piektdiena, 2019. gada 23. augusts

Dzeloņdrātis un pienenes

1989. gada vasara no jauna pusaudža viedokļa bija lieliska. Kas gan varētu būt labāks par neviena netraucētu laiskumu siltā vasarā? Var gulēt, cik gribas, lasīt gultā līdz pēcpusdienai, gultas saklāšanu atlikt uz nenoteiktu laiku, kā arī bezgalīgi klausīties Rīgas Čiekurkalna tirgū iepirktās lentas uz vecākiem nesen izdīktā magnetofona. Gaisā ir pārmaiņas, vecāki pazuduši Tautas frontē un jaunas, dramatiski citādas dzīves gaidās un, sekojot tolaik ierastajai tradīcijai, neko daudz par politiskajām norisēm neskaidro, jo paši nezina, kas īsti notiks, un arī mazliet baiļojas, ka pārāk skaidri formulēti politiski uzskati jaunam pusaudzim galu galā var būt par skādi.

23. augustā šo brīnišķīgo dienas ritu pārtrauca mūsu padomju dzīvoklītī ieskrējušais tētis, steigā paziņojot, ka mums ar māsu tūliņ jābūt gatavām, jo Baltijas ceļātrūkstot cilvēku.
Pēc pāris minūtēm ar ģimenes pelēko žiguli desojām Iecavas virzienā. Piebraucām pie grupas cilvēku, un mums pretī skienošs cilvēks nokliedza, “jūs, meitenes, cik ātri vien varat, skrieniet gar cilvēku ķēdi uz priekšu, tur ir pārrāvumi, tos jāaizpilda”.
Savas skolas vieglatlētikas pulciņā jau biju uzrādījusi labus rezultātus garos sprinta skrējienos, un, iespējams, šis bija mans labākais rezulāts. Pēdējā mirklī paguvu aizpildīt pārrāvumu, rokas sadevās un pa ķēdi uz priekšu ceļoja spēcīga enerģija – no laiskas, neapzinātas pusaudža eiforijas līdz elektrizētai politiskai demonstrācijai vienā mirklī. Tad sekoja 1990. gada Dziesmusvētki, kuru noslēguma koncertā uz mirkli pārstāja līt un debesīs parādījās pilns varavīksnes loks. Gaismaspili dziedājām vairākas reizes.
1991. gada barikādes mums, Jelgavas skolniecēm, jau bija regulāra ekskursija – pa dienu klasē, vakarā – ar vilcienu prom uz Vecrīgu. Elpojām ugunskuru dūmus, staigājām pa smilšu maisu labirintiem, klausījāmies pieklusinātās sarunās un radio skaņās, un mazliet baidījāmies un nebaidījāmies vienlaicīgi. Pavasarī mums, robežpaaudzei starp padomju laikiem, Atmodu un savu, atjaunotu valsti, bija eksāmeni, tajā skaitā krievu valodā. To kārtojām vēl “pēc pilnas programmas” – gan smago gramatikas daļu, gan runu. Tā man veicās labāk un ar kvēlu pārliecību eksāmena komisijai noskaitīju garu citātu no Ļermontova poēmas “Mciri” par jauna cilvēka neremdināmām ilgām.
Pavisam drīz vecākiem paziņoju, ka tālākas mācību gaitas man turpināsies vai nu Kultūras akadēmijā – tolaik pilnīgi jaunā, Tautas frontes aktīvista, filozofa un sociologa Pētera Laķa izlolotā “jaunā tipa” augstskolā, vai nekur. Visus vecāku piedāvājumus mācīties “augstskolās ar tradīcijām” noraidīju kā stagnātismu. Augstskolā konkurss bija mežonīgs, paliku nedaudz zem svītras, un sekoja vecāku ultimāts – mācības jāturpina. Jebkur, bet jāturpina. Dokumentu pieņemšana nebija beigusies tikai Daugavpils Pedagoģiskajā instititūtā, bet mani jau iesniegtie dokumenti bija iesprūduši kādos birokrātijas ganģos, tāpēc kopā ar mammu šturmējām tolaik tautas izglītības ministra Andra Piebalga kabinetu un pie dokumentiem tomēr tikām.
Daugavpils tajā laikā bija drūma vieta. Ļaunas priekšnojautas radīja jau brauciens vilcienā. Gaisā spriedze, cilvēki klusiņām klausās radio. Izkāpusi uzreiz meklēju telefona būdu. Mamma bija sākusi organizēt Jelgavas zemnieku apvienību, pulcinot Zemgales ļaudis, kas cerību pilni sapņoja par Latvijas lauku atdzimšanu. Zvanīju uz “štābu” – mazu istabiņu Jelgavas rajona izpildkomitejas ēkā. Mūsu sarunas fonā dūca un mutuļoja cerības un bailes, jo tieši tajā dienā Maskavā bija sācies 1991. gada augusta pučs. Mamma teica – dari, kas tev jādara, ar Latviju viss būs labi.
Kad gājām pa ielu un runājām latviski, cilvēki Daugavpils ielās atskatījās. Nonākusi Parādes ielas kopmītnēs, tiku iepazīstināta ar kārtību – dušās nav gaismas, siltais ūdens – vienreiz nedēļā, istabā – piecas studentes. Manas asprātīgās studiju biedres jau bija “labiekārtojušās” – dzelzs gultas, nostiprinātas ar no skolas ēdnīcas atnestām  metāla dakšiņām un nažiem, saceltas viena uz otras, izbrīvējot telpu dzīvei. Mūsu istabiņa drīz vien kļuva par “laimīgāko baraku nometnē” – pie mums smaržoja tēja, uz mazas plītiņas sautējās no mājām atvestas kotletes un uz sienas pie manas gultas rindojās tolaik modē esošās japāņu haikas. Šim gadam pieder arī mans oriģināldzejojums šajā žanrā: “Dzeloņdrātis, kas ierobežo manu dzīvi,/Šodien skūpstās/Ar pienenēm ceļmalā”.
Pēc daudziem gadiem, apciemojot Daugavpils Rotko muzeju un nakšņojot mākslinieku rezidencē Daugavpils cietoksnī, devos agra rīta pastaigā pa cietokšņa uzbērumu. Bija maģisks rīts – vienā pusē Daugava, otrā – snaudošais Rotko muzejs vēsturiskajās ēkās.
Pie sevis pabrīnījos, kāpēc 1991. gada Daugavpilī par šo objektu neko nezināju. Bet, protams! Manā Daugavpils gadā tas taču vēl bija pilnībā padomju karaspēka kontrolēts.
Pavasarī ar spožu rezultātu iestājos kārotajā Kultūras akadēmijā. Uzzinot, ka aizeju no Daugavpils Pedagoģiskā institūta, mana brīnisķīgā angļu valodas pasniedzēja Rumjanceva, kas mūsu, studentu, acīs iznesās kā īsta angļu lēdija, man satraukti teica: “But Lolita, you MUST study!”*. “Oh I will, but in Riga!”**, lepni atbildēju.
Padomju armiju no Latvijas sāka izvest 1992. gadā. 1993. gada vasaru strādāju Zviedrijā, ģimenes viesu namā laukos. Atgriežoties Rīgā, atbrīvojumu no eksāmena un augstāko atzīmi zviedru valodā saņēmu, jo vienīgā savā klasē zināju, kā zviedriski ir “ezis” un “vāvere”. Bija sākusies cita dzīve.
*Lolita, tev jāstudē!
**Protams, bet Rīgā!

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru