otrdiena, 2011. gada 10. maijs

Kā jūtas latviešu jaunieši


Šodien, Eiropas dienas ietvaros, viesojos labā Rīgas vidusskolā, 12. klasē, lai runātu par Eiropas Savienību un Latvijas vietu tajā. Pirms tikšanās pārdomāju, vai ir vērts ar jauniešiem pārrunāt jautājumus, kas saistīti ar Eiropas Savienības izveidošanos milzīgo sāpju un smago pārdzīvojumu rezultātā, kas vēlās pāri Eiropai pagājušā gadsimta divos karos un to radītajās smagajās sekās.  Domāju, vai ir vērts stāstīt, kā darbojas Eiropas institūcijas, kas radušās Eiropas dalībvalstu komplicēto attiecību, vizionārisma un nereti arī egoisma rezultātā. Galu galā nolēmu, ka sarunai ir jābūt par to, kā latviešu jaunieši jūtas, gan kā eiropieši, gan latvieši lielu izaicinājumu priekšā, kas tos nenovēršami gaida nākotnē.

Runājot ar jauniešiem, spilgti sajutu šodienas garu viņu teiktajā. Viņi ir noraizējušies par to, vai nākotnē, pabeidzot augstskolu, viņi varēs iegūt pietiekami labi apmaksātu darbu, kas ļautu nodrošināt sagaidīto dzīves līmeni.

Manuprāt, šeit ir divi jautājumi – viens pamatots, otrs, mūsu laikmeta materiālās domāšanas izpausme. Pirmkārt, patiešām aktuāls jautājums ir par izglītības kvalitāti. Latvijā, salīdzinot ar citām pasaules valstīm, ir ļoti augsts augtsolās studējošo skaits, tomēr tas neizpaužas ne  jaunradē kā ekonomikas dzinējspēkā, ne arī akadēmiskos saniegumos. Latvijā ir gan zema augsti izglītotu cilvēku iesaiste pētniecībā, gan arī ļoti zema starptautiski atzīta citējamība. Šajā aspektā Rīgas skolas jauniešiem taisnība, viņu vecāku vai pašu sarūpētā studiju maksa netiks labi ieguldīta – izglītības kvalitāte, ko tie iegūs, mācoties augstskolā Latvijā, būs salīdzinoši zema. No apmēram 30 jauniešiem apņēmību uzreiz neturpināt studijas augstskolā apliecināja tikai divi, tātad vairākums iegūs salīdzinoši nekvalitatīvu augstāko izglītību.

Tomēr ir arī otrs aspekts  - sagaidot materiālo nodrošinātību, šodienas vidusskolnieki sagaida no dzīves ļoti daudz. Gan maniem draugiem un paziņām, gan man kā atmodas laika jaunietei, deviņdesmito gadu sākumā bija pilnīgi pieņemami nedēļu pēc nedēļas pārtikt no biezpiena un šprotēm, ceļot ar autostopiem un pamatā iztikt no svaiga gaisa un optimisma, citām lietām nepieciešamos līdzekļus sagādājot piestrādājot par apkopēju vai pasniedzot privātstundas. Tagad jauniešiem ir citas prasības, tie grib īrēt dzīvokļus, lietot modernus telefonus, stilīgi ģērbties.

Vēl viens interesants sarunas pavediens aizsākās par to, kā jaunieši saprotas ar saviem līdzgaitniekiem krievu jauniešiem. Viedokļi bija dažādi, bet vairāki teica, ka ar krievu jauniešiem šodien runājot skaidrā latviešu valodā un etniskās atšķirības izzūd.

Tomēr no sarunām bija acīm redzams – tikai pāris jaunieši teica, ka viņi zina krievu valodu pietiekamā līmenī, kamēr, meklējot darbu, krievu valodas zināšanas tiekot pieprasītas visur. Šie jaunieši bija skeptiski par to, ka Saeimas Darba likumā noteiktais specifiskais aizliegums diskriminēt uz ne-Eiropas savienības valodu nezināšanas pamata, varētu mazināt prasības pēc krievu valodas zināšanām. “Mēs esam maza valsts un valodas mums vienkārši ir jāzina”, sacīja viena no meitenēm. Tiem, kas nezina krievu valodu, varētu nākties meklēt darbu citās ES valsīs, lai gan jaunieši gandrīz vienbalsīgi teica, ka dzīvot Latvijā esot viņu sapnis. 

