otrdiena, 2016. gada 20. decembris
pirmdiena, 2016. gada 28. novembris
Par deputātu kvotām
Atgūstoties
pēc “budžeta nakts”, t.i. 2017. gada budžeta pieņemšanas plenārsēdes, kas noslēdzās 04.25., nolēmu noformulēt sev svarīgas robežas,
kas attiecas uz t.s. deputātu kvotām, gan tāpēc, lai izteiktu
savas domas par šo parādību, gan arī lai atstātu ierakstu
nākotnei, jo vismaz par vēl vienu – 2018. gada budžetu man,
sēžot Saeimas deputāta krēslā, iespējams, nāksies lemt.
Vispirms,
pievienojos visiem tiem, kas uzskata, ka aptuveni 20 miljonu sadale
t.s. deputātu kvotām ir pārmērīgi, nesamērīgi daudz. Man par
atskaites punktu šim skaitlim kalpo, piemēram, aptuveni 34
miljoni, ko kā budžeta deficīta atlaidi Eiropas Komisijai
izprasīja Finanšu Ministrija, lai varētu veikt ieguldījumus
veselības nozarē. Tātad, ja nebūtu šo 20 “deputātu kvotu”
miljonu, no nākošo paaudžu pārticības kā ieguldījumu veselības
aprūpē uz budžeta deficīta rēķina mēs deldētu vien 14 miljonus. Otrs, “deputātu
kvotas” tiek piešķirtas “no līdzekļiem neparedzētiem
gadījumiem”, tie šogad sākotnēji bija paredzēti 55.9 miljonu
EUR apmērā. 2017. gada budžetā plānots ļoti augsts IKP
pieaugums – 3.5%. To par optimistisku ir nosaukusi Eiropas
Komisija. Ja šī prognoze nepiepildīsies? Ar ko lāpīsim budžeta
caurumu?
Kādām
vajadzētu būt “deputātu kvotu” robežām? Dzīvojot sarežģītā
un fragmentētā pasaulē, kur daudzas un dažādas sabiedrības
grupas radoši spēj noformulēt sabiedrības attīstībai nepieciešamas
iniciatīvas un ieviest tās dzīvē, labi strādājošs deputāts
var darbosies kā šo ideju katalizators – pamanīt, uzmundrināt,
dot skanējumu, panākt, ka idejas atainojas politikas plānošanā
un veidošanā. Tā, piemēram, no sākotnēji sabiedriskas
iniciatīvas izauga t.s. deinstitucionalizācijas ideja, kas mūs
pamazām ved pie sabiedrības, kurā visiem bērniem būtu iespēja
uzaugt ģimeniskā vidē.
No
šāda viedokļa raugoties, neliela apmēra deputātu rosināts
finansējums, kas tiek piešķirts sabiedriskā labuma iniciatīvām,
ir pieļaujams. Arī šajā budžetā tādi piemēri ir – piemēram,
finansējums biedrībai "Cerību spārni", kas Siguldas apkārtnē
strādā ar bērniem ar īpašām vajadzībām, finansējums Resursu centram sievietēm “Marta”, kas strādā ar vardarbību
ģimenē un plāno izglītot jaunos Latvijas vīriešus būt
atbildīgiem, finansējums Latvijas mazākumtautību biedrībām, kas
vairo mūsu sabiedrības saliedētību un iecietību pret dažādību
vai, piemēram, atbalsts Latvijas Autisma apvienībai, kas strādā
ar sabiedrības locekļiem, kas bieži mūsu sabiedrībā ir
nepamanīti un nesaprasti. Labais tonis prasītu, lai šāds, neliels
finansējumus būtu piesaistāms gan ar pozīcijas, gan opozīcijas
politiķu priekšlikumiem saskaņā ar skaidriem kritērijiem –
iesniegts projekta plāns un pamatojums, sabiedriskā labuma statuss,
utt.
Kā
ar finansējumu kultūras aktivitātēm un reliģiskajām
organizācijām? Manuprāt, ja principā kultūras nozarei ir
paredzēts mehānisms finansējuma piesaistei, kā, piemēram, Valsts
kultūrkapitāla fonds kultūrai un Nacionālais kino centrs filmu
nozarei, tiešu budžeta finansējumu kultūras projektiem
nevajadzētu piešķirt, jo katrs šāds piešķīrums ir subjektīvs.
Šogad budžetā tika atbalstīta divu kinofilmu veidošana. Ļoti
labi, tomēr – kāpēc tieši šīs filmas un šīs radošās
komandas? Vai nebūtu labāk, ja par finansējumu šādiem projektiem
lemtu eksperti pēc iepriekš izvirzītiem kritērijiem? Piemēram,
filma “Dvēseļu putenis”, kam tika piešķirts ļoti dāsns
valsts finansējums, un tad nākamajā gadā prasīts vēl, dienas
gaismu tā arī vēl nav ieraudzījusi, lai gan piešķīrums bija
jau 2014. gada budžetā.
Ticību
un sakrālo celtņu bagātība ir Latvijas rota, daudzās baznīcās ir
unikālas mākslas vērtības, bet pašas draudzes, zaudējot
cilvēkus, šīs celtnes vairs nevar uzturēt. Tomēr arī ieguldījumiem sakrālajās celtnēs ir jābūt plānveidīgiem un pamatotiem. Kopā
ar kolēģiem budžeta sēdes laikā internetā uzmeklējām to
luterāņu, katoļu, pareizticīgo un vecticībnieku baznīcu
foto, kurām piešķīrām budžeta finansējumu, un dažreiz mulsām
neizpratnē par plānotajiem tēriņiem – izskatās, ka baznīcai
ir jauns, spožs jumts, bet mēs lemjam par 2 deputātu
priekšlikumiem par vienādām summām šī jumta remontam. Apzinoties, ka šai ad hoc pētniecībai nav zinātnisks raksturs, jautājums "kāpēc tieši šeit?" tomēr nav atbildēts. Tāpēc
iedrošinošs bija Kultūras ministrijas parlamentārā sekretāra,
deputāta Eināra Cilinska solījums, ka gada laikā Kultūras
ministrijā taps stratēģija un plāns, saskaņā ar kuru būtu
jāveic ieguldījumi sakrālo celtņu saglabāšanā.
Diemžēl
visdārgākā un manuprāt visnelietderīgākā visā
“deputātu kvotu” stāstā ir sadaļa par ieguldījumiem
pašvaldību sporta, īpaši luksus sporta infrastruktūrā. Šie
projekti pārsteidza ar savu nesamērīgo dāsnumu no vienas puses un
šķietamo nepamatotību no otras. Vai tiešam Liepājā par valsts
naudu 1.5 miljoni EUR gadā ir jābūvē slēgtie tenisa korti? Un
Jelgavā par 35 000 EUR slēgtā pilsētas slidotava? Un Pļaviņās
par 35 000 EUR skrituļslēpošanas trase? Turpat arī par 11 100 EUR
skvoša laukums?
Neesmu
sporta nīdēja un pašvaldību cilvēku dzīves kvalitāte ir
svarīga un aizraušanās ar sportu ir viens no jaukākajiem
modernā cilvēka vaļaspriekiem, tomēr, mīļie cilvēki, vai
nebūtu labāk, ja šādus, “luksus” - skvoša, tenisa,
skrituļslēpošanas un slidošanas pakalpojumus attīstītu privātie
investori? Ja šie pakalpojumi ir nepieciešami un rentabli, ja tur
būs cilvēki, kas tos gribēs baudīt, tiem būs ekonomisks
pamatojums. Ja tāda tomēr nav, un tāpēc vajag ievērojamus valsts
budžeta ieguldījumus, visi šie infrastruktūras objekti pilsētās
ar sarūkošu iedzīvotāju skaitu būs ievērojams slogs uz nākamo
paaudžu pleciem. Vai tiešām pēc pāris gadiem valsts
budžeta likumā būs deputātu priekšlikumi – slēgto tenisa
kortu, skirtuļslēpošanas trases, skvoša laukuma, utt.
uzturēšanai? Ja tā, tad naudas veselības aprūpei mums nekad
nepietiks.
