trešdiena, 2021. gada 6. oktobris

Vācija pēc mutti

Pāris dienas pirms Vācijas Bundestāga vēlēšanām 26.septembrī, kas pašas par sevi bija vēl viens pieturas punkts vāciešu kolektīvajā apziņā, ka Vāciju drīz vadīs cits federālais kanclers, pašreizējā Vācijas kanclere Angela Merkele apmeklēja putnu parku. 

Sociālos medijus pāršalca fotogrāfijas, kurās viņa bija redzama ar krāsainiem putniem – tie viņai ir uz galvas, uz rokām, daži kāri knābā barību, ko viņa tur rokās. Kanclere plaši smaida un, kad kāds no putniem viņai ieknābj, sāpēs iekliedzas. To visu fiksē kamera. Merkele izskatās kā cilvēks, kurš beidzot var atļauties būt brīvs. Par ko tādu varētu tikai sapņot, piemēram, Krievijas prezidents Vladimirs Putins, kurš, iekrampējies prezidenta krēslā, gatavs spēlēt ruleti ar valsts konstitūciju un mērdēt oponentus smaga režīma kolonijā, lai tikai saglabātu varu. 

Vienkārša patiesība – ja 2021.gada Bundestāga vēlēšanās Angela Merkele atkal kandidētu, viņa, visticamāk, kancleres amatā turpinātu vismaz vēl 4 gadus. Merkeles, savas mutti, darbu pozitīvi vērtē apmēram 80% vāciešu. Tomēr Vācijai šobrīd ir vajadzīgas jaunas idejas, un kanclere Merkele jau 2018.gadā paziņoja, ka 2021.gada Bundestāga vēlēšanās nekandidēs. 

Viena no intrigām Vācijas pēcvēlēšanu gaisotnē bija – vai Jaungada uzrunu tautai teiks Merkele vai jau jaunais kanclers. Koalīcijas veidošana Vācijā ir lēna, piemēram 2017.gadā pēc vēlēšanām pagāja pieci mēneši līdz koalīcijas izveidei, tomēr toreiz nezināmo bija mazāk, jo kanclere Merkele turpināja darbu. 

Tas, ka fenomenāli populārās Angelas Merkeles pārstāvētā Kristīgo demokrātu savienība (CDU/CSU) šajās vēlēšanās saņēma vien 24% vēlētāju atbalstu ar kritumu no 33% 2017.gadā, liecina par to, ka Vācijas sabiedrība ir gatava pārmaiņām. To apliecina ne tikai vēlēšanās ar nelielu pārsvaru uzvarējušo Sociāldemokrātu (SPD) rezultāts 25,7%, bet otrajā un trešajā vietā palikušo Zaļo un liberāļu jeb Brīvo demokrātu (FDP) rezultāts – atbilstīgi 14.8% un 11.5%. Tieši no šīm abām partijām būs atkarīgs, kāda būs nākamā Vācijas valdība, jo labā un kreisā flanga Die Linke un AfD neviens par iespējamiem koalīcijas partneriem neuzskata. 

Zaļie un Brīvie demokrāti ir ideoloģiski atšķirīgas partijas. To nostāja radikāli atšķiras gan nodokļu, gan budžeta disciplīnas jomās – zaļie vairāk vēlas tērēt un celt nodokļus, liberāļi – taupīt un nodokļus mazināt. Abu partiju pārstāvju starpā iepriekš bijusi ne viena vien asa vārdu pārmaiņa. Tomēr Vācijas politikas pragmatisma garā abu partiju kandidāti sāka tuvināšanos jau krietni pirms vēlēšanām, neformālā gaisotnē tiekoties elegantā Berlīnes kokteiļu bārā, apzinoties, ka var pienākt brīdis, kad jāstrādā kopā. Zinot, cik nokaitētas var būt koalīcijas veidošanas sarunas un tajās nejauši izteikts vārds vai komentārs var izgāzt visu procesu, tādi priekšdarbi ir nozīmīgi. Turklāt partijām viedoklis saskan vienā svarīgā jautājumā – Vācijai ir vajadzīga strauja digitalizācija un modernizācija. Vēlēšanu datu analīze rāda, ka balsotāju grupā līdz 25 gadiem Zaļos vai Brīvos demokrātus izvēlējās ne mazāks kā 45% balsotāju. No tiem, kuriem šīs vēlēšanas bija pirmās, par katru – Zaļajiem un FDP – balsoja vienāds skaits jauniešu – 23%, tātad kopā 46%. Tagad viens no FDP vēlēšanu kandidātiem atceras, kā 2017.gadā Brīvie demokrāti izsmieti, jo kā svarīgu savas programmas punktu minēja digitalizāciju. 

