trešdiena, 2022. gada 6. jūlijs

Kas īsti notika Francijas parlamenta vēlēšanās?


Kolēģis, Francijas parlamenta senators 2017. gadā teica – labi, šoreiz Emanuels Makrons uzvarēs, bet kas notiks tālāk? 2017. gads bija drūmu priekšnojautu gads – Lielbritānijā noticis Brexit referendums, ASV par prezidentu kļuvis Eiropas Savienībai nedraudzīgais Tramps, tikko sākta apjaust Krievijas Sanktpēterburgas troļļu fermas postošā ietekme uz pasaules demokrātijām un vēlēšanām. 

 

Kad arī 2022. gadā Emanuels Makons pārliecinoši uzvarēja galēji labējo Marinu Le Penu, likās – kolēģa bažām nebija pamata. Tomēr tikko Francijas parlamenta vēlēšanas apliecināja pārsteigumu iespējamību. Jaunajā parlamentā nepieredzēti daudz vietu ieguvusi gan galēji labējā Marina Le Pena (89 vietas no 577, iepriekš 8 vietas), gan galēji kreisā politiķa Melenšona pārstāvētais kreiso un sociālistu bloks (131 vieta no 577), atstājot Makrona Kopā! bez absolūtā vairākuma (245 vietas). 

 

Ja Latvijas politikā šāds būtu uzskatāms par salīdzinoši viendabīgu rezultātu, Francijā daudzi ir šokā, jautājot, kā tas iespējams. Parlamenta vēlēšanas Francijā cieši seko prezidenta vēlēšanām un tiek uzskatītas par iespēju tikko ievēlētajam prezidentam saņemt parlamenta absolūto vairākumu savu ieceru īstenošanai. Francija ir daļēji prezidentāla valsts, tās prezidents ir gan ārpolitikas, gan iekšpolitikas noteicējs, tomēr, protams, tiesiskā valstī ikvienas politikas īstenošana iespējama tikai ar likumu palīdzību un šeit Francijas Nacionālai Asamblejai ir izšķiroša loma. Jāatzīst, ka situāciju, kad prezidentam nav absolūtā  parlamentārā vairākuma, Francija nav piedzīvojusi kopš 1988. gada. Tāpēc vietā ir jautājums - kas tad īsti notika un ko tas nozīmē? 

 

Lai gan prezidents Makrons tiek raksturots kā pašpārliecināts un pat valdonīgs politiķis, kurš domā, ka visu zina labāk, patiesībā viņa komanda rūpīgi seko līdzi sabiedrības noskaņojumam. Prezidenta Makrona “Rebublika ceļā” jau pirms 2022. gada vēlēšanām bija zaudējusi savu absolūto vairākumu parlamentā (sākotnēji 306 vietas no 577, vēlāk 266 vietas),  un balsojumus nodrošināja kopā ar pāris mazākām partijām. 2017. gadā Emanuels Makrons pulcināja iepriekš politikā nebijušus dažādu jomu profesionāļus, daļa no viņiem tagad ir vīlušies, uzskatot, ka savā iepriekšējā darbā viņi bija daudz brīvāki un ietekmīgāki. Pirms 2022. gada prezidenta, bet jo īpaši parlamenta vēlēšanām bija skaidrs, ka Makrona “Republika ceļā” vairs netiek uztverta kā jauns, pievilcīgs, nebijušu enerģiju iemiesojošs politisks spēks, bet gan kā daļa no ierastās centriski labējās politikas. 

 

Šī apziņa arī ietekmēja prezidenta Makrona pieeju vēlēšanu kampaņai – pēc iespējas maz kampaņas. Ja sabiedrības līdzdalība vēlēšanās ir zema, balso pamatā vecāka gada gājuma ļaudis, kuri izvēlas esošo valsts vadību un mēreni labējās partijas. Francijas jaunatne ierasti balso par politiskajiem “flangiem” – galēji labējiem vai galēji kreisajiem. Šo tendenci 2017. gadā Makronam izdevās pārlauzt, pārsteidzot gados jaunos vēlētājus ar savu “svaigumu”. Ja aprīļa prezidenta vēlēšanās iemesls slābajai Makrona bloka kampaņa bija Krievijas karš Ukrainā, jūnija parlamenta velēšanās šī “aizņemtība” ar globāliem jautājumiem bija grūtāk pamatojama. Prezidenta Makrona komanda gan bija izdarījusi mājas darbus –laicīgi, uzreiz pēc pandēmijas, palielināti pabalsti mazturīgajām ģimenēm, visiem kompensēts degvielas un gāzes cenu pieaugums. Tieši degvielas cenu pieaugums bija viens no jūtīgajiem jautājumiem, kurš neilgi pēc Makrona ievēlēšanas satricināja viņa prezidentūru caur plašo un ilglaicīgo “Dzelteno vestu” kustību. Kopumā šī sagatavošanās mazināja galēji labējās Marinas Le Penas pievilcību, jo jau prezidenta vēlēšanām, kurās Le Pena saņēma 41% atbalsta, viņa no savām ierastajām tēmām bija pārvirzījusies uz diskusijām par sociālajiem jautājumiem, tomēr tas neliedza viņai redordlielu pārstāvniecību jaunievēlētajā parlamentā.

 

Francijas priekšvēlēšanu kampaņas norise ir stingri regulēta, noteikumi veidoti tā, lai  kandidāti paļautos uz tradicionālajiem kampaņas veidiem – drukāti vēlēšanu materiāli, tikšanās ar vēlētājiem, kandidātu darbošanās ielās un “uz vietām.”  Kampaņa ir arī ļoti īsa, oficiāli tā sākās tikai 30. maijā un pirms pirmās kārtas ilga tikai divpadsmit dienas. Apmaksāta politiskā reklāma TV, radio, tiešsaistē un vidē aizliegta 6 mēnešus pirms vēlēšanām. Šādos apstākļos liela nozīme ir notikumiem un politiķu runātajam un tam, kā to atspoguļo mediji. Piemēram, premjerministres Elisabetes Bornes pieklājīgais, bet atturīgais rosinājums, ka sieviete ratiņkrēslā “varbūt atradīs darbu”, tika medijos plaši iztirzāts un uztverts kā “auksts robotisms”.

 

Savukārt “notikumi” veidojās par labu galēji kreisā Melenšona vadītajam blokam NUPES. Iecere par plašu kreiso un zaļo spēku koalīciju prezidenta vēlēšanās 3. vietā ar 22% balsu palikušajam Melenšonam radās jau aprīlī, tomēr traucēja tas, ka daudzi apšaubīja viņa demokrātiskumu. Piemēram, Melenšons jūsmojis tādiem līderiem kā Venecuēlas  vadītājs Čavess un Putins. Daudzi uzskata, ka šis ekscentriskais politiķis nav spējīgs vadīt demokrātiskas organizācijas. Tomēr maija sākumā iepriekš ietekmīgā, bet tagad arvien parlamentā mazskaitlīgākā Sociālistu partija, kurai 2017. gadā sliktā vēlēšanu rezultāta dēļ pat nācās pārdot savas elegantās telpas Parīzes centrā, paziņoja par pievienošanos Melenšona vēlēšanu koalīcijai. Melenšons, pats šajās vēlēšanās nekandidējot, uzreiz sāka runas par līdzāspastāvēšanu (cohabition) – ja nu NUPES izdotos iegūt absolūto vairākumu, viņš kļūtu par premjeru. Ar šiem paziņojumiem viņš visus ievilka sarunā par sevi -  daudzi sāka iztirzāt absolūtā vairākuma iespēju (realitātē NUPES no tā atpalika par 158 balsīm). Prezidents Makrons pat paziņoja, ka viņš nekad, nekad neizvirzītu Melenšonu premjera amatam, labējie politiķi biedēja ar Francijas sovjetizāciju. Melenšons bija savu panācis – par viņu runāja. Un gados jauno vēlētāju acīs tas izskatījās kā “sistēmas” cīņa pret “citādo”, tātad atbalstāmo. 

 

Francijas politisko sistēmu apdzīvo tūkstošiem politisko partiju. Politisko partiju izveidot ir viegli – vajadzīgi vien divi cilvēki, kas attiecīgai prefektūrai paziņo par partijas dibināšanu un apņemas to vadīt. Lai noorientētos partiju daudzveidībā, Francijas Iekšlietu ministrija, kura atbildīga par vēlēšanu norisi,  katrai partijai vai vēlēšanu apvienībai piešķir savu “niansi” – vietu politiskajā spektrā– centrists, labējais, galēji labējais, galēji kreisais utt.  Šoreiz arī “nianse” piešķiršanas process nostrādāja par labu kreisajiem. Pēdējā brīdī, bez juridiska statusa iegūšanas vien publiski pieteiktā vēlēšanu apvienībai NUPES sākotnēji nesaņēma savu “niansi”. Tas nozīmētu, kā tās rezultāts tiktu publiskots par katru to veidojošo partiju atsevišķi, simboliski mazinot kopējā rezultāta nozīmi. Kad NUPES šo lēmumu sekmīgi apstrīdēja tiesā, arī šis notikums ieguva simbolisko “sistēma” pret “citādo” oreolu. 

 

Un, visbeidzot, Ukraina. Francijas sabiedrība, protams, nosoda Krievijas agresiju un vardarbību Ukrainā, kopumā tai derdzas Krievijas ciniskais imperiālisms. Ukrainas krāsas un karogi Parīzē ir redzami, lai gan ne tik bieži kā Latvijā, un prezidents Makrons ir visproukrainiskākais no redzamajiem Francijas politiskajiem līderiem. Tomēr Francijas sabiedrība ir arī pietiekami anti-amerikāniska, un it īpaši tādi ir gan Melenšons, gan Le Pena. Francijas sabiedrībai nepatīk ASV “diktāts”, tā vēlas, lai arī Francija noteiktu globālo dienaskārtību. Tas arī izskaidro prezidenta Makrona “neveiklos”, mūsu ausīm atbaidoši skanošos rosinājumus nepazemot Krieviju un ļaut Putinam “saglabāt seju”. Francija, atbalstot Ukrainu, tomēr grib būt ne-Amerika, būt citāda, veidot savu politiku, ietekmēt globālos procesus. 

 

Droši vien tiks rakstītas grāmatas par to, kā un vai Francijas prezidenta Makrona vizīte Kijivā 16. Jūnijā, trīs dienas pirms parlamenta vēlēšanu 2. kārtas ietekmēja vēlēšanu rezultātu. Katrā ziņā, kopā ar Vācijas, Itālijas un Rumānijas līderiem prezidents Makrons Kijivā pateica, pat ukraiņu vērtējumā, “visas pareizās lietas” – Ukrainai jākļūst par Eiropas Savienības kandidātvalsti, Ukrainai ir jāuzvar karā ar Krieviju, Ukraina jau tuvākajā laikā saņems Francijas hovitzeru papildinājumu. Iekšpolitiski Makrons mēģināja šo vizīti pasniegt kā valstsvīra (Makrons) rīcību iepretī radikāļa (Melenšons) uzvedībai. Pirms izlidošanas no Orlī lidostas Makrons pavēstīja “vissliktāk būs, ja pasaules sajukumam pievienosies Francijas sajukums”. 

 

Makrona pamatatbalstītājs bija 70+ gadus vecs vēlētājs, kamēr gados jaunās parīzietes, ar kurām velēšanu dienā Parīzē tikāmies pie kafijas tases, balsoja par “Melenšonu”, kura pat nebija sarakstā, tātad galēji kreiso NUPES. Jaunieši vidū gan bija dramatiski zema vēlēšanu līdzdalība – vien nedaudz vairāk par 20%.  

 

Uzreiz pēc vēlēšanām uz Melenšona aicinājumu parlamentā veidot vienotu kreiso, NUPES grupu, zaļie, kuri ieguva 16 vietas, reaģēja atturīgi, sakot – tā bija vēlēšanu, ne pēc-vēlēšanu savienība, tādējādi neizslēdzot iespēju Francijas prezidentu Makronu atbalstīt radikālāku klimata pārmaiņu novēršanas priekšlikumu virzībā. Iespējams, ka ar šīm parlamenta vēlēšanām Francija vienkārši ir kļuvusi līdzīgāka citām Eiropas valstīm – koalīcijas, kompromisi, piekāpšanās, vienošanās, nevis ierastā prezidenta gribas nekritiska izpilde.  

 

otrdiena, 2022. gada 3. maijs

Kāda būs pēc-Putina Krievija?


Pirmajā Krievijas sāktā Ukrainas kara nedēļā man sanāca saruna ar Krievijas pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem, kuri vēlējās “parunāt par Krievijas nākotni”. “Pieklājības pēc” piekritu, jo - kāda tur nākotne? Par ko vispār runāt? Sarunas biedri teica, ka viņiem vairs neesot ko zaudēt, Krievija sevi tā pazemojusi, ka viņi tagad visus spēks veltīs Krievijas esošās valsts pārvaldes sistēmas demontāžai un “veselīga ferderālisma attīstībai”. Cik naivi, nodomāju. Tomēr tikko šo domu Krievijas kara divu mēnešu priekšvakarā BBC radio atkārtoja Krievijas bijušais oligarhs, naftas uzņēmuma Jukos bijušais īpašnieks Mihails Hodokovskis, kurš pēc iebilšanas Putinam 2003. gadā tika apcietināts un kā biedinājums pārējiem Jeļcina laika oligarhiem pavadīja 10 gadus cietumā. Hodorkovskaprāt, “ir kļūda meklēt “labāku” Putinu, kurš varētu izveidot vienotu, demokrātisku Krieviju. Tas nekad nenotiks. Ja meklēsim “labo” caru, impēriskās, fašistiskās ambīcijas nekad nebeigsies. Mums vajadzīga parlamentāra valsts, īsts federālisms.  [..] Demokrātiska, unitāra Krievija nav iespējama, Krievijai jābūt politiski daudzveidīgai un daudzslāņainai.”   

 

Nesenā darba vizītē Mongolijā, valstī, kas kā šķiņķa šķēle (Mongolijas teritorija ir 24 reizes lielāka par Latvijas) iespiesta starp milzīgajiem Krievijas un Ķīnas riecieniem, mongoļu draugi  stāstīja, ka viņiem radniecīgā tauta – burjati, kuri dzīvo  Baikāla ezera ziemeļaustrumos, dumpojoties pret Putina karu un mēģinot slēpt savus jauniešus no iesaukšanas armijā, tāpēc Mongolija “pēkšņi esot pilna ar ļoti nabadzīga un vecmodīga paskata burjatu izcelsmes krievu jaunekļiem”. 

 

Lai gan Krievija kopš Padomju Savienības sabrukuma saucas “Krievijas Federācija”, tai patiesībā nav nekādu īstas federācijas pazīmju, tā ir unitāra, vertikāli organizēta impērija, Putinam tīkama struktūra jau no viņa varas pirmsākumiem. Tā ir impērija, kas ieplētusies pār aptuveni 200 tautām, kuras ir par vāju un rusificētu, lai spētu panākt neatkarīgu eksistenci. Kopumā Krievijā pašlaik ir 21 republikas – piemēram, Ingušetija, Čuvašija, Tataristāna, kurās dominē citas, ne krievu, tautas. Vēl no padomju laikiem atceramies, ka kļūt par “autonomo republiku” Padomju Krievijas sastāvā bija tautas beigu sākums. Pēc būtības šodien nekas daudz nav mainījies. 

 

Krievijas “centra” – Maskavas un Pēterburgas atrautība no “plašās teritorijas” ir bijusi problēma vienmēr. Piemēram, Krievijas imperatore Katrīna II, 1767. gadā, ceļojot vien 700 km uz austrumiem pa Volgu, franču filozofam Voltēram par Volgas pilsētu Kazaņu raksta - “šajā pilsētā [dzīvo] divdesmit dažādas tautas, kuras nelīdzinās cita citai [..]. Šī ir impērija pati par sevi un šeit mēs redzam, cik maz tā atbilst kopējai valsts situācijai” (R. Mesī “Katrīna Lielā”). 

 

Krievijas milzīgā, pasakiniem dabas resursiem bagātā teritorija un tās aukstais klimats ir tās lielākais posts – norīt nevar, izspļaut negribas, tāpēc tā, pašai sev par postu, iestrēgst impēriskā delīrijā par savu varenumu. Trešdaļa Krievijas iedzīvotāju dzīvo īpaši nedraudzīgos klimatiskos apstākļos un apmēram desmitā daļa – Sibīrijas pilsētās, kurās gada vidējā temperatūra ir mīnus 15 grādi. Tas kopā ir gandrīz 60 miljoni cilvēku. Kā apliecina Skandināvijas un Kanādas piemēri, lai nodrošinātu dzīves kvalitāti un demokrātisku valsts iekārtu šādos klimatiskos apstākļos, vajadzīga ne tikai mērķtiecīga politika, bet arī milzīga nauda, kuru Krievija cilvēku dzīves kvalitātē, protams, neiegulda. 

 

Padomju laikos Krievijas dabas resursi tika “apgūti”, izmantojot spaidu darbu. Tā izveidojās ap 300 padomju mono-pilsētas, no kurām dažām ir paveicies - piemēram, dienvidos esošā Toljati spējusi sekmīgi dažādot savu ekonomiku. Tomēr pavisam nav paveicies, piemēram, Noriļskai, leģendārajai niķeļa ieguves pilsētai, kurā, par spīti tam, ka niķelis veido svarīgu daļu Krievijas kopējā dabas resursu eksportā un dod ievērojamus ienākumus valsts budžetā, ir nožēlojamā sociāli ekonomiskā situācijā, fotogrāfijas no Noriļskas polārās nakts ir tik iespaidīgas, kas guvušas starptautisku ievērību. Savukārt par Nižņi Tagilas pilsētu, tās iedzīvotājs Sasha National Geographic 2016. gadā teica - mums ir tikai “rūpnīcas un ieslodzījuma vietas - nometnes. Savulaik slavena vilcienu vagonu ražošanas vieta, tagad pilsēta pazīstama ar sabrukušām rūpnīcām, bezdarbu un atbalstu Putinam. Mana 6. klases skolotāja teica – īsts vīrietis ir vai nu armijā vai cietumā.” Krievija vēl šodien no Eiropas saņem 200 miljonu eiro dienā par gāzi Eiropas mājokļu apkurei un ražosanai, bet Krievijas austrumu pilsētā Čitā cilvēki smok nost, jo krāsnīs iedzīvotāji dedzina visu, ko vien iespējams iebāzt krāsnī – lupatas, vecus apavus, atkritumus (Financial Times, 04.01.2022). 

 

Putina “stulbajā karā”, kā to skaļāk vai klusāk sauc daudzas Krievijas kaimiņu tautas, pamatā karo kareivji no attāliem Krievijas reģioniem. Tas arī ļauj labāk izprast šī kara brutalitāti, vardarbību un laupīšanu – šie cilvēki bieži nāk no “Dieva un cilvēku pamestiem” nostūriem.  Putins baidās izsludināt vispārēju mobilizāciju tieši Krievijas Eiropas daļas dēļ. Kā vērtē Ukrainas prezidenta Zeļenska padomnieks Oleksijs Arestovičs – mobilizācija liktu Krievijas urbanizēto rietumu jaunajiem cilvēkiem “piecelties no dīvāniem un “izlīst no interneta””, tādējādi pārkāpjot nerakstīto vienošanos – jūs nemaisieties politikā, es [Putins] jūs lieku mierā. 

 

Gan Arestovičs, gan Hodorkovskis, gan mani paziņas, Krievijas demokrāti, brīdina – Krievijai jāsabrūk, lai tā varētu atdzimt, esošajā valsts struktūrā tā tikai turpinās dzemdināt briesmoņus. Tomēr pēc Levadas centra pirmskara laika datiem (2021. gada nogalē), Krievijas iedzīvotāji Krievijas “sabrukumu” vērtē kā vissliktāko iespējamo valsts nākotnes scenāriju, savukārt “stabilas gāzes un naftas cenas” vērtētas kā vislabākais valsts nākotnes scenārijs.  Tātad lielākā daļa Krievijas iedzīvotāju sevi apzinās Krievijas esošajā teritoriālajā, valsts pārvaldes un ekonomikas ietvarā. Tas nozīmē, ka “veselīgu federālismu” kaimiņvalstī savas dzīves laikā varam arī nepiedzīvot, bet kas zina.  

 

svētdiena, 2022. gada 10. aprīlis

Mana Latgale un Ukraina

Laikraksta "Ludzas zeme" titullapa 2022. gada 8. aprīlī 

Mana pirmā dzīves gada lielākais notikums bija “Lauču pūrā” iekritusi lidmašīna. Par šo notikumu pastniecei Deļcei, rociņas plātīdama, stāstīju lielā sajūsmā, skaidrā, dziedošā latgaliešu valodā - “Lauču pūrā īkrita ļidmašina, cilveiceņi sazasita, sazasita.” Bija sestiņdesmito gadu sākums un manā bērna apziņā manu Latgales, Pušmucovas ciema, Snotiuļu māju vecvecāku pasauli nekas neapēnoja. Es biju lolota un lutināta, mīlēta un bužināta, manu vecvecāku pastarīte – “miusu mozuo visteņa”. Tajā laikā es nezināju, ka brutālā padomju bezsaimnieciskuma, aklā kolhoznieciskuma un uzbrukuma jebkādai privātai domai un iniciatīvai rokās manu vecvecāku pasaule strauji irst un gaist, izlīst caur pirkstiem kā ūdens Snotiuļu ezerā, kura krastā mani senči Šalguni dzīvojuši kopš 18. gs, kad vēl viena Krievijas tirāna – Pētera I - rokās tika nopostīta viņu dzimtā Šalgunova uz ziemeļiem no Krievijas iekārotās Viļakas. 

Es tajā laikā nezināju, ka 1930. gadu beigās mani vecvecāki bija “pacēlušies” – iekopoši saimniecību, atkopušies no 1. pasaules kara posta, čaklajā ģimenē bija ienākusi pārticība. Es arī nezināju, ka mans vectēvs 2. pasaules kara laikā aiz izmisuma bija pieteicies vācu leģionā, jo tikai tā redzēja kaut mazāko iespēju aizstāvēt savu kvēli mīlēto valsti. Es nezināju, ka mana vienmēr ļoti piesardzīgā vecāmāte Franciska viņu no leģiona galugālā izpestīja, tādejādi nodrošinot iespēju piedzimt manai mammai un man. Tas, ko es tagad zinu, ir ka manu vecvecāku māju vairs nav – to vietā ir lauks, Snotiuļu ezeriņā peld vientuļš gulbis un mana vecvectēva mājas Terekos turpat blakus ir drupu kaudze. Manu vecvecāku pasaule vairs neeksistē. Tāpat kā vairs neeksistē to Ukrainas pilsētiņu un pilsētu pasaule, kurā kopš 2022. gada 24. februāra Krievijas iebrukuma Ukrainā ir pabijis Krievijas karaspēks. Pazīstami uz Latviju atbēgušie ukraiņi šodien stāsta – mūsu pie-Kijevas mājiņa ir sabombordēta, mūsu auto vairs nav, mūsu dārza vairs nav, mūsu dzīves vairs nav. 

Šodienas Ukrainas Mariupole, Buča, Irpiņa ir mana Šalgunova, mani Tereki, mani Snotiuļi, mana Pušmucova, kuras baznīcā, vecvecākiem līdzi ejot un bērnam garajās misēs garlaikojoties, esmu izpētījusi katru flīzīti, katru rakstiņu. Laikmets ir cits, bet vardarbība, grautiņš, posts, ko aiz sevis atstāj Krievijas armija un vara, ir tāds pats. Es šodien raudu karstas asaras par savu vecvecāku pasauli un savu bērnības pasauli, ko nopostīja padomju okupācija. Un tādas pašas asaras es raudu par ikvienu Ukrainas pilsētu un ciemu, ko posta viņu it kā brāļu tautas – krievu – brutalitāte, ļaunums un vardarbība. Ne jau Putins izvaroja ukraiņu sievietes, ne jau Putins sasēja rokas Bučas pilsētiņas iedzīvotājiem, ne jau Putins šāva uz dzīvojamām mājām un dzemdību namiem Ukrainā. Tie bija Krievijas kareivji, daudzi apjukuši, pārbijušies zēni, kuru mirstīgās atliekas Ukrainas ielās un laukos Krievijas puse atsakās savākt. 

Ukraiņiem un baltiešiem nav paveicies ar kaimiņu – mēs dzīvojam blakus milzīgai, dabas resursiem bagātai valstij, kuras valdošās aprindas sevi saprot tikai tad, kad uzbrūk citiem. Tomēr mums ikvienam ir izvēle – nostāties patiesības un labā pusē, nepieļaut ļaumumu un vardarību savā dzīvē, ik dienas pamostoties un domāt – ko vēl es varētu iesākt, lai savu valsti – Ukrainu un Latviju – darītu labāku, skaistāku, saticīgāku un stiprāku, lai brīdī, ja atnāk ļaumums, mēs tam stātos pretī, kā to pašlaik dara Ukrainas drosmīgie vīri un sievas. Mans vīrs ir zemessargs kopš 2014. gada Krievijas iebrukuma Donbasā, mans dēls un krustdēls par zemessargiem kļuva šogad. Arī pati par mūsu valsti esmu gatava cīnīties, arī savu Ludzas novada, Pušmucovas pagasta, Snotiuļu ciema vecvecāku vārdā.

otrdiena, 2022. gada 4. janvāris

Krieviju mainīs pasaules “zaļums”

Krievijas opozicionāra Alekseja Navaļnija meita Darja Navaļnija, 2021. gada 14. decembrī, uzstājoties Eiropas Parlamentā un ar nervu gāzi indētā un cietumā ieslodzītā tēva vietā saņemot Saharova balvu, teica – “esiet droši, mēs turpināsim mūsu darbu un cīņu”. Skatoties uz to, cik lielā mērā prezidents Putins atkal mēģina Krieviju padarīt par noslēgtu, represīvu cietoksni, jautājums ir – kā. Varbūt pārsteidzoši, bet ilgtermiņā vislabākā izvēle ir ikvienam mums individuāli un valstīm kolektīvi atteikties no ikviena nevajadzīga degvielas litra un pārdomāt nepieciešamību patērēt katru dabasgāzes kubikmetru, stingri nostājoties uz atjaunojamo energoresursu ceļa. Šis raksts sniedz argumentus, kāpēc Krievijas ekonomikā un politikā, visticamāk tuvākajā laikā būtisku pārmaiņu nebūs, jo tās palīdz apslāpēt pasaules atkarība no Krievijas naftas un gāzes. 

Krievijas prezidents Vladimirs Putins sava 2. prezidentūras termiņa laikā (no 2012. gada) Krievijas ekonomiku ir būvējis kā vienkāršu, fiskāli veselīgu (ar budžeta pārpalikumu), no naftas un gāzes, kā arī citu dabas resursu eksporta ienākumiem tieši atkarīgu, pēc iespējas no ārpasaules noslēgtu sistēmu. Pēc manipulētajām 2011. gada Krievijas parlamenta vēlēšanām, kas izsauca asus protestus (sauktus par Bolotnaja nemieriem), Putins 2012. gada prezidenta vēlēšanās izvirzīja ekonomiskas daudzveidošanas un modernizācijas plānus – celt darbaspēka produktivitāti, palielināt augstas pievienotās vērtības uzņēmumu skaitu, uzlabot Krievijas vietu “doing business” indeksā. Neviens no šiem mērķiem nav sasniegts un, stājoties amatā 2018. gadā uz savu konstitucionāli atļauto, uz sešiem gadiem pagarināto, 4. pēdējo likumīgo termiņu, Putins neko tādu vairs nesolīja. Kā mērķi viņš pieteica valsts budžeta investīciju projektus veselības aprūpes, infrastruktūras, eksporta, digitalizācijas un citās jomās. 

Krievijas valsts finanses ir ļoti veselīgas – mācoties no Krievijas sāpīgās deviņdesmito gadu pieredzes un paņemot “labāko” no deviņdesmitajos valdījušā neoliberālisma, Krievija veic ievērojumus uzkrājumus t.s. Nacionālās bagātības un rezerves fondā. Krievijas valsts budžets ir balansētas, ja nafta pasaules tirgū maksā 40 ASV dolārus par barelu (pašlaik cema ir ap 70 ASV dolāru). Ja cena ir augstāka, daļa atlikuma tiek noglabāta šajā fondā, kura apmērs pašlaik ir gandrīz 200 miljardi ASV dolāru. Mēģinot Krievijas ekonomiku pasargāt no ārējas atkarības, Krievijas ārējais parāds ir zems (ap 15% no IKP) un populistiskā vilinājumā plaši svaidīties ar uzkrāto naudu sociālām piemaksām Krievijas valdība neielaižas, apzinoties arī kopējo valsts korumpētību. Piemēram, 2017. gadā Pasaules Bankas veidotajā labas pārvaldības indeksā Krievijas rādītāji, salīdzinot ar citām bijušās PSRS republikām, tādās svarīgās jomās kā likuma vara, vārda brīvība un pretkorupcija bija labāki tikai par Azerbaidžānas datiem un ievērojami atpalika no mums, Baltijas valstīm ar čempioni Igauniju priekšgalā. 

Ir saprotams, ka ar šādu korumpētības līmeni, trūkstot, piemēram, neatkarīgai tiesu varai, kas aizsargā īpašuma tiesības un investīcijas, modernu, daudzveidīgu ekonomiku nav iespējams uzbūvēt. Un Putins to nemaz arī negrib – jo vairāk spēlētāju, jo lielāka trobele. Krievijā mazo un vidējo uzņēmumu īpatsvars ekonomikā ir mazs – tie nodrošina 25% darba vietu, salīdzinot, piemēram, Eiropas Savienībā - 67%. Putina un viņa administrācijas redzējums ir lieli, nacionāli, valstij vai paklausīgiem indivīdiem piederoši, politiski instrumentalizējami milži, kā Gazprom un Rosneft, kurus var slaukt Prezidenta administrācijai pietuvināto korumpētais loks, būvējot bezgaumīgas pilis pie Melnās jūras, bet kuri dod solīdu un paredzamu pienesumu valsts budžetam. Ienākumi no naftas un gāzes Krievijas valsts budžetā sastāda apmēram 40%, citu dabas resursu eksports arī nodrošina ievērojamu daļu. Piemēram, aiz Polārā loka esošās pilsētas Noriļskas uzņēmums Noriļskas Niķelis nodrošina apmēram 2% no Krievijas IKP, tikpat, cik, piemēram, ASV visa Sanfrancisko pilsēta. Tātad - vienkārši un saprotami. 

Ja, sākoties Covid pandēmijai 2020. gadā, likās, ka Krievijas ekonomika ievērojami cietīs, saskaņā ar pēdējiem Pasaules Bankas datiem, tā ir veiksmīgi atguvusies. Krievijas IKP kritums 2020. gadā bija 3%, 2021. gadā tas, paredzami, pieaudzis par 4.3%, gandrīz precīzi sekojot naftas un gāzes cenu svārstībām pasaules tirgū. Šādi kritumi un kāpumi, protams, ‘sit’ pa Krievijas iedzīvotāju jau tā paplānajiem maciņiem, tomēr Krievijas ekonomika, arī pēc 2014. gada Krimas aneksijas un rietumvalstu noteiktajām sankcijām, visumā ir saglabājusi pieticīgu, bet tomēr izaugsmi. Krievijas iedzīvotāji šķiet samierinājušies, ka rietumvalstu pārticības līmeni sasniegt neizdosies, tomēr šobrīd Krievijas sabiedrība pārticības ziņā noteikti dzīvo labāk kā padomju laikos un trakajos, padomju sistēmas pamatnāciju pazemojušajos deviņdesmitajos, kad krietni zem nabadzības sliekšņa pakrita apmēram trešdaļa iedzīvotāju. Neatkarīgā sabiedriskās domas aptauju, Levadas centra dati liecina, ka vairums Krievijas iedzīvotāju uzskata, ka Krievijas labākais attīstības scenārijs ilgtermiņā ir naftas un gāzes cenu stabilitāte. Cik pieticīgi! Vairums Krievijas cilvēku ir atmetuši lielās komunisma un demokrātijas celtniecības idejas, kas dominēja iepriekšējā gadsimta Krievijā. 

Protams, ilgetermiņā šādam Krievijas ekonomiskajam modelim būs izaicinājumi. 2014. gadā par Ukrainas teritorijas nedalāmības graušanu noteiktās sankcijas ir ievērojami samazinājušas tehnoloģiju pārnesi no tādām meistarīgām naftas un citu dabas resursu ieguves valstīm kā Kanāda un Norvēģija, un Krievija vairs nespēj ātri adoptēties un sākt iegūt naftas un gāzes resursus sarežģītajā, bet pamazām atkūstošajā Arktikā. Tāpat pašreizējie Krievijas gājieni ar karaspēka savilkšanu pie Ukrainas robežas beidzot likuši jaunajai Vācijas valdībai Krieviju nopietni brīdināt, ka, šādi turpinot, tās ar Vācijas bijušā kanclera Šrēdera rokām izauklētais Nord Stream II gāzesvads, kas dabas gāzi “pa taisno”, apejot Ukrainu, zem Baltijas jūras nogādās tieši Vācijā, varētu netikt iedarināts. Tomēr Krievija joprojām stabili turpina ieņemt pirmās vietas pasaulē gan gāzes, gan naftas eksporta ziņā, piemēram Vācijas enerģētiskā atkarība no Krievijas dabasgāzes ir ievērojama. Pašlaik, ar augstām energoresursu cenām Krievijas budžets pildās un, kā teica ekonomists Meinards Keins - “ilgtermiņā mēs visi esam miruši”. 

Krievijas nacionāla līmeņa līderus, kuri ar savu harizmu varētu izaicināt Putina varas monopolu, greizsirdīgais čekists ir noslaucījis no skatuves – Boris Ņemcovs nošauts pie Kremļa sienām 2015. gadā un šogad cietumam nolemts spilgtais oponents Aleksejs Navaļnijs. 2021. gadā 10% no lielā mērā naftas un gāzes ienākumu radītā valsts budžeta tiek tērēti iekšējai drošībai – policijas un drošības dienestu represīvajam aparātam. Par tiem, kuri no Krievijas izbraukuši un uzstājas starptautiskos forumos, Putinam galva nesāp, jo viņa galvenais atbalstītājs, pēc Levada centra datiem, ir vientuļa, no valsts atkarīga sieviete, kuras spēka gadi palikuši padomju laikos. Šī sabiedrības daļa internetu, sociālos tīklus, telegrammu, signālu, youtube un citus tiešsaistes “brīnumus” nelieto, bet uzticas labi cenzētajai televīzijai. Šajā situācijā vislabākais veids, kā palīdzēt Navaļnijam un citiem Krievijas demokrātiem un politieslodzītajiem, ir atteikties no ikviena lieka degvielas litra un ikviena dabas gāzes kubikmetra katram individuāli un mums kā valstij un Eiropas Savienībai kopumā, mazinot savu atkarību no Krievijas dabas resursiem un dodot cerību Krievijas demokrātijai reiz uzelpot.

trešdiena, 2021. gada 6. oktobris

Vācija pēc mutti

Pāris dienas pirms Vācijas Bundestāga vēlēšanām 26.septembrī, kas pašas par sevi bija vēl viens pieturas punkts vāciešu kolektīvajā apziņā, ka Vāciju drīz vadīs cits federālais kanclers, pašreizējā Vācijas kanclere Angela Merkele apmeklēja putnu parku. 

Sociālos medijus pāršalca fotogrāfijas, kurās viņa bija redzama ar krāsainiem putniem – tie viņai ir uz galvas, uz rokām, daži kāri knābā barību, ko viņa tur rokās. Kanclere plaši smaida un, kad kāds no putniem viņai ieknābj, sāpēs iekliedzas. To visu fiksē kamera. Merkele izskatās kā cilvēks, kurš beidzot var atļauties būt brīvs. Par ko tādu varētu tikai sapņot, piemēram, Krievijas prezidents Vladimirs Putins, kurš, iekrampējies prezidenta krēslā, gatavs spēlēt ruleti ar valsts konstitūciju un mērdēt oponentus smaga režīma kolonijā, lai tikai saglabātu varu. 

Vienkārša patiesība – ja 2021.gada Bundestāga vēlēšanās Angela Merkele atkal kandidētu, viņa, visticamāk, kancleres amatā turpinātu vismaz vēl 4 gadus. Merkeles, savas mutti, darbu pozitīvi vērtē apmēram 80% vāciešu. Tomēr Vācijai šobrīd ir vajadzīgas jaunas idejas, un kanclere Merkele jau 2018.gadā paziņoja, ka 2021.gada Bundestāga vēlēšanās nekandidēs. 

Viena no intrigām Vācijas pēcvēlēšanu gaisotnē bija – vai Jaungada uzrunu tautai teiks Merkele vai jau jaunais kanclers. Koalīcijas veidošana Vācijā ir lēna, piemēram 2017.gadā pēc vēlēšanām pagāja pieci mēneši līdz koalīcijas izveidei, tomēr toreiz nezināmo bija mazāk, jo kanclere Merkele turpināja darbu. 

Tas, ka fenomenāli populārās Angelas Merkeles pārstāvētā Kristīgo demokrātu savienība (CDU/CSU) šajās vēlēšanās saņēma vien 24% vēlētāju atbalstu ar kritumu no 33% 2017.gadā, liecina par to, ka Vācijas sabiedrība ir gatava pārmaiņām. To apliecina ne tikai vēlēšanās ar nelielu pārsvaru uzvarējušo Sociāldemokrātu (SPD) rezultāts 25,7%, bet otrajā un trešajā vietā palikušo Zaļo un liberāļu jeb Brīvo demokrātu (FDP) rezultāts – atbilstīgi 14.8% un 11.5%. Tieši no šīm abām partijām būs atkarīgs, kāda būs nākamā Vācijas valdība, jo labā un kreisā flanga Die Linke un AfD neviens par iespējamiem koalīcijas partneriem neuzskata. 

Zaļie un Brīvie demokrāti ir ideoloģiski atšķirīgas partijas. To nostāja radikāli atšķiras gan nodokļu, gan budžeta disciplīnas jomās – zaļie vairāk vēlas tērēt un celt nodokļus, liberāļi – taupīt un nodokļus mazināt. Abu partiju pārstāvju starpā iepriekš bijusi ne viena vien asa vārdu pārmaiņa. Tomēr Vācijas politikas pragmatisma garā abu partiju kandidāti sāka tuvināšanos jau krietni pirms vēlēšanām, neformālā gaisotnē tiekoties elegantā Berlīnes kokteiļu bārā, apzinoties, ka var pienākt brīdis, kad jāstrādā kopā. Zinot, cik nokaitētas var būt koalīcijas veidošanas sarunas un tajās nejauši izteikts vārds vai komentārs var izgāzt visu procesu, tādi priekšdarbi ir nozīmīgi. Turklāt partijām viedoklis saskan vienā svarīgā jautājumā – Vācijai ir vajadzīga strauja digitalizācija un modernizācija. Vēlēšanu datu analīze rāda, ka balsotāju grupā līdz 25 gadiem Zaļos vai Brīvos demokrātus izvēlējās ne mazāks kā 45% balsotāju. No tiem, kuriem šīs vēlēšanas bija pirmās, par katru – Zaļajiem un FDP – balsoja vienāds skaits jauniešu – 23%, tātad kopā 46%. Tagad viens no FDP vēlēšanu kandidātiem atceras, kā 2017.gadā Brīvie demokrāti izsmieti, jo kā svarīgu savas programmas punktu minēja digitalizāciju. 

Latvijā mums to grūti iedomāties, bet nupat teju mēnesi strādājot Vācijā, dzirdēju dažādus stāstus “iz dzīves” – Etiopijā strādājošam kolēģim vienīgais saziņas veids ar kādu Vācijas iestādi formalitātes nokārtošanai bija fakss. Viņš pārmeklēja Etiopijas galvaspilsētu, lai galu galā atrastu vienīgo strādājošo faksa mašīnu. Kāds pašnodarbinātais raksturoja, kā cītīgi mapēs krauj bankas konta izdrukas, jo tikai fiziskas izdrukas pēc kāda laika iestādēm der kā pierādījums norisēm kontā. Esot arī ļaudis, kuriem Zemesgrāmatas apliecība jāgaida pagrabā pie lodziņa, kur cītīgs ierēdnis uz rakstāmmašīnas to sagatavo. Pirms vēlēšanām Tv France 24 rādīja sižetu, kurā vairāki uzņēmēji no Vācijas attālākiem reģioniem skaidroja, ka viens no lielākajiem šķēršļiem mazajai un vidējai uzņēmējdarbībai ir nepietiekams interneta ātrums. Inovāciju un radošuma trūkumu valsts publiskajā pārvaldē Vācijai veltītā speciālizlaidumā min žurnāls The Economist, proti – “viss, ko amatpersonas Vācijas publiskajā pārvaldē vēlas, ir izstrādāt paņēmienus, lai izvairītos no riska”. Tā kā Vācija ir visas Eiropas Savienības ekonomiskais dzinējs, valsts strauja digitalizācija un modernizācija vajadzīga ne tikai Vācijai, bet arī visai Eiropas Savienībai. 