piektdiena, 2016. gada 18. novembris
piektdiena, 2016. gada 30. septembris
trešdiena, 2016. gada 29. jūnijs
Situācija pēc Lielbritānijas referenduma apliecina – sabiedrība nebija gatava šādam iznākumam
“Lielbritānijas referendums viennozīmīgi apliecina – politiķiem ir jābūt atbildīgākiem savos vārdos un darbos. Savukārt situācija pēc referenduma demonstrē, ka Lielbritānijas sabiedrība nebija gatava šādam iznākumam. Patlaban ir skaidrs – situācija nemainīsies ātri un tikai pēc emociju norimšanas Lielbritānija un Eiropas Savienība būs gatavas sēsties pie konstruktīvu sarunu galda,”
Komisija šodien, 28.jūnijā, diskutēja par Lielbritānijas referenduma par valsts dalību Eiropas Savienībā rezultātu, kas būs arī 28. un 29.jūnija Eiropadomes sanāksmes darba kārtībā. Sarunā piedalījās arī Lielbritānijas vēstniecības Latvijā vadītājs Tims Kollijs (Tim Colley).
T.Kollijs sarunā uzsvēra, ka Latvijas valstspiederīgo statuss Lielbritānijā pēc referenduma nemainīsies. Šajā kontekstā viņš akcentēja, ka Eiropas Savienības pilsoņi ir snieguši lielu ieguldījumu Lielbritānijas tautsaimniecības attīstībā un valsts to novērtē. T.Kollijs arī apliecināja, ka Lielbritānija turpinās iesaistīties Baltijas drošības stiprināšanā, kā arī būs aktīvs Eiropas Savienības partneris.
Atbildot uz deputātu jautājumu par atkārtota referenduma iespējamību, T.Kollijs informēja, ka parakstu vākšana par atkārtotu referendumu ir neoficiālas aptaujas un tiesiskais regulējums Lielbritānijā neparedz tautas nobalsošanas ierosināšanu, savācot noteiktu parakstu skaitu.
Vienlaikus Lielbritānijas vēstniecības Latvijā vadītājs uzsvēra, ka sarunas par Lielbritānijas izstāšanos netiks sāktas pirms jaunas valdības izveidošanas, turklāt sarunās tiks iesaistītas visas Lielbritānijas daļas, tostarp arī Skotija un Ziemeļīrija.
Eiropas lietu komisijas deputāti interesējās arī par faktu, ka Skotijas vēlētāji referendumā skaidri apliecināja vēlmi palikt Eiropas Savienībā. T.Kollijs sacīja, ka šis ir jautājums, kurā jārod politisks risinājums.
(@Saeimas preses dienests)
ceturtdiena, 2016. gada 16. jūnijs
piektdiena, 2016. gada 8. aprīlis
pirmdiena, 2016. gada 4. aprīlis
Savčenko jāatbrīvo!
Ukrainas pilotes un parlamenta deputātes Nadjas Savčenko liktenis pēdējos
gados ir simbols tai drāmai, kas risinājusies starp Krievijas Federāciju un
Ukrainu. Krievijas Federācija agresīvi un ar militārām metodēm ir apšaubījusi
Ukrainas tautas tiesības izvēlēties savu nākotni. Izvēlēties veidu, kā Ukrainas
valsts attīstīsies. Latvijas parlaments, politiķi un sabiedrība atkal un atkal
ir nosodījuši Krievijas agresiju; vairākkārt esam apstiprinājuši, ka mēs esam
Ukrainas tautas pusē, jo uzskatām, ka Ukrainas tautai ir jābūt tiesībām pašai
brīvi un neatkarīgi lemt par savu likteni, vai tas būtu Eiropas Savienībā vai
citas izvēles. Un Ukrainas tauta, acīmredzot, savu izvēli ir izdarījusi.
Veids, kā Krievijā kopš 2014. gada jūnija ir tiesāta un apcietinājumā
turēta Nadja Savčenko, pierāda, ka Krievijas ārpolitika ir agresīvi juceklīga.
Tā bieži jauc metodes, kas paredzētas kaimiņu iebiedēšanai ar metodēm, kas ir
nepieciešamas iekšējās propagandas vajadzībām. Nadja Savčenko Krievijas
sabiedrībā oficiālajos medijos ir padarīta par tādu kā Ukrainas nepakļāvības un
nepareizības simbolu, inkriminējot viņai divu Krievijas žurnālistu
nogalināšanu.
