pirmdiena, 2016. gada 1. februāris

Skatoties katrs savā nabā, Eiropas problēmas neatrisināsim



video


Tikai gadu pirms Latvijas pievienošanās Eiropas Savienībai, 2003. gadā pieņemtajā Eiropas Drošības stratēģijā rakstīts “Eiropa nekad nav bijusi tik pārtikusi, tik droša un tik brīva. 20. gs pirmajā pusē piedzīvotās vardarbības vietā nācis agrāk Eiropas vesturē nepiedzīvots miers un stabilitāte”. Daudziem šie tagad tālu no realitātes esošie vārdi liek ilgoties pēc “tās”, 2003. gada miera un pārticības Eiropas. Tas ir cilvēcīgi un saprotami. Mazāk saprotami ir tas,  ka Eiropas Savienībā pašlaik ir politiķi, kas saka: “šodienas Eiropa nav tā Eiropa, ko mēs gribējām, dodiet mums citu Eiropu vai arī mēs šajā spēlītē nepiedalīsimies!”

Ir uzskats, ka Eiropas Savienības, šī agrāk nepieredzētā Eiropas integrācijas dižprojekta dzivējspēks ir krīzes. 2010. gadā Eiropas Savienību skāra bezprecedenta ekonomiskā krīze, kas tolaik apdraudēja lielāko un acīmredzamāko Eiropas Savienības integrācijas ieguvumu - vienoto valūtu eiro. Pašlaik Eiropu skar Tuvo Austrumu, Ziemeļāfrikas un citu Eiropas kaimiņu reģionu  nestabilitātes izraisīta migrācijas krīze, kas apdraud vēl vienu Eiropas integrācijas ieguvumu un simbolu – Šengenas zonu - Eiropu bez robežām cilvēku brīvai plūsmai.

2010. gada ekonomiskā krīze Eiropas Savienībā radīja konfliktu starp ES ziemeļu un dienvidu dalībvalstīm. Tās rētas vēljoprojām nav pilnībā sadzijušas. Toreiz kā šī konflikta simbols bija Grieķijā kāda protestētāja turētais plakāts, kur Vācijas kanclere Angela Merkele bija attēlota ar savulaik Hitleram raksturīgām ūsām, tādējādi protestējot pret kancleres fiskālās disciplīnas politiku. Tagad migrācijas krīze radījusi dalījumu starp ES rietumiem un austrumiem – ES vecajām un jaunajām dalībvalsīm, arī ar atsaucēm uz traumējošo 2. pasaules kara pagātni.  Arī šī konflikta brūces tik ātri nesadzīs.

Paralēli tam, Latvijai nozīmīgais ES partneris – Lielbritānija šī gada 2. pusē rīkos referendumu par iespējamu izstāšanos no ES. Somijas parlaments drīz diskutēs 50.000 cilvēku parakstītu petīciju par izstāšanos no eirozonas. Pēdējas dienās atklātībā parādījusies informācija par plānotiem plaša mēroga t.s. Islama valsts uzbrukumiem visai Eiropai. 

Nestabilitātes, draudu un neparedzamības apstākļos, pirmais instinkts ir noslēgties, novilkt stingras un skaidras robežas ap savu mājas vietu, kur pagaidām viss ir droši, un par kuru primāri parūpēsimies. Tas palīdz iegūt skaidrību un kontroli pār savu vidi. Tomēr, skatoties savā nabā, Eiropas izaicinājumus nepārvarēsim.

Pie mums, Latvijā, tas labi redzams. Pagājušā gadsimtā nebija nevienas Eiropas līmeņa krīzes, kas nebūtu tieši skārušas Latviju. Tāpēc tāpat kā 2010. gadā, kad ekonomiskās krīzes risinājums bija “vairāk Eiropas”, arī tagad risinājums ir vairāk nevis mazāk Eiropas.

Ja ES valstis pieļaus fundamentālo kļūdu un risinājumus meklēs caur “mazāk Eiropas”, atjaunojot robežas un ceļot sienas, īslaicīgi mūsu problēma kļūs par nevis mūsu, bet mūsu “kaimiņu problēmu” un mūsu kaimiņu kaimiņu problēma savukārt kļūs par viņu kaimiņu problēmu. Tādā veidā Eiropa drīz sāks izskatīties pēc kontinenta, ko starpkaru periodā raksturoja naidīgums un noslēgšanās sevī. Eiropai un Latvijai tas beidzās traģiski.

Eiropas Savienība ir vairākkārt meklējusi risinājumus migrācijas krīzei, gan vienojoties par atbalstu Turcijai, lai nodrošinātu normālus dzīves apstākļus Turcijā bēgļu nometnēs esošajiem 2.5 miljoniem Sīrija bēgļu, gan runājot par kopēju Eiropas Savienības robežapsardzi, lai nepieļautu nekontrolētu cilvēku plūsmu pār Eiropas robežām, gan arī par atpakaļatgriešanas mehānisma ieviešanu, kas nodrošinātu, ka Eiropā patvērumu rod tikai tie, kas bēg no vajāšanas vai kara šausmām.

Diemžēl daudzi no šiem risinājumiem nav ieviesti tāpēc, ka Eiropas Savienības 28 dalībvalstīm ir atšķirīgs redzējums. Te arī neskaitāmie samiti un sanāksmes - ja uz tiem katrs atbrauc ar stingru pārliecību aizstāvēt savu teritoriju un nepiekāpties ne par centimetru, iznākums ir nekāds. Kamēr iznākums ir nekāds, Eiropas sabiedrība, redzot šķietamo nespēju rīkoties, zaudē ticību un pārliecību par ES rīcībspēju.


Vecgada nakts uzbrukumi sievietēm Vācijā, Ķelnē apliecināja, ka mums nevajadzētu būt naiviem, ka visi patvēruma meklētāji no Ziemeļāfrikas un Tuvajiem Austrumiem automātiski zinās un pieņems Eiropas Savienības sabiedrībās pieņemtās uzvedības normas. Šādus pārkāpumus nedrīkst “pieciest”, tie ir ātri jāizmeklē un attiecīgi jāsoda. ES dalībvalstu tiesībsargājošām iestādēm, kas saskārušās ar šādiem gadījumiem, tie ātri un veiksmīgi jāizmeklē. Iespējams pāris tūkstoši noziedznieku nedrīkst apdraudēt Eiropas Savienības 500 miljonu iedzīvotāju nākotni. 

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru