otrdiena, 2022. gada 4. janvāris

Krieviju mainīs pasaules “zaļums”

Krievijas opozicionāra Alekseja Navaļnija meita Darja Navaļnija, 2021. gada 14. decembrī, uzstājoties Eiropas Parlamentā un ar nervu gāzi indētā un cietumā ieslodzītā tēva vietā saņemot Saharova balvu, teica – “esiet droši, mēs turpināsim mūsu darbu un cīņu”. Skatoties uz to, cik lielā mērā prezidents Putins atkal mēģina Krieviju padarīt par noslēgtu, represīvu cietoksni, jautājums ir – kā. Varbūt pārsteidzoši, bet ilgtermiņā vislabākā izvēle ir ikvienam mums individuāli un valstīm kolektīvi atteikties no ikviena nevajadzīga degvielas litra un pārdomāt nepieciešamību patērēt katru dabasgāzes kubikmetru, stingri nostājoties uz atjaunojamo energoresursu ceļa. Šis raksts sniedz argumentus, kāpēc Krievijas ekonomikā un politikā, visticamāk tuvākajā laikā būtisku pārmaiņu nebūs, jo tās palīdz apslāpēt pasaules atkarība no Krievijas naftas un gāzes. 

Krievijas prezidents Vladimirs Putins sava 2. prezidentūras termiņa laikā (no 2012. gada) Krievijas ekonomiku ir būvējis kā vienkāršu, fiskāli veselīgu (ar budžeta pārpalikumu), no naftas un gāzes, kā arī citu dabas resursu eksporta ienākumiem tieši atkarīgu, pēc iespējas no ārpasaules noslēgtu sistēmu. Pēc manipulētajām 2011. gada Krievijas parlamenta vēlēšanām, kas izsauca asus protestus (sauktus par Bolotnaja nemieriem), Putins 2012. gada prezidenta vēlēšanās izvirzīja ekonomiskas daudzveidošanas un modernizācijas plānus – celt darbaspēka produktivitāti, palielināt augstas pievienotās vērtības uzņēmumu skaitu, uzlabot Krievijas vietu “doing business” indeksā. Neviens no šiem mērķiem nav sasniegts un, stājoties amatā 2018. gadā uz savu konstitucionāli atļauto, uz sešiem gadiem pagarināto, 4. pēdējo likumīgo termiņu, Putins neko tādu vairs nesolīja. Kā mērķi viņš pieteica valsts budžeta investīciju projektus veselības aprūpes, infrastruktūras, eksporta, digitalizācijas un citās jomās. 

Krievijas valsts finanses ir ļoti veselīgas – mācoties no Krievijas sāpīgās deviņdesmito gadu pieredzes un paņemot “labāko” no deviņdesmitajos valdījušā neoliberālisma, Krievija veic ievērojumus uzkrājumus t.s. Nacionālās bagātības un rezerves fondā. Krievijas valsts budžets ir balansētas, ja nafta pasaules tirgū maksā 40 ASV dolārus par barelu (pašlaik cema ir ap 70 ASV dolāru). Ja cena ir augstāka, daļa atlikuma tiek noglabāta šajā fondā, kura apmērs pašlaik ir gandrīz 200 miljardi ASV dolāru. Mēģinot Krievijas ekonomiku pasargāt no ārējas atkarības, Krievijas ārējais parāds ir zems (ap 15% no IKP) un populistiskā vilinājumā plaši svaidīties ar uzkrāto naudu sociālām piemaksām Krievijas valdība neielaižas, apzinoties arī kopējo valsts korumpētību. Piemēram, 2017. gadā Pasaules Bankas veidotajā labas pārvaldības indeksā Krievijas rādītāji, salīdzinot ar citām bijušās PSRS republikām, tādās svarīgās jomās kā likuma vara, vārda brīvība un pretkorupcija bija labāki tikai par Azerbaidžānas datiem un ievērojami atpalika no mums, Baltijas valstīm ar čempioni Igauniju priekšgalā. 

Ir saprotams, ka ar šādu korumpētības līmeni, trūkstot, piemēram, neatkarīgai tiesu varai, kas aizsargā īpašuma tiesības un investīcijas, modernu, daudzveidīgu ekonomiku nav iespējams uzbūvēt. Un Putins to nemaz arī negrib – jo vairāk spēlētāju, jo lielāka trobele. Krievijā mazo un vidējo uzņēmumu īpatsvars ekonomikā ir mazs – tie nodrošina 25% darba vietu, salīdzinot, piemēram, Eiropas Savienībā - 67%. Putina un viņa administrācijas redzējums ir lieli, nacionāli, valstij vai paklausīgiem indivīdiem piederoši, politiski instrumentalizējami milži, kā Gazprom un Rosneft, kurus var slaukt Prezidenta administrācijai pietuvināto korumpētais loks, būvējot bezgaumīgas pilis pie Melnās jūras, bet kuri dod solīdu un paredzamu pienesumu valsts budžetam. Ienākumi no naftas un gāzes Krievijas valsts budžetā sastāda apmēram 40%, citu dabas resursu eksports arī nodrošina ievērojamu daļu. Piemēram, aiz Polārā loka esošās pilsētas Noriļskas uzņēmums Noriļskas Niķelis nodrošina apmēram 2% no Krievijas IKP, tikpat, cik, piemēram, ASV visa Sanfrancisko pilsēta. Tātad - vienkārši un saprotami. 

