ceturtdiena, 2014. gada 27. novembris

Sapnis par «profesionāliem» ministriem

Jauno ministru kabinetu veidošanas laikā nereti dzirdam vēlējumus, ka ministriem vajadzētu nākt no «profesionāļu vides», nevis būt «politiskajiem ielikteņiem». Sākot apzināt profesionāļu loku, kas varētu būt gatavi ieņemt ministru amatu, nereti gan nonākam
situācijā, ka «rezervistu soliņš» ievērojami samazinās, visbiežāk tāpēc, ka ministru darbs ir intensīvs, atbildīgs, mazatalgots un bez politiskās partijas atbalsta būtiskas politikas jebkurā gadījumā grūti virzīt.


Pēdējā valdības veidošanas procesā savukārt arvien biežāk skanēja aicinājumi ministru amatos tomēr virzīt tikai un vienīgi cilvēkus, kas izturējuši «vēlēšanu filtru», tātad vispirms ievēlēti Saeimā un tikai tad virzīti ministru amatos. Par to 25. novembrī Vidzemes augstskolā debatēja augstskolas debašu kluba pasākumā. Debatēs izskanēja priekšlikumus, ka, piedaloties vēlēšanās, ikvienai partijai vajadzētu iezīmēt savu redzējumu par ministru kandidātiem un amatiem virzīt tikai tos, kas saņēmuši ievērojamu sabiedrības atbalstu.

Tāpat kā daudzos gadījumos politikā, arī šajā jautājumā nav viena pareiza risinājuma, jo risinājumi ir situatīvi, no konkrētā politiskā konteksta un konkrētā Ministru kabineta vajadzībām izrietoši. Latvijā neapšaubāmi ir tendence uz politisku partiju virzītiem ministriem un pēctecību. Konkrēti izņēmumi no šī nerakstītā likuma ir acīs krītoši, tomēr patiesi ir atsevišķu apstākļu veidoti.

12. Saeimas vēlēšanās, ieskaitot pašu premjeri, kandidēja desmit ministru, un astoņi no viņiem turpina darbu ministru amatos. Trīs no «jaunajiem» sešiem ministriem ir ilglaicīgi politisko partiju biedri – Jānis Reirs, Dana Reizniece-Ozola un Dzintars Rasnačs katrs ievēlēts vismaz trīs Saeimās. Tātad nešaubīgi Latvijā ir tendence uz politisko partiju virzītiem ministriem – politiķiem.

Tomēr var būt situācijas, kurās ministra amatā iespējams tikai kandidāts «no ārpuses». Ilglaicīgākais un, daudzi piekritīs, līdz šim vissekmīgākais Latvijas ministru prezidents Valdis Dombrovskis pirms kļūšanas par premjeru dramatiskajā 2009. gada martā bija Eiropas Parlamenta, nevis Saeimas deputāts. Kā piemēru var minēt arī Itāliju un Grieķiju – smagajos ekonomiskās krīzes apstākļos abu valstu valdības vadīja «tehnokrāti», ne politiķi – Mario Monti (Itālijas premjers 2011. – 2013. gadam) un Lukas Papademus (Grieķijas premjers 2011. - 2012. gadā). Dažreiz joko, ka «tehnokrātiem neesot sirds», tomēr ir situācijas, kur politiķa «sirdsiltums» nepalīdz vai pat traucē. Tas diemžēl var būt gan smagas ekonomiskas situācijas, gan sāpīgu, bet ārkārtīgi nepieciešamu reformu laiks.

Visbeidzot, mūsu sabiedrība ir skeptiska pret politiskajām partijām un politiku kopumā. Lēmumu pievienoties politiskai partijai un piedalīties vēlēšanās daudzi cilvēki uzskata par dramatisku, dzīvi pašos pamatos mainošu soli, tāpēc profesionālus un talantīgus cilvēkus politikai piesaistīt ir grūti. Tieši caur ministru amatiem Vienotībai ir izdevies bagātināt sevi ar spēcīgiem politiķiem - premjerministri Laimdotu Straujumu un satiksmes ministru Anriju Matīsu. Esmu tiešām optimistiska, ka vērtīgs pienesums politikai būs arī Vienotības izglītības un zinātnes ministre Mārīte Seile.