2016. gada 22. martā Savčenko Krievijā tika notiesāta ar 22 gadiem cietumā.
Analizējot Nadjas Savčenko tiesas procesu, ir skaidrs, ka tā diemžēl ir vēl
viena paraugprāva, sliktākajās Krievijas totalitārisma tradīcijās. Labi zinām,
ka Staļina laikā Padomju Krievijā cietuma vārti atvērās un aizvērās pēc viena
cilvēka rokas mājiena. Līdzīgā veidā kā paraugprāva tika vadīts arī šis tiesas
process. Nadjas Savčenko aizstāvji ir savākuši pierādījumus, kas apliecina, ka
Nadja Savčenko nevarēja būt iesaistīta apšaudē, kuras rezultātā tika nogalināti
divi Krievijas žurnālisti. Viņa faktiski atradās jau Krievijas teritorijā
vairākas stundas pirms šie cilvēki gāja bojā, tomēr tiesa uzskatīja, ka jebkādi
pierādījumi no Ukrainas puses tiesas procesā nav ņemami vērā. Pētot gan laiku,
gan attālumu konkrētā nodarījuma gadījumā, Nadjas Savčenko aizstāvji ir
secinājuši, ka faktiski šādas darbības nav bijis iespējams veikt, tomēr neviens
no izmeklētājiem nav devies uz Ukrainu, lai šo izpētītu. Labi zināms, ka
2014. gada sākumā, kad Krievija gatavojās Soču Olimpiskajām spēlēm, no
cietumiem tika izlaists gan Mihails Hodorkovskis, gan jaunās sievietes, kas
bija apvienojušās rokgrupā „Pussy Riot”, apliecinot, ka tās bijušas politiskas
prāvas. Savčenko prāva sekoja šīm tradīcijām.
Kas tad tiek inkriminēts Nadjai Savčenko? Viņa ir Ukrainas armijas pilote,
kas no 2004 – 2008. gadam ir piedalījusies Ukrainas armijas misijā Irākā, viņa
ir kareive. Krievijas oficiālie pārstāvji, tai skaitā prezidents, ir atzinuši,
ka Ukrainas austrumos ir bijusi Krievijas militāra klātbūtne. Tad, kad
Krievijas Federācija Ukrainas austrumos realizēja agresīvu politiku pret tās
kaimiņvalsti Ukrainu, Nadja Savčenko pildīja savu pilsoņa un kareives pienākumu
un iesaistījās savas valsts aizsardzībā. Nadja Savčenko ir jāatbrīvo!
ceturtdiena, 2016. gada 31. marts
A letter to young European parliamentarians*
I was 15 years old when I was offered to
have a pen-pal, or as they call it in Australia from where she hailed – a pen
friend.
My English was negligible, but
with a lot of effort I composed a letter to a girl my age in the remote Australia. I waited for a long time and then her
reply finally arrived. I was truly delighted and after the first letter I checked
my mail-box daily.
Approximately once
every two months a letter was there for me. I always read, re-read and
translated these letters for my family, friends, and classmates and could not
stop bragging about that fact that I was receiving letters from Australia. I
believe that at some point at least half of the little village where I lived knew
about my letters from Australia. It was 1987, Latvia was occupied, a part of the Soviet Union, and our contacts with the outside world
were practically non-existent. So a letter from a girl my age from Australia
was especially exotic.
That same year I was delegated by my school
to participate in the “Olympics in politics”. My team won simply because I had
mastered by heart a newspaper article about the annual Congress of the
Communist Party in China. My interest in politics was so great that I was able
to recite all the names of the leading Chinese communist personalities in that
Congress that were cited in the newspaper and this really impressed
the jury.
But in truth, almost all of us soviet
teenagers knew that most likely very little would ever change in our lives. Perestroika had just started and no one yet knew
where it would lead. We were quite sure that most of us would live our lives
much as our parents have including no real possibility of seeing the outside
world, continually leading a double life in which you said one thing officially
and then made cynical remarks about it in private, attended tedious official
propaganda meetings, and had the same standard furniture in a small Soviet
apartment as the rest of the neighbours.