Latvijā mums to grūti iedomāties, bet nupat teju mēnesi strādājot Vācijā, dzirdēju dažādus stāstus “iz dzīves” – Etiopijā strādājošam kolēģim vienīgais saziņas veids ar kādu Vācijas iestādi formalitātes nokārtošanai bija fakss. Viņš pārmeklēja Etiopijas galvaspilsētu, lai galu galā atrastu vienīgo strādājošo faksa mašīnu. Kāds pašnodarbinātais raksturoja, kā cītīgi mapēs krauj bankas konta izdrukas, jo tikai fiziskas izdrukas pēc kāda laika iestādēm der kā pierādījums norisēm kontā. Esot arī ļaudis, kuriem Zemesgrāmatas apliecība jāgaida pagrabā pie lodziņa, kur cītīgs ierēdnis uz rakstāmmašīnas to sagatavo. Pirms vēlēšanām Tv France 24 rādīja sižetu, kurā vairāki uzņēmēji no Vācijas attālākiem reģioniem skaidroja, ka viens no lielākajiem šķēršļiem mazajai un vidējai uzņēmējdarbībai ir nepietiekams interneta ātrums. Inovāciju un radošuma trūkumu valsts publiskajā pārvaldē Vācijai veltītā speciālizlaidumā min žurnāls The Economist, proti – “viss, ko amatpersonas Vācijas publiskajā pārvaldē vēlas, ir izstrādāt paņēmienus, lai izvairītos no riska”. Tā kā Vācija ir visas Eiropas Savienības ekonomiskais dzinējs, valsts strauja digitalizācija un modernizācija vajadzīga ne tikai Vācijai, bet arī visai Eiropas Savienībai. 

Jautājums par Angelas Merkeles “mantojumu” daudz apspriests priekšvēlēšanu diskusijās. Politiskā rakstura ziņā Angelai Merkelei līdzīgais Olafs Šolcs pacēla SPD reitingus necerēto augstumos – no 15% maijā līdz 25.7% vēlēšanās. Savukārt “progresīvo” politiku pārstāvošās Zaļo partijas atbalsts pavasarī uzlēca neticamos augstumos – 27%, mēnesi Zaļos padarot par populārāko partiju Vācijā. Vācijas vicekancleram un finanšu ministram Olafam Šolcam parādoties pie apvāršņa, SPD reitings sāka augt, līdz augustā no trešās vietas ierindojās pirmajā. Angela Merkele kā savas politiskās platformas pamatu, kļūstot par kancleri 2005.gadā, uzstādīja “pārvaldību no vidus”. Sešpadsmit gados 3 no 4 Angelas Merkeles vadītājām koalīcijām bija tā sauktās lielās koalīcijas, kuras veidoja partijas, kam vajadzētu piedāvāt politikas izvēles alternatīvas – labēji konservatīvā CDU/CSU un centriski kreisā SPD, kas abas nodrošināja mieru un saticību, bet kurām trūka ideju nākotnei.  

Par idejām nākotnei bija grūti domāt uz kompromisiem un politisko “vidu” vērstajai Merkelei, kura saukta arī pa “nepagurstošu krīžu menedžeri.” Sākot no 2008.gada globālās krīzes līdz eiro krīzei un glābšanai, Krievijas avantūrām Krimā un Donbasā, 2015.gada migrācijas krīzei Eiropā un Lielbritānijas lēmuma izstāties no ES kanclere Merkele ir bijusi Eiropas Savienības lēmumu kodolā. Tās viņa sekmīgi vadījusi, jo vienmēr pieturējusies pie dažiem pamatprincipiem – lieliska sagatavotība, personiska pieeja un iedziļināšanās detaļās, vienkāršība un spēja nenogurstoši vadīt sarunas, lai visdziļākā paguruma brīdī piedāvātu risinājumu. 

Ir skaidrs, ka neviens no trim kanclera kandidātiem patiesībā nav Merkeles līdzinieks. Angelas Merkeles ēra noslēgsies ar viņas aiziešanu no amata. Tomēr jācer, ka Vācijā tiks izveidota koalīcija, kas spēs valsti uzturēt ne tikai kā ekonomisko, bet arī kā digitalizācijas, modernizācijas un zaļās ekonomikas dzinējspēku. No tā iegūs visa Eiropa un arī Latvija.

trešdiena, 2021. gada 24. marts

Atbalsts Baltkrievijas sabiedrībai: Informācija par īslaicīgu brīvdabas izstādi pie Nacionālās Operas 25.03 15.00-18.00

2021. gada 25. martā Rīgā, pie Latvijas Nacionālās operas un baleta ēkas notiks īslaicīga (no 15.00 - 18.00) brīvdabas izstāde par godu Baltkrievijas tautas cīņai par brīvību un demokrātiju, kas aizsākās pēc starptautiski neatzītajām prezidenta vēlēšanām 2020. gadā. Nelielā, improvizētā izstāde apliecinās atbalstu brīvībai un demokrātijai Baltkrievijā un godinās brīvības un demokrātijas cīņās kaimiņvalstī cietušos. 25. marts ir svarīga diena Baltkrievijas vēsturē, salīdzināma ar mūsu 18. novembri. Atšķirībā no Latvijas, kas 18. novembrī plaši svin savu Neatkarības dienu, Baltkrievijā šī ir tikai neoficiāla svētku diena, kas iezīmē Baltkrievijas valstiskuma sākumu. Šajā dienā 1918. gadā Baltkrievijas Demokrātiskā Republika izdeva Neatkarības deklarāciju. Baltkrievi tradicionāli svin brīvības dienu ar masu gājieniem, mītiņiem un koncertiem. Diemžēl daudzus gadus šīs svinības Baltkrievijā papildinājušas iekšlietu spēku veiktās masveida aizturēšanas. Šogad 25. marts ir īpašs. Baltkrievi ir aizstāvējuši savas pamatprasības dzīvot brīvā un demokrātiskā valstī kopš 2020. gada augusta nozagtajām prezidenta vēlēšanām. Izstāde sarīkota ar mērķi vēlreiz apliecināt, ka vardarbība Baltkrievijā jāpārtrauc, visi politieslodzītie jāatbrīvo, un jārīko jaunas, brīvas un godīgas vēlēšanas. Šajā dienā Latvijā patvērumu radušie baltkrievi vēlreiz apliecinās savu apņemšanos dzīvot demokrātiskā, neatkarīgā un mierīgā valstī. Īslaicīgās izstādes norisei atļauju devusi Latvijas Nacionālās operas un baleta vadība, par to informēta Rīgas Dome, Rīgas pašvaldības policija, Rīgas pilsētas būvvalde. Nedaudzie klātesošie ievēros visus piesardzības pasākumus atbilstoši epidemioloģiskajai situācijai - valkās mutes un deguna aizsegus, ievēros distanci. Pielikumā: Baltkrievijas neatkarības cīņas karoga fotogrāfijas pie Latvijas Nacionālās operas un baleta ēkas. Sīkāka informācijas: Aleksandrs Noviks 28751518 Lolita Čigāne 29503495

piektdiena, 2021. gada 8. janvāris

Lembergs nav “vienkārši klients”


2020. gada decembrī Saeimas
 Attīstībai/Par! virzītā Satversmes tiesas tiesneša amata kandidāte Inese Nikuļceva netika apstiprināta ST tiesneša amatā, lai gan saņēma ievērojamu deputātu atbalstu – 47 balsis, tātad līdz apstiprināšanai pietrūka tikai četras balsis.

Par I. Nikuļcevas apstiprināšanu balsoja kandidāti izvirzījusī Attīstībai/Par!, Zaļo un Zemnieku savienība  un Saskaņa.  Pēc balsojuma Attīstībai/Par! frakcijas priekšsēdētājs vērtēja, ka, neatbalstot I. Nikuļcevu ST tiesneses amatā, Saeima “izniekoja iespēju iestāties par kopīgām vērtībām – profesionalitāti un mūsdienīgu skatījumu uz Eiropas tiesību un cilvēktiesību attīstību Latvijā”. Par šo pagātnes notikumu, kas beidzās bez rezultāta, nebūtu nepieciešams gremdēties pārdomās, ja nebūtu kāda svarīga fakta – Attīstībai/Par! augstajā

Satversmes tiesas tiesneša amatā mēģināja apstiprināt cilvēku, kas Eiropas Cilvēktiesību tiesā ir Aivara Lemberga pārstāvis. Un tā ir problēma, kas diemžēl gada nogales, Covid-19 krīzes un citu problēmu dēļ nav pietiekami izrunāta.

Attīstībai/Par!, virzot Lemberga pārstāvi starptautiskajā Eiropas Cilvēktiesību tiesā lietā Aivars Lembergs pret Latviju (iesniegta 2019. gada 8. janvārī) augstajam Satversmes tiesas tiesneša amatam, jebkādu  kritiku par šo lēmumu stingri noraidīja. Virzītāji balstījās uz Latvijas Republikas Advokatūras likuma 7. pantu, kas nosaka – “advokātus nedrīkst identificēt ar viņu klientiem vai klientu lietām sakarā ar advokātu profesionālo pienākumu pildīšanu” un uzsverot, ka cilvēktiesības ir universālas, norādot, ka Aivars Lembergs ir tikai viens no daudziem advokātes I. Nikuļcevas klientiem.

Viss būtu  pareizi, ja Lembergs būtu vienkārši klients. Tomēr tā nav. Lembergs ir daudzus gadus Latvijas tiesiskumu grāvis, smagos kriminālnoziegumos apsūdzēts indivīds, kurš tiek tiesāts kopš 2009. gada un kura un citu tiesājamo slimošanas dēļ, saskaņā ar žurnāla Ir sniegto informāciju, 2020. gadā nenotika 33 tiesas sēdes. 2007. gadā prokurors Lembergam noteica drošības līdzekli – aizliegumu veikt Ventspils domes priekšsēdētāja pienākumus. Šo aizliegumu Lembergs, vazājot tiesu un prokuratūru aiz deguna, sistemātiski pārkāpa līdz pret Lembergu 2019. gada 9. decembrī sankcijas noteica Latvijas stratēģiskais, transatlantiskais sabiedrotais ASV, starptautiskajā pretkorupcijas dienā uzsverot – “korupcija ir globāla problēma. Tā mazina valstu valdību spēju pienācīgi rūpēties par saviem iedzīvotājiem; tā grauj sabiedrības likumisko, morālo un ētisko pamatu, tā palīdz starptautiskajai noziedzībai”.

Pamatojot Lemberga iekļaušanu t.s. Magņitska sankciju sarakstā, ASV valdība 2019. gada nogalē skaidroja – “Lembergs ar politisko partiju un korumpētu politiķu palīdzību kontrolē organizācijas un indivīdus, tos sistēmiski ekspluatējot savu ekonomisko mērķu labā. Lembergs izmanto savu ietekmi politisko partiju vadībā, lai veidotu valdību sastāvu un nodrošinātu konkrētu personu iecelšanu amatos vai panāktu citu personu neiecelšanu amatos. Lembergs ir izdarījis spiedienu un korumpējis tiesībsargājošo institūciju amatpersonas, lai aizsargātu savas intereses vai traucētu amatpersonām, kuras tam nav izdevies kontrolēt”.

Inese Nikuļceva Aivaru Lembergu Eiropas Cilvēktiesību tiesā aizstāv, jo viņas klients uzskata, ka Latvijas tiesas rīkojošās neatbilstoši, jo nav atzinušas, ka kādreizējais Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Edmunds Sprūdžs 2012. gadā, salīdzinot Aivaru Lembergu ar zagli, kam kā filmās jāsēž cietumā, pārkāpis Lembergam Satversmē garantētās nevainīguma prezumpcijas tiesības. Kā zināms, Satversmes 92. pants nosaka – “ikviens uzskatāms par nevainīgu, iekams viņa vaina nav atzīta saskaņā ar likumu”.

Tātad advokāte Inese Nikuļceva aizstāv Aivaru Lembergu pret to, ko par viņas “ierindas klientu” 2019. gada nogalē vēl daudz tiešākā valodā pateica ASV Finanšu ministrija.

Svarīgi, ka trīs tiesu instances kopā piecos procesos Latvijā ir skatījušas šo lietu un trīs no tām atzinušas, ka savulaik par pašvaldību darbu atbildīgais ministrs E. Sprūdžs, salīdzinot Lembergu par zagli, ir lietojis salīdzinājumu (metaforu) un paudis vispārzināmu, faktos balstītu (Ģenerālprokuratūras sniegtā informācija) viedokli.

Pēc vairākām neveiksmēm, ko ar sankciju noteikšanu piedzīvoja Apvienotās Nācijas, globālā izpratne par sankciju jēgu mainījās. Proti, sākotnēji tika noteiktas ekonomiskās sankcijas pret visu valsti un tās ekonomiku kopumā. Piemēram, 1990. gadā ANO noteica  sankcijas pret Irāku, bet no tām cieta iedzīvotāji, kamēr politiskā un ekonomiskā elite turpināja baudīt labāko no “abām pasaulēm” – iedzīvoties no korupcijas un no tās iegūto bagātību tērēt, lai izvairītos no sankciju radītās trūcības.

Kopš tā laika pasaule ir mainījusies un, piemēram, ASV, Eiropas Savienības un citu valstu noteiktās t.s. Magņitska vai Ukrainas teritoriālās integritātes graušanas sankcijas vērstas tieši pret ietekmīgu un korumpētu indivīdu iespēju “baudīt labāko no abām pasaulēm” – turpināt apzagt sabiedrības mājās un vienlaicīgi par iegūto naudu baudīt luksus dzīvesveidu “brīvajā pasaulē”. Lai sankcijas darbotos, svarīgi vērsties pret ikvienu, kas to jēgu un būtību pārkāpj, sadarbojoties ar sakcionēto personu. Tikai tā var panākt, ka sankcijas ir iedarbīgas. Piemēram, pēc ASV lēmuma iekļaut Aivaru Lembegu Magņitska sankciju sarakstā Latvijas Finanšu un kapitāla tirgus komisija “2019. gada 10. decembrī [..] lūdza Latvijas finanšu tirgus dalībniekus noteiktu laiku nesniegt finanšu pakalpojumus sankcionētajām personām.”

Turpinot pārstāvēt Aivaru Lembergu Eiropas Cilvēktiesību tiesā, advokāte Inese Nikuļceva ļauj Aivaram Lembergam baudīt “labāko no abām pasaulēm” – turpināt Latvijas tiesiskuma graušanu iekšēji, iebiedējot tiesnešus un tiesībsargājošo iestāžu pārstāvjus un bezgalīgi vilcinot tiesu procesus Latvijā, vienlaicīgi dodot Lembergam cerības saņemt aizsardzību no Eiropas Cilvēktiesību tiesas.

Tās aizsardzību Latvijas pilsoņiem ir nodrošinājušas iepriekšējās Latvijas politiķu un valsts pārvaldes darbinieku paaudzes, kas, par spīti grūtībām  un pretestībai no ietekmīgiem, korumpētiem indivīdiem, ir cīnījušās par Latvijas pievienošanos starptautiskajām institūcijām un tiesiskuma nostiprināšanu Latvijā.