Ja, sākoties Covid pandēmijai 2020. gadā, likās, ka Krievijas ekonomika ievērojami cietīs, saskaņā ar pēdējiem Pasaules Bankas datiem, tā ir veiksmīgi atguvusies. Krievijas IKP kritums 2020. gadā bija 3%, 2021. gadā tas, paredzami, pieaudzis par 4.3%, gandrīz precīzi sekojot naftas un gāzes cenu svārstībām pasaules tirgū. Šādi kritumi un kāpumi, protams, ‘sit’ pa Krievijas iedzīvotāju jau tā paplānajiem maciņiem, tomēr Krievijas ekonomika, arī pēc 2014. gada Krimas aneksijas un rietumvalstu noteiktajām sankcijām, visumā ir saglabājusi pieticīgu, bet tomēr izaugsmi. Krievijas iedzīvotāji šķiet samierinājušies, ka rietumvalstu pārticības līmeni sasniegt neizdosies, tomēr šobrīd Krievijas sabiedrība pārticības ziņā noteikti dzīvo labāk kā padomju laikos un trakajos, padomju sistēmas pamatnāciju pazemojušajos deviņdesmitajos, kad krietni zem nabadzības sliekšņa pakrita apmēram trešdaļa iedzīvotāju. Neatkarīgā sabiedriskās domas aptauju, Levadas centra dati liecina, ka vairums Krievijas iedzīvotāju uzskata, ka Krievijas labākais attīstības scenārijs ilgtermiņā ir naftas un gāzes cenu stabilitāte. Cik pieticīgi! Vairums Krievijas cilvēku ir atmetuši lielās komunisma un demokrātijas celtniecības idejas, kas dominēja iepriekšējā gadsimta Krievijā. 

Protams, ilgetermiņā šādam Krievijas ekonomiskajam modelim būs izaicinājumi. 2014. gadā par Ukrainas teritorijas nedalāmības graušanu noteiktās sankcijas ir ievērojami samazinājušas tehnoloģiju pārnesi no tādām meistarīgām naftas un citu dabas resursu ieguves valstīm kā Kanāda un Norvēģija, un Krievija vairs nespēj ātri adoptēties un sākt iegūt naftas un gāzes resursus sarežģītajā, bet pamazām atkūstošajā Arktikā. Tāpat pašreizējie Krievijas gājieni ar karaspēka savilkšanu pie Ukrainas robežas beidzot likuši jaunajai Vācijas valdībai Krieviju nopietni brīdināt, ka, šādi turpinot, tās ar Vācijas bijušā kanclera Šrēdera rokām izauklētais Nord Stream II gāzesvads, kas dabas gāzi “pa taisno”, apejot Ukrainu, zem Baltijas jūras nogādās tieši Vācijā, varētu netikt iedarināts. Tomēr Krievija joprojām stabili turpina ieņemt pirmās vietas pasaulē gan gāzes, gan naftas eksporta ziņā, piemēram Vācijas enerģētiskā atkarība no Krievijas dabasgāzes ir ievērojama. Pašlaik, ar augstām energoresursu cenām Krievijas budžets pildās un, kā teica ekonomists Meinards Keins - “ilgtermiņā mēs visi esam miruši”. 

Krievijas nacionāla līmeņa līderus, kuri ar savu harizmu varētu izaicināt Putina varas monopolu, greizsirdīgais čekists ir noslaucījis no skatuves – Boris Ņemcovs nošauts pie Kremļa sienām 2015. gadā un šogad cietumam nolemts spilgtais oponents Aleksejs Navaļnijs. 2021. gadā 10% no lielā mērā naftas un gāzes ienākumu radītā valsts budžeta tiek tērēti iekšējai drošībai – policijas un drošības dienestu represīvajam aparātam. Par tiem, kuri no Krievijas izbraukuši un uzstājas starptautiskos forumos, Putinam galva nesāp, jo viņa galvenais atbalstītājs, pēc Levada centra datiem, ir vientuļa, no valsts atkarīga sieviete, kuras spēka gadi palikuši padomju laikos. Šī sabiedrības daļa internetu, sociālos tīklus, telegrammu, signālu, youtube un citus tiešsaistes “brīnumus” nelieto, bet uzticas labi cenzētajai televīzijai. Šajā situācijā vislabākais veids, kā palīdzēt Navaļnijam un citiem Krievijas demokrātiem un politieslodzītajiem, ir atteikties no ikviena lieka degvielas litra un ikviena dabas gāzes kubikmetra katram individuāli un mums kā valstij un Eiropas Savienībai kopumā, mazinot savu atkarību no Krievijas dabas resursiem un dodot cerību Krievijas demokrātijai reiz uzelpot.

trešdiena, 2021. gada 6. oktobris

Vācija pēc mutti

Pāris dienas pirms Vācijas Bundestāga vēlēšanām 26.septembrī, kas pašas par sevi bija vēl viens pieturas punkts vāciešu kolektīvajā apziņā, ka Vāciju drīz vadīs cits federālais kanclers, pašreizējā Vācijas kanclere Angela Merkele apmeklēja putnu parku. 

