Ar vieglu roku atsakāmies no minimālajām sociālajām iemaksām, maijā gaidot Laimes Lāci, kas atnesīs tikai labas ziņas.

Par deputātu kvotām

Atgūstoties pēc “budžeta nakts”, t.i. 2017. gada budžeta pieņemšanas plenārsēdes, kas noslēdzās 04.25., nolēmu noformulēt sev svarīgas robežas, kas attiecas uz t.s. deputātu kvotām, gan tāpēc, lai izteiktu savas domas par šo parādību, gan arī lai atstātu ierakstu nākotnei, jo vismaz par vēl vienu – 2018. gada budžetu man, sēžot Saeimas deputāta krēslā, iespējams, nāksies lemt.

Vispirms, pievienojos visiem tiem, kas uzskata, ka aptuveni 20 miljonu sadale t.s. deputātu kvotām ir pārmērīgi, nesamērīgi daudz. Man par atskaites punktu šim skaitlim kalpo, piemēram, aptuveni 34  miljoni, ko kā budžeta deficīta atlaidi Eiropas Komisijai izprasīja Finanšu Ministrija, lai varētu veikt ieguldījumus veselības nozarē. Tātad, ja nebūtu šo 20 “deputātu kvotu” miljonu, no nākošo paaudžu pārticības kā ieguldījumu veselības aprūpē uz budžeta deficīta rēķina mēs deldētu  vien 14 miljonus. Otrs, “deputātu kvotas” tiek piešķirtas “no līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem”, tie šogad sākotnēji bija paredzēti 55.9 miljonu EUR apmērā. 2017. gada budžetā plānots ļoti augsts IKP pieaugums – 3.5%. To par optimistisku ir nosaukusi Eiropas Komisija. Ja šī prognoze nepiepildīsies? Ar ko lāpīsim budžeta caurumu?

Kādām vajadzētu būt “deputātu kvotu” robežām? Dzīvojot sarežģītā un fragmentētā pasaulē, kur daudzas un dažādas sabiedrības grupas radoši spēj noformulēt sabiedrības attīstībai nepieciešamas iniciatīvas un ieviest tās dzīvē, labi strādājošs deputāts var darbosies kā šo ideju katalizators – pamanīt, uzmundrināt, dot skanējumu, panākt, ka idejas atainojas politikas plānošanā un veidošanā. Tā, piemēram, no sākotnēji sabiedriskas iniciatīvas izauga t.s. deinstitucionalizācijas ideja, kas mūs pamazām ved pie sabiedrības, kurā visiem bērniem būtu iespēja uzaugt ģimeniskā vidē.

No šāda viedokļa raugoties, neliela apmēra deputātu rosināts finansējums, kas tiek piešķirts sabiedriskā labuma iniciatīvām, ir pieļaujams. Arī šajā budžetā tādi piemēri ir – piemēram, finansējums biedrībai "Cerību spārni", kas Siguldas apkārtnē strādā ar bērniem ar īpašām vajadzībām, finansējums Resursu centram sievietēm “Marta”, kas strādā ar vardarbību ģimenē un plāno izglītot jaunos Latvijas vīriešus būt atbildīgiem, finansējums Latvijas mazākumtautību biedrībām, kas vairo mūsu sabiedrības saliedētību un iecietību pret dažādību vai, piemēram, atbalsts Latvijas Autisma apvienībai, kas strādā ar sabiedrības locekļiem, kas bieži mūsu sabiedrībā ir nepamanīti un nesaprasti. Labais tonis prasītu, lai šāds, neliels finansējumus būtu piesaistāms gan ar pozīcijas, gan opozīcijas politiķu priekšlikumiem saskaņā ar skaidriem kritērijiem – iesniegts projekta plāns un pamatojums, sabiedriskā labuma statuss, utt.

Kā ar finansējumu kultūras aktivitātēm un reliģiskajām organizācijām? Manuprāt, ja principā kultūras nozarei ir paredzēts mehānisms finansējuma piesaistei, kā, piemēram, Valsts kultūrkapitāla fonds kultūrai un Nacionālais kino centrs filmu nozarei, tiešu budžeta finansējumu kultūras projektiem nevajadzētu piešķirt, jo katrs šāds piešķīrums ir subjektīvs. Šogad budžetā tika atbalstīta divu kinofilmu veidošana. Ļoti labi, tomēr – kāpēc tieši šīs filmas un šīs radošās komandas? Vai nebūtu labāk, ja par finansējumu šādiem projektiem lemtu eksperti pēc iepriekš izvirzītiem kritērijiem? Piemēram, filma “Dvēseļu putenis”, kam tika piešķirts ļoti dāsns valsts finansējums, un tad nākamajā gadā prasīts vēl, dienas gaismu tā arī vēl nav ieraudzījusi, lai gan piešķīrums bija jau 2014. gada budžetā.

Ticību un sakrālo celtņu bagātība ir Latvijas rota, daudzās baznīcās ir unikālas mākslas vērtības, bet pašas draudzes, zaudējot cilvēkus, šīs celtnes vairs nevar uzturēt. Tomēr arī ieguldījumiem sakrālajās celtnēs ir jābūt plānveidīgiem un pamatotiem. Kopā ar kolēģiem budžeta sēdes laikā internetā uzmeklējām to luterāņu, katoļu,  pareizticīgo un vecticībnieku baznīcu foto, kurām piešķīrām budžeta finansējumu, un dažreiz mulsām neizpratnē par plānotajiem tēriņiem – izskatās, ka baznīcai ir jauns, spožs jumts, bet mēs lemjam par 2 deputātu priekšlikumiem par vienādām summām šī jumta remontam. Apzinoties, ka šai ad hoc pētniecībai nav zinātnisks raksturs, jautājums "kāpēc tieši šeit?" tomēr nav atbildēts. Tāpēc iedrošinošs bija Kultūras ministrijas parlamentārā sekretāra, deputāta Eināra Cilinska solījums, ka gada laikā Kultūras ministrijā taps stratēģija un plāns, saskaņā ar kuru būtu jāveic ieguldījumi sakrālo celtņu saglabāšanā.

Diemžēl visdārgākā un  manuprāt visnelietderīgākā visā “deputātu kvotu” stāstā ir sadaļa par ieguldījumiem pašvaldību sporta, īpaši luksus sporta infrastruktūrā. Šie projekti pārsteidza ar savu nesamērīgo dāsnumu no vienas puses un šķietamo nepamatotību no otras. Vai tiešam Liepājā par valsts naudu 1.5 miljoni EUR gadā ir jābūvē slēgtie tenisa korti? Un Jelgavā par 35 000 EUR slēgtā pilsētas slidotava? Un Pļaviņās par 35 000 EUR skrituļslēpošanas trase? Turpat arī par 11 100 EUR skvoša laukums?

Neesmu sporta nīdēja un pašvaldību cilvēku dzīves kvalitāte ir svarīga un aizraušanās ar sportu ir viens no jaukākajiem modernā cilvēka vaļaspriekiem, tomēr, mīļie cilvēki, vai nebūtu labāk, ja šādus, “luksus” - skvoša, tenisa, skrituļslēpošanas un slidošanas pakalpojumus attīstītu privātie investori? Ja šie pakalpojumi ir nepieciešami un rentabli, ja tur būs cilvēki, kas tos gribēs baudīt, tiem būs ekonomisks pamatojums. Ja tāda tomēr nav, un tāpēc vajag ievērojamus valsts budžeta ieguldījumus, visi šie infrastruktūras objekti pilsētās ar sarūkošu iedzīvotāju skaitu būs ievērojams slogs uz nākamo paaudžu pleciem.  Vai tiešām pēc pāris gadiem valsts budžeta likumā būs deputātu priekšlikumi – slēgto tenisa kortu, skirtuļslēpošanas trases, skvoša laukuma, utt. uzturēšanai? Ja tā, tad naudas veselības aprūpei mums nekad nepietiks. 