Advokāta gadījumā šāda “labākā no abām pasaulēm” izmantošanas aizstāvība droši vien ir pieļaujama, bet Satversmes tiesas tiesneša amata kandidāta gadījumā – nav. Saeimā runājot par Ineses Nikuļcevas apstiprināšanu Satversmes tiesas tiesneša amatā, deputāte Inese Voika uzsvēra, ka “tiesiskas valstis ir laimīgas valstis”. Tomēr jāatceras, ka kolektīva laime ir stāvoklis, kas nerodas pats no sevis, par to nemitīgi jācīnās. Kā teikusi leģendārā ASV Augstākās tiesas tiesnese Rūta Beidere Ginsburga, “šī valsts varētu zaudēt savu tiesiskumu, ja mēs visu laiku nerīkotos tā aizsardzībai”.

otrdiena, 2020. gada 11. augusts

Tiksimies Baltkrievijas tautas atbalstam

Trešdien, 12. augustā 18.00 pie Baltkrievijas vēstniecības Rīgā notiks pikets Baltkrievijas sabiedrības atbalstam. Piketētāji pulcēsies "Solidaritātes akcijā Baltkrievijas tautas atbalstam", jo Baltkrievijas cilvēki, iestājoties par atklātām un godīgām vēlēšanām un godīgu, demokrātisku valsti, pašlaik cieš no valdošās varas represijām.

 

Pēc prezidenta vēlēšanām 9. augustā Baltkrievijā ir sākušies protesti pret vēlēšanu rezultātu viltošanu. Tos vardarbīgi apspiež policija un militārās specvienības, ievainojot desmitus vai pat vairāk cilvēkus, ietriecoties pūlī ar policijas auto. Ir vismaz 3000 aizturētie.

 

Piketa iesākumā ar uzruna Baltkrievijas tautas atbalstam uzstāsies Latvijas Atmodas līderis Dainis Īvāns. 


"Kā mūs savulaik atbalstīja, tā arī mēs atbalstām. Tiksimies, lai atbalstītu ikvienu, kurš pašlaik Baltkrievijā cīnās par tiesībām dzīvot godīgā un demokrātiskā valstīt", aicina pasākuma iniciatīvas grupa, kas apvieno kopīgam mērķim vienojušos 8 sabiedriskus aktīvistus. 


Piketa iniciatīvas grupas vārdā: 

