ceturtdiena, 2014. gada 27. novembris

Sapnis par «profesionāliem» ministriem

Jauno ministru kabinetu veidošanas laikā nereti dzirdam vēlējumus, ka ministriem vajadzētu nākt no «profesionāļu vides», nevis būt «politiskajiem ielikteņiem». Sākot apzināt profesionāļu loku, kas varētu būt gatavi ieņemt ministru amatu, nereti gan nonākam
situācijā, ka «rezervistu soliņš» ievērojami samazinās, visbiežāk tāpēc, ka ministru darbs ir intensīvs, atbildīgs, mazatalgots un bez politiskās partijas atbalsta būtiskas politikas jebkurā gadījumā grūti virzīt.


Pēdējā valdības veidošanas procesā savukārt arvien biežāk skanēja aicinājumi ministru amatos tomēr virzīt tikai un vienīgi cilvēkus, kas izturējuši «vēlēšanu filtru», tātad vispirms ievēlēti Saeimā un tikai tad virzīti ministru amatos. Par to 25. novembrī Vidzemes augstskolā debatēja augstskolas debašu kluba pasākumā. Debatēs izskanēja priekšlikumus, ka, piedaloties vēlēšanās, ikvienai partijai vajadzētu iezīmēt savu redzējumu par ministru kandidātiem un amatiem virzīt tikai tos, kas saņēmuši ievērojamu sabiedrības atbalstu.

Tāpat kā daudzos gadījumos politikā, arī šajā jautājumā nav viena pareiza risinājuma, jo risinājumi ir situatīvi, no konkrētā politiskā konteksta un konkrētā Ministru kabineta vajadzībām izrietoši. Latvijā neapšaubāmi ir tendence uz politisku partiju virzītiem ministriem un pēctecību. Konkrēti izņēmumi no šī nerakstītā likuma ir acīs krītoši, tomēr patiesi ir atsevišķu apstākļu veidoti.

12. Saeimas vēlēšanās, ieskaitot pašu premjeri, kandidēja desmit ministru, un astoņi no viņiem turpina darbu ministru amatos. Trīs no «jaunajiem» sešiem ministriem ir ilglaicīgi politisko partiju biedri – Jānis Reirs, Dana Reizniece-Ozola un Dzintars Rasnačs katrs ievēlēts vismaz trīs Saeimās. Tātad nešaubīgi Latvijā ir tendence uz politisko partiju virzītiem ministriem – politiķiem.

Tomēr var būt situācijas, kurās ministra amatā iespējams tikai kandidāts «no ārpuses». Ilglaicīgākais un, daudzi piekritīs, līdz šim vissekmīgākais Latvijas ministru prezidents Valdis Dombrovskis pirms kļūšanas par premjeru dramatiskajā 2009. gada martā bija Eiropas Parlamenta, nevis Saeimas deputāts. Kā piemēru var minēt arī Itāliju un Grieķiju – smagajos ekonomiskās krīzes apstākļos abu valstu valdības vadīja «tehnokrāti», ne politiķi – Mario Monti (Itālijas premjers 2011. – 2013. gadam) un Lukas Papademus (Grieķijas premjers 2011. - 2012. gadā). Dažreiz joko, ka «tehnokrātiem neesot sirds», tomēr ir situācijas, kur politiķa «sirdsiltums» nepalīdz vai pat traucē. Tas diemžēl var būt gan smagas ekonomiskas situācijas, gan sāpīgu, bet ārkārtīgi nepieciešamu reformu laiks.

Visbeidzot, mūsu sabiedrība ir skeptiska pret politiskajām partijām un politiku kopumā. Lēmumu pievienoties politiskai partijai un piedalīties vēlēšanās daudzi cilvēki uzskata par dramatisku, dzīvi pašos pamatos mainošu soli, tāpēc profesionālus un talantīgus cilvēkus politikai piesaistīt ir grūti. Tieši caur ministru amatiem Vienotībai ir izdevies bagātināt sevi ar spēcīgiem politiķiem - premjerministri Laimdotu Straujumu un satiksmes ministru Anriju Matīsu. Esmu tiešām optimistiska, ka vērtīgs pienesums politikai būs arī Vienotības izglītības un zinātnes ministre Mārīte Seile.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru