšsēdētājs un Rīgas domes priekšsēdētājs Nils Ušakovs, tāpat kā vairāki citu pilsētu domes priekšsēdētāji, paši parakstījās un aktīvi atbalstīja parakstu vākšanas kampaņu, ar savu administratīvo resursu autoritāti nodrošinot tai spēcīgu atbalstu. Līdzvērtīgi aktīva rīcība no citām amatpersonām nav bijusi, tāpēc vēlētājiem ir jo īpaši aktīvi jāiesaistās diskusijās draugu un paziņu lokā, jāorganizē diskusijas gan klātienē, gan sociālajos tīkos, izrunājot gaidāmā referenduma būtību.

Visbeidzot, latviešu valodas kā vienīgās valsts valodas apšaubīšana no augstu Saskaņas centra amatpersonu puses ir nostādījusi ļoti neērtā pozīcijā pašu Saskaņas centru. Saskaņas centrā ir pietiekami daudz cilvēku, kas saprot, ka šāds solis grauj jau tā trauslo sabiedrības uzticību, un dziļi aizvaino daudzus Latvijas iedzīvotājus. Meklējot izeju no neērtās situācijas, Saskaņas centrs ir izteicis iespēju pamest Saeimas balsošanas zāli balsojuma par Satversmes grozījumiem laikā. Saskaņā ar Satversmi, Saeima lēmumu var pieņemt, ja sēdē piedalās vismaz puse deputātu. Tomēr ko simbolizēs šāda iziešana no zāles?

*Pārfrāzēts padomju laika disidenta Gunāra Astras teiktais tieas zālē 1983. gadā "Es ticu, ka šis laiks izgaisīs kā ļauns murgs. Tas dod man spēku šeit stāvēt un elpot. Mūsu tauta ir daudz cietusi un tādēļ iemācījusies un pārcietīs arī šo tumšo laiku".

Kam valstij ziedot II

Ir pagājis gandrīz gads, kopš rakstu ar šādu nosaukumu publicēju pirmo reizi. Acīmredzot, ziņām par valsts kapitālsabiedrību ziedošanu ir sezonāls raksturs - tāpat kā Ziemassvētkiem. Katru gadu atkal tiek uzdots jautājumus, vai kapitālsabiedrību ziedošanas politika atbilst sabiedrības interesēm, un vai, piemēram, no visu Latvijas iedzīvotāju kopīpašumā esošo mežu apsaimniekošanas iegūtie līdzekļi tiek ieguldīti lietderīgās un sabiedrībai nepieciešamās aktivitātēs. Skatoties uz šī gada Latvijas Valsts mežu ziedojumiem, atbilde ir "nē" vai daļēji "nē".

Pagājušā gada diskusijas rosināta, Finanšu Ministrija ķērās pie koncepcijas sagatavošanas par valsts kapitālsabiedrību ziedošanas politiku. Koncepcija sagatavota un skatīta valsts sekretāru sanāksmē 2011. gada oktobrī. Tāpēc diemžēl arī šogad kapitālsabiedrības ziedo pēc vecās, nepilnīgās kārtības (skat. iepriekšējo ziņu). 

Zemkopības ministrija ir paziņojusi, ka gada nogales Latvijas Valsts mežu ziedojumi nonāks tādu labdarības organizāciju kā Ziedot.lv, Latvijas bērnu fonda un apvienības Latvijas samarieši rīcībā. Sagaidāms, ka ievērojamu summu saņems Kultūrkapitāla fonds. 

Tomēr gada vidus ziedojums Latvijas Olimpiskai komitejai (LOK), no kura ievērojamu daļu saņēmis VEF Rīga basketbola klubs un basketbola klubs Venstpils, ir stingri vecajās ziedošanas tradīcijās ieturēts. Ir skaidrs, ka modelis, ka valsts kapitālsabiedrību ziedojums tiek piešķirts konkrētas jomas visaptverošai organizācijai, kas rūpējas par tālāku finansējuma sadali jomā strādājošām biedrībām (kā piemēram Kultūrkapitāla fonda gadījumā), ir pieņemams, tomēr ir nepieciešami konkrēti kritēriji un caurskatāmas procedūras, kā izvēlēties finansējuma saņēmējus. LOK gadījumā tādas acīm redzami nav.


Kam valstij ziedot I: 2011.gada janvāris

Lieliska darba iespēja valsts pārvaldē

Ar 10. Saeimas lēmumu tika izveidots Pārresoru koordinācijas centrs, lai valsts attīstības plānošanu padarītu saskanīgāku, uz kopēju valsts attīstību vērstāku. Šis centrs pašlaik meklē vadītāju. Valsts pārvaldē vadītājam būs valsts sekretāra statuss. Šis centrs darbosies Ministru Prezidenta pakļautībā.

Pašlaik Latvijā eksistē vairāki simti attīstības plānošanas dokumentu, koncepciju, pamatnostādņu, utt. Tajos noteiktas aptuveni 800 dažādas prioritātes. Ir skaidrs, ka resursu nepietiekamības apstākļos visas nav un nebūs iespējams īstenot. Diemžēl Latvijā iedibinājusies tradīcija, ka katrs resors, katra ministrija plāno valsts budžeta deķi velk uz savu pusi, nedomājot par valsts attīstību kopumā.

Centra sekmīga darbība vislielākajā mērā būs atkarīga no tā vadītāja, informāciju par izsludināto konkursu var atrast šeit http://www.mk.gov.lv/lv/aktuali/pkc-konkurss . Pieteikumus var iesniegt līdz 13. decembrim.