Spēju saskatīt vissvarīgāko mums visiem Latvijas 98. neatkarības gadadienā!

RAIL BALTICA

Situācija pēc Lielbritānijas referenduma apliecina – sabiedrība nebija gatava šādam iznākumam

“Lielbritānijas referendums viennozīmīgi apliecina – politiķiem ir jābūt atbildīgākiem savos vārdos un darbos. Savukārt situācija pēc referenduma demonstrē, ka Lielbritānijas sabiedrība nebija gatava šādam iznākumam. Patlaban ir skaidrs – situācija nemainīsies ātri un tikai pēc emociju norimšanas Lielbritānija un Eiropas Savienība būs gatavas sēsties pie konstruktīvu sarunu galda,” 

Komisija šodien, 28.jūnijā, diskutēja par Lielbritānijas referenduma par valsts dalību Eiropas Savienībā rezultātu, kas būs arī 28. un 29.jūnija Eiropadomes sanāksmes darba kārtībā. Sarunā piedalījās arī Lielbritānijas vēstniecības Latvijā vadītājs Tims Kollijs (Tim Colley).

T.Kollijs sarunā uzsvēra, ka Latvijas valstspiederīgo statuss Lielbritānijā pēc referenduma nemainīsies. Šajā kontekstā viņš akcentēja, ka Eiropas Savienības pilsoņi ir snieguši lielu ieguldījumu Lielbritānijas tautsaimniecības attīstībā un valsts to novērtē. T.Kollijs arī apliecināja, ka Lielbritānija turpinās iesaistīties Baltijas drošības stiprināšanā, kā arī būs aktīvs Eiropas Savienības partneris.

Atbildot uz deputātu jautājumu par atkārtota referenduma iespējamību, T.Kollijs informēja, ka parakstu vākšana par atkārtotu referendumu ir neoficiālas aptaujas un tiesiskais regulējums Lielbritānijā neparedz tautas nobalsošanas ierosināšanu, savācot noteiktu parakstu skaitu.

Vienlaikus Lielbritānijas vēstniecības Latvijā vadītājs uzsvēra, ka sarunas par Lielbritānijas izstāšanos netiks sāktas pirms jaunas valdības izveidošanas, turklāt sarunās tiks iesaistītas visas Lielbritānijas daļas, tostarp arī Skotija un Ziemeļīrija.

Eiropas lietu komisijas deputāti interesējās arī par faktu, ka Skotijas vēlētāji referendumā skaidri apliecināja vēlmi palikt Eiropas Savienībā. T.Kollijs sacīja, ka šis ir jautājums, kurā jārod politisks risinājums.

 (@Saeimas preses dienests)

2016.gada 3.maija raidījums "Deputāts tuvplānā"

Par aktuālo šonedēļ

Savčenko jāatbrīvo!

Ukrainas pilotes un parlamenta deputātes Nadjas Savčenko liktenis pēdējos gados ir simbols tai drāmai, kas risinājusies starp Krievijas Federāciju un Ukrainu. Krievijas Federācija agresīvi un ar militārām metodēm ir apšaubījusi Ukrainas tautas tiesības izvēlēties savu nākotni. Izvēlēties veidu, kā Ukrainas valsts attīstīsies. Latvijas parlaments, politiķi un sabiedrība atkal un atkal ir nosodījuši Krievijas agresiju; vairākkārt esam apstiprinājuši, ka mēs esam Ukrainas tautas pusē, jo uzskatām, ka Ukrainas tautai ir jābūt tiesībām pašai brīvi un neatkarīgi lemt par savu likteni, vai tas būtu Eiropas Savienībā vai citas izvēles. Un Ukrainas tauta, acīmredzot, savu izvēli ir izdarījusi.

Veids, kā Krievijā kopš 2014. gada jūnija  ir tiesāta un apcietinājumā turēta Nadja Savčenko, pierāda, ka Krievijas ārpolitika ir agresīvi juceklīga. Tā bieži jauc metodes, kas paredzētas kaimiņu iebiedēšanai ar metodēm, kas ir nepieciešamas iekšējās propagandas vajadzībām. Nadja Savčenko Krievijas sabiedrībā oficiālajos medijos ir padarīta par tādu kā Ukrainas nepakļāvības un nepareizības simbolu, inkriminējot viņai divu Krievijas žurnālistu  nogalināšanu.