Lucky for my generation it all changed.
Now, almost 30 year past these grey times, I have visited all the countries of
the European Union, and have studied and worked in some. Latvia has now for 11 years
been a member of the NATO and EU. We recently concluded our first successful
presidency in the Council of the European Union and my 12 years old children have visited
more countries than I at their age could even name.
What was a wonder for my generation is a
fact of life for the youth of today. But please do not take the opportunities
that the European Union and the free world offer for granted! These are
possibilities and values that we have to fight for each and every day. Now we
see these values contested in the European Union on a daily basis. Mental and
physical borders are reappearing, basic principles of the European solidarity
are being disputed, at times there is bitter bickering among the European
Union states about values and policy choices, and finally – the ugly phenomenon
of terrorism is threatening our lives and infringing our freedoms.
It is up to you, young Europeans, to
carry the European project forward. My generation still knows the times when we
were forced to have very different priorities, while your generation has Europe in your blood.
*A speech delivered to the youth Model European Parliament Meeting in Riga 30 March, 2016
otrdiena, 2016. gada 1. marts
Visa pasaule vienā nedēļā
Mēdz dzīvē būt tādas nedēļas, kas
ir tik bagātīgas, ka kļūst gandrīz vai par mikrokosmu, kurš ietver visa
makrokosma, visas pasaules elementus.
Pagājušā nedēļa man sākās
Gruzijā. Gruzija kā Eiropas Savienības Austrumu partnerības valsts, kura, tāpat
kā mēs, piedzīvojusi padomju okupāciju, Latvijai ir tuva un svarīga. Krievijas
nekaunīgas spēka demonstrēšanas laikā Gruzijai tuvināšanās ES un NATO ir būtisks
attīstības orientieris un Latvijas atbalsts šajā ceļā tai ir nozīmīgs. Daudzu
citu problēmu pārņemtajā Eiropā baltieši Gruzijas un Ukrainas vārdu atgādina
bieži. Izjūtam to kā savu pienākumu, pateicībā par to attīstību, ko sava
pamatīgā darba dēļ esam baudījuši pēdējā desmitgadē. Neaizmirstot nejēdzības,
neprātības un ļaunprātības, kas Latvijā notika deviņdesmitajos gados, pirmajā desmitgadē pēc neatkarības
atjaunošanas, tieši Gruzijā izjutu patiesu
pateicību Latvijas deviņdesmito gadu politiskajai elitei, kas jau tālajā 1995.
gadā Latviju uzlika uz eiro un transatlantiskās integrācijas ceļa, neizniekojot
svarīgo desmitgadi, kamēr Krievija bija salīdzinoši vāja, kā tas diemžēl
noticis gan Gruzijā, gan Ukrainā. Lai gan Latvijas politikā ne viss ir gludi un
iepriecinoši, tomēr no tā laika un kopš iestāšanās Eiropas Savienībā institūcijas
un procesi Latvijā ir tik spēcīgi, ka pēc smagiem kritieniem varam arī
piecelties.
Tieši par šo tēmu ļoti
pārsteidzošas šķita dažu Saeimas kolēģu, deputātu idejas par
nepieciešamajām izmaiņām pašlaik Saeimā skatītajā Repatriācijas likumā. Šo
likumu ar steigu nepieciešams labot, lai arī pēc 1990. gada no Latvijas
izceļojušajiem būtu iespējas saņemt repatrianta statusu un atbalstu no Latvijas
valsts. Tas nepieciešams, lai mudinātu Latvijas pilsoņus atgriezties Latvijā.
Līdztekus šīm nepieciešamajām idejām, daži Saeimas deputāti, 25 gadus pēc
Latvijas neatkarības atjaunošanas lolo ilūzijas, ka šo likumu varētu izmantot
arī Latvijas “cittautiešu izceļošanai uz to etniskās izcelsmes dzimteni”.
