Savai valstij audzināts. Dzintars Sodums

Zviedrijā un ASV dzīvojušā latviešu rakstnieka Dzintara Soduma “Savai valstij audzināts” ir Dz. Soduma Latvijas bērnības no 1922. līdz 1941. gadam stāsts. Detaļās bagāts skatījums

uz jauno Latvijas Republiku caur precīzām, lakoniskā izteiksmē smalki rādītām bērnības vasarām Vidzemē, Dikļos un Zemgales Vecumniekos, un Rīgā nodzīvotām ziemām. Bagātīgs, daudzslāņains skats uz brīvās Latvijas lauku dzīvi, kur muižas, dzimtbūšana, Livonija un  Krievijas impērija atstājuši savas pēdas. Spilgti papildināts ar Rīgas kosmopolītiskās dzīves ainām. Sodums īpaši veiksmīgi un, kas vissvarīgākais, ar ideāliem, bet bez idealizēšanas, rāda prieku, grūtības un dilemmas, kas radās, mēģinot visu šo mantojumu sakausēt vienā vienotā Latvijas valstī. Šī laba lasāmviela ikvienam, kurš tiecas tuvāk un dziļāk izprast arī šodienas Latviju.

Spilgts, Vidzemi raksturojošs tēls ir Soduma vectēvs, par kuru Soduma māte Ella saka - “mans tēvs gāja bučot roku baronam Volfam, kad Volfs ieradās Fabrikā. Mēs, bērni, kautrējāmies, ka tā dara”. Beidzoties muižas virsvadībai, Soduma vectēvs ir apjucis – kalēja darbu apjoms samazinās, dažreiz dusmās viņš sit zirgus, un bērni zina, ka tādās reizēs jāpazūd no vectēva acīm. Vectēvs ir arī ekstravagantā elektrības projekta idejas autors, kuram gan neizdodas apgādāt kaimiņus ar elektrību, kā iecerēts. Vecmāmiņa nākusi no Vidzemes hernhūtiešiem, kas līdztekus apgaismībai un pulcēšanās priekam vidzemniekus rosināja arī uz savu latvisko tradīciju piemiršanu. “Neviens te nelietoja alkoholu. Te arī nedziedāja pie galda. Nelikās, ka viņi priecātos. Viņi tikai darīja, kas viņiem likās patīkams”.

Saistībā ar rokas bučošanu, otra vecāmāte no Vecumniekiem par ābolu pārdošanu nopelnīto naudu mazdēlam nopērk pulksteni un gaida atbilstošu pateicību. Puika “zina, ka Ella [māte] nevēlas, lai viņš kādam bučotu roku”. Puika “ņem dāvanas, saka paldies un piepūties stāv viņas priekšā”. Vectēva dzimta no tēva puses cēlusies no somugru izcelsmes votiem, sauktiem par “krieviņiem”, kas Zemgalē ar varu ievesti, jo Livonijas orderim bija nepieciešami Bauskas pils celtnieki.

Soduma darba bagātīgumu nodrošina tas, ka bērnībā ar fenomenālo detaļu atmiņu apdāvinātais rakstnieks dzīvojis gan Latvijas lauku, gan Rīgas vidē un pat baudījis iespēju ceļot uz Berlīni un Londonu. Tas plaši atspoguļo sabiedrības spektru, “Arī apkārtējo tautu ļaudis – vāci, krievi, poļi, žīdi -, ar saviem deputātiem Saeimā teica savu gribu. Valsts maksāja minoritātēm par viņu skolām, lai viņi var savā valodā skolot gribu un balsi. Par to viņi piedalījās kopīgajā spēlē. Stipras dažādas gribas ritēja cita caur citu, cita citu darbinot. Taču kāda iemesla dēļ ļaudis laikam dzīvoja par strauju. No dažādiem, pat pretišķīgiem ļaudīm salikta sabiedrība”.

Soduma darbā spilgti ienāk 1934. gada Ulmaņa organizētais apvērsums. Lai gan viņa ģimenei šis laiks dod nozīmīgu vietu sabiedrībā un pārticību, atmosfēra ir sasmakusi. “Kopš apvērsuma paziņojuma 1934. gada 16. maija rītā ļaužu prāti lēnām sacietēja. Politikas dimensija prātiem bija atņemta. Nostrādājušies un kašķīgi būdami, latvieši bija plūkuši no kontinentālās Eiropas naida, varas un iekāres koka”.  Lai gan pats kritisks pret autoritārismu, Sodums ir pārsteigts, satiekot Londonā dzīvojošos latviešu vienaudžus:  “Abi Zelmeņi [lauksaimniecības atašeja Londonā Zelmeņa bērni] smējās par Latvijas autoritārā režīma tieksmi skolas grāmatās neredzēt vienu un palielināt otru. Lai cik pret režīma ģeķībām kritisks, Rīgas skolēns jūtas pārsteigts. Vai tiešām tas, ko viņam diendienā māca skolā, citiem var būt tik nepieņemams”.

Un visbeidzot: “Padomju valdība nez vai cerēja, ka tik ērti varēs paņemt Baltiju. Bet mēģināts bija, un bija izdevies. Ja kaut kas izdodas, ieguvējs parasti ir priecīgs un augstsirdīgs. Krievi, ieguvuši Baltiju, nekavējoties sāka drūmi melot un slepkavot”.  

Spilgti un bagātīgi.