Lolita Čigāne 

Tel: 29503495 

otrdiena, 2020. gada 19. maijs

Dzīve pēc Covid-19 ir jau sākusies

Vairāki prestiži starptautiski mediji aprakstījuši Latviju kā veiksmes stāstu cīņā ar Covid-19, pašlaik saņemam atzinību par savlaicīgiem un pareiziem lēmumiem no igauņiem, kurus parasti apbrīnojam. Ietekmīgajam žurnālam Foreign Policy premjers Krišjānis Kariņš empātiski teicis, ka, lai gan mirušo skaits Latvijā salīdzoši ir neliels, katra cilvēka nāve no Covid-19 ir traģēdija. Pašlaik aktīvi diskutējam un vērtējam, vai valdības un atsevišķu ministru darbs pandēmijas apkarošanā bijis adekvāts un rīcība piemērota. Interesanti, ka Lielbritānijā, valstī ar senām demokrātijas un brīvas preses tradīcijām, mediju analīze par valdības, īpaši premjera B. Džonsona sniegumu ir daudz ļenganāka, lai gan viņa neskaidrie un nekonkrētie paziņojumi un sākotnējā bravūra nogurdinājusi daudzus.
Kritika un analīze ir svarīgas, tomēr nedrīkstam tajās iestrēgt, it īpaši sākt plosīt paši sevi, vaimanājot, ka mums nekas nesanāk un, līdzko robežas atvērsies, būs tik jābrauc prom. Jau šodien iezīmējas, kāda Latvija un Eiropa būs pēc Covid krīzes. Jāsāk domāt, kā Latvijai jauno situāciju izmantot mūsu valsts stiprināšanas labā. Protams, priekšā vēl ir daudz nezināmā. Tomēr ir vairāki zināmie – pēkšņa daudzu Latvijas starptautiski pieredzējušu pilsoņu intelektuālo resursu koncentrāciju mājās un drošticama apziņa, ka pasaule iepriekšējās sliedēs vairs neatgriezīsies.
Lai gan pandēmijas apstākļos par galveno atskaites punktu kļuvušas dalībvalstu valdības un robežu slēgšana bijis strikti nacionāls pasākums, Latvijai pēc-Covidapstākļos Eiropas Savienība būs vēl svarīgāka. Latvijas ekonomiskā izaugsme pēdējos gados balstījusies uz Latvijas ekonomikas atvērtību, aktīvu eksportu un to, ka ar savu drošo un patīkamo vidi esam atvēri ciemiņiem no visas pasaules. Uz šī celma uzauguši, uzplaukuši un uzziedējuši neskaitāmi mazi un ļoti mazi uzņēmumi, kas snieguši kvalitatīvus ēdināšanas, skaistumkopšanas, veselības, kultūras un daudzu jomu pakalpojumus. Pēc-Covid apstākļos Latvijas spēja iekļauties visas Eiropas Savienības ekonomiskās atkopšanās vilnī būs ļoti nozīmīga. Ja Covid-19 izraisītā krīze ir simetriska – visi tiek vienlīdz ietekmēti, atkopšanās no tās būs asimetriska – ātrāk atkopsies tie, kam būs vairāk resursu un gudrāka to pārvaldība.
Kopumā Covid-19 krīze devusi krietnu sitienu Eiropas izpratnei par globalizāciju. Eiropas Savienības valstis ir ļoti atkarīgas no Ķīnas stratēģisko preču piegādēs. Puse no visām Eiropas Savienībā lietotām medicīniskajām aizsargmaskām un tērpiem tiek ražoti Ķīnā.
Ķīna saražo 40% no visām Vācijā, Francijā un Itālijā patērētajām antibiotikām, 90% no visā pasaulē patērētā penicilīna un 100% no Eiropā izmatotā paracetamola. Nespēja nodrošināt operatīvas veselības aprūpes preču piegādes atklājusi konkrētu globālo piegāžu ķēžu vājumu – tās darbojas tad, ja izpildās visi mainīgie – preces un cilvēki brīvi un operatīvi kustas pāri robežām. Lai gan Covid-19 pandēmija bija iepriekš paredzēta (to, piemēram, paredzēja ASV prezidents Obama 2014. gadā), rīcība diemžēl, kā tas ierasts, seko tikai pēc tam, kad atkarība no Ķīnas stratēģisko preču piegādēs ir skarbi piedzīvota.
Sagaidāms, ka Eiropas Savienība kopumā daudz rūpīgāk raudzīsies uz stratēģisko rezervju veidošanu un daudz īsākām, paredzamākām un dažādākām stratēģiski nozīmīgo preču piegādes ķēdēm.
Latvijai ar tās vieglās rūpniecības, biomedicīnas un bioframācijas ražošanas tradīcijām pavērsies jaunas iespējas, jo turpmāk tas, ka “var lētāk saražot Ķīnā”, būs mazāk nozīmīgs arguments.
Īsākas piegādes ķēdes nozīmē arī saudzīgāku attieksmi pret vidi. Tas attiecas,  piemēram, uz pārtikas ražošanu. Pēc savas būtības pārtikai nav jābūt lētai. Tās cenai ir jāatspoguļo darbs, kas ieguldīts tās ražošanā. Savukārt tiem, kas augstākas pārtikas cenas nevar atļauties, jābūt mērķtiecīgam atbalstam. Daudzi pētījumi par sabiedrības veselību apliecina, ka no aptaukošanās un sliktas veselības visvairāk cieš tieši tie cilvēki, kas patērē lētu, neveselīgu, smagi pārstrādātu pārtiku ar garām piegādes ķēdēm un nebeidzamiem derīguma termiņiem. Latvijas bioloģiskie lauksaimnieki, kas jau mācējuši veiksmīgi izmanot ES atbalstu savas ražošanas attīstībai, pēc-Covid-19situācijā var rēķināties ar to, ka pieprasījums pēc šādiem produktiem pieaugs un pavērs iespējas inovācijām.
Tāpat Eiropas Savienība noteikti mainīs attieksmi pret ārvalstu investīcijām. Jau iepriekš Eiropas Komisija uzsvēra, ka daudz rūpīgāk jāvērtē, kas un kāpēc iegādājas Eiropas uzņēmumus.
Eiropas Komisija jau martā nāca klajā ar rekomendācijām, kā valstīm aizsargāt savus Covid-19 krīzes novājinātos uzņēmums pret agresīviem 3. valstu mēģinājumiem tos pārņemt.
Jau pirms-Covid-19 pandēmijas Eiropas Komisijas pieteiktais Zaļais kurss paredzēja jauna veida atbalstu un investīcijas, lai padarītu  Eiropas Savienības uzņēmumus konkurētspējīgākus un “zaļākus”. Apstākļos pēc Covid-19 šāda rīcība nevis tiks atlikta uz vēlāku laiku, bet, visticamāk, pasteidzināta. Jāšaubās, ka, piemēram, Itālijas iedzīvotājiem, kas šajās dienās fotografē gulbjus un pat delfīnus Venēcijas kanālos, būs milzīga kāre strauji atgriezties pie kanālu duļķainā ūdens.
Latvija ar savu mēreno, pat vēso klimatu joprojām būs pievilcīga Eiropas tūrismam. Jau pirms pāris gadiem Kuldīga klusībā bija Eiropas vēsuma galvaspilsēta – tur vairākas nedēļas vasarās pavadīja Eiropas dienvidos karstumu izcietušie eiropieši. Lai gan ir valstis, kuru valdībām ir lielāka rocība savu uzņēmēju atbalstam, nav valdības, kuru rokās būtu spēja “izslēgt” globālās sasilšanas izprasītos karstuma viļņus. Plaši izskanējušais “Baltijas burbulis”, kurā pašlaik dzīvojam, Latviju padara pievilcīgu tūrismam. Ikviens, kas šo izolācijas laiku izmantojis, lai apceļotu Latviju, noteikti ir sajūsmā, cik patiesībā pie mums daudz apskatāmā un baudāmā.
Šī krīze ir parādījusi vairākus Eiropas Savienības vājos punktus. Bet tā nav kaut kādu “viņu” problēma, tā ir arī Latvijas atbildība, tajā skaitā piemēroties un atrast savu vietu jaunajā pasaulē. Eiropas Savienība ir un vienmēr ir bijusi “procesā”. 2015. gada migrācijas krīze pārbaudīja ideju par vienotu personu pārvietošanās bloku (Šengenu) bez kolektīva ārējo robežu apsardzības mehānisma ārkārtas gadījumos un apliecināja, ka šāds mehānisms nepieciešams. Covid-19 krīze apliecināja, ka atkarība no tālām un apstākļu maiņas viegli ietekmējamām piegāžu ķēdēm var būt bīstama. Un ka ir brīži, kad kopēja, Apvienoto Nāciju rīcība pandēmijas apkarošanā kļūst neiespējama un Eiropas Savienībai jāspēj uzrādīt kolektīva rīcībspēja, Latvija ir daļa no tās.