Jautājums par Angelas Merkeles “mantojumu” daudz apspriests priekšvēlēšanu diskusijās. Politiskā rakstura ziņā Angelai Merkelei līdzīgais Olafs Šolcs pacēla SPD reitingus necerēto augstumos – no 15% maijā līdz 25.7% vēlēšanās. Savukārt “progresīvo” politiku pārstāvošās Zaļo partijas atbalsts pavasarī uzlēca neticamos augstumos – 27%, mēnesi Zaļos padarot par populārāko partiju Vācijā. Vācijas vicekancleram un finanšu ministram Olafam Šolcam parādoties pie apvāršņa, SPD reitings sāka augt, līdz augustā no trešās vietas ierindojās pirmajā. Angela Merkele kā savas politiskās platformas pamatu, kļūstot par kancleri 2005.gadā, uzstādīja “pārvaldību no vidus”. Sešpadsmit gados 3 no 4 Angelas Merkeles vadītājām koalīcijām bija tā sauktās lielās koalīcijas, kuras veidoja partijas, kam vajadzētu piedāvāt politikas izvēles alternatīvas – labēji konservatīvā CDU/CSU un centriski kreisā SPD, kas abas nodrošināja mieru un saticību, bet kurām trūka ideju nākotnei.  

Par idejām nākotnei bija grūti domāt uz kompromisiem un politisko “vidu” vērstajai Merkelei, kura saukta arī pa “nepagurstošu krīžu menedžeri.” Sākot no 2008.gada globālās krīzes līdz eiro krīzei un glābšanai, Krievijas avantūrām Krimā un Donbasā, 2015.gada migrācijas krīzei Eiropā un Lielbritānijas lēmuma izstāties no ES kanclere Merkele ir bijusi Eiropas Savienības lēmumu kodolā. Tās viņa sekmīgi vadījusi, jo vienmēr pieturējusies pie dažiem pamatprincipiem – lieliska sagatavotība, personiska pieeja un iedziļināšanās detaļās, vienkāršība un spēja nenogurstoši vadīt sarunas, lai visdziļākā paguruma brīdī piedāvātu risinājumu. 

Ir skaidrs, ka neviens no trim kanclera kandidātiem patiesībā nav Merkeles līdzinieks. Angelas Merkeles ēra noslēgsies ar viņas aiziešanu no amata. Tomēr jācer, ka Vācijā tiks izveidota koalīcija, kas spēs valsti uzturēt ne tikai kā ekonomisko, bet arī kā digitalizācijas, modernizācijas un zaļās ekonomikas dzinējspēku. No tā iegūs visa Eiropa un arī Latvija.

trešdiena, 2021. gada 24. marts

Atbalsts Baltkrievijas sabiedrībai: Informācija par īslaicīgu brīvdabas izstādi pie Nacionālās Operas 25.03 15.00-18.00

2021. gada 25. martā Rīgā, pie Latvijas Nacionālās operas un baleta ēkas notiks īslaicīga (no 15.00 - 18.00) brīvdabas izstāde par godu Baltkrievijas tautas cīņai par brīvību un demokrātiju, kas aizsākās pēc starptautiski neatzītajām prezidenta vēlēšanām 2020. gadā. Nelielā, improvizētā izstāde apliecinās atbalstu brīvībai un demokrātijai Baltkrievijā un godinās brīvības un demokrātijas cīņās kaimiņvalstī cietušos. 25. marts ir svarīga diena Baltkrievijas vēsturē, salīdzināma ar mūsu 18. novembri. Atšķirībā no Latvijas, kas 18. novembrī plaši svin savu Neatkarības dienu, Baltkrievijā šī ir tikai neoficiāla svētku diena, kas iezīmē Baltkrievijas valstiskuma sākumu. Šajā dienā 1918. gadā Baltkrievijas Demokrātiskā Republika izdeva Neatkarības deklarāciju. Baltkrievi tradicionāli svin brīvības dienu ar masu gājieniem, mītiņiem un koncertiem. Diemžēl daudzus gadus šīs svinības Baltkrievijā papildinājušas iekšlietu spēku veiktās masveida aizturēšanas. Šogad 25. marts ir īpašs. Baltkrievi ir aizstāvējuši savas pamatprasības dzīvot brīvā un demokrātiskā valstī kopš 2020. gada augusta nozagtajām prezidenta vēlēšanām. Izstāde sarīkota ar mērķi vēlreiz apliecināt, ka vardarbība Baltkrievijā jāpārtrauc, visi politieslodzītie jāatbrīvo, un jārīko jaunas, brīvas un godīgas vēlēšanas. Šajā dienā Latvijā patvērumu radušie baltkrievi vēlreiz apliecinās savu apņemšanos dzīvot demokrātiskā, neatkarīgā un mierīgā valstī. Īslaicīgās izstādes norisei atļauju devusi Latvijas Nacionālās operas un baleta vadība, par to informēta Rīgas Dome, Rīgas pašvaldības policija, Rīgas pilsētas būvvalde. Nedaudzie klātesošie ievēros visus piesardzības pasākumus atbilstoši epidemioloģiskajai situācijai - valkās mutes un deguna aizsegus, ievēros distanci. Pielikumā: Baltkrievijas neatkarības cīņas karoga fotogrāfijas pie Latvijas Nacionālās operas un baleta ēkas. Sīkāka informācijas: Aleksandrs Noviks 28751518 Lolita Čigāne 29503495