Sociālos medijus pāršalca fotogrāfijas, kurās viņa bija redzama ar krāsainiem putniem – tie viņai ir uz galvas, uz rokām, daži kāri knābā barību, ko viņa tur rokās. Kanclere plaši smaida un, kad kāds no putniem viņai ieknābj, sāpēs iekliedzas. To visu fiksē kamera. Merkele izskatās kā cilvēks, kurš beidzot var atļauties būt brīvs. Par ko tādu varētu tikai sapņot, piemēram, Krievijas prezidents Vladimirs Putins, kurš, iekrampējies prezidenta krēslā, gatavs spēlēt ruleti ar valsts konstitūciju un mērdēt oponentus smaga režīma kolonijā, lai tikai saglabātu varu. 

Vienkārša patiesība – ja 2021.gada Bundestāga vēlēšanās Angela Merkele atkal kandidētu, viņa, visticamāk, kancleres amatā turpinātu vismaz vēl 4 gadus. Merkeles, savas mutti, darbu pozitīvi vērtē apmēram 80% vāciešu. Tomēr Vācijai šobrīd ir vajadzīgas jaunas idejas, un kanclere Merkele jau 2018.gadā paziņoja, ka 2021.gada Bundestāga vēlēšanās nekandidēs. 

Viena no intrigām Vācijas pēcvēlēšanu gaisotnē bija – vai Jaungada uzrunu tautai teiks Merkele vai jau jaunais kanclers. Koalīcijas veidošana Vācijā ir lēna, piemēram 2017.gadā pēc vēlēšanām pagāja pieci mēneši līdz koalīcijas izveidei, tomēr toreiz nezināmo bija mazāk, jo kanclere Merkele turpināja darbu. 

Tas, ka fenomenāli populārās Angelas Merkeles pārstāvētā Kristīgo demokrātu savienība (CDU/CSU) šajās vēlēšanās saņēma vien 24% vēlētāju atbalstu ar kritumu no 33% 2017.gadā, liecina par to, ka Vācijas sabiedrība ir gatava pārmaiņām. To apliecina ne tikai vēlēšanās ar nelielu pārsvaru uzvarējušo Sociāldemokrātu (SPD) rezultāts 25,7%, bet otrajā un trešajā vietā palikušo Zaļo un liberāļu jeb Brīvo demokrātu (FDP) rezultāts – atbilstīgi 14.8% un 11.5%. Tieši no šīm abām partijām būs atkarīgs, kāda būs nākamā Vācijas valdība, jo labā un kreisā flanga Die Linke un AfD neviens par iespējamiem koalīcijas partneriem neuzskata. 

Zaļie un Brīvie demokrāti ir ideoloģiski atšķirīgas partijas. To nostāja radikāli atšķiras gan nodokļu, gan budžeta disciplīnas jomās – zaļie vairāk vēlas tērēt un celt nodokļus, liberāļi – taupīt un nodokļus mazināt. Abu partiju pārstāvju starpā iepriekš bijusi ne viena vien asa vārdu pārmaiņa. Tomēr Vācijas politikas pragmatisma garā abu partiju kandidāti sāka tuvināšanos jau krietni pirms vēlēšanām, neformālā gaisotnē tiekoties elegantā Berlīnes kokteiļu bārā, apzinoties, ka var pienākt brīdis, kad jāstrādā kopā. Zinot, cik nokaitētas var būt koalīcijas veidošanas sarunas un tajās nejauši izteikts vārds vai komentārs var izgāzt visu procesu, tādi priekšdarbi ir nozīmīgi. Turklāt partijām viedoklis saskan vienā svarīgā jautājumā – Vācijai ir vajadzīga strauja digitalizācija un modernizācija. Vēlēšanu datu analīze rāda, ka balsotāju grupā līdz 25 gadiem Zaļos vai Brīvos demokrātus izvēlējās ne mazāks kā 45% balsotāju. No tiem, kuriem šīs vēlēšanas bija pirmās, par katru – Zaļajiem un FDP – balsoja vienāds skaits jauniešu – 23%, tātad kopā 46%. Tagad viens no FDP vēlēšanu kandidātiem atceras, kā 2017.gadā Brīvie demokrāti izsmieti, jo kā svarīgu savas programmas punktu minēja digitalizāciju. 

Latvijā mums to grūti iedomāties, bet nupat teju mēnesi strādājot Vācijā, dzirdēju dažādus stāstus “iz dzīves” – Etiopijā strādājošam kolēģim vienīgais saziņas veids ar kādu Vācijas iestādi formalitātes nokārtošanai bija fakss. Viņš pārmeklēja Etiopijas galvaspilsētu, lai galu galā atrastu vienīgo strādājošo faksa mašīnu. Kāds pašnodarbinātais raksturoja, kā cītīgi mapēs krauj bankas konta izdrukas, jo tikai fiziskas izdrukas pēc kāda laika iestādēm der kā pierādījums norisēm kontā. Esot arī ļaudis, kuriem Zemesgrāmatas apliecība jāgaida pagrabā pie lodziņa, kur cītīgs ierēdnis uz rakstāmmašīnas to sagatavo. Pirms vēlēšanām Tv France 24 rādīja sižetu, kurā vairāki uzņēmēji no Vācijas attālākiem reģioniem skaidroja, ka viens no lielākajiem šķēršļiem mazajai un vidējai uzņēmējdarbībai ir nepietiekams interneta ātrums. Inovāciju un radošuma trūkumu valsts publiskajā pārvaldē Vācijai veltītā speciālizlaidumā min žurnāls The Economist, proti – “viss, ko amatpersonas Vācijas publiskajā pārvaldē vēlas, ir izstrādāt paņēmienus, lai izvairītos no riska”. Tā kā Vācija ir visas Eiropas Savienības ekonomiskais dzinējs, valsts strauja digitalizācija un modernizācija vajadzīga ne tikai Vācijai, bet arī visai Eiropas Savienībai. 

Jautājums par Angelas Merkeles “mantojumu” daudz apspriests priekšvēlēšanu diskusijās. Politiskā rakstura ziņā Angelai Merkelei līdzīgais Olafs Šolcs pacēla SPD reitingus necerēto augstumos – no 15% maijā līdz 25.7% vēlēšanās. Savukārt “progresīvo” politiku pārstāvošās Zaļo partijas atbalsts pavasarī uzlēca neticamos augstumos – 27%, mēnesi Zaļos padarot par populārāko partiju Vācijā. Vācijas vicekancleram un finanšu ministram Olafam Šolcam parādoties pie apvāršņa, SPD reitings sāka augt, līdz augustā no trešās vietas ierindojās pirmajā. Angela Merkele kā savas politiskās platformas pamatu, kļūstot par kancleri 2005.gadā, uzstādīja “pārvaldību no vidus”. Sešpadsmit gados 3 no 4 Angelas Merkeles vadītājām koalīcijām bija tā sauktās lielās koalīcijas, kuras veidoja partijas, kam vajadzētu piedāvāt politikas izvēles alternatīvas – labēji konservatīvā CDU/CSU un centriski kreisā SPD, kas abas nodrošināja mieru un saticību, bet kurām trūka ideju nākotnei.  

Par idejām nākotnei bija grūti domāt uz kompromisiem un politisko “vidu” vērstajai Merkelei, kura saukta arī pa “nepagurstošu krīžu menedžeri.” Sākot no 2008.gada globālās krīzes līdz eiro krīzei un glābšanai, Krievijas avantūrām Krimā un Donbasā, 2015.gada migrācijas krīzei Eiropā un Lielbritānijas lēmuma izstāties no ES kanclere Merkele ir bijusi Eiropas Savienības lēmumu kodolā. Tās viņa sekmīgi vadījusi, jo vienmēr pieturējusies pie dažiem pamatprincipiem – lieliska sagatavotība, personiska pieeja un iedziļināšanās detaļās, vienkāršība un spēja nenogurstoši vadīt sarunas, lai visdziļākā paguruma brīdī piedāvātu risinājumu. 

Ir skaidrs, ka neviens no trim kanclera kandidātiem patiesībā nav Merkeles līdzinieks. Angelas Merkeles ēra noslēgsies ar viņas aiziešanu no amata. Tomēr jācer, ka Vācijā tiks izveidota koalīcija, kas spēs valsti uzturēt ne tikai kā ekonomisko, bet arī kā digitalizācijas, modernizācijas un zaļās ekonomikas dzinējspēku. No tā iegūs visa Eiropa un arī Latvija.

trešdiena, 2021. gada 24. marts

Atbalsts Baltkrievijas sabiedrībai: Informācija par īslaicīgu brīvdabas izstādi pie Nacionālās Operas 25.03 15.00-18.00

2021. gada 25. martā Rīgā, pie Latvijas Nacionālās operas un baleta ēkas notiks īslaicīga (no 15.00 - 18.00) brīvdabas izstāde par godu Baltkrievijas tautas cīņai par brīvību un demokrātiju, kas aizsākās pēc starptautiski neatzītajām prezidenta vēlēšanām 2020. gadā. Nelielā, improvizētā izstāde apliecinās atbalstu brīvībai un demokrātijai Baltkrievijā un godinās brīvības un demokrātijas cīņās kaimiņvalstī cietušos. 25. marts ir svarīga diena Baltkrievijas vēsturē, salīdzināma ar mūsu 18. novembri. Atšķirībā no Latvijas, kas 18. novembrī plaši svin savu Neatkarības dienu, Baltkrievijā šī ir tikai neoficiāla svētku diena, kas iezīmē Baltkrievijas valstiskuma sākumu. Šajā dienā 1918. gadā Baltkrievijas Demokrātiskā Republika izdeva Neatkarības deklarāciju. Baltkrievi tradicionāli svin brīvības dienu ar masu gājieniem, mītiņiem un koncertiem. Diemžēl daudzus gadus šīs svinības Baltkrievijā papildinājušas iekšlietu spēku veiktās masveida aizturēšanas. Šogad 25. marts ir īpašs. Baltkrievi ir aizstāvējuši savas pamatprasības dzīvot brīvā un demokrātiskā valstī kopš 2020. gada augusta nozagtajām prezidenta vēlēšanām. Izstāde sarīkota ar mērķi vēlreiz apliecināt, ka vardarbība Baltkrievijā jāpārtrauc, visi politieslodzītie jāatbrīvo, un jārīko jaunas, brīvas un godīgas vēlēšanas. Šajā dienā Latvijā patvērumu radušie baltkrievi vēlreiz apliecinās savu apņemšanos dzīvot demokrātiskā, neatkarīgā un mierīgā valstī. Īslaicīgās izstādes norisei atļauju devusi Latvijas Nacionālās operas un baleta vadība, par to informēta Rīgas Dome, Rīgas pašvaldības policija, Rīgas pilsētas būvvalde. Nedaudzie klātesošie ievēros visus piesardzības pasākumus atbilstoši epidemioloģiskajai situācijai - valkās mutes un deguna aizsegus, ievēros distanci. Pielikumā: Baltkrievijas neatkarības cīņas karoga fotogrāfijas pie Latvijas Nacionālās operas un baleta ēkas. Sīkāka informācijas: Aleksandrs Noviks 28751518 Lolita Čigāne 29503495