2016. gada 22. martā Savčenko Krievijā tika notiesāta ar 22 gadiem cietumā. Analizējot Nadjas Savčenko tiesas procesu, ir skaidrs, ka tā diemžēl ir vēl viena paraugprāva, sliktākajās Krievijas totalitārisma tradīcijās. Labi zinām, ka Staļina laikā Padomju Krievijā cietuma vārti atvērās un aizvērās pēc viena cilvēka rokas mājiena. Līdzīgā veidā kā paraugprāva tika vadīts arī šis tiesas process. Nadjas Savčenko aizstāvji ir savākuši pierādījumus, kas apliecina, ka Nadja Savčenko nevarēja būt iesaistīta apšaudē, kuras rezultātā tika nogalināti divi Krievijas žurnālisti. Viņa faktiski atradās jau Krievijas teritorijā vairākas stundas pirms šie cilvēki gāja bojā, tomēr tiesa uzskatīja, ka jebkādi pierādījumi no Ukrainas puses tiesas procesā nav ņemami vērā. Pētot gan laiku, gan attālumu konkrētā nodarījuma gadījumā, Nadjas Savčenko aizstāvji ir secinājuši, ka faktiski šādas darbības nav bijis iespējams veikt, tomēr neviens no izmeklētājiem nav devies uz Ukrainu, lai šo izpētītu. Labi zināms,  ka 2014. gada sākumā, kad Krievija gatavojās Soču Olimpiskajām spēlēm, no cietumiem tika izlaists gan Mihails Hodorkovskis, gan jaunās sievietes, kas bija apvienojušās rokgrupā „Pussy Riot”, apliecinot, ka tās bijušas politiskas prāvas. Savčenko prāva sekoja šīm tradīcijām.

Kas tad tiek inkriminēts Nadjai Savčenko? Viņa ir Ukrainas armijas pilote, kas no 2004 – 2008. gadam ir piedalījusies Ukrainas armijas misijā Irākā, viņa ir kareive. Krievijas oficiālie pārstāvji, tai skaitā prezidents, ir atzinuši, ka Ukrainas austrumos ir bijusi Krievijas militāra klātbūtne. Tad, kad Krievijas Federācija Ukrainas austrumos realizēja agresīvu politiku pret tās kaimiņvalsti Ukrainu, Nadja Savčenko pildīja savu pilsoņa un kareives pienākumu un iesaistījās savas valsts aizsardzībā. Nadja Savčenko ir jāatbrīvo! 

A letter to young European parliamentarians*

I was 15 years old when I was offered to have a pen-pal, or as they call it in Australia from where she hailed – a pen friend. 

My English was negligible, but with a lot of effort I composed a letter to a girl my age in the remote Australia. I waited for a long time and then her reply finally arrived. I was truly delighted and after the first letter I checked my mail-box daily.

Approximately once every two months a letter was there for me. I always read, re-read and translated these letters for my family, friends, and classmates and could not stop bragging about that fact that I was receiving letters from Australia. I believe that at some point at least half of the little village where I lived knew about my letters from Australia. It was 1987, Latvia was occupied, a part of the Soviet Union, and our contacts with the outside world were practically non-existent. So a letter from a girl my age from Australia was especially exotic.

That same year I was delegated by my school to participate in the “Olympics in politics”. My team won simply because I had mastered by heart a newspaper article about the annual Congress of the Communist Party in China. My interest in politics was so great that I was able to recite all the names of the leading Chinese communist personalities in that Congress that were cited in the newspaper and this really impressed the jury.

But in truth, almost all of us soviet teenagers knew that most likely very little would ever change in our lives.  Perestroika had just started and no one yet knew where it would lead. We were quite sure that most of us would live our lives much as our parents have including no real possibility of seeing the outside world, continually leading a double life in which you said one thing officially and then made cynical remarks about it in private, attended tedious official propaganda meetings, and had the same standard furniture in a small Soviet apartment as the rest of the neighbours.

