Atcerēties un aizmirst
Vēsturnieks un akadēmiķis Tonijs Džuts grāmatā “Pēckarš. Eiropas vēsture kopš 1945. gada" raksta – bez vienošanās “kolektīvajā amnēzijā (aizmiršanā), Eiropas apbrīnojamā pēckara atjaunošanās nebūtu bijusi iespējama”. Kad šo “kolektīvās aizmiršanas” ideju pārrunājam kā skaidrojumu Eiropas Savienības izveidei, kas šodien ļauj iepriekšējā gadsimta karu nāvējošiem ienaidniekiem, īpaši Vācijai un Francijai, norēķināties vienā valūtā un kopīgi pieņemt politiskus un ekonomiskus lēmumus, studentu auditorijās reakcija ir pretrunīga. Īpaši, ja auditorijā ir studenti no Ukrainas. Viņiem iespēja kaut ko aizmirst attiecībā uz agresorvalsts Krievijas ukraiņu zemei un tautai nodarīto ir neiedomājami. Parasti ar studentiem vienojamies, ka kaut kas šāds iespējams, ja agrākais agresors ir uzvarēts, piespiests atzīt savu vainu un veikt pamatīgu savas kolektīvās sirdsapziņas inventarizāciju. Ar Krieviju, protams, vismaz pēdējie divi priekšnoteikumi pārskatāmā laikā diemžēl nenotiks. Šo...