piektdiena, 2021. gada 8. janvāris

Lembergs nav “vienkārši klients”


2020. gada decembrī Saeimas
 Attīstībai/Par! virzītā Satversmes tiesas tiesneša amata kandidāte Inese Nikuļceva netika apstiprināta ST tiesneša amatā, lai gan saņēma ievērojamu deputātu atbalstu – 47 balsis, tātad līdz apstiprināšanai pietrūka tikai četras balsis.

Par I. Nikuļcevas apstiprināšanu balsoja kandidāti izvirzījusī Attīstībai/Par!, Zaļo un Zemnieku savienība  un Saskaņa.  Pēc balsojuma Attīstībai/Par! frakcijas priekšsēdētājs vērtēja, ka, neatbalstot I. Nikuļcevu ST tiesneses amatā, Saeima “izniekoja iespēju iestāties par kopīgām vērtībām – profesionalitāti un mūsdienīgu skatījumu uz Eiropas tiesību un cilvēktiesību attīstību Latvijā”. Par šo pagātnes notikumu, kas beidzās bez rezultāta, nebūtu nepieciešams gremdēties pārdomās, ja nebūtu kāda svarīga fakta – Attīstībai/Par! augstajā

Satversmes tiesas tiesneša amatā mēģināja apstiprināt cilvēku, kas Eiropas Cilvēktiesību tiesā ir Aivara Lemberga pārstāvis. Un tā ir problēma, kas diemžēl gada nogales, Covid-19 krīzes un citu problēmu dēļ nav pietiekami izrunāta.

Attīstībai/Par!, virzot Lemberga pārstāvi starptautiskajā Eiropas Cilvēktiesību tiesā lietā Aivars Lembergs pret Latviju (iesniegta 2019. gada 8. janvārī) augstajam Satversmes tiesas tiesneša amatam, jebkādu  kritiku par šo lēmumu stingri noraidīja. Virzītāji balstījās uz Latvijas Republikas Advokatūras likuma 7. pantu, kas nosaka – “advokātus nedrīkst identificēt ar viņu klientiem vai klientu lietām sakarā ar advokātu profesionālo pienākumu pildīšanu” un uzsverot, ka cilvēktiesības ir universālas, norādot, ka Aivars Lembergs ir tikai viens no daudziem advokātes I. Nikuļcevas klientiem.

Viss būtu  pareizi, ja Lembergs būtu vienkārši klients. Tomēr tā nav. Lembergs ir daudzus gadus Latvijas tiesiskumu grāvis, smagos kriminālnoziegumos apsūdzēts indivīds, kurš tiek tiesāts kopš 2009. gada un kura un citu tiesājamo slimošanas dēļ, saskaņā ar žurnāla Ir sniegto informāciju, 2020. gadā nenotika 33 tiesas sēdes. 2007. gadā prokurors Lembergam noteica drošības līdzekli – aizliegumu veikt Ventspils domes priekšsēdētāja pienākumus. Šo aizliegumu Lembergs, vazājot tiesu un prokuratūru aiz deguna, sistemātiski pārkāpa līdz pret Lembergu 2019. gada 9. decembrī sankcijas noteica Latvijas stratēģiskais, transatlantiskais sabiedrotais ASV, starptautiskajā pretkorupcijas dienā uzsverot – “korupcija ir globāla problēma. Tā mazina valstu valdību spēju pienācīgi rūpēties par saviem iedzīvotājiem; tā grauj sabiedrības likumisko, morālo un ētisko pamatu, tā palīdz starptautiskajai noziedzībai”.

Pamatojot Lemberga iekļaušanu t.s. Magņitska sankciju sarakstā, ASV valdība 2019. gada nogalē skaidroja – “Lembergs ar politisko partiju un korumpētu politiķu palīdzību kontrolē organizācijas un indivīdus, tos sistēmiski ekspluatējot savu ekonomisko mērķu labā. Lembergs izmanto savu ietekmi politisko partiju vadībā, lai veidotu valdību sastāvu un nodrošinātu konkrētu personu iecelšanu amatos vai panāktu citu personu neiecelšanu amatos. Lembergs ir izdarījis spiedienu un korumpējis tiesībsargājošo institūciju amatpersonas, lai aizsargātu savas intereses vai traucētu amatpersonām, kuras tam nav izdevies kontrolēt”.