5 komentāri:

  1. Traki, ka jauniešiem šodien ir jāsaka, ka "Dzīvot Latvijā ir mans sapnis."

    Vai tas ir normāli, ka par dzīvi (darbu, ģimeni) savā valstī ir jāsapņo?...

    AtbildētDzēst
  2. Diemžēl arī vidējās paaudzes augsti kvalificētiem profesionāiem dzīvot Latvijā, īpaši - audzināt bērnus ir zināma veida luksus.

    AtbildētDzēst
  3. Liekas, ka Lolitai ir drusku sagriezies vērtību mērs. Tajā vietā lai veicinātu latviešu valodas apgūšanu krieviski runājošo vidū (īpaši starp tiem, ka valodu zina, bet atsakās tajā runāt), viņa aicina latviešus pastiprināti mācīties krievu valodu un tādējādi mazināt latviešu valodas pozīcijas.
    Liekas, ka Lolita uzņēmusi kursu uz divvalodību Latvijā (un fakstiski pilda SC, nevis PS politiskos mērķus)

    AtbildētDzēst
  4. un vispār tāds raksts, kurā it kā atsaucas uz nezinamas skolas vārdā nenosauktiem jauniešiem ir politisks pasūtūjums (līdzīgs tam, kādus nemitīgi pilda 'slāvlatvijas' radio un TV - uz ielas pras viedokli it kā nejausi sastaptiem cilvēkiem un tad no visām intervijām atlasa tās, kuras atbilst žurnālista politiskajma mērķim).
    Šāds raksts ir tukša muldēšana. Tikpat labi varēja atrast jauniešus, kas teiktu, ka krievu spiediens un Latvijas ekonomiku, politiku un darba tirgu ir pārsniedzis jeburas pieļaujamās robežas un pret to ir jācīnās. Interesanti cik ilgi Lolita meklēja jauniešus, lai dabūtu tikai tos, kas saka viņai velamos vārdus (vai varbūt viss teksts ir Lolitas sacerējums un nekādi jaunieši netika intervēti?).
    Liekas, ka autore ir apguvusi melīgas žurnalistikas trikus un sāk tos pielietot savā politiskajā darbā (bet ne Latvijas interesēs).

    AtbildētDzēst
  5. Cienījamais "Mice",

    Kā redzams rakstā, Eiropas dienas ietvaros man bija saruna ar jauniešiem parastā Rīgas vidusskolā. Es nevienu īpasi nemeklēju un nepiemeklēju. Es uzrakstīju to, ko es tur dzirdēju, biju pateicīga, ka jaunieši man uzticējās un biju gatava viņos klausities, bez iepriekš izstrādātiem pieņēmumiem un uzstādījumiem.

    Par latviešu valodas vietu un spēku un mūsu valsts ekonomisko neatkarību no Krievijas mums ir jācīnās visiem spēkiem. Vislielākā iespēja manuprāt mums bija to sākt darīt jau 90. gados, konsekventi veidojot rietumu biznesam un investīcijām piemērotu un saprotamu vidi. Mēs izvēlējāmies veidot korumpētu, nepotisku, tipisku post-padomju sistēmu, tāpēc arī šodien esam Krievijas kapitāla ēnā (skat. pēdējo žurnāla ir izdevumu par vācu investīcijām).
    Tas notika, tajā skaitā, ar stingru nacionāli-labējo spēku (TB/LNNK) klātbūtni.

    Lai mainītu situāciju šodien, ir visupirms jāmāk klausīties un dzirdēt citu viedokļus, nereti atsķirīgus no mūsu. Ar iepriekš pieņemtu attieksmi un nosodījumu diemžēl var tikai turpināt dzīvot sapņu pasaulē. Te par to arī savulaik rakstīju http://www.lolitacigane.com/2011/04/perfektie-latviesi.html

    Ar cieņu,
    Lolita Čigāne

    AtbildētDzēst