Šī ir patiešām lieliska iespēja iesaistīties valsts pārvaldē un strādāt Latvijas valsts labā, tāpēc aicinu ikvienu gan apsvērt iespēju pieteikties, gan arī nosūtīt šo informāciju citiem iespējamiem kandidātiem.

Nauda tumbočkā

Saeima pagājušajā nedēļā pieņēma Fizisko personu mantiskā stāvokļa deklarēšanas likumu. Tas ir likums, kura pieņemšana ir bijusi ierakstīta neskaitāmās valdības deklarācijās, tomēr tas nekad nav sekmējies. 10. Saeimā, kad likumu Saeima pieņēma 1. lasījumā pēc toreizējo Saeimas deputātu Aināra Šlesera un Andra Šķēles uzstāšanās debatēs bija skaidrs, ka daudz tālāk šis likums netiks, pretargumenti bija vērsti uz dažādu shēmu analīzi, kā šo likumu varēs apiet, tādējādi uzsverot, ka tam nav jēgas.

Lai labāk saprastu šī likuma būtību, ir vērts pakavēties pie kādas vecas anekdotes. Sarunājas divi draugi:
- Kur tu ņem naudu?
- No tumbočkas. 
- Kā tā rodas tumbočkā?
- Pats ielieku. 
- Kur tu ņem naudu, ko ielikt tumbočkā?
- No tumbočkas.

Fizisko personu mantiskā stāvokļa deklarēšanās likums, saukts arī sākumdeklarēšanās vai nulles deklarācijas likums, ir vērsts uz to, lai nākotnē “tumbočka” kā naudas izcelsmes avots vairs nedarbotos – vai nu persona izmanto iespēju un deklarē tās rīcībā esošos līdzekļus, vai arī pēc tam ir gatava izskaidrot un pierādīt to avotu.

Svarīgi atcerēties, ka šis likums nav vērsts uz pagātni, tas neatrisinās pagātnes pārestības un automātiski nesodīs pagātnes naudas atmazgātājus. Ar to nodarbojas tiesībsargājošās iestādes, un tām jāļauj turpināt darbu. Šīs likums ir būtisks, lai nākotni būvētu uz daudz maz stabila pamata. Pēc sākumdeklarēšanās pavilktās svītras, ikvienam būs pienākums pierādīt savas naudas izcelsmi un tas, ka nauda glabājas vai uzrodas tumbočkā, vairs nebūs lietojams kā izskaidrojums.

Likums paredz, ka fiziskām personām (arī Latvijā pastāvīgi dzīvojošiem citu valstu pilsoņiem) savs mantiskais stāvoklis būs jādeklarē saskaņā ar 2011. gada 31. decembra situāciju. Būs jādeklarē manta vai skaidras naudas uzkrājumi, kuru vērtība pārsniedz 10 000 LVL, kā arī īpašumi ārzemēs. Nebūs nepieciešams deklarēt tos īpašumus, kuri jau ir reģistrēti valsts reģistros. Līdz 2012. gada februārim Ministru Kabinets sagatavos noteikumus par to, kā skaidra nauda jāieskaita kredītiestādēs. To nedarot, būtu iespējams deklarēt lielus skaidras naudas uzkrājumus faktiski neesošu līdzekļu vietā un uz to rēķina nākotnē norakstīt, piemēram, kukuļos saņemtus līdzekļus. Likums arī paredz, ka fiziskām personām būs iespējams deklarēt līdzekļus, kas iegūti no 1991. līdz 2007. gadam, ja par tiem nav nomaksāts iedzīvotāju ienākuma nodoklis un šo nodokli nomaksāt 15 procentu apmērā. Šādā veidā legalizēti ienākumi neatbrīvos no atbildības, ja līdzekļi būs iegūti noziedzīgā ceļā un tiesībsargājošajām iestādēm izdosies pierādīt. 

Mēs būsim stipri tad, kad beigsim sevi pazemot

Kā Latvijas tautai būt stiprai? Kas mums jādara, lai piepildītu tās lūgšanas, ko katru gadu, sākot no 11. līdz 18. novembrim vēršam uz debesīm gan savā valsts himnā, gan daudzās jo daudzās citās skaistās un cildenās dziesmās? Kā piepildīt Jurjānu Andreja kantātes “Tēvijai” vārdus - “ar savu visspēcīgo roku novērsi Tēvijai ļaunu”?

Padomu šodien, 18. novembra ekumeniskā dievkalpojuma laikā deva Arhibīskaps Jānis Vanags, ka vajag klausīties “kanārijputniņos”. Ogļrači senos laikos šahtās ņēma līdzi kanārijputniņus, jo tie liecināja par to, ka šahtā ir ieplūdis pārāk daudz indīgu gāzu un, ja tie neglābsies tūliņ, tie, iespējams, ies bojā.

Tāpēc es gribētu zināt, cik daudz Latvijā šovakar bija cilvēku, kas Valsts prezidenta valsts svētkiem par godu rīkotā koncerta tiešraides laikā izslēdza televizoru tad, kad visus Dailes teātra zālē esošos un visus Latvijas iedzīvotājus LTV Kurzemes vārdā uzrunāja Aivars Lembergs. Zālē sākas apjukums, dažs plaukšķināja, dažs smējās. Tomēr tie, kas pieļāva Lembergam tur uzstāties, ļāva viņam paņirgt gan par zālē sēdošajiem, gan visā Latvijā pie televizoriem esošajiem.