Inese Nikuļceva Aivaru Lembergu Eiropas Cilvēktiesību tiesā aizstāv, jo viņas klients uzskata, ka Latvijas tiesas rīkojošās neatbilstoši, jo nav atzinušas, ka kādreizējais Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Edmunds Sprūdžs 2012. gadā, salīdzinot Aivaru Lembergu ar zagli, kam kā filmās jāsēž cietumā, pārkāpis Lembergam Satversmē garantētās nevainīguma prezumpcijas tiesības. Kā zināms, Satversmes 92. pants nosaka – “ikviens uzskatāms par nevainīgu, iekams viņa vaina nav atzīta saskaņā ar likumu”.

Tātad advokāte Inese Nikuļceva aizstāv Aivaru Lembergu pret to, ko par viņas “ierindas klientu” 2019. gada nogalē vēl daudz tiešākā valodā pateica ASV Finanšu ministrija.

Svarīgi, ka trīs tiesu instances kopā piecos procesos Latvijā ir skatījušas šo lietu un trīs no tām atzinušas, ka savulaik par pašvaldību darbu atbildīgais ministrs E. Sprūdžs, salīdzinot Lembergu par zagli, ir lietojis salīdzinājumu (metaforu) un paudis vispārzināmu, faktos balstītu (Ģenerālprokuratūras sniegtā informācija) viedokli.

Pēc vairākām neveiksmēm, ko ar sankciju noteikšanu piedzīvoja Apvienotās Nācijas, globālā izpratne par sankciju jēgu mainījās. Proti, sākotnēji tika noteiktas ekonomiskās sankcijas pret visu valsti un tās ekonomiku kopumā. Piemēram, 1990. gadā ANO noteica  sankcijas pret Irāku, bet no tām cieta iedzīvotāji, kamēr politiskā un ekonomiskā elite turpināja baudīt labāko no “abām pasaulēm” – iedzīvoties no korupcijas un no tās iegūto bagātību tērēt, lai izvairītos no sankciju radītās trūcības.

Kopš tā laika pasaule ir mainījusies un, piemēram, ASV, Eiropas Savienības un citu valstu noteiktās t.s. Magņitska vai Ukrainas teritoriālās integritātes graušanas sankcijas vērstas tieši pret ietekmīgu un korumpētu indivīdu iespēju “baudīt labāko no abām pasaulēm” – turpināt apzagt sabiedrības mājās un vienlaicīgi par iegūto naudu baudīt luksus dzīvesveidu “brīvajā pasaulē”. Lai sankcijas darbotos, svarīgi vērsties pret ikvienu, kas to jēgu un būtību pārkāpj, sadarbojoties ar sakcionēto personu. Tikai tā var panākt, ka sankcijas ir iedarbīgas. Piemēram, pēc ASV lēmuma iekļaut Aivaru Lembegu Magņitska sankciju sarakstā Latvijas Finanšu un kapitāla tirgus komisija “2019. gada 10. decembrī [..] lūdza Latvijas finanšu tirgus dalībniekus noteiktu laiku nesniegt finanšu pakalpojumus sankcionētajām personām.”

Turpinot pārstāvēt Aivaru Lembergu Eiropas Cilvēktiesību tiesā, advokāte Inese Nikuļceva ļauj Aivaram Lembergam baudīt “labāko no abām pasaulēm” – turpināt Latvijas tiesiskuma graušanu iekšēji, iebiedējot tiesnešus un tiesībsargājošo iestāžu pārstāvjus un bezgalīgi vilcinot tiesu procesus Latvijā, vienlaicīgi dodot Lembergam cerības saņemt aizsardzību no Eiropas Cilvēktiesību tiesas.

Tās aizsardzību Latvijas pilsoņiem ir nodrošinājušas iepriekšējās Latvijas politiķu un valsts pārvaldes darbinieku paaudzes, kas, par spīti grūtībām  un pretestībai no ietekmīgiem, korumpētiem indivīdiem, ir cīnījušās par Latvijas pievienošanos starptautiskajām institūcijām un tiesiskuma nostiprināšanu Latvijā.

Advokāta gadījumā šāda “labākā no abām pasaulēm” izmantošanas aizstāvība droši vien ir pieļaujama, bet Satversmes tiesas tiesneša amata kandidāta gadījumā – nav. Saeimā runājot par Ineses Nikuļcevas apstiprināšanu Satversmes tiesas tiesneša amatā, deputāte Inese Voika uzsvēra, ka “tiesiskas valstis ir laimīgas valstis”. Tomēr jāatceras, ka kolektīva laime ir stāvoklis, kas nerodas pats no sevis, par to nemitīgi jācīnās. Kā teikusi leģendārā ASV Augstākās tiesas tiesnese Rūta Beidere Ginsburga, “šī valsts varētu zaudēt savu tiesiskumu, ja mēs visu laiku nerīkotos tā aizsardzībai”.

otrdiena, 2020. gada 11. augusts

Tiksimies Baltkrievijas tautas atbalstam

Trešdien, 12. augustā 18.00 pie Baltkrievijas vēstniecības Rīgā notiks pikets Baltkrievijas sabiedrības atbalstam. Piketētāji pulcēsies "Solidaritātes akcijā Baltkrievijas tautas atbalstam", jo Baltkrievijas cilvēki, iestājoties par atklātām un godīgām vēlēšanām un godīgu, demokrātisku valsti, pašlaik cieš no valdošās varas represijām.