sestdiena, 2020. gada 29. februāris

Rīga citām acīm


Kenets Krukemeirs Rīgā, 2020. gada februāris 
“Brauksim uz Rīgu uz divām nedēļām, piecās dienās neko nevar saprast”, tā uz Meierovica biedrības aicinājumu pabūt Rīgā un dot pienesumu sarunai par Rīgas pilsētas attīstību atsaucas Masačūsetsas Tehnoloģiju institūta (MIT) profesors, pilsēttransporta speciālists un pilsētvides aktīvists  Kenets Krukemeiers un arhitekte, pilsētvides un urbānās dārzniecības eksperte Barabara Knehta no Bostonas, ASV. Viņi nav sajūsmā par pilsētplānošanas “superstāriem”, kas, atlidojuši uz pāris dienām, par milzīgiem honorāriem bārsta vietējiem apstākļiem bieži vien dārgas un nepiemērotas idejas. Dzirdēts par pilsētvides brīnumiem, piemēram, Maskavā, kur smalku pilsētkonsultantu biroji no Rietumeiropas radījuši superprojektus, kas notušē naudas varas ekspansiju Krievijas galvaspilsētā, kas turpina iznīcināt vēsturiskās kopienas un izdzenāt to identitāti nesošos, “neprestižos” iedzīvotājus. Bostonieši uzsver -  pilsēta ir dzīvs organisms, kurš ir vesels daudzveidībā un savienojamībā, uz Rīgu raugoties ar saudzības un pietātes pilnām acīm. Pirms būvēt ko jaunu, pilsētā, kurā nepieaug iedzīvotāju skaits, jādomā, kā uzturēt un saglabāt to, kas mums jau ir.  

Rīgu savā veidā ir pasaudzējis tas, ka Latvijas reģionos nav cilvēkresursu masīvai iedzīvotāju skaita eksplozijai pilsētā un kopienu pārveidei līdz nepazīšanai, kā arī tas, ka Pierīgā, kas salīdzinoši viegli sasniedzama, ir daudz brīvas zemes. Fakts, ka Latvijas iedzīvotāji turpina virzīties uz centru, ir nenoliedzams un nepielūdzams. Ap Rīgu esošā “baranka” ir vienīgā valsts teritorija, kurā konsekventi pieaug iedzīvotāju skaits. Ar tā radītajām problēmām dzīvojam jau kādu laiku – daudzi no Pierīgā dzīvojošajiem maksā nodokļus savās pašvaldībās, uz darbu Rīgā brauc individuālos auto, kas rada sastrēgumus, samazina gaisa kvalitāti, rada trokšņus un, visticamāk, vēl kādai Rīgas centrā dzīvojošai ģimenei ar bērniem liek meklēt dzīvesvietu piepilsētā. Tas noticis daudzās ASV pilsētās un Kenets un Barbara brīdina – Rīga no ASV lielākā vairuma pilsētu likteņa var izvairīties, veidojot dzīvojamu vidi pilsētā jau šodien. “Šoseja pilsētas centrā nogalina pilsētas dvēseli”, brīdina bostonieši, kas divas nedēļās brauca un staigāja Ķengaragā, Bolderājā, Vecmīlgrāvī, Sarkandaugavā, Āgenskalnā un citās Rīgas apkaimēs. 

Viņu novērojams mazliet pārsteidz – Rīgā ir labs, attīstīts sabiedriskais transports, kas ir mūsu pilsētas spēks. Rīgas sabiedriskais transports vienmēr kursē laikā, sabiedriskā transporta vadītāji pārsteidzoši prasmīgi spēj pieturās piestāt tā, lai pasažieriem būtu ērti iekāpt un izkāpt, pagājušā gadsimta septiņdesmito gadu tramvaji viņu vērtējumā ir klusi, tīri un eleganti, sliedes labi uzturētas. Šie novērojumi ir pretēji tam, kā parasti uztveram Rīgas sabiedrisko transportu, un liek aizdomāties par to, cik daudz labāks mūsu galvaspilsētas sabiedriskais transports būtu, ja Rīgas Satiksme būtu labi pārvaldīts uzņēmums. Rīgā, protams, nav metro, bet piepilsētas vilcieni ir precīzi un ērti un jau vislielākajā mērā pilda normāla metro uzdevumus. Normāli gan nav tas, ka piepilsētas pasažieru vilcienā ir pilnīgi cita norēķinu sistēma un pilsētas transporta biļetes tur neder. 