Lucky for my generation it all changed. Now, almost 30 year past these grey times, I have visited all the countries of the European Union, and have studied and worked in some. Latvia has now for 11 years been a member of the NATO and EU. We recently concluded our first successful presidency in the Council of the European Union and my 12 years old children have visited more countries than I at their age could even name.

What was a wonder for my generation is a fact of life for the youth of today. But please do not take the opportunities that the European Union and the free world offer for granted! These are possibilities and values that we have to fight for each and every day. Now we see these values contested in the European Union on a daily basis. Mental and physical borders are reappearing, basic principles of the European solidarity are being disputed, at times there is bitter bickering among the European Union states about values and policy choices, and finally – the ugly phenomenon of terrorism is threatening our lives and infringing our freedoms.

It is up to you, young Europeans, to carry the European project forward. My generation still knows the times when we were forced to have very different priorities, while your generation has Europe in your blood. 

*A speech delivered to the youth Model European Parliament Meeting in Riga 30 March, 2016 

Visa pasaule vienā nedēļā

Mēdz dzīvē būt tādas nedēļas, kas ir tik bagātīgas, ka kļūst gandrīz vai par mikrokosmu, kurš ietver visa makrokosma, visas pasaules elementus.

Pagājušā nedēļa man sākās Gruzijā. Gruzija kā Eiropas Savienības Austrumu partnerības valsts, kura, tāpat kā mēs, piedzīvojusi padomju okupāciju, Latvijai ir tuva un svarīga. Krievijas nekaunīgas spēka demonstrēšanas laikā Gruzijai tuvināšanās ES un NATO ir būtisks attīstības orientieris un Latvijas atbalsts šajā ceļā tai ir nozīmīgs. Daudzu citu problēmu pārņemtajā Eiropā baltieši Gruzijas un Ukrainas vārdu atgādina bieži. Izjūtam to kā savu pienākumu, pateicībā par to attīstību, ko sava pamatīgā darba dēļ esam baudījuši pēdējā desmitgadē. Neaizmirstot nejēdzības, neprātības un ļaunprātības, kas Latvijā notika deviņdesmitajos  gados, pirmajā desmitgadē pēc neatkarības atjaunošanas,  tieši Gruzijā izjutu patiesu pateicību Latvijas deviņdesmito gadu politiskajai elitei, kas jau tālajā 1995. gadā Latviju uzlika uz eiro un transatlantiskās integrācijas ceļa, neizniekojot svarīgo desmitgadi, kamēr Krievija bija salīdzinoši vāja, kā tas diemžēl noticis gan Gruzijā, gan Ukrainā. Lai gan Latvijas politikā ne viss ir gludi un iepriecinoši, tomēr no tā laika un kopš iestāšanās Eiropas Savienībā institūcijas un procesi Latvijā ir tik spēcīgi, ka pēc smagiem kritieniem varam arī piecelties.

Tieši par šo tēmu ļoti pārsteidzošas šķita dažu Saeimas kolēģu, deputātu idejas par nepieciešamajām izmaiņām pašlaik Saeimā skatītajā Repatriācijas likumā. Šo likumu ar steigu nepieciešams labot, lai arī pēc 1990. gada no Latvijas izceļojušajiem būtu iespējas saņemt repatrianta statusu un atbalstu no Latvijas valsts. Tas nepieciešams, lai mudinātu Latvijas pilsoņus atgriezties Latvijā. Līdztekus šīm nepieciešamajām idejām, daži Saeimas deputāti, 25 gadus pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas lolo ilūzijas, ka šo likumu varētu izmantot arī Latvijas “cittautiešu izceļošanai uz to etniskās izcelsmes dzimteni”. Apbrīnojama gatavība šķelt sabiedrību un spītīga atteikšanās redzēt realitāti – Latvijas valstij ir vajadzīgs ikviens tās cilvēks – neatkarīgi no tā “etniskās izcelsmes”. Mums nepieciešams strādāt nevis lai uzmodelētu kādu “ideālo”, sapņu un iedomu sabiedrību, bet gan lai gudrā veidā saliedētu mūsu cilvēkus.

