pirmdiena, 2016. gada 28. novembris

Par deputātu kvotām

Atgūstoties pēc “budžeta nakts”, t.i. 2017. gada budžeta pieņemšanas plenārsēdes, kas noslēdzās 04.25., nolēmu noformulēt sev svarīgas robežas, kas attiecas uz t.s. deputātu kvotām, gan tāpēc, lai izteiktu savas domas par šo parādību, gan arī lai atstātu ierakstu nākotnei, jo vismaz par vēl vienu – 2018. gada budžetu man, sēžot Saeimas deputāta krēslā, iespējams, nāksies lemt.

Vispirms, pievienojos visiem tiem, kas uzskata, ka aptuveni 20 miljonu sadale t.s. deputātu kvotām ir pārmērīgi, nesamērīgi daudz. Man par atskaites punktu šim skaitlim kalpo, piemēram, aptuveni 34  miljoni, ko kā budžeta deficīta atlaidi Eiropas Komisijai izprasīja Finanšu Ministrija, lai varētu veikt ieguldījumus veselības nozarē. Tātad, ja nebūtu šo 20 “deputātu kvotu” miljonu, no nākošo paaudžu pārticības kā ieguldījumu veselības aprūpē uz budžeta deficīta rēķina mēs deldētu  vien 14 miljonus. Otrs, “deputātu kvotas” tiek piešķirtas “no līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem”, tie šogad sākotnēji bija paredzēti 55.9 miljonu EUR apmērā. 2017. gada budžetā plānots ļoti augsts IKP pieaugums – 3.5%. To par optimistisku ir nosaukusi Eiropas Komisija. Ja šī prognoze nepiepildīsies? Ar ko lāpīsim budžeta caurumu?

Kādām vajadzētu būt “deputātu kvotu” robežām? Dzīvojot sarežģītā un fragmentētā pasaulē, kur daudzas un dažādas sabiedrības grupas radoši spēj noformulēt sabiedrības attīstībai nepieciešamas iniciatīvas un ieviest tās dzīvē, labi strādājošs deputāts var darbosies kā šo ideju katalizators – pamanīt, uzmundrināt, dot skanējumu, panākt, ka idejas atainojas politikas plānošanā un veidošanā. Tā, piemēram, no sākotnēji sabiedriskas iniciatīvas izauga t.s. deinstitucionalizācijas ideja, kas mūs pamazām ved pie sabiedrības, kurā visiem bērniem būtu iespēja uzaugt ģimeniskā vidē.

No šāda viedokļa raugoties, neliela apmēra deputātu rosināts finansējums, kas tiek piešķirts sabiedriskā labuma iniciatīvām, ir pieļaujams. Arī šajā budžetā tādi piemēri ir – piemēram, finansējums biedrībai "Cerību spārni", kas Siguldas apkārtnē strādā ar bērniem ar īpašām vajadzībām, finansējums Resursu centram sievietēm “Marta”, kas strādā ar vardarbību ģimenē un plāno izglītot jaunos Latvijas vīriešus būt atbildīgiem, finansējums Latvijas mazākumtautību biedrībām, kas vairo mūsu sabiedrības saliedētību un iecietību pret dažādību vai, piemēram, atbalsts Latvijas Autisma apvienībai, kas strādā ar sabiedrības locekļiem, kas bieži mūsu sabiedrībā ir nepamanīti un nesaprasti. Labais tonis prasītu, lai šāds, neliels finansējumus būtu piesaistāms gan ar pozīcijas, gan opozīcijas politiķu priekšlikumiem saskaņā ar skaidriem kritērijiem – iesniegts projekta plāns un pamatojums, sabiedriskā labuma statuss, utt.