Vienlaicīgi, Rīgā trūkst sabiedriskā transporta savienojamības. Pieturvietas izvietotas, neņemot vērā iedzīvotāju paradumus un ērtību. Cilvēkiem nav ērti paņemt bērnus no bērnudārza, iepirkties, satikt kaimiņus un nokļūt mājās. Daudzviet, lai nokļūtu mājās, jāšķērso dubļu lauks. Daudzās attālākās apkaimēs – Vecmīlgrāvī, Ķengaragā, Bolderājā, sabiedriskais transports tikai aizbrauc līdz tām. Ja dzīvojamā māja atrodas tālāk no galvenās maģistrāles, apkaimes iedzīvotājam tiek radīta papildus motivācija lietot auto. Labākai savietojamībai Kenets Krukemeiers iesaka mikrorajonos lietot pašlaik labi aprīkotos mikroautobusus, kam vieglāk izgrozīties pa šaurajām apkaimju ieliņām, šos pakalpojumus izņemot no kopējiem, “lielajiem” maršrutiem, bet nodrošinot to, ka tie sniedz mikromobilitātes pakalpojumus, iespējams – par brīvu.
Saprotamības ziņā Rīga svešiniekam ir nedraudzīga. Iedomājieties – esat tūrists, kas iznāk no Centrālās stacijas. Kā zināt, kurā virzienā ir Mākslas muzejs vai Rīgas jūgendstila centrs? Cilvēks tiek mudināts doties pazemē, kur galamērķis nav skaidrs, un cerība atkal nokļūt virszemē nav droša. Šis noteikti ir viens no iemesliem centra un mikrorajonu nošķirtībai. Šo mentālo atsvešinātību starp apkaimēm un centru noformulēja Bolderājas aktīvisti - “centrs nav tālu, bet ceļš uz turieni ir garš”. Padomiskā centra un apkaimju mentālā nošķirtība traucē pilsētai funkcionēt kā dzīvam, vienotam organismam, neizmatojot visas pilsētas dotās iespējas. Tieši šādām acīm skatoties, es noticēju stāstam, ka man zināma jaunieša 7. klasē Āgenskalnā ģimnāzijā satiktā klasesbiedrene Rīgas centrā savos 14 gados bija bijusi vien pāris reižu.

UNESCO pasaules mantojuma statuss Rīgas centru ir pasargājis no platjoslu šosejas pilsētas centrā. Tomēr tas nav pasargājis Rīgas centru no vidi degradējošām caurplūstošā transporta artērijām. Čaka, Brīvības, Lāčplēša, Krasta ielas pašlaik pilda šādu tranzīta ielu, faktiski šoseju funkcijas. Šo ielu satiksmes organizācija vairākas desmitgades ir bijusi vērsta uz to, lai tās būtu pēc iespējas ātri izbraucamas caurbraucošai satiksmei, tomēr skaidri redzam tā ekonomisko ietekmi – veikaliņi un kafejnīcas šajās ielās nīkuļo vai tiek slēgti, cilvēki, kam ir dzīvokļi šajās ielās, cenšas no šiem īpašumiem atbrīvoties un pēc iespējas pārcelties uz Pierīgu. Bostonieši iesaka pilnībā mainīt Čaka ielas konceptu, ieviešot  tā sauktās “mentālās ātruma barjeras” – ielās, kurās ir soliņi, koki, velojoslas un satiksmes apļi auto pārvietojas lēnāk un saudzīgāk, radot mazāk sastrēgumu un galugalā atvieglojot satiksmes plūsmu. Tādā vietā atjaunojas mazi veikaliņi un kafejnīcas, ielā atgriežas dzīvība. 

Dzīvas ir tās pilsētas, kur ir dzīvas dažādas apkaimes, kur vēsturiskie iedzīvotāji sadzīvo ar jaunienācējiem. Būtu žēl, ja jauns nekustamo īpašumu attīstības vilnis iznīcinātu iedzīvotāju kopienas Grīziņkalnā, Ķīpsalā, Avotu ielas apkaimē, tomēr ir skaidrs, ka šajās kopienās ir nepieciešamas jaunas ģimenes, kas šodien diemžēl bieži pieņem lēmumus par labu Pierīgai. Sev par milzīgu pārsteigumu konstatējām, ka Rīgas Domē neeksistē mājokļu politika – neviens nav pilsētas pārvaldē nav sistemātiski domājis, kā Rīgai piesaistīt jaunās ģimenes. Īpašumi vēsturiskajās Rīgas apkaimēs ir dārgi, ēkas ir sliktā stāvoklī. Tādējādi senās, skaistās apkaimes pamazām noasiņo, dodot vietu nebeidzamām autoplūsmām, kas no Pierīgas mežiem ieved dienas darbiniekus Rīgā, lai tie vakarā atkal pilsētu pamestu.