Kādā statusā Lembergs uzstājās, video translācijā uz skatuves atradās kopā ar brīnišķīgo kori “Kamēr..” un Liepājas simfonisko orķestri? Vai tad visiem nav zināms, ka starp citiem aizliegumiem, ko ģenerālprokuratūra savulaik ir uzlikusi smagos kriminālnoziegumos apsūdzētajam Lembergam, ir bijis arī aizliegums ieņemt Ventspils domes priekšsēdētāja amatu?  Acīm redzot nebija neviena, kas stingri un noteikti pateiktu  - šoreiz nē, Lemberga kungs.      

Sveicienus no Latgales visiem zālē sēdošajiem un visiem, kas skatījās koncertu televīzijā, sūtīja Rēzeknes mērs Aleksandrs Bartašēvičs, kas, kā zināms, sekojot Nila Ušakova piemēram, šonedēļ parakstījās par krievu valodu kā otro valsts valodu. Tā viņš demonstrēja savas Satversmē noteiktās tiesības, bet vai patiešām nebija neviena, kas varētu pateikt - šoreiz nē, Bartašēviča kungs, šie svētki Latvijas cilvēkiem ir pārāk nozīmīgi un latviešu valoda kā vienīgā valsts valoda ir šo svētku kodols.

Koncerta laikā Bastejkalnā esot bijis brīnišķīgs un iedvesmojošs lāpu gājiens, man ir žēl, ka es tur nebiju un tā vietā, tāpat kā daudzi citi Latvijā, ļāvu Dailes teātrī par sevi paņirgāties. 

Ģenerālprokuratūras informācija par to, ka Aivaram Lembergam noteiktais aizliegums ieņemt Ventspils domes priekšsēdētāja amatu ir spēkā

Par deputātu kompensācijām

Temīda ir akla un tādai tai jābūt, tomēr deputātu kompensāciju jautājuma praktiskās puses ir parādījušas, ka ir nepieciešama daudz niansētāka pieeja kārtībai, kādā Saeimā neievēlētie deputāti saņem kompensācijas. “Viens izmērs der visiem” neder.

Pirmkārt, nav pieņemami, ka Saeimas deputāti, kas Saeimā nostrādājuši tikai pāris mēnešus (kā atlaistās 10. Saeimas gadījumā), saņem kompensācijas, turklāt tādā pašā apmērā kā deputāti, kas Saeimā bijuši vairākus sasaukumus. Saeimas deputāta darbs ir pietiekami komplicēts un niansēts, tāpēc ievērojamus panākumus pāris mēnešos nav iespējams gūt, pat vislabākās gribas gadījumā. Tāpēc jebkādam kompensāciju mehānismam vajadzētu sākt darboties tikai pēc vismaz sešiem Saeimā nostrādātiem mēnešiem.

Otrkārt, kompensācijas idejiski domātas tam, lai ļautu deputātam saglabāt neatkarību, nebaidoties par iztiku nākošajā dienā pēc neievēlēšanas. Zināms kompensāciju mehānisms bijušajiem parlamentāriešiem pastāv lielākajā daļā demokrātisko valstu.

Jāatceras, ka likums “Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā” paredz salīdzinoši maz iespējas deputātam turpināt praktizēt savu iepriekšējo darbību, nosakot, ka to var darīt tikai zinātnieki, ārsti, sportisti un mākslinieki. Deputātam, kas pavadījis vairākus sasaukumus Saeimā, var būt grūti atgriezties savā iepriekšējā darbā. Turklāt, vairākas reizes pārvēlēts deputāts acīm redzami ir baudījis sabiedrības uzticību un tā ir novērtējusi deputāta darbu. Tāpēc kompensāciju apjomam būtu jābūt piesaistītam nostrādāto sasaukumu daudzumam – par vienu nostrādātu sasaukumu – vienas mēnešalgas apjomā, par vairāk nekā trīs sasaukumiem (vairāk kā 12 gadus) – trīs mēnešalgu apjomā.  

Treškārt, kompensāciju mehānisms ir jāpiemēro situācijām, kad Saeimā sākotnēji neievēlēts deputāts kļūst par ministru vai turpina darbu Saeimā pēc tam, kad no attiecīgā saraksta ir apstiprināti valdības ministri. Tie ir deputāti ar t.s. mīkstajiem mandātiem. Pašlaik, ja “mīkstais” mandāts tiek apstiprināts trīs mēnešu laikā pēc jaunās Saeimas sanākšanu, deputāts, kas ieguvis t.s. mīksto mandātu saņem kompensāciju proporcionāli laikam, ko tas pavadījis ārpus Saeimas, ja vairāk nekā pēc trīs mēnešiem – kompensācija pienākas trīs mēnešalgu apjomā. Vienlaicīgi, ja Saeimā kaut kādu iemeslu dēļ atgriežas ministri, Saeimas deputāts ar mīksto mandātu saņem kompensāciju trīs mēnešalgu apjomā. Bijušais deputāts, kas nav ievēlēts, bet ir kļuvis par ministru, saņem kompensāciju trīs mēnešalgu apjomā. Šāda aizsardzība uzskatāma par pārmērīgu, tāpēc likums ir jālabo.

Manas 10. Saeimas deputāta pilnvaras izbeidzās 17. oktobrī un 11. Saeimas deputāta pilnvaras tika apstiprinātas 3. novembrī. Lai gan turpināju iesākto darbu, saskaņā ar likumu, par 16 dienām, ko nebiju Saeimas darbā, man tika pārskaitīta kompensācija 650 Ls apmērā, ko ar sveicieniem Lāčplēšdienā ziedoju Zvannieku mājas ģimenei.  