pirmdiena, 2014. gada 20. oktobris

Ministru algas nedrīkst nepaaugstināt

Paraudzīsimies Ekonomikas ministrijas mājas lapā - tur redzam, ka ministrija atbild par vismaz 18 dažādām jomām. Starp tām atrodamas tādas valstiski izšķirošas un svarīgas jomas kā enerģētikas politika, energoefektivitāte un siltumapgāde, būvniecība, patērētāju tiesību aizstāvība, privatizācijas procesi. Ekonomikas ministram ik dienas jāpieņem lēmumi šajās nozarēs, daudzi no tiem ietekmē to, kā Latvijā dzīvos nākamās paaudzes.

Ikvienam lēmumam ir gan atbalstītāji, gan pretinieki, ar kuriem jāstrādā un kuriem jāskaidro konkrētās izvēles. Turklāt 2015.gada pirmajā pusgadā Latvija būs Eiropas Savienības prezidējošā valsts, un mūsu ministri šajā pusgadā veidos visu Eiropas Savienības politiku savās atbildības jomās. Visi šie darbi ministram pašlaik jāveic par 1700 eiro mēnesī, prēmijas par labu darbu vai piemaksas par kolēģu aizvietošanu ministriem nepienākas. Ministra atbildība pašlaik ir daudz lielāka nekā ar līdzīgām kvalifikācijām privātajā sektorā strādājošo, kuru algu līmenis nereti ir trīs un pat četras reizes augstāks.
Sabiedrībā ir populārs uzskats - ministri un deputāti tikai sēž mīkstos krēslos, saņem lielas algas un neko nedara, kamēr "tauta slīgst nabadzībā". Jā, Latvijā sabiedrības nevienlīdzība ir viena no augstākajām Eiropas Savienībā, nabadzības riskam pakļautas daudzas ģimenes, kurās aug bērni, minimālās algas saņēmējiem nereti ir izdevīgāk turpināt saņemt pabalstus, nekā būt darba tirgū. Katrai no šīm problēmām ir risinājumi, kuri nav nekādas brīnumnūjiņas, bet gudri veidotas politikas rezultātā ir iespējami. 
Pat, ja visiem pašreizējiem 13 Ministru kabineta locekļiem pašreizējās algas atņemtu pilnībā, tas budžetā ietaupītu vien 400 tūkstošus eiro, kas neko nedotu minēto problēmu risināšanai, jo no šī ietaupījuma, piemēram, katram Latvijas pensionāram sanāktu vien 6 papildus eirocenti mēnesī.
Asā diskusijā par ministru algu paaugstināšanu kāds diskutētājs rakstīja: "Ja vēlme ir ļaut visām medmāsām aizbraukt, ministriem var nemaksāt vispār". Mans priekšlikums palielināt ministru algas par kopumā 800 eiro "uz rokas" nenodrošinās to, ka rīt uz pusdienlaiku mums būs tikai profesionāli, drosmīgi un izcili ministri, kas gudri vadīs savas nozares pretī nākotnes izaicinājumiem. Tomēr tas palielinās iespēju ministru atbildību atbilstoši atalgot un dos cerību, ka, apstiprinot amatā ministrus, mēs apstiprināsim nozares stratēģiskos vadītājus, kas spēs tālredzīgi ieskatīties nākotnē un jau šodien veikt nepieciešamos soļus, jo "pastāvēs, kas pārmainīsies".  
Pat palielinot ministru algas par minētajiem 800 eiro "uz rokas", ministru atalgojums tikai pietuvotos, bet nesasniegtu ministru atalgojuma līmeni Lietuvā un Igaunijā. Pirms Lietuva kļuva par Eiropas Savienības prezidējošo valsti 2013.gadā, tieši Lietuvas prezidente Graibauskaite uzstāja, ka visiem Lietuvas ministriem lieliski jāpārvalda angļu valoda un tiem nepieciešams adekvāts atalgojums.
Visbeidzot, pašreizējā Ministru prezidenta atbildība nav samērojama ar šābrīža Ministru prezidenta atalgojumu - 1900 eiro mēnesī "uz rokas" jeb 2770 pirms nodokļu nomaksas. Uz premjera pleciem gulstas visa politiskā procesa un nozaru politikas veidošana un skaidrošana, Ministru prezidents ir nemitīgā mediju starmešu gaismā. Sabiedrība sagaida, ka tieši Ministru prezidents vienmēr no agra rīta līdz vēlam vakaram būs augstākajā kompetences, domas un runas skaidrības, izskata līmenī, turklāt spējīgs Latviju cienīgi pārstāvēt starptautiski.
Ne Ministru prezidents, ne ministri nesaņem atlīdzību par darbu vēlās vakara stundās, brīvdienās un svētku dienās. Salīdzinājumam, Rīgas domes priekšsēdētājs Nils Ušakovs saskaņā ar 2013. gada amatpersonas deklarāciju mēnesī saņēma vairāk nekā divas reizes lielāku atalgojumu par Ministru prezidentu, tas ir, ap 6200 eiro pirms nodokļu nomaksas.
Mīļā miera labad ministru algas varētu atstāt, kādas tās ir, bet Latvijas nākotnes vārdā - tās jāpaaugstina