Kā ar finansējumu kultūras aktivitātēm un reliģiskajām organizācijām? Manuprāt, ja principā kultūras nozarei ir paredzēts mehānisms finansējuma piesaistei, kā, piemēram, Valsts kultūrkapitāla fonds kultūrai un Nacionālais kino centrs filmu nozarei, tiešu budžeta finansējumu kultūras projektiem nevajadzētu piešķirt, jo katrs šāds piešķīrums ir subjektīvs. Šogad budžetā tika atbalstīta divu kinofilmu veidošana. Ļoti labi, tomēr – kāpēc tieši šīs filmas un šīs radošās komandas? Vai nebūtu labāk, ja par finansējumu šādiem projektiem lemtu eksperti pēc iepriekš izvirzītiem kritērijiem? Piemēram, filma “Dvēseļu putenis”, kam tika piešķirts ļoti dāsns valsts finansējums, un tad nākamajā gadā prasīts vēl, dienas gaismu tā arī vēl nav ieraudzījusi, lai gan piešķīrums bija jau 2014. gada budžetā.

Ticību un sakrālo celtņu bagātība ir Latvijas rota, daudzās baznīcās ir unikālas mākslas vērtības, bet pašas draudzes, zaudējot cilvēkus, šīs celtnes vairs nevar uzturēt. Tomēr arī ieguldījumiem sakrālajās celtnēs ir jābūt plānveidīgiem un pamatotiem. Kopā ar kolēģiem budžeta sēdes laikā internetā uzmeklējām to luterāņu, katoļu,  pareizticīgo un vecticībnieku baznīcu foto, kurām piešķīrām budžeta finansējumu, un dažreiz mulsām neizpratnē par plānotajiem tēriņiem – izskatās, ka baznīcai ir jauns, spožs jumts, bet mēs lemjam par 2 deputātu priekšlikumiem par vienādām summām šī jumta remontam. Apzinoties, ka šai ad hoc pētniecībai nav zinātnisks raksturs, jautājums "kāpēc tieši šeit?" tomēr nav atbildēts. Tāpēc iedrošinošs bija Kultūras ministrijas parlamentārā sekretāra, deputāta Eināra Cilinska solījums, ka gada laikā Kultūras ministrijā taps stratēģija un plāns, saskaņā ar kuru būtu jāveic ieguldījumi sakrālo celtņu saglabāšanā.

Diemžēl visdārgākā un  manuprāt visnelietderīgākā visā “deputātu kvotu” stāstā ir sadaļa par ieguldījumiem pašvaldību sporta, īpaši luksus sporta infrastruktūrā. Šie projekti pārsteidza ar savu nesamērīgo dāsnumu no vienas puses un šķietamo nepamatotību no otras. Vai tiešam Liepājā par valsts naudu 1.5 miljoni EUR gadā ir jābūvē slēgtie tenisa korti? Un Jelgavā par 35 000 EUR slēgtā pilsētas slidotava? Un Pļaviņās par 35 000 EUR skrituļslēpošanas trase? Turpat arī par 11 100 EUR skvoša laukums?

Neesmu sporta nīdēja un pašvaldību cilvēku dzīves kvalitāte ir svarīga un aizraušanās ar sportu ir viens no jaukākajiem modernā cilvēka vaļaspriekiem, tomēr, mīļie cilvēki, vai nebūtu labāk, ja šādus, “luksus” - skvoša, tenisa, skrituļslēpošanas un slidošanas pakalpojumus attīstītu privātie investori? Ja šie pakalpojumi ir nepieciešami un rentabli, ja tur būs cilvēki, kas tos gribēs baudīt, tiem būs ekonomisks pamatojums. Ja tāda tomēr nav, un tāpēc vajag ievērojamus valsts budžeta ieguldījumus, visi šie infrastruktūras objekti pilsētās ar sarūkošu iedzīvotāju skaitu būs ievērojams slogs uz nākamo paaudžu pleciem.  Vai tiešām pēc pāris gadiem valsts budžeta likumā būs deputātu priekšlikumi – slēgto tenisa kortu, skirtuļslēpošanas trases, skvoša laukuma, utt. uzturēšanai? Ja tā, tad naudas veselības aprūpei mums nekad nepietiks. 

1 komentārs:

  1. Labi teikts un pamatots. Vai varetu pastastit ari par savu balsosanu visa saja lidzeklu izskerdisana?
    Maris Roze
    Cikaga, ASV

    AtbildētDzēst