Kāda spilgta ceļojuma piezīmes

Ceļošana ar cilvēkiem dara brīnišķīgas lietas. Ceļojuma gaidās esam pacilāti, jūsmīgi, domās jau projām. Man ar katru ceļojumu saistās īpaša prombūtnes, nesteidzīguma, sulīgu iespaidu sajūta. Tomēr, pats galvenais, ceļošana dod iespēju nodarbināt prātu ar pavisam citiem jautājumiem – pētīt kartes un sabiedriskā transporta maršrutus, runāties ar cilvēkiem “no citas pasaules”, piedzīvot pārsteigumus. Pēc ceļošanas jūtos atjaunota, enerģijas un spilgtu impulsu pilna. Ak, šie laika un pienākumu ierobežojumi, kas atvēl tik maz laika ceļošanai! Tāpēc pēdējā laikā ģimenē esam sākuši praktizēt mini-ceļošanu tepatās.

Ceļš uz Līgatni no Pleskavas šosejas ir vijīgs un skaists, zeltainā rudens diena pār krāsainajiem kokiem lej bagātīgu gaismu. Tikko piedzīvotā nelielā bukte auto sānā aizpeld nebūtībā. Līgatnes centriņš ir sakopts, ne mirkli nenožēloju, ka visus apskates objektus rūpīgi nesaliku GPS sistēmā, uz visu ir skaidras un saprotamas norādes. Sākam ar smilšakmens klinšu apskati Līgatnes upes krastā. Ar dēliem jokojamies un iztēlojamies, kā klinšu alās ierīkotajos pieliekamajos glabājušies līgatniešu kartupeļi un zaptes burkas. Dēliem gluži neticami šķiet, ka dažās no alām esot ierīkotas arī garāžas. Izstaigājuši glītas koka trepes un takas, nonākam arī pie tām, klints “pirmajā stāvā”.

Izpētām karti, kas iesaka maršrutu pa Līgatnes senās papīrfabrikas ceļiem. Kādu brīdi pastrīdamies, kur īsti esam, tad kāpjam kalnā. Esam uzzinājuši, ka pirmās 17 tonnas papīra Līgatnē saražotas jau 19. gs. sākumā…no lupatām. 1827. gadā papīrfabrikas strādniekiem celtās koka “rindu mājas” ir cēlas, staltas un labi plānotas. Tālāko ceļu mums parāda kundze gados, kas kopā ar jaunu meiteni dodas uz kapiem. “Mēs te visi esam fabrikas strādnieku pēcteči”, viņa nosaka.

Līgatnieši ir piesaistījuši Eiropas savienības līdzekļus, lai ciematu atjaunotu, tā pagalmā slienas glīti malkas šķūnīši, reljefajā apkārtnē izvietotas skaistas koka ietves un tiltiņi. Ciemā nedaudz sāņus atrodas šķūnītis, kura  saimnieks mums ļauj apskatīt īstu bīnumu  - padomjlaiku kravas mašīnu Uaz. Esmu saviem dēliem daudz stāstījusi par savas bērnības dienām, ko pavadīju, kopā ar mammu vizinoties šādā auto, ko mēs mīļi saucām par “āzīti”. Toreiz tas bija manas mammas dienesta auto un es viņai šad tad braucu līdzi darba darīšanās. Ja gadījās vēl kāds līdzbraucējs, es sēdēju uz siltā, salonā esošā motora, jo no koka taisītā “āzīša” motors bija salonā, noslēpts dzelzs kastē. Uazika saimnieks gan paskaidro, ka auto, kas esot pilnīgā braukšanas kārtībā, tagad esot jāpārdod, jo viņa pirms pāris gadiem celtais šķūnītis neiederoties jaunajā Līgatnes ciemata veidolā, un ārā stāvot, nabadziņš sapūšot.  

Atjaunotie tiltiņi ir bijušā papīrfabrikas ciemata lepnums, abi atjaunoti no moderniem materiāliem, saglabājot iepriekšējo veidolu. Vienā no viņiem ar prieku izlasām tā būvnieka vārdu – Eižens (Eugen). 

Tālāk mūsu ceļš ved uz Līgatnes sanatoriju, zem kuras paslēpts padomjlaika čekas un komunistiskās partijas elitei domātais 2000 m2 lielais bunkurs. Laipnā gide stāsta, ka laižamies 9 metru dziļumā, ka esam gandrīz kā zemūdenē zem zemes, tātad zemzemenē. Robustās padomju laika tehnikas šarmantā puse ir tā, ka tā ir tik izturīga, ka pacieš neskaitāmu mīcīšanu un mocīšanu. Laipnā gide bērniem atļauj gan izspaidīt rakstāmmašīnas pogas, gan izzvanīties pa telefoniem, pasmaidot par biežo jautājumu – kur un kā nospiest pogu “zvanīt”. Padomjlaika ēdnīcā ir viss nepieciešamais – gan neļķes vāzēs uz galdiņiem, gan graņonkas, gan milzu pavārnīcas. Izkāpuši virszemē, vēl izpētām butaforisko baseinu, kas bija domāts iespējai tur nolaisties helikopteriem ārkārtas situācijās un arī kā slēpta bunkura rezerves ieeja/izeja.

Ceļojums noslēdzas ar celšanos pāri Gaujai ar plostu, kura laipnais saimnieks mums paskaidro, ka pārceltuve darbojas kopš 1946. gada un to pilnībā darbina Gaujas straume. Jo smagāka tehnika, jo ātrāk tas ejot – ar plostu esot celti pāri gan traktori, gan cita lauksaimniecības tehnika.