Šī tēma spilgti izpaudās LR pilsonības pretendentu svinīgā solījuma nodošanas ceremonijā, kurā pēc Iekšlietu Ministrijas Pilsonības un Migrācijas lietu pārvaldes ielūguma  piedalījos. 2016. gada  24. februārī svinīgo solījumu deva Latvijas valstij deva vairāk kā 60 pilsonības pretendenti. Tas bija svinīgs un nozīmīgs pasākums. Atceros, ka daudzi no mums, kad lemām par grozījumiem Pilsonības likumā, kas paredz svinīgo pilsonības iegūšanas ceremoniju un svinīgā solījumu nodošanu, bija šaubīgi, vai šāda ceremonija nepieciešama. Pagājušajā nedēļā pārliecinājos, ka šādā veidā svinīgi atzīmēta, pilsonības iegūšana tās pretendentiem iegūst lielāku vērtību, padarot Latvijas valsti nozīmīgāku un stiprāku to acīs.

Visbeidzot, īsti stipra Latvija bija to mazpulku acīs, kas sestdien pulcējās Rīgā, LU Dabaszinātņu akadēmiskajā centrā, Torņakalnā uz savas organizācijas atjaunošanas 25. gadadienu. Šī Latvijas lauku bērniem tik nozīmīgā kustība uztur laukus dzīvus, veicina jauniešu iesaistīšanos uzņēmējdarbībā un pievēršanos zinātnei. Pašlaik Latvijā darbojas ap 100 mazpulku, kas apvieno 1500 biedrus. Bija patiess prieks sestdienas rītu pavadīt kopā ar rosīgo, priecīgo un optimistisko mazpulku pulku, ikviens no šiem bērniem un to vadītājiem ir pelnīgis mūsu atzinību un atbalstu.  

Europe, anyway!*

The so often quoted European Security Strategy of 2003 contains a now legendary quote: “Europe has never been so prosperous, so secure, nor so free. The violence of the first half of the 20th Century has given way to a period of peace and stability unprecedented in European history.”

When I meet my fellow parliamentarians and Europeans, I can almost physically feel that many of us are so much longing to belong to that Europe of 2003 – prosperous, calm and confident. Still recovering from the wounds of the last century, many of us, Latvians would so much want to continue belonging to “Europe of 2003 Security Strategy” so that we can fully consolidate and contemplate our development and progress.

However, no longer! Daily we hear that the EU project is close to unraveling, values of solidarity are being contested, the global environment is fragile, internal tensions are mounting. In such a situation we usually search for big words and big thinkers to give us perspective of how to view our here and now and how to move ahead.

I will do just that as well. However, the place where I will look is perhaps a bit odd. I will not quote great European thinkers and visionaries, architects of the European project. Instead, I will quote the words attributed to Mother Theresa. Apparently, she had attached these words on the wall of a children’s’ home in Kalkuta:

People are unreasonable, illogical, and self-centered, LOVE THEM ANYWAY

If you do good, people will accuse you of selfish, ulterior motives, DO GOOD ANYWAY

If you are successful, you win false friends and true enemies, SUCCEED ANYWAY

The good you do will be forgotten tomorrow, DO GOOD ANYWAY

Honesty and frankness make you vulnerable, BE HONEST AND FRANK ANYWAY

What you spent years building may be destroyed overnight, BUILD ANYWAY

People really need help but may attack you if you help them, HELP PEOPLE ANYWAY

Give the world the best you have and you'll get kicked in the teeth, GIVE THE WORLD THE BEST YOU'VE GOT ANYWAY.