pirmdiena, 2014. gada 6. oktobris

Paldies!

Paldies par dāvāto uzticību un doto iespēju strādāt 12. Saeimā! Paldies visiem, kas novērtēja manu 4 gadu darbu un noticēja manām spējām turpināt iesākto.


pirmdiena, 2014. gada 29. septembris

4 gadi Saeimā

Lai gan Saeimā esmu nostrādājusi 4 gadus, man sanākuši “divi [sasaukumi] vienā”, jo, kā zināms, 2011. gada maijā toreizējais valsts prezidents Zatlers Saeimu atlaida, uzsākot ārkārtas vēlēšanu procesu, kas noslēdzās 2011. gada septembrī ar 11. Saeimas ievēlēšanu. Man personīgi Zatlera kungs pārtrauca mokošu bezspēcību, jo pietika ar pāris mēnešiem Saskaņas Centra, Šlesera un Šķēles “Par labu Latviju” un Zaļo zemnieku savienības dominētajā Saeimā, lai apzinātos savu bezspēcību, redzot, kā valstij vajadzīgi un nepieciešami risinājumi nogrimst alternatīvās koalīcijas “pret” balsojumos (vairāk šeit). Līdzīgas situācijas atkārtošanās 12. Saeimā ir biedējoša.

11. Saeima savas darbības laikā ir pieņēmusi daudzus valstij patiešām būtiskus lēmumus, bet es pakavēšos pie iniciatīvām, kuru virzībā pati vistiešāk esmu iesaistīta. Pirmkārt, esmu strādājusi pie naudas ietekmes politikā mazināšanas – aizliegta politiskā Tv reklāma 30 dienas pirms vēlēšanām, uz pusi samazināts vienas personas ziedojumu limits politiskām partijām (tagad 16 000 EUR), samazināti partiju tēriņu griesti, aizliegta administratīvo resursu izmantošanam kampaņās (vairāk šeit).  Lai šis regulējums tiešām darbotos, nepieciešams rīcībspējīgs KNAB, šī iestāde diemžēl sagādājusi nepatīkamu pārsteigumu – tā no lepnā pretkorupcijas ērgļa pārvērtusies par apmulsušu vilcēnu, kas kož pats savā astē.

Otrkārt, šie četri gadi Saeimā man bijuši vērtīgi, iepazīstot Latvijas reģionus un to administratīvās vienības – novadus. Esmu izpratusi daudzas ar novadu dzīvi saistītas nianses, ko nepieciešams risināt likumos. Tomēr novadu vadītāji ir īpaši sarežģīta publika – tie greizsirdīgi sargā savas īpatnības un asi cīnās pret dažādām iniciatīvām “no centra”, tāpēc gluži vai neticami, ka mums 2013. gadā izdevās pieņemt likuma grozījumus, kas nošķir novadu izpildvaru no lēmējvaras, t.i. novērsta situācija, kad pašvaldības deputāts pieņem lēmumus, kurus pats, strādājot izpildvarā, izpilda un tad savā deputāta lomā uzrauga to izpildi (vairāk šeit).