 

Pēc prezidenta vēlēšanām 9. augustā Baltkrievijā ir sākušies protesti pret vēlēšanu rezultātu viltošanu. Tos vardarbīgi apspiež policija un militārās specvienības, ievainojot desmitus vai pat vairāk cilvēkus, ietriecoties pūlī ar policijas auto. Ir vismaz 3000 aizturētie.

 

Piketa iesākumā ar uzruna Baltkrievijas tautas atbalstam uzstāsies Latvijas Atmodas līderis Dainis Īvāns. 


"Kā mūs savulaik atbalstīja, tā arī mēs atbalstām. Tiksimies, lai atbalstītu ikvienu, kurš pašlaik Baltkrievijā cīnās par tiesībām dzīvot godīgā un demokrātiskā valstīt", aicina pasākuma iniciatīvas grupa, kas apvieno kopīgam mērķim vienojušos 8 sabiedriskus aktīvistus. 


Piketa iniciatīvas grupas vārdā: 

Lolita Čigāne 

Tel: 29503495 

otrdiena, 2020. gada 19. maijs

Dzīve pēc Covid-19 ir jau sākusies

Vairāki prestiži starptautiski mediji aprakstījuši Latviju kā veiksmes stāstu cīņā ar Covid-19, pašlaik saņemam atzinību par savlaicīgiem un pareiziem lēmumiem no igauņiem, kurus parasti apbrīnojam. Ietekmīgajam žurnālam Foreign Policy premjers Krišjānis Kariņš empātiski teicis, ka, lai gan mirušo skaits Latvijā salīdzoši ir neliels, katra cilvēka nāve no Covid-19 ir traģēdija. Pašlaik aktīvi diskutējam un vērtējam, vai valdības un atsevišķu ministru darbs pandēmijas apkarošanā bijis adekvāts un rīcība piemērota. Interesanti, ka Lielbritānijā, valstī ar senām demokrātijas un brīvas preses tradīcijām, mediju analīze par valdības, īpaši premjera B. Džonsona sniegumu ir daudz ļenganāka, lai gan viņa neskaidrie un nekonkrētie paziņojumi un sākotnējā bravūra nogurdinājusi daudzus.
Kritika un analīze ir svarīgas, tomēr nedrīkstam tajās iestrēgt, it īpaši sākt plosīt paši sevi, vaimanājot, ka mums nekas nesanāk un, līdzko robežas atvērsies, būs tik jābrauc prom. Jau šodien iezīmējas, kāda Latvija un Eiropa būs pēc Covid krīzes. Jāsāk domāt, kā Latvijai jauno situāciju izmantot mūsu valsts stiprināšanas labā. Protams, priekšā vēl ir daudz nezināmā. Tomēr ir vairāki zināmie – pēkšņa daudzu Latvijas starptautiski pieredzējušu pilsoņu intelektuālo resursu koncentrāciju mājās un drošticama apziņa, ka pasaule iepriekšējās sliedēs vairs neatgriezīsies.
Lai gan pandēmijas apstākļos par galveno atskaites punktu kļuvušas dalībvalstu valdības un robežu slēgšana bijis strikti nacionāls pasākums, Latvijai pēc-Covidapstākļos Eiropas Savienība būs vēl svarīgāka. Latvijas ekonomiskā izaugsme pēdējos gados balstījusies uz Latvijas ekonomikas atvērtību, aktīvu eksportu un to, ka ar savu drošo un patīkamo vidi esam atvēri ciemiņiem no visas pasaules. Uz šī celma uzauguši, uzplaukuši un uzziedējuši neskaitāmi mazi un ļoti mazi uzņēmumi, kas snieguši kvalitatīvus ēdināšanas, skaistumkopšanas, veselības, kultūras un daudzu jomu pakalpojumus. Pēc-Covid apstākļos Latvijas spēja iekļauties visas Eiropas Savienības ekonomiskās atkopšanās vilnī būs ļoti nozīmīga. Ja Covid-19 izraisītā krīze ir simetriska – visi tiek vienlīdz ietekmēti, atkopšanās no tās būs asimetriska – ātrāk atkopsies tie, kam būs vairāk resursu un gudrāka to pārvaldība.
Kopumā Covid-19 krīze devusi krietnu sitienu Eiropas izpratnei par globalizāciju. Eiropas Savienības valstis ir ļoti atkarīgas no Ķīnas stratēģisko preču piegādēs. Puse no visām Eiropas Savienībā lietotām medicīniskajām aizsargmaskām un tērpiem tiek ražoti Ķīnā.
Ķīna saražo 40% no visām Vācijā, Francijā un Itālijā patērētajām antibiotikām, 90% no visā pasaulē patērētā penicilīna un 100% no Eiropā izmatotā paracetamola. Nespēja nodrošināt operatīvas veselības aprūpes preču piegādes atklājusi konkrētu globālo piegāžu ķēžu vājumu – tās darbojas tad, ja izpildās visi mainīgie – preces un cilvēki brīvi un operatīvi kustas pāri robežām. Lai gan Covid-19 pandēmija bija iepriekš paredzēta (to, piemēram, paredzēja ASV prezidents Obama 2014. gadā), rīcība diemžēl, kā tas ierasts, seko tikai pēc tam, kad atkarība no Ķīnas stratēģisko preču piegādēs ir skarbi piedzīvota.