Now, talking about the question of how to overcome the manifold challenges in today’s Europe, I would like to rephrase these worlds for the European Union today, and it would sound thus:

• Member states and their political leaders are sometimes unreasonable, illogical, and self-centered, LOVE THEM ANYWAY
  
• If you do good by investing in infrastructure, building roads and bridges, you will nevertheless be accused of selfish, ulterior motives and a wish to extend “diktat” from the above and of being “distant” and “soulless”, DO GOOD ANYWAY
  
• Since the European Union has been successful, it has won false friends and true enemies, your friends are prepared to give up on you when difficult times come and your enemies accuse you fiercely whilst enjoying and marveling over your weakness, SUCCEED ANYWAY
  
• The good you do will be forgotten tomorrow, DO GOOD ANYWAY, it might be remembered only in the history books but we are so much better off with the European Union then without.
  
• Honesty and frankness make you vulnerable, BE HONEST AND FRANK ANYWAY because these are the values that are at the very core of the European ideals and you are not going to be able to outsmart those who cheat
  
• What you spent years building may be destroyed overnight, BUILD ANYWAY, do not let the borders, old divisions and bitterness come and destroy the many years of your work
  
• People really need help but may attack you if you help them, HELP PEOPLE ANYWAY, especially in your neighborhood that so much needs your attention and guidance, no matter how frustrating it can sometimes be
  
• Give the world the best you have and you'll get kicked in the teeth, GIVE THE WORLD THE BEST YOU'VE GOT ANYWAY. 

Finally, lets remember that the Security Strategy of 2003 also has these words: “No single country is able to tackle today's complex problems on its own”. And that was the Security Strategy of the happy Europe of 2003! 

*An address at the Conference "The European Union: Imprint of the Latvian Presidency" on 15 February 2016 

Kāda būs ES Šengenas zonas nākotne? Quo tu domā? debates

Quo tu domā?

Skatoties katrs savā nabā, Eiropas problēmas neatrisināsim

Tikai gadu pirms Latvijas pievienošanās Eiropas Savienībai, 2003. gadā pieņemtajā Eiropas Drošības stratēģijā rakstīts “Eiropa nekad nav bijusi tik pārtikusi, tik droša un tik brīva. 20. gs pirmajā pusē piedzīvotās vardarbības vietā nācis agrāk Eiropas vesturē nepiedzīvots miers un stabilitāte”. Daudziem šie tagad tālu no realitātes esošie vārdi liek ilgoties pēc “tās”, 2003. gada miera un pārticības Eiropas. Tas ir cilvēcīgi un saprotami. Mazāk saprotami ir tas,  ka Eiropas Savienībā pašlaik ir politiķi, kas saka: “šodienas Eiropa nav tā Eiropa, ko mēs gribējām, dodiet mums citu Eiropu vai arī mēs šajā spēlītē nepiedalīsimies!”

Ir uzskats, ka Eiropas Savienības, šī agrāk nepieredzētā Eiropas integrācijas dižprojekta dzivējspēks ir krīzes. 2010. gadā Eiropas Savienību skāra bezprecedenta ekonomiskā krīze, kas tolaik apdraudēja lielāko un acīmredzamāko Eiropas Savienības integrācijas ieguvumu - vienoto valūtu eiro. Pašlaik Eiropu skar Tuvo Austrumu, Ziemeļāfrikas un citu Eiropas kaimiņu reģionu  nestabilitātes izraisīta migrācijas krīze, kas apdraud vēl vienu Eiropas integrācijas ieguvumu un simbolu – Šengenas zonu - Eiropu bez robežām cilvēku brīvai plūsmai.

2010. gada ekonomiskā krīze Eiropas Savienībā radīja konfliktu starp ES ziemeļu un dienvidu dalībvalstīm. Tās rētas vēljoprojām nav pilnībā sadzijušas. Toreiz kā šī konflikta simbols bija Grieķijā kāda protestētāja turētais plakāts, kur Vācijas kanclere Angela Merkele bija attēlota ar savulaik Hitleram raksturīgām ūsām, tādējādi protestējot pret kancleres fiskālās disciplīnas politiku. Tagad migrācijas krīze radījusi dalījumu starp ES rietumiem un austrumiem – ES vecajām un jaunajām dalībvalsīm, arī ar atsaucēm uz traumējošo 2. pasaules kara pagātni.  Arī šī konflikta brūces tik ātri nesadzīs.