Treškārt, ir izdevies operatīvi un piemēroti reaģēt uz konkrētām situācijām. Piemēram, 2013. gadā Rīgas dome nāca klajā ar iniciatīvu noteikt augstākās braukšanas maksas Rīgas sabiedriskajā transportā ne-rīdziniekiem, tādā veidā vēl vairāk nodalot pārējo Latviju no galvaspilsētas, kopā ar vairākiem kolēģiem izdevās ar likumu šādas darbības aizliegt (vairāk šeit). 2014. gadā no Ministru kabineta uz Saeimu atceļoja likuma grozījumi Enerģētikas likumā, kas paredzēja gāzes tirgus liberalizāciju atlikt uz nenoteiktu laiku, tādā veidā demotivējot potenciālos investorus ieguldīt alternatīvos gāzes piegādes avotos. Kopā ar kolēģiem panācām, ka likumā tika ierakstīts – gāzes tirgus liberalizējams ne vēlāk kā pēc Latvijas Gāzes privatizācijas līguma beigām 2017. gada aprīlī (vairāk šeit).

2013. gada novembrī finanšu ministrs Andris Vilks mani uzrunāja darbam Finanšu ministrijas parlamentārās sekretāres amatā. Šeit esmu varējusi pilnā mērā izmantot savas Londonas Ekonomikas skolā (London School of Economics) studijās iegūtās zināšanas. Kā Finanšu ministrijas parlamentārā sekretāre esmu aktīvi iesaistījusies šādu jautājumu risināšanā:  savlaicīgi pieņemts likums, kas ļaus Latvijai saņemt 4,4 miljardus EUR Eiropas Savienības finansējuma mūsu attīstībai, apturēti procentu maksājumi bijušajiem Parex akcionāriem, kas valstij kopā gadā ietaupa vismaz 4.4 miljonus EUR, likumā noteikti būtiski atvieglojumi uzņēmējiem, kas cietuši no Krievijas noteiktajām pārtikas produktu eksporta sankcijām.

Visbeidzot, šie 4 gadi Saeimā man ir ļāvuši daudz labāk izprast un daudz dziļāk iemīlēt Latviju. Mani vairs nemulsina jautājums: “kāpēc mums tā neveicas?”, kas lielā mērā lika uzsākt darbību politikā. Tagad zinu, ka mēs esam dažādi - gan stipri, gan vāji vienlaicīgi. Ja Latvijā atgrieztos visi spēcīgie, izglītotie, gudrie un spējīgie Latvijas cilvēki,  mēs būtu patiesi stipra valsts (vairāk šeit). Es ļoti vēlētos redzēt politikā ienākam stipru, kompetentu, pārliecinātu un Latviju mīlošu atjaunotās valsts politiķu paaudzi.

trešdiena, 2014. gada 3. septembris

18 EUR par solidaritāti

2009. – 2011. gada ekonomisko krīzi Latvijas sabiedrība iznesa uz saviem pleciem ar pacietību un pašcieņu,
tomēr tā mūsu sabiedrības sejā atstāja vai tālāk iegravēja arī daudzus neglītus vaibstus. Šobrīd īpaši nabadzības riskam pakļautas ģimenes ar bērniem - jo vairāk bērnu, jo lielāks risks. Ir cilvēki, kas nonākuši “nabadzības slazdā”, jo kopējā dažādu pabalstu summa ir lielāka par minimālo algu, tāpēc motivācija meklēt nodarbinātību ir maza. Latvijas reģionus pametuši daudzi čakli un izdarīgi cilvēki. Apzinoties krīzes cirstās rētas, jau veidojot 2014. gada budžetu tika pieņemti lēmumi, kas atvieglo mazāko algu saņēmēju dzīvi.

Vispirms, kopš 2011. gada pirmo reizi tika palielināta minimālā alga. Tā 3 gadus bija 285 EUR, bet 2014. gadā pacelta līdz 320 EUR. Salīdzinoši lielas ēnu ekonomikas apstākļos tas palielina darbinieku legāli saņemtās algas daļu, par kuru nomaksāti nodokļi, tādējādi nodrošinot kaut minimālu darba ņēmēju sociālo aizsardzību.

