Vēstules no Kijivas

The concept of soft power was developed by Jospeh Nye at Harvard University describing the ability of states to attract and co-opt rather than coerce. In explaining this concept, he argued “that the best propaganda is not propaganda”. In these days when Russia’s aggression towards Ukraine has shaken the world   and Russia has showed readiness to aggressively  implemented the tools of the so called “hybrid warfare” that combin es military, information, economic , and other measures, is the talk of soft power still relevant? The major soft power project that Russia was attempting to accomplish was the project of the so called Euroasian Economic Union (EEU) . Initially proposed by the Kazakhstan’s president Nursultan Nazarbajev in 1994, this project was subsequently taken up by Russia’s president Vladimir Putin. In his words ,   "w e propose a model of powerful, supranational union, capable of becoming one of the poles of the modern world".    However,...

Versijas un skaidrojumi par to, kas tik zemiskā veidā netālu no Kremļa sienām nogalināja Krievijas opozīcijas politiķi Borisu Ņemcovu, ir daudz un dažādi. Tiek analizēti gan iemesli, gan iegansti, tiek meklēti gan pasūtītāji, gan izpildītāji. Tiek uzdots klasiskais jautājums - kam tas ir izdevīgi? Tomēr gandrīz visi komentētāji vienojas, ka Ņemcova nogalināšana ir simbols un izpausme agresivitātei, dusmām un naida kurināšanai, kas Krievijā īpaši plaši izpaudusies pēdējā gada laikā. Aleksandrs Dugins, slavenais Putina administrācijai pietuvinātais ideologs, esot aicinājis pareizticīgos kristiešus apvienoties "liberāļu" iznīcināšanai. Viņam pieder arī plaši zināmās sentences par to, ka nekas tā nevieno kā kopējs ienaidnieks, kopējas vērtības tikai šķeļot. Šādas Putina režīma propagandas dominētie televīzijas kanāli plaši sasniedz Krievijas iedzīvotājus, interneta pieejamība ārpus lielajām pilsētām ir zema. Tur Ņemcovs un viņa sabiedrotie jau ilgāku laiku tiek saukti par ne...

Kā domāt par Aspaziju un Raini mūsdienās? Kā atbrīvoties no eksaltētas pielūgsmes, bet arī neiegrimt sadzīviskā sīkumainībā, mēģinot pierādīt, ka Aspazija un Rainis bija “tieši tādi paši cilvēki” kā visi pārējie – tas bija viens no jautājumiem, ko risināja 27. februārī Saeimā notikušais pasākums “ „ Aspazijas un Rai ņ a ce ļ š uz Latvijas valsti” . Protams, Aspazija un Rainis bija cilvēki, kas ēda, dzēra, mīlēja, kļūdījās, aizrāvās un vīlās tāpat kā visi citi. Vai tam nepieciešams vēl kāds papildus apliecinājums? Ja mēs skatāmies uz šo divu personību - Raiņa un Aspazijas - ietekmi  uz Latvijas sabiedrību plaši, sanāk, ka tas bija kosmiskas, gigantiskas jaudas apveltīts pāris, kas Latvijai tika dievišķās gudrības “piespēlēts” izšķirīgā brīdī. Vai šodienas Latvija būtu citāda, ja mums nebūtu šo dižgaru? Domāju gan. Vai mums ir jāizjūt tāds kā kauns, ka šodienas Latvija tik tālu atpaliek no šo dižgaru izlolotajiem ideāliem? Nedomāju vis. Viņi abi noteikti kopā ar ...

“Mums paveicās, ka zaudējām Poltavas kauju un tādējādi savas lielvaras tieksmes un Poltavas kauja, Denis Martens Jaunākais, 1726. gads iespējas”, tā pirmdien, 2.februārī, Rīgā teica Zviedrijas Riksdāga (parlamenta) priekšsēdētājs Urbans Alins. Ikvienam patīk palielīties ar savu bijušo greznību, – pat mēs, latvieši, sarunās ik pa laikam, puspajokam, mēdzam pieminēt “mūsu bijušās kolonijas”. Tāpēc Zviedrijas parlamenta spīkera sacītais sākumā pārsteidz, tomēr turpinājums ir dziļdomīgs. Ja pēc Poltavas kaujas zaudējuma 1709. gadā Zviedrija kļuva “iekšēji redzošāka”, vairāk domājot par savas tautas attīstību, tad Krievija, kas Poltavas kaujā plūca savus pirmos īstos “lielvaras” laurus, ieguva neremdināmas ekspansijas un varenības ilgas. Poltava atrodas šodienas Ukrainā un ir skaidrs, ka Krievijas imperiālistiskās tieksmes vēl šodien liek to redzēt kā teritoriju, kura atbilst Krievijas pasaules redzējumam, tās “ietekmes sfērai” un uzvedības modelim. Rietumvalstu līde...

Par 2014. gadu runāts daudz un arī pamatoti paaugstinātos toņos. Latvijai tas bija gads, kad mēģinājām sadzīvot ar Zolitūdes traģēdijas sekām un nonācām situācijā, kurā Krievijas apdraudējums kaimiņiem no baisas abstrakcijas kļuva par realitāti. 2014. gads, protams, bija arī 1. pasaules kara sākuma 100. gadadiena. Kara, kas Latvijas valstij sagādāja gan postu, gan piedzimšanu. Lai neatkārtotos, 2014. gadu apskatīšu caur diviem radikāli atšķirīgiem notikumiem, kas dēvēti līdzīgos vārdos – Skotijas referendums par iespējamu atdalīšanos no Lielbritānijas, kas notika septembrī, un farss zem referenduma nosaukuma, ko Krievija sarīkoja savas suverēnās kaimiņvalsts Ukrainas teritorijā 16. martā Krimā. Daudzus gadus strādājot EDSO starptautiskajās vēlēšanu misijās, mēs, vēlēšanu novērošanas misiju komanda, jau skatoties uz pirmajiem vēlēšanu rezultātiem vēlēšanu naktī ātri vien sapratām, kas patiesībā vēlēšanās noticis – vai tās bijušas brīvas un godīgas vai arī varas, naudas va...

Jauno ministru kabinetu veidošanas laikā nereti dzirdam vēlējumus, ka ministriem vajadzētu nākt no «profesionāļu vides», nevis būt «politiskajiem ielikteņiem». Sākot apzināt profesionāļu loku, kas varētu būt gatavi ieņemt ministru amatu, nereti gan nonākam situācijā, ka «rezervistu soliņš» ievērojami samazinās, visbiežāk tāpēc, ka ministru darbs ir intensīvs, atbildīgs, mazatalgots un bez politiskās partijas atbalsta būtiskas politikas jebkurā gadījumā grūti virzīt. Pēdējā valdības veidošanas procesā savukārt arvien biežāk skanēja aicinājumi ministru amatos tomēr virzīt tikai un vienīgi cilvēkus, kas izturējuši «vēlēšanu filtru», tātad vispirms ievēlēti Saeimā un tikai tad virzīti ministru amatos. Par to 25. novembrī Vidzemes augstskolā debatēja augstskolas debašu kluba pasākumā. Debatēs izskanēja priekšlikumus, ka, piedaloties vēlēšanās, ikvienai partijai vajadzētu iezīmēt savu redzējumu par ministru kandidātiem un amatiem virzīt tikai tos, kas saņēmuši ievērojamu sabiedrī...