Atcerēties un aizmirst

Vēsturnieks un akadēmiķis Tonijs Džuts grāmatā “Pēckarš. Eiropas vēsture kopš 1945. gada" raksta – bez vienošanās “kolektīvajā amnēzijā (aizmiršanā), Eiropas apbrīnojamā pēckara atjaunošanās nebūtu bijusi iespējama”. Kad šo “kolektīvās aizmiršanas” ideju pārrunājam kā skaidrojumu Eiropas Savienības izveidei, kas šodien ļauj iepriekšējā gadsimta karu nāvējošiem ienaidniekiem, īpaši Vācijai un Francijai, norēķināties vienā valūtā un kopīgi pieņemt politiskus un ekonomiskus lēmumus, studentu auditorijās reakcija ir  pretrunīga. Īpaši, ja auditorijā ir studenti no Ukrainas. Viņiem iespēja kaut ko aizmirst attiecībā uz agresorvalsts Krievijas ukraiņu zemei un tautai nodarīto ir neiedomājami. Parasti ar studentiem vienojamies, ka kaut kas šāds iespējams, ja agrākais agresors ir uzvarēts, piespiests atzīt savu vainu un veikt pamatīgu savas kolektīvās sirdsapziņas inventarizāciju. Ar Krieviju, protams, vismaz pēdējie divi priekšnoteikumi pārskatāmā laikā diemžēl nenotiks. 

Šoreiz sarunu Ļvivas Ivana Franka universitātē pārtrauc gaisa trauksme. Saruna, kas turpinās tuvējā parkā, jau ir pavisam citāta – runājam par iemesliem, kāpēc Ukrainai par katru cenu nepieciešams pievietoties Eiropas Savienībai. Šai sarunai īpašu smeķi piešķir nesen Kijivā satikts  igauņu diplomāts un viņa latviešu dzīvesbiedre, kas pie mums parkā pienāk ceļā uz Lieldienu brīvdienām mājās un piekrīt padalīties ar savu skatījumu par Baltijas valstu ceļu Eiropas Savienībā. 

Ļvivā arī apciemoju Ļvivas kultūras centru (Lviv Culture Hub), kas ar Spānijas valsts finansējumu izveidots bijušās Ļvivas Radio telpās. Arī te Ukrainas sarežģītā pagātne kārtu kārtām – Ļviva līdz 2. Pasaules kara sākumam bija viena no svarīgākajām Polijas 2. republikas reģionālajām pilsētām, Ļvivas un blakus esošās Ternopiļas reģioni padomju totalitāros žņaugus izjutuši līdzīgos gados kā Latvija. Šis, protams, nozīmē ievērojamas atšķirības ar pārējo Ukrainu, kura padomju sistēmā dzīvoja jau kopš Ukrainas neatkarības sagrāves 1922. gadā.

Šodien šis kultūras centrs un pilsēta kopumā ir kā Ukrainas sabiedrības integrācijas katls – daudzi iekšzemes bēgļi no agresorvalsts okupētajiem Ukrainas austrumiem patvērumu raduši tieši Ļvivā un tās apkārtnē. Kāda sieviete no Doņeckas pilsētas stāsta, ka ukraiņu valodā sākusi pa īstam runāt tikai tad, kad 2014. gadā abi ar vīru, katrs sava, sekmīga uzņēmuma īpašnieki, sapratuši, ka diemžēl agresora okupācija būs nenovēršama, nāksies pārcelties uz dzīvi citur un ceļi aizveduši uz Ļvivu. Ivana Franka universitātes studentu auditorijā studente no Ukrainas austrumu pilsētas Harkivas atzīst, ka Ļvivas studentu vidē iejusties nav bijis viegli mentalitātes atšķirību dēļ. Centra vadītāja Lesja,  izrādot centra telpas, saka - “kad ar ģimeni pirms Krievijas pilna mēroga iebrukuma 2022. gadā mana darba dēļ vairākus gadus dzīvojām Kijivā, sapratām, cik maz zinām un pazīstam savu valsti.” 

Ļesja arī pastāsta par plāniem, kā tiks pārbūvēts ēkas vēsturiskais lifts - rietumukrinā ir īpaši daudz kara veterānu, kuru reintegrācija Ukrainas sabiedrībā, līdztekus citiem smagiem un lieliem uzdevumiem, ir vēl viens no veicamiem darbiem. Centrs plāno īpašas mākslā un kultūrā balstītas veterānu reintegrācijas programmas, lai palīdzētu kara cirsto psiholoģisko brūču dziedēšanā un traumu pārvarēšanā.