Ievērojami – par 50 EUR, līdz 165 EUR - tika paaugstināts atvieglojums par apgādībā esošām personām, t.i. bērniem, kā arī nedaudz pacelts neapliekamais minimums, līdz 75 EUR. Lai gan šīs izmaiņas atstāja pozitīvu iespaidu, tomēr tieši mazo algu saņēmēji no tiem ieguva salīdzinoši nedaudz. Tā piemēram, četru bērnu ģimene, kurā vecāku bruto mēneša ienākumi ir 550 EUR, gadā papildus saņems 33 EUR. Savukārt ģimene, kuras bruto mēneša ienākumi ir 800 EUR, gadā papildus saņem 602 EUR, tātad aptuveni 20 reizes vairāk.

2015. gadā iedzīvotāju ienākumu nodoklis samazināsies par 1%. Tas nozīmē, ka iedzīvotāji ar lielākiem ienākumiem saņems proporcionāli vairāk, kamēr mazo algu saņēmēji šo valsts budžeta apmēram 50 miljonu “zaudējumu” praktiski nejutīs. Tādā gadījumā šos līdzekļus varētu izmantot “solidārāk”, piemēram, nodrošinot valsts apmaksātas brīvpusdienas arī 4. klases skolēniem.

Nodokļu slogs tieši uz mazajām algām Latvijā ir neproporcionāli liels, tomēr noteikt augstākus nodokļus tieši lielajām algām nebūtu pareizi. Pirmkārt, algu kategorijā virs 1500 EUR mēnesī atrodas tikai apmēram 7% no visiem nodarbinātajiem, un šādu algu parasti saņem cilvēki, kas ieguldījuši laiku un enerģiju savā izglītībā un attīstībā. Ir grūti atrast samērīgu nodokļa slogu, lai nepamatoti nesodītu šos cilvēkus un iegūtu pietiekamu finansējumu ievērojamai nodokļa samazināšanai mazo algu saņēmējiem. Otrkārt, tā tiktu nepelnīti sodīti cilvēki, kas godīgi uzrāda savus ienākumus un maksā par tiem pilnus nodokļus un nepelnīti apbalvoti tie, kas, iespējams, vismaz daļēji dzīvo ēnu ekonomikā, maksājot nodokļus tikai par minimālo algu.  

Lai turpinātu iesākto un atalgojumu sistēmu padarītu vienlīdzīgāku, Vienotība piedāvā 2015. gadā pacelt minimālo algu līdz 360 EUR un mazo algu saņēmējiem neapliekamo minimumu palielināt līdz 110 EUR. Savukārt to algu saņēmējiem, kuras ir lielākas par 1500 EUR, nepaliekamo minimumu atcelt vispār. Līdztekus ēnu ekonomikas mazināšanai, 360 EUR minimālā alga uzlabos dzīves kvalitāti mazo algu saņēmējiem, dos papildu ienākumus pašvaldību un valsts budžetā, tādejādi palīdzot nosegt mīnusu, kas radīsies no ievērojami palielināta neapliekamā minimuma. Savukārt lielo algu saņēmēji mēnesī katrs zaudēs vien apmēram 18 EUR. Maza maksa par solidaritāti, vai ne?

Visi šie pasākumi pirmo reizi ļaus runāt par nodokļu progresivitāti vai mazāku slogu uz mazo darba algu saņēmējiem, jo lielo algu nodoklis 2015. gadā būs 23%, bet mazo reālā nodokļu likme, patiecoties atvieglojumiem, būs vien 15%. Turklāt, saglabājot ievērojamu atvieglojumu par apgādībā esošu personu, tiks noteikts, ka par otro, trešo un vairāk bērniem atvieglojums ir lielāks, tādā veidā rosinot veidot kuplākas ģimenes.

