Vēstules no Kijivas

Ukrainas pilotes un parlamenta deputātes Nadjas Savčenko liktenis pēdējos gados ir simbols tai drāmai, kas risinājusies starp Krievijas Federāciju un Ukrainu. Krievijas Federācija agresīvi un ar militārām metodēm ir apšaubījusi Ukrainas tautas tiesības izvēlēties savu nākotni. Izvēlēties veidu, kā Ukrainas valsts attīstīsies. Latvijas parlaments, politiķi un sabiedrība atkal un atkal ir nosodījuši Krievijas agresiju; vairākkārt esam apstiprinājuši, ka mēs esam Ukrainas tautas pusē, jo uzskatām, ka Ukrainas tautai ir jābūt tiesībām pašai brīvi un neatkarīgi lemt par savu likteni, vai tas būtu Eiropas Savienībā vai citas izvēles. Un Ukrainas tauta, acīmredzot, savu izvēli ir izdarījusi. Veids, kā Krievijā kopš 2014. gada jūnija  ir tiesāta un apcietinājumā turēta Nadja Savčenko, pierāda, ka Krievijas ārpolitika ir agresīvi juceklīga. Tā bieži jauc metodes, kas paredzētas kaimiņu iebiedēšanai ar metodēm, kas ir nepieciešamas iekšējās propagandas vajadzībām. Nadja Savčenko Krievij...

I was 15 years old when I was offered to have a pen-pal, or as they call it in Australia from where she hailed – a pen friend.  My English was negligible, but with a lot of effort I composed a letter to a girl my age in the remote Australia. I waited for a long time and then her reply finally arrived. I was truly delighted and after the first letter I checked my mail-box daily. Approximately once every two months a letter was there for me. I always read, re-read and translated these letters for my family, friends, and classmates and could not stop bragging about that fact that I was receiving letters from Australia. I believe that at some point at least half of the little village where I lived knew about my letters from Australia. It was 1987, Latvia was occupied, a part of the Soviet Union, and our contacts with the outside world were practically non-existent. So a letter from a girl my age from Australia was especially exotic. That same year I was delegated by ...

Mēdz dzīvē būt tādas nedēļas, kas ir tik bagātīgas, ka kļūst gandrīz vai par mikrokosmu, kurš ietver visa makrokosma, visas pasaules elementus. Pagājušā nedēļa man sākās Gruzijā. Gruzija kā Eiropas Savienības Austrumu partnerības valsts, kura, tāpat kā mēs, piedzīvojusi padomju okupāciju, Latvijai ir tuva un svarīga. Krievijas nekaunīgas spēka demonstrēšanas laikā Gruzijai tuvināšanās ES un NATO ir būtisks attīstības orientieris un Latvijas atbalsts šajā ceļā tai ir nozīmīgs. Daudzu citu problēmu pārņemtajā Eiropā baltieši Gruzijas un Ukrainas vārdu atgādina bieži. Izjūtam to kā savu pienākumu, pateicībā par to attīstību, ko sava pamatīgā darba dēļ esam baudījuši pēdējā desmitgadē. Neaizmirstot nejēdzības, neprātības un ļaunprātības, kas Latvijā notika deviņdesmitajos   gados, pirmajā desmitgadē pēc neatkarības atjaunošanas,   tieši Gruzijā izjutu patiesu pateicību Latvijas deviņdesmito gadu politiskajai elitei, kas jau tālajā 1995. gadā Latviju uzlika uz eiro un transat...

The so often quoted European Security Strategy of 2003 contains a now legendary quote: “Europe has never been so prosperous, so secure, nor so free. The violence of the first half of the 20th Century has given way to a period of peace and stability unprecedented in European history.” When I meet my fellow parliamentarians and Europeans, I can almost physically feel that many of us are so much longing to belong to that Europe of 2003 – prosperous, calm and confident. Still recovering from the wounds of the last century, many of us, Latvians would so much want to continue belonging to “Europe of 2003 Security Strategy” so that we can fully consolidate and contemplate our development and progress. However, no longer! Daily we hear that the EU project is close to unraveling, values of solidarity are being contested, the global environment is fragile, internal tensions are mounting. In such a situation we usually search for big words and big thinkers to give us perspective of ...

Quo tu domā?

Tikai gadu pirms Latvijas pievienošanās Eiropas Savienībai, 2003. gadā pieņemtajā Eiropas Drošības stratēģijā rakstīts “Eiropa nekad nav bijusi tik pārtikusi, tik droša un tik brīva. 20. gs pirmajā pusē piedzīvotās vardarbības vietā nācis agrāk Eiropas vesturē nepiedzīvots miers un stabilitāte”.  Daudziem šie tagad tālu no realitātes esošie vārdi liek ilgoties pēc “tās”, 2003. gada miera un pārticības Eiropas. Tas ir cilvēcīgi un saprotami. Mazāk saprotami ir tas,  ka Eiropas Savienībā pašlaik ir politiķi, kas saka: “šodienas Eiropa nav tā Eiropa, ko mēs gribējām, dodiet mums citu Eiropu vai arī mēs šajā spēlītē nepiedalīsimies!” Ir uzskats, ka Eiropas Savienības, šī agrāk nepieredzētā Eiropas integrācijas dižprojekta dzivējspēks ir krīzes. 2010. gadā Eiropas Savienību skāra bezprecedenta ekonomiskā krīze, kas tolaik apdraudēja lielāko un acīmredzamāko Eiropas Savienības integrācijas ieguvumu - vienoto valūtu eiro. Pašlaik Eiropu skar Tuvo Austrumu, Ziemeļāfrikas un ...