Skaistais, labā stāvoklī esošais Līgatnes – Lielstraupes ceļš mūs aizved atpakaļ uz Pleskavas šoseju. Skaisto braucienu noslēdzam ar Rāmkalnu mājas rabarberu, dzērveņu un aveņu saldējumu. Esam Rīgā, un mūsu miniceļojums ir pārpildījis iecerēto par 100 procentiem.

Vēl viens Šlesera “projektiņš”

Kundziņsalas dzelzceļš

Svētdien LTV raidījuma “De facto” publiskotās viesnīcā Rīdzene notikušās sarunas atklāj aizkulises biznesam “Šlesera stilā” -  slēptas īpašumtiesības, mahinācijas, slēpti aizdevumi. Tās apliecina to, ko it kā jau vairākus gadus zina visi -  Šlesers, iespējams, ir viens no laikraksta Diena patiesajiem īpašniekiem. Laikraksts varētu būt iegādāts ar Šleseram slēpti piederošās Rīgas Tirdzniecības ostas aizdevuma palīdzību. Jau 2011. gada 25. maijā Šlesera dzīvesvietu kratīšanas pieprasījumā Saeimai KNAB minēja, ka uzņēmums Rīgas tirdzniecības osta ir faktiski Šleseram piederošs.   Tas viss izskatās kā īstā oligarhu krimiķī, kur galvenie varoņi lieliski spēlē savas lomas, lietojot atbilstošu leksiku un runājot aprautās, rupjās frāzēs.

Tomēr smieklus caur asarām gan neizraisa vēl kāds cits acīmredzot Šleseram slēpti piederošās Rīgas Tirdzniecības ostas virzīts projekts, kam zaļo gaismu Rīgas dome deva 2011. gada 26. jūlijā. “Rīgas Tirdzniecības osta” ir SIA "Riga fertilizer terminal" 49% īpašniece.

Saskaņā ar RD 26.07.2011. lēmumu “Rīga fertilizer terminal” (tulkojumā Rīgas minerālmēslu termināls), Rīgā, Kundziņsalā pirmajā kārtā līdz 2013. gada sākumam un otrajā kārtā līdz 2014. gada sākumam  izbūvēs un sāks lietot 8 minerālmēslu pārkraušanas noliktavas, kur tiks uzglabāti dažāda veida minerālmēsli tālākam eksportam. Starp citiem minerālmēsliem, Kundziņsalā paredzēta amonija salpetra un stabilizēta amonija salpetra (saukta arī nitrāta) pārkraušana un uzglabāšana, gadā kopā 850 000 tonnas; vienlaicīgās uzglabāšanas apjoms ir 65 000 tonnas. Gan amonija salpetris, gan stabilizēts amonija salpetris atbilst ķīmisko vielu bīstamības klasei 5.1. Abas vielas ir ugunsbīstamas un sprādzienbīstamas.

Amonija salpetris (saukts arī amonija nitrāts) īpašu publicitāti ieguva 4 dienas pirms Rīgas Domes lēmuma, saistībā ar Norvēģijā notikušajiem teroraktiem, jo to organizētājs un izpildītājs Anders Bērings Breiviks Oslo pilsētā izvietotā spridzekļa izgatavošanai, izliekoties par lauksaimnieku, bija iegādājies kopā sešas tonnas amonija salpetra un kalcija-amonija salpetra. Viņa izgatavotais spridzeklis Oslo centrā nogalināja 8 un smagi ievainoja 10 cilvēkus.

Ar amonija salpetra ugunsbīstamību saistītas avārijas pasaulē notiek bieži. Piemēram, kad 2009. gadā ASV, Teksasā aizdegās amonija salpetra ražotne, no tuvējās pilsētas tika evakuēti 80.000 iedzīvotāju, pateicoties evakuācijai, bojā gājušo nebija. 2007. gadā Meksikā automašīna ar 22 tonnām amonija salpetra cieta avārijā, pēc tās izcēlās ugunsgrēks, kas izraisīja sprādzienu, kurā tika ievainoti 150 cilvēki, 37 nogalināti.  Sprādziens radīja 9.1 m platu 1.8 m dziļu krāteri. Rumānijā 2004. gadā automašīna, kurā bija 20 tonnas amonija salpetra, apgāzās un aizdegās, gāja bojā 18, tika ievainoti 13 cilvēki, eksplozija radīja 6.5 metrus dziļu un 42 metru platu krāteri. 2001. gadā Francijā, Tulūzā, minerālmēslu noliktavā uzsprāga 200–300 amonija salpetra, 31 cilvēks gāja bojā, 2442 tika ievainoti. Sprādziens izsita logus ēkām, kas atradās 3 kilometru attālumā un radīja 10 metru dziļu un 50 metru platu krāteri. Šī sprādziena iemesls nav noskaidrots līdz šai dienai.

Tātad, saskaņā ar Rīgas Domes 26. jūlija lēmumu, Kundziņsalā vienlaicīgi tiks uzglabātas 65 000 tonnas amonija salpetra un stabilizēta amonija salpetra. Ir skaidrs, ka iespējama sprādziena gadījumā no Kundziņsalas ar visu tās unikālo dzīvojamo apbūvi pāri paliks tikai bedre.  