Paralēli tam, Latvijai nozīmīgais ES partneris – Lielbritānija šī gada 2. pusē rīkos referendumu par iespējamu izstāšanos no ES. Somijas parlaments drīz diskutēs 50.000 cilvēku parakstītu petīciju par izstāšanos no eirozonas. Pēdējas dienās atklātībā parādījusies informācija par plānotiem plaša mēroga t.s. Islama valsts uzbrukumiem visai Eiropai. 

Nestabilitātes, draudu un neparedzamības apstākļos, pirmais instinkts ir noslēgties, novilkt stingras un skaidras robežas ap savu mājas vietu, kur pagaidām viss ir droši, un par kuru primāri parūpēsimies. Tas palīdz iegūt skaidrību un kontroli pār savu vidi. Tomēr, skatoties savā nabā, Eiropas izaicinājumus nepārvarēsim.

Pie mums, Latvijā, tas labi redzams. Pagājušā gadsimtā nebija nevienas Eiropas līmeņa krīzes, kas nebūtu tieši skārušas Latviju. Tāpēc tāpat kā 2010. gadā, kad ekonomiskās krīzes risinājums bija “vairāk Eiropas”, arī tagad risinājums ir vairāk nevis mazāk Eiropas.

Ja ES valstis pieļaus fundamentālo kļūdu un risinājumus meklēs caur “mazāk Eiropas”, atjaunojot robežas un ceļot sienas, īslaicīgi mūsu problēma kļūs par nevis mūsu, bet mūsu “kaimiņu problēmu” un mūsu kaimiņu kaimiņu problēma savukārt kļūs par viņu kaimiņu problēmu. Tādā veidā Eiropa drīz sāks izskatīties pēc kontinenta, ko starpkaru periodā raksturoja naidīgums un noslēgšanās sevī. Eiropai un Latvijai tas beidzās traģiski.

Eiropas Savienība ir vairākkārt meklējusi risinājumus migrācijas krīzei, gan vienojoties par atbalstu Turcijai, lai nodrošinātu normālus dzīves apstākļus Turcijā bēgļu nometnēs esošajiem 2.5 miljoniem Sīrija bēgļu, gan runājot par kopēju Eiropas Savienības robežapsardzi, lai nepieļautu nekontrolētu cilvēku plūsmu pār Eiropas robežām, gan arī par atpakaļatgriešanas mehānisma ieviešanu, kas nodrošinātu, ka Eiropā patvērumu rod tikai tie, kas bēg no vajāšanas vai kara šausmām.

Diemžēl daudzi no šiem risinājumiem nav ieviesti tāpēc, ka Eiropas Savienības 28 dalībvalstīm ir atšķirīgs redzējums. Te arī neskaitāmie samiti un sanāksmes - ja uz tiem katrs atbrauc ar stingru pārliecību aizstāvēt savu teritoriju un nepiekāpties ne par centimetru, iznākums ir nekāds. Kamēr iznākums ir nekāds, Eiropas sabiedrība, redzot šķietamo nespēju rīkoties, zaudē ticību un pārliecību par ES rīcībspēju.

Vecgada nakts uzbrukumi sievietēm Vācijā, Ķelnē apliecināja, ka mums nevajadzētu būt naiviem, ka visi patvēruma meklētāji no Ziemeļāfrikas un Tuvajiem Austrumiem automātiski zinās un pieņems Eiropas Savienības sabiedrībās pieņemtās uzvedības normas. Šādus pārkāpumus nedrīkst “pieciest”, tie ir ātri jāizmeklē un attiecīgi jāsoda. ES dalībvalstu tiesībsargājošām iestādēm, kas saskārušās ar šādiem gadījumiem, tie ātri un veiksmīgi jāizmeklē. Iespējams pāris tūkstoši noziedznieku nedrīkst apdraudēt Eiropas Savienības 500 miljonu iedzīvotāju nākotni.