Apbrīnojama gatavība šķelt sabiedrību un spītīga atteikšanās redzēt realitāti –
Latvijas valstij ir vajadzīgs ikviens tās cilvēks – neatkarīgi no tā “etniskās
izcelsmes”. Mums nepieciešams strādāt nevis lai uzmodelētu kādu “ideālo”, sapņu un iedomu sabiedrību, bet gan lai gudrā veidā saliedētu mūsu cilvēkus.
Šī tēma spilgti izpaudās LR
pilsonības pretendentu svinīgā solījuma nodošanas ceremonijā, kurā pēc Iekšlietu
Ministrijas Pilsonības un Migrācijas lietu pārvaldes ielūguma piedalījos. 2016. gada 24. februārī svinīgo solījumu deva Latvijas
valstij deva vairāk kā 60 pilsonības pretendenti. Tas bija svinīgs un nozīmīgs
pasākums. Atceros, ka daudzi no mums, kad lemām par grozījumiem Pilsonības
likumā, kas paredz svinīgo pilsonības iegūšanas ceremoniju un svinīgā solījumu
nodošanu, bija šaubīgi, vai šāda ceremonija nepieciešama. Pagājušajā
nedēļā pārliecinājos, ka šādā veidā svinīgi atzīmēta, pilsonības iegūšana tās
pretendentiem iegūst lielāku vērtību, padarot Latvijas valsti nozīmīgāku un
stiprāku to acīs.
Visbeidzot, īsti stipra Latvija
bija to mazpulku acīs, kas sestdien pulcējās Rīgā, LU Dabaszinātņu akadēmiskajā
centrā, Torņakalnā uz savas organizācijas atjaunošanas 25. gadadienu. Šī
Latvijas lauku bērniem tik nozīmīgā kustība uztur laukus dzīvus, veicina
jauniešu iesaistīšanos uzņēmējdarbībā un pievēršanos zinātnei. Pašlaik Latvijā
darbojas ap 100 mazpulku, kas apvieno 1500 biedrus. Bija patiess prieks
sestdienas rītu pavadīt kopā ar rosīgo, priecīgo un optimistisko mazpulku
pulku, ikviens no šiem bērniem un to vadītājiem ir pelnīgis mūsu atzinību un
atbalstu.
otrdiena, 2016. gada 16. februāris
Europe, anyway!*
The so often quoted European Security Strategy of 2003 contains a now
legendary quote: “Europe has never been so prosperous, so secure, nor so
free. The violence of the first half of the 20th Century has given way to a
period of peace and stability unprecedented in European history.”
When I meet my fellow parliamentarians and Europeans, I can almost
physically feel that many of us are so much longing to belong to that Europe
of 2003 – prosperous, calm and confident. Still recovering from the wounds of
the last century, many of us, Latvians would so much want to continue
belonging to “Europe of 2003 Security Strategy” so that we can fully
consolidate and contemplate our development and progress.
However, no longer! Daily we hear that the EU project is close to unraveling,
values of solidarity are being contested, the global environment is fragile,
internal tensions are mounting. In such a situation we usually search for big
words and big thinkers to give us perspective of how to view our here and
now and how to move ahead.
I will do just that as well. However, the place where I will look is perhaps a
bit odd. I will not quote great European thinkers and visionaries, architects of
the European project. Instead, I will quote the words attributed to Mother
Theresa. Apparently, she had attached these words on the wall of a
children’s’ home in Kalkuta:
People are unreasonable, illogical, and self-centered, LOVE THEM ANYWAY
If you do good, people will accuse you of selfish, ulterior motives, DO GOOD
ANYWAY
If you are successful, you win false friends and true enemies, SUCCEED
ANYWAY
The good you do will be forgotten tomorrow, DO GOOD ANYWAY
Honesty and frankness make you vulnerable, BE HONEST AND FRANK
ANYWAY
What you spent years building may be destroyed overnight, BUILD ANYWAY
People really need help but may attack you if you help them, HELP PEOPLE
ANYWAY
Give the world the best you have and you'll get kicked in the teeth, GIVE THE
WORLD THE BEST YOU'VE GOT ANYWAY.