Tomēr abām ugunsbīstamajām vielām līdz Kundziņsalai būs arī kaut kā jānokļūst. Tās tiks transportētas no Krievijas, jo “Riga Fertilizer terminal” otrs, vairākuma akciju īpašnieks, ir Krievijas uzņēmums Uraļhim. Rīgā amonija salpetra kravas nonāks Šķirotavas stacijā, kur uzsāks savu ceļu uz Kundziņsalu. Paredzēts, ka katru dienu no Šķirotavas uz Kundziņsalu dosies divi vilciena sastāvi ar apmēram 2300 tonnām sprādzienbīstamo vielu. Apskatot Rīgas karti, redzams, ka šīs sprādzienbīstamās vielas ik dienas tiks transportētas tiešā Ķengaraga, Pļavnieku, Purvciema, Skanstes, Sarkandaugavas un Mežaparka dzīvojamo rajonu teritoriju tuvumā.

Par šo plānoto projektu tika izsludināta sabiedriskā apspriešana. Paziņojums par tās norisi, kā redzams Rīgas Domes lēmumā, esot bijis atrodams Vides valsts biroja mājas lapā, Rīgas Ziemeļu rajona izpilddirekcijā, Valsts vides dienesta Lielrīgas reģionālajā vides pārvaldē, Sarkandaugavas un Ziemeļblāzmas bibliotēkās. Lai gan abu sprādzienbīstamo vielu tranzīts Rīgas pilsētā skar ļoti plašu rīdzinieku loku, plānotā projekta sabiedriskajā apspriešanā piedalījās tikai 29 rīdzinieki. Par amonija salpetra izraisītajām avārijām citur pasaulē šajā apspriešanā netika minēts.

Redzams, ka, iegādājoties Dienu, Šleseram ir bijis uzspļaut Latvijas demokrātijas veselībai, un ar šo projektu Šlesers uzspļauj arī rīdzinieku drošībai un veselībai. 

Apmātie liberāļi

Sēžu Elejas upītes malā savās lauku mājās Zemgalē. Saule patīkami silda šajā pēkšņajā atvasarā un es gandrīz fiziski sev blakus sajūtu 70 gadus vecus notikumus. Toreiz, 1941. gada 14. jūniju, pamatīgo izvešanu nakti, manai ģimenei šodien piederošās lauku mājas, toreiz Mazelejas muižas saimniece Elza Bilkina pavadīja Elejas upītes krastā, guļot paslēpusies upes garajās zālēs. No mājas pie radiem izbrauca visi pārējie – Elzas vīrs, vīra māte, vīramātes māsa. Tāpēc, ka Elza Bilkina 1941. gada 14. jūnija nakti negulēja naivā mierā savas pārticīgās Zemgales mājas baltajos, izšūtajos palagos, manai ģimenei šodien ir šī lauku māja, ar mokām, pret kolhoza gribu 1990. gadā manu vecāku nopirkta. Ja nebūtu spītīgās Elzas, bijušo Mazelejas muižas ēku jau sen būtu nošķūrējis kāds pārgalvīgs vietējā kolhoza traktorists.

Tā sēžot, es nevaru nedomāt par Latvijas valsts šodienas izvēlēm. Bijušā valsts prezidenta vārdā nosauktā partija tikko paziņojusi, ka vēlas veidot valdību ar Saskaņas centru. Domas ir pretrunīgas - no vienas puses, humānisma, liberālisma un personiskās brīvības idejas vedina uz to, ka Latvijas sabiedrības daļai, kas ilgus gadus Latvijas politikā bijusi nepārstāvēta, nepieciešama sava balss, no otras, galvā rosās apokaliptiskas nojausmas par beigu sākumu.

Aizdomājoties nāk prātā Rīgā 1909. gadā dzimušā britu filozofa, liberālisma ideju tēva Jesaja Berlina rakstītais “ziedojums nepalielina to, kas tiek ziedots, proti, brīvību, lai kāda būtu morālā nepieciešamība vai atlīdzība par to. [..] Ja es sašaurinu vai zaudēju savu brīvību, lai samazinātu [..] nevienlīdzības apkaunojumu, un vienlaikus būtiski nepalielinu citu individuālo brīvību, tad notiek absolūts brīvības zudums”.

Vai mani Londonas, Oksfordas, Vīnes, Centrāleiropas un citu labu pasaules universitāšu izglītotie draugi, paziņas un kolēģi apzinās, ko tie proponē, aicinot valdībā iesaistīt Saskaņas centru? Vai tiešām Latvijas politikas kvalitāte automātiski vairosies vai, J. Berlina vārdiem runājot, mazināsies apspiestība un atstumtība, valdībā iesaistot Saskaņas centru?

Ikvienu no šiem cilvēkiem es aicinātu  kaut vienu dienu padzīvot Rīgas mikrorajonā (Pļavniekos, Sarkandaugavā), kur tikko aizvadītās kampaņas laikā iedzīvotāji pusčukstus stāstīja par liftos un kāpņutelpās izlīmētajiem Saskaņas centra plakātiem. Tāpat es viņus aicinātu pastrādāt pašvaldības iestādēs, kurās pirms vēlēšanām esot bijis skaidrs – ja gribi saglabāt darbu, balso par Saskaņas centru. Varbūt viņiem būtu vērtīgi kādu dienu 2006. un 2009. gadā iejusties to iedzīvotāju ādā, kuru balsis brutālā veidā mēģināja uzpirkt Saskaņas centra pārstāvji.

