Atpiņķerēšanās

“Paldies, ka jūs ar mums esat, paldies, ka mūs ar savu klātbūtni atbalstāt,” ar nogurumu acīs un balsī mums, nelielai angliski runājošu cilvēku grupiņai, Kijivā saka jauna ukraiņu sieviete. “Mēs izturību mācāmies no jums”, atbildu, un sievietes acīs iemirdzas asaras. Mēs esam satikušies smailīšu nomas punktā uz Dņepras upes salas gandrīz Kijivas centrā. Te ir zaļi, svaigi, gandrīz idilliski, ir sākušas ziedēt baltās ūdensrozes. Tomēr iepriekšējā nakts ir bijusi smaga – kā tas pēdējā laikā jau ierasts, uzreiz pēc gaisa trauksmes noskanēšanas sekojuši ballistisko raķešu sprādzieni un viena iznīcinājusi Počainas grāmatu tirgu, uzlidojumā nogalināti 3 cilvēki. Krievijas brutālie uzbrukumi kultūras mantojumam – baznīcām, kino studijai, muzejiem - šajā vasarā ir pastiprinājušies. Bet ar tādu pašu jaudu Ukraina un ukraiņi steidz apzināt un daudzināt savu īpašo kultūras mantojumu. 

Piektdienas pusdienlaikā ar ukraiņu kolēģēm Ukrainas mājā, autentiskā 1980-o stilā veidotā ēkā, agrākajā Ļeņiņa muzejā, apskatām ukraiņu komponistam Ļjatošinskim veltītu izstādi “Ukrainas mūzikas balss 20. gadsimtā”. Te uzzinām, ka Ljatošinskis, lai gan padomju laika komponists, ir spējis izvairīties no padomju štampiem un mūzikā saglabājis unikālu modernisma rokrakstu. Padalāmies, cik daudz par  padomju totalitārisma cenzūru un sabiedrības kontroli kolēģes mācījušās skolā. Ir skaidrs, ka īsta un apzināta sava bagātā kultūras mantojuma apzināšana un strikta nodalīšana no padomju un Krievijas naratīviem Ukrainā aizsākās tikai pēc Maidana vai Pašcieņas revolūcijas  2014. gadā, ukraiņu identitātei, pašapziņai un piederībai īpaši konsolidējoties pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma 2022. gadā.

Nākamajā dienā tajā paša Ukrainas namā ir komponistam Ljatošnskim veltīts koncerts. Interesanti vērot kultūras diplomātiju darbībā – apzinoties pašlaik saspringtās attiecības ar Poliju atsevišķu vēstures notikumu interpretācijas dēļ, goda vieta koncertā ierādīta ne tikai poļu komponistam, bet arī tiek uzsvērta poļu mūzikas ietekme Ljatošinska daiļradē. Un mūzika patiesi ir skaista – 1961. gadā rakstītajā darbā ir gan modernisma, gan folkloras, gan drosmīgas eksperimentēšanas elementi. Kopumā esmu pamanījusi, ka gan ukraiņu māksliniekiem, gan mūziķiem, salīdzinot ar mūsējiem, padomju stagnācijas gados, šķiet, tika dota nedaudz plašāka izteiksmes telpa. Varbūt tāpēc, ka tajā laikā par viņu lojalitāti padomju varai  jau bija mazāk šaubu kā baltiešu gadījumā – nogalināts un izpostīts holodomoros un deportācijās bija jau tik daudz. Turklāt padomju krievu kultūra ļoti mērķtiecīgi piesavinājās daudzus ukraiņu mākslinieku darbus, tāpēc atpiņķerēšanās, vēlāk sākusies, ir grūtāka, tagad ukraiņi strikti cenšas apzināt un nodalīt, kas tieši ir bagātās ukraiņu kultūras mantojums. 

Tā, atainojot Ljatušinska modernismu, izstāžu zālē tiek demonstrēta Dzigas Vertova filma “Cilvēks ar kinokameru”. Kad esam kādu laiku to vērojušas, kolēģēm pabrīnos, ka izstādē rāda padomju režisora, lai gan pēcāk represēta, kino. Kolēģes veikli uzmeklē atsauci, ka Bialastokā (šodienas Polijā, savulaik Kreivijas impērijā) dzimušo, bet Maskavā strādājušo ebreju izcelsmes režisoru Vertovu vismaz ukraiņu vikipēdija uzskata par ukraiņu režisoru, tāpēc filmas demonstrēšana izstādes ietvaros ir pilnībā saprotama. Turklāt, izrādās, ka leģendārā “Cilvēks ar kinokameru” tapusi tieši Ukrainā. 

Atpiņķerēšanās process nekad nav viegls, tomēr ir labi, ka nu, piektajā Krievijas agresijas gadā, ukraiņiem ir skaidrība par to, ka tieši kultūras mantojums ir viņu īpašais resurss, kas visiem spēkiem no Krievijas un padomju štampiem ir jāatpiņķerē, ļaujot drosmīgajai ukraiņu tautai izturēt šo šausmīgo karu.