Now, talking about the question of how to overcome the manifold challenges
in today’s Europe, I would like to rephrase these worlds for the European
Union today, and it would sound thus:
-
Member states and their political leaders are sometimes unreasonable,
illogical, and self-centered, LOVE THEM ANYWAY
-
If you do good by investing in infrastructure, building roads and
bridges, you will nevertheless be accused of selfish, ulterior motives
and a wish to extend “diktat” from the above and of being “distant”
and “soulless”, DO GOOD ANYWAY
-
Since the European Union has been successful, it has won false friends
and true enemies, your friends are prepared to give up on you when
difficult times come and your enemies accuse you fiercely whilst
enjoying and marveling over your weakness, SUCCEED ANYWAY
-
The good you do will be forgotten tomorrow, DO GOOD ANYWAY, it
might be remembered only in the history books but we are so much
better off with the European Union then without.
-
Honesty and frankness make you vulnerable, BE HONEST AND FRANK
ANYWAY because these are the values that are at the very core of the
European ideals and you are not going to be able to outsmart those
who cheat
-
What you spent years building may be destroyed overnight, BUILD
ANYWAY, do not let the borders, old divisions and bitterness come and
destroy the many years of your work
-
People really need help but may attack you if you help them, HELP
PEOPLE ANYWAY, especially in your neighborhood that so much needs
your attention and guidance, no matter how frustrating it can
sometimes be
- Give the world the best you have and you'll get kicked in the teeth, GIVE THE WORLD THE BEST YOU'VE GOT ANYWAY.
Finally, lets remember that the Security Strategy of 2003 also has these
words: “No single country is able to tackle today's complex problems on its
own”. And that was the Security Strategy of the happy Europe of 2003!
*An address at the Conference "The European Union: Imprint of the Latvian Presidency" on 15 February 2016
trešdiena, 2016. gada 10. februāris
pirmdiena, 2016. gada 1. februāris
Skatoties katrs savā nabā, Eiropas problēmas neatrisināsim
Tikai gadu pirms Latvijas pievienošanās Eiropas Savienībai, 2003. gadā pieņemtajā Eiropas Drošības stratēģijā rakstīts “Eiropa nekad nav bijusi tik pārtikusi, tik droša un tik brīva. 20. gs pirmajā pusē piedzīvotās vardarbības vietā nācis agrāk Eiropas vesturē nepiedzīvots miers un stabilitāte”. Daudziem šie tagad tālu no realitātes esošie vārdi liek ilgoties pēc “tās”, 2003. gada miera un pārticības Eiropas. Tas ir cilvēcīgi un saprotami. Mazāk saprotami ir tas, ka Eiropas Savienībā pašlaik ir politiķi, kas saka: “šodienas Eiropa nav tā Eiropa, ko mēs gribējām, dodiet mums citu Eiropu vai arī mēs šajā spēlītē nepiedalīsimies!”
Ir
uzskats, ka Eiropas Savienības, šī agrāk nepieredzētā Eiropas
integrācijas dižprojekta dzivējspēks ir krīzes. 2010. gadā
Eiropas Savienību skāra bezprecedenta ekonomiskā krīze, kas
tolaik apdraudēja lielāko un acīmredzamāko Eiropas Savienības
integrācijas ieguvumu - vienoto valūtu eiro. Pašlaik Eiropu skar
Tuvo Austrumu, Ziemeļāfrikas un citu Eiropas kaimiņu reģionu
nestabilitātes izraisīta migrācijas krīze, kas apdraud vēl
vienu Eiropas integrācijas ieguvumu un simbolu – Šengenas zonu -
Eiropu bez robežām cilvēku brīvai plūsmai.
2010.
gada ekonomiskā krīze Eiropas Savienībā radīja konfliktu starp
ES ziemeļu un dienvidu dalībvalstīm. Tās rētas vēljoprojām nav
pilnībā sadzijušas. Toreiz kā šī konflikta simbols bija
Grieķijā kāda protestētāja turētais plakāts, kur Vācijas
kanclere Angela Merkele bija attēlota ar savulaik Hitleram
raksturīgām ūsām, tādējādi protestējot pret kancleres
fiskālās disciplīnas politiku. Tagad migrācijas krīze radījusi
dalījumu starp ES rietumiem un austrumiem – ES vecajām un
jaunajām dalībvalsīm, arī ar atsaucēm uz traumējošo 2.
pasaules kara pagātni. Arī šī konflikta brūces tik ātri
nesadzīs.