Tāpat domāju, vai mani domu biedri liberāļi un humānisti ir pamanījuši, ka Saskaņas centra valdes locekļa, A. Rubika Latvijas Sociālistiskā partiju sludina visu pretējo tam, kas mums svarīgs. No Sociālistiskās partijas programmas:“Latvijas vara [..] manipulējot ar cilvēku apziņu, panāca iestāšanos Eiropas Savienībā, forsēja Latvijas iekļaušanu militāri politiskajā NATO blokā. Šajos procesos vēlreiz atklājās varas pārstāvju liekulība, solot tautai neatkarību un labklājību. Iestājoties 2004. gada 1. maijā Eiropas Savienībā, Latvija zaudēja neatkarību ekonomikā, valsts iekšējā un ārpolitikā, kārtējo reizi nokļuva pasaules kapitāla atkarībā. Šīs atkarības sardzē tagad stāv NATO”. 

Citējot J. Berlinu “mēs uzskatām par iespējamu un reizē par attaisnojamu piespiest cilvēkus kāda mērķa vārdā, pēc kura viņi paši tiektos, ja vien būtu saņēmuši vairāk apgaismības, bet pašreiz to nedara, jo ir akli vai neizglītoti, vai samaitāti”. Vai tā nav satriecoša iedomība uzskatīt – tas nekas, ka Saskaņas centrs solīja pensiju indeksāciju, starptautisko aizdevumu līgumu pārskatīšanu un nepievienošanos eiro, tagad viņi no tā visa ir gatavi attiekties un par saviem tukšajiem solījumiem atbildēs paši.   

Dzejnieks, "Straumēnu" autors E. Virza, domājot par Latvijas inteliģenci un politiku esot rakstījis - liberālisms kā politisks uzskats “stiepjas kā gumija un zem tā var paslēpties komunisti, sociālisti un vienkārši demokrāti”, bet noteicošā loma piederēs komunistiem, kas “tad nu jās liberāļus, aiz ausīm turēdami” (Rīgas Laiks, 2011. gada oktobris, 32. lpp).

Un vēlreiz J. Berlins “Askētiskā pašnoliegšanās var kļūt par integritātes vai rāmuma vai garīga spēka avotu, bet grūti saprast, kā to var nosaukt par brīvības paplašinājumu”. Bija saprotams, ka ģeneālais, uz Sibīriju 1951. gadā izsūtītais mākslinieks Kurts Fridrihsons no Sibīrijas sūtīja savai sievai apskaidrotas un garīgi apgarotas vēstules, jo viņam nebija izvēles. Bet mums, liberāļiem taču ir izvēle neizvēlēties ar varu uzspiest savus principus citiem, tikai tāpēc, ka uzskatām, ka tā varbūt būs labāk.

Bažas par Saskaņu

Pagājušajā gadā, kad 10. Saeimas vēlēšanās vairākumu ieguva Vienotība (33 vietas) un t.s. “latviskajām partijām” Vienotībai, VL/TB/LNNK un ZZS kopā bija 62 vietas, pārsteidzoši daudzi teica, ka ir radusies unikāla iespēja valdībā iesaistīt 29 vietas Saeimā ieguvušo Saskaņas centru. To dzirdēja gan no Latvijā esošo, Latviju kopš neatkarības atgūšanas atbalstījušo ES un citu valstu vēstniecībām, gan no sabiedrības “sirdsapziņām” – latviešu  intelektuāļiem (par to rakstīju šeit). Lai gan Saskaņas centrs šajās vēlēšanās ir ieguvis vēl vairāk vietas Saeimā (lai gan ne ievērojami vairāk balsu) šādu gan iekšēju, gan ārēju aicinājumu ir daudz mazāk. Kāpēc?

Pirmkārt, tas saistīts ar Saskaņas centra darbu 10. Saeimā. Būtiskos balsojumos Saskaņas centram nebija nekādu problēmu balsot kopā ar ZZS un bloķēt visu, kas progresīvs un sabiedrības attīstībai nepieciešams (par to rakstīju šeit). Saeimas komisijās vairums Saskaņas centra deputātu bija klusi, neieinteresēti, ja vispār tās apmeklēja un parasti ļoti labprāt sekoja pāris viedokļu līderu balsojumiem. Ja kopš 2002. gada visās valdībās strādājusī ZZS savu balsojumu pret kratīšanu Šlesera dzīves vietās skaidroja ar nepietiekamu laiku, lai iepazītos ar KNAB sagatavotajiem dokumentiem, lielākā daļa Saskaņas centra deputātu to neskaidroja vispār.

Otrkārt, Saskaņas centra priekšvēlēšanu kampaņā bija patiesi autoritāri elementi. Rīgas domes amatpersonas sludinošas avīzes izplatīja Rīgas namu pārvaldnieka sētnieki (par to rakstīju šeit). Daudzās Rīgas apkaimēs – Pļavniekos, Sarkandaugavā, kampaņas laikā pie mums, Vienotības deputātu kandidātiem, nāca cilvēki un čukstus stāstīja, ka visu lielo blokmāju lifti un kāpņutelpas esot nolīmētas ar Saskaņas centra plakātiem. Kāda sieviete pat mums šādu plakātu, paslēptu zem apģērba, paslepšus atnesa.    