Sagaidāms, ka Eiropas Savienība kopumā daudz rūpīgāk raudzīsies uz stratēģisko rezervju veidošanu un daudz īsākām, paredzamākām un dažādākām stratēģiski nozīmīgo preču piegādes ķēdēm.
Latvijai ar tās vieglās rūpniecības, biomedicīnas un bioframācijas ražošanas tradīcijām pavērsies jaunas iespējas, jo turpmāk tas, ka “var lētāk saražot Ķīnā”, būs mazāk nozīmīgs arguments.
Īsākas piegādes ķēdes nozīmē arī saudzīgāku attieksmi pret vidi. Tas attiecas,  piemēram, uz pārtikas ražošanu. Pēc savas būtības pārtikai nav jābūt lētai. Tās cenai ir jāatspoguļo darbs, kas ieguldīts tās ražošanā. Savukārt tiem, kas augstākas pārtikas cenas nevar atļauties, jābūt mērķtiecīgam atbalstam. Daudzi pētījumi par sabiedrības veselību apliecina, ka no aptaukošanās un sliktas veselības visvairāk cieš tieši tie cilvēki, kas patērē lētu, neveselīgu, smagi pārstrādātu pārtiku ar garām piegādes ķēdēm un nebeidzamiem derīguma termiņiem. Latvijas bioloģiskie lauksaimnieki, kas jau mācējuši veiksmīgi izmanot ES atbalstu savas ražošanas attīstībai, pēc-Covid-19situācijā var rēķināties ar to, ka pieprasījums pēc šādiem produktiem pieaugs un pavērs iespējas inovācijām.
Tāpat Eiropas Savienība noteikti mainīs attieksmi pret ārvalstu investīcijām. Jau iepriekš Eiropas Komisija uzsvēra, ka daudz rūpīgāk jāvērtē, kas un kāpēc iegādājas Eiropas uzņēmumus.
Eiropas Komisija jau martā nāca klajā ar rekomendācijām, kā valstīm aizsargāt savus Covid-19 krīzes novājinātos uzņēmums pret agresīviem 3. valstu mēģinājumiem tos pārņemt.
Jau pirms-Covid-19 pandēmijas Eiropas Komisijas pieteiktais Zaļais kurss paredzēja jauna veida atbalstu un investīcijas, lai padarītu  Eiropas Savienības uzņēmumus konkurētspējīgākus un “zaļākus”. Apstākļos pēc Covid-19 šāda rīcība nevis tiks atlikta uz vēlāku laiku, bet, visticamāk, pasteidzināta. Jāšaubās, ka, piemēram, Itālijas iedzīvotājiem, kas šajās dienās fotografē gulbjus un pat delfīnus Venēcijas kanālos, būs milzīga kāre strauji atgriezties pie kanālu duļķainā ūdens.
Latvija ar savu mēreno, pat vēso klimatu joprojām būs pievilcīga Eiropas tūrismam. Jau pirms pāris gadiem Kuldīga klusībā bija Eiropas vēsuma galvaspilsēta – tur vairākas nedēļas vasarās pavadīja Eiropas dienvidos karstumu izcietušie eiropieši. Lai gan ir valstis, kuru valdībām ir lielāka rocība savu uzņēmēju atbalstam, nav valdības, kuru rokās būtu spēja “izslēgt” globālās sasilšanas izprasītos karstuma viļņus. Plaši izskanējušais “Baltijas burbulis”, kurā pašlaik dzīvojam, Latviju padara pievilcīgu tūrismam. Ikviens, kas šo izolācijas laiku izmantojis, lai apceļotu Latviju, noteikti ir sajūsmā, cik patiesībā pie mums daudz apskatāmā un baudāmā.
Šī krīze ir parādījusi vairākus Eiropas Savienības vājos punktus. Bet tā nav kaut kādu “viņu” problēma, tā ir arī Latvijas atbildība, tajā skaitā piemēroties un atrast savu vietu jaunajā pasaulē. Eiropas Savienība ir un vienmēr ir bijusi “procesā”. 2015. gada migrācijas krīze pārbaudīja ideju par vienotu personu pārvietošanās bloku (Šengenu) bez kolektīva ārējo robežu apsardzības mehānisma ārkārtas gadījumos un apliecināja, ka šāds mehānisms nepieciešams. Covid-19 krīze apliecināja, ka atkarība no tālām un apstākļu maiņas viegli ietekmējamām piegāžu ķēdēm var būt bīstama. Un ka ir brīži, kad kopēja, Apvienoto Nāciju rīcība pandēmijas apkarošanā kļūst neiespējama un Eiropas Savienībai jāspēj uzrādīt kolektīva rīcībspēja, Latvija ir daļa no tās.