Paralēli
tam, Latvijai nozīmīgais ES partneris – Lielbritānija šī gada
2. pusē rīkos referendumu par iespējamu izstāšanos no ES.
Somijas parlaments drīz diskutēs 50.000 cilvēku parakstītu
petīciju par izstāšanos no eirozonas. Pēdējas dienās atklātībā
parādījusies informācija par plānotiem plaša mēroga t.s. Islama
valsts uzbrukumiem visai Eiropai.
Nestabilitātes,
draudu un neparedzamības apstākļos, pirmais instinkts ir
noslēgties, novilkt stingras un skaidras robežas ap savu mājas
vietu, kur pagaidām viss ir droši, un par kuru primāri
parūpēsimies. Tas palīdz iegūt skaidrību un kontroli pār savu
vidi. Tomēr, skatoties savā nabā, Eiropas izaicinājumus
nepārvarēsim.
Pie
mums, Latvijā, tas labi redzams. Pagājušā gadsimtā nebija
nevienas Eiropas līmeņa krīzes, kas nebūtu tieši skārušas
Latviju. Tāpēc tāpat kā 2010. gadā, kad ekonomiskās krīzes
risinājums bija “vairāk Eiropas”, arī tagad risinājums ir
vairāk nevis mazāk Eiropas.
Ja
ES valstis pieļaus fundamentālo kļūdu un risinājumus meklēs
caur “mazāk Eiropas”, atjaunojot robežas un ceļot sienas,
īslaicīgi mūsu problēma kļūs par nevis mūsu, bet mūsu
“kaimiņu problēmu” un mūsu kaimiņu kaimiņu problēma
savukārt kļūs par viņu kaimiņu problēmu. Tādā veidā Eiropa
drīz sāks izskatīties pēc kontinenta, ko starpkaru periodā
raksturoja naidīgums un noslēgšanās sevī. Eiropai un Latvijai
tas beidzās traģiski.
Eiropas
Savienība ir vairākkārt meklējusi risinājumus migrācijas
krīzei, gan vienojoties par atbalstu Turcijai, lai nodrošinātu
normālus dzīves apstākļus Turcijā bēgļu nometnēs esošajiem
2.5 miljoniem Sīrija bēgļu, gan runājot par kopēju Eiropas
Savienības robežapsardzi, lai nepieļautu nekontrolētu cilvēku
plūsmu pār Eiropas robežām, gan arī par atpakaļatgriešanas
mehānisma ieviešanu, kas nodrošinātu, ka Eiropā patvērumu rod
tikai tie, kas bēg no vajāšanas vai kara šausmām.
Diemžēl
daudzi no šiem risinājumiem nav ieviesti tāpēc, ka Eiropas
Savienības 28 dalībvalstīm ir atšķirīgs redzējums. Te arī
neskaitāmie samiti un sanāksmes - ja uz tiem katrs atbrauc ar
stingru pārliecību aizstāvēt savu teritoriju un nepiekāpties ne
par centimetru, iznākums ir nekāds. Kamēr iznākums ir nekāds,
Eiropas sabiedrība, redzot šķietamo nespēju rīkoties, zaudē
ticību un pārliecību par ES rīcībspēju.
Vecgada
nakts uzbrukumi sievietēm Vācijā, Ķelnē apliecināja, ka mums
nevajadzētu būt naiviem, ka visi patvēruma meklētāji no
Ziemeļāfrikas un Tuvajiem Austrumiem automātiski zinās un pieņems
Eiropas Savienības sabiedrībās pieņemtās uzvedības normas.
Šādus pārkāpumus nedrīkst “pieciest”, tie ir ātri jāizmeklē
un attiecīgi jāsoda. ES dalībvalstu tiesībsargājošām iestādēm,
kas saskārušās ar šādiem gadījumiem, tie ātri un veiksmīgi
jāizmeklē. Iespējams pāris tūkstoši noziedznieku nedrīkst
apdraudēt Eiropas Savienības 500 miljonu iedzīvotāju nākotni.
Abonēt:
Ziņas (Atom)