Treškārt, ar neticamu vieglumu Saskaņas centrs ir gatavs attiekties no saviem priekšvēlēšanu solījumiem par rūpēm par cilvēkiem, pensiju indeksāciju. Tagad Saskaņas centrs piekrīt visam – budžeta konsoldācijai, deficīta samazināšanai, starptautiskā aizdevuma programmas pabeigšanai. Tas būtiski demoralizē priekšvēlēšanu kampaņu runu. Izskatījās, ka pēdējā kampaņā beidzot tukšu solījumu un tradicionālo kampaņas melu bija mazāk. Tik klaja vēlme savus solījumus pamest uzreiz pēc vēlēšanām tikai nostiprina to, ka katra vēlēšanu karte Latvijā ir citā krāsā (izcila vizualizācija šeit) un veicina vēlētāju svārstīgumu un partiju populismu. 

Brīvības un totalitārisms vai ko vērts darīt ikvienam deputātam

Mana radiniece Maija Stumbris šorīt uz
Tērbatas - Lāčplēša ielu stūra

Lūzums manā izpratnē par priekšvēlēšanu kampaņām notika Vācijā, kad Eiropas Drošības un Sadarbības organizācijas (EDSO) vēlēšanu novērošanas misijas ietvaros biju vienā no lielākajām Vācijas pavalstīm Bavārijā, kur mums bija jātiekas ar Brīvo Demokrātu (Freie Demokratische Partei) Bavārijas nodaļas vadītāju. Sākusi no salīdzinoši maza atbalsta punkta, 2009. gadā Brīvo Demokrātu partija ieguva 3. labāko rezultātu Bundestāga vēlēšanās un iekļāvās ietekmīgās kancleres Angelas Merkeles valdībā. Kad atnācām uz Brīvo Demokrātu biroju, mums piedāvāja kafiju un atvainojās, ka vadītājs nedaudz kavējoties. Droši vien kāda svarīga tikšanās vai uzstāšanās debatēs, nodomāju, un sāku gaidīt uzvalkā ģērbtu, elegantu politiķi. Tā vietā telpā ienāca džinsos, T-kreklā un sporta apavos ģērbts vīrietis. Viņš atvainojās, ka esot aizkavējies, jo tikko pavadījis daudzas stundas uz ielas, dalot partijas skrejlapas, un izvērsusies garāka saruna ar kādu garāmgājēju.

Ikvienam politiķim, ilgi vai neilgi politikā bijušam, augstu vai zemu sarakstā esošam, ir vērts pastāvēt uz ielas, skaidri identificētam ar partijas simboliku, dalot savas partijas skrejlapas. Pēc šīs kampaņas pieredzes esmu pārliecinājusies, ka tikai tā var izēst pudu sāls, patiesi iepazīstot mūsu sabiedrību. 

Vispirms, nav taisnība, ka viedoklis ielās ataino daudzu interneta anonīmo komentētāju noskaņu, ka viss ir slikti un politiķi ir draņķi. Ir ļoti daudz patīkamu, atsaucīgu cilvēku, kas pat kritiku izsaka konstruktīvi un pieklājīgi, garām steidzas ar gaišu skatu un smaidu.

Tomēr, lai gan 20 gadu pēc padomju savienības, Latvijas cilvēkos mājo totalitārismam raksturīgās bailes. Kad ar slotām rokās ar vairākiem Vienotības aktīvistiem grozījāmies gar Rīgas domi zibakcijā "Izplati savu avīzi pats”, kāds kungs mums skaidri un gaiši teica – man jūsu vietā būtu bail. Ja toreiz par to pasmaidīju, tad tagad esmu pārliecinājusies, ka pamatbrīvību robežas Latvijā patiešām ir tikai teorētiskas un ka to skaidrošana visbiežāk sastaptajiem varas pārstāvjiem – policistiem - var būt ļoti nepatīkama un pazemojoša.

Pārrunas ar pašvaldības policiju Vienotības aktīvistiem ir notikušas vairākas reizes, gan Rīgas svētku laikā, gan zibakcijas laikā pie Rīgas domes. Parasti vienojamies, ka brošūru dalīšana nav ne pikets, ne demonstrācija, ka izplatīt avīzes un brošūras ir atļauts bez īpašas atļaujas. Tomēr šodienas satikšanās ar Rīgas pašvaldības policijas Centra rajona pārvaldes policistiem bija īpaši nepatīkama. Liela auguma policists, skaidri apzinādamies savu fizisko pārsvaru, man tuvu pienācis, agresīvā tonī paziņoja, ka skrejlapu dalīšana uz Lāčplēša un Tērbatas ielas stūra esot nelikumīga darbība nelikumīgā vietā. Manai Latvijā 1942. gadā dzimušajai un Viskonsīnā, ASV uzaugušajai radiniecei šāda uzvedība no varas pārstāvja puses izsauca sašutumu, īpaši tas, ka policists atļāvās mūs nofotografēt, nepaskaidrojis, ko esam pārkāpušas un ko ar fotogrāfiju darīs. Pēc tam, kad paskaidrojām, ka nedzīvojam totalitārismā un pases līdzi nenēsājam un personas kodus nosauksim tikai tad, kad mums tiks paskaidrots, par ko tiekam turētas aizdomās, mums tika draudēts ar aizturēšanu uz 3 stundām. Kad bijām gatavas doties uz iecirkni, agresīvā policista mazāk agresīvie kolēģi iejaucās un teica, ka pārkāpts neesot nekas, tikai priekšnieks liekot, “jūs jau zināt, kā tas ir”, teica viens no viņiem.

Saeimas deputātam ir ļoti terapeitiski piedzīvot šādus varas pārstāvju uzbraucienus, un ikvienam cilvēkam, kas to spēj, ir pienākums Latvijas valstī pilsoņu pamatbrīvības pārbaudīt ik dienas. Diemžēl ne visi tās uzskata par pašsaprotamām.