Šis piedāvājums ir reāls un iespējams, tas ir brīvs no parastā priekšvēlēšanu populisma, kam tipiska solīšana tērēt jau šodien, nedomājot, kur ņemt naudu, un mānot cilvēkus, kas ir kāds labais Ziemassvētku vecītis, kas visus jaukumus bez liekām pūlēm mums sagādās rīt uz pusdienlaiku.

pirmdiena, 2014. gada 14. jūlijs

Spiedogs pasē: vecmodīgi vai ģeniāli vienkārši

Saeima 2013.gada vidū pieņēma lēmumu neieviest vēlēšanu reģistru Saeimas vēlēšanās.
Vēlētāja apliecības izskata varianti 
Tātad Saeima lēma par līdzšinējās kārtības saglabāšanu, kas paredz to, ka ikviens Latvijas Republikas pilsonis ar derīgu pilsoņa pasi var ierasties jebkurā vēlēšanu iecirknī un nobalsot. To var darīt gan Latvijā esošajos vēlēšanu iecirkņos, gan arī iecirkņos, kas izveidoti ārzemēs.
Šī kārtība ir atšķirīga no pašvaldību vēlēšanām un Eiropas Parlamenta vēlēšanām. Tajās vēlētājiem jābalso iecirknī, kas izveidots to deklarētās dzīves vietas tuvumā vai savlaicīgi iecirknis jāmaina. Daži esošo Saeimas vēlēšanu kārtību, kad nobalsojušā pilsoņa balsojums tiek reģistrēts ar zīmodziņu pasē, sauc par vecmodīgu, to salīdzinot ar valstīm, kur vēlētāja īkšķis tiek mērkts tintē, lai nodrošinātos pret otrreizēju nobalsošanu. Tomēr šo sistēmu var arī uzskatīt par ģeniāli vienkāršu veidu, kā nodrošināt lielāku vēlētāju iesaisti vēlēšanu procesā.
Pašlaik vairākums demokrātiju meklē saviem arvien mobilākajiem un individuālistiskākajiem pilsoņiem draudzīgus politiskās līdzdalības veidus. Daudzas valstis izvēlas tā sauktās e-vēlēšanas - elektronisku ierīču lietošanu vēlēšanu izvēles izdarīšanai vai interneta vēlēšanas, dodot iespēju balsi nodot attālināti.
Tomēr visu šo e- risinājumu trūkums ir reāla un arī teorētiska datoru programmatūras uzlaušanas iespējamība, kas padara šos risinājumus nedrošus un mazuzticamus. Piemēram, pēc tam, kad ASV valsts prezidenta vēlēšanās 2000.gadā tika konstatētas būtiskas nepilnības balsu skaitīšanas kārtībā, daudzi ASV štati meklēja veidus, kā pāriet uz elektroniskām nobalsošanas iespējām, tomēr tas izraisīja spekulāciju vilni par iespējamu vēlēšanu rezultātu viltošanu, un jau 2006.gadā daudzi štati no elektroniskajiem risinājumiem bija atteikušies.
Problēma, kas radās, Saeimai lemjot par esošās Saeimas nobalsošanas kārtības saglabāšanu, bija tīri praktiska - Latvijas pilsoņiem, kuri izņēmuši tikai tā sauktās e-ID kartes un kuriem nav derīgas Latvijas pases, nebija iespējams šajās kartēs iespiest spiedogu, ka pilsonis nobalsojis, tā liedzot balsot vēlreiz. Lai risinātu šo situāciju un dotu iespēju pēc iespējas plašam pilsoņu lokam piedalīties vēlēšanās, Saeima ir lēmusi, ka visiem, kuru rīcībā ir e-ID karte, būs iespējas nobalsot ar tā sauktajām vēlētāja apliecībām, ko izgatavos Centrālā vēlēšanu komisija (CVK) un kuras pilsoņi varēs izņemt Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē (PMLP), sākot ar 22.septembri.
Kopumā šīs apliecības būs iespējams izņemt četrās PMLP nodaļās Rīgā vai kādā no 28 reģionālajām PMLP nodaļām, paredzot arī iespēju, ka vēlētāju apliecību var pārsūtīt uz nodaļu, kur vēlētājam to parocīgāk izņemt.
Diemžēl vēlētāju kartes nebūs iespējams nosūtīt uz ārzemēm, kur atrodas 641 pilsonis ar e-ID karti, bet nav pases. Tas prasītu pārāk lielu resursu ieguldījumu. Saeima lēma, ka šāds ierobežojums ir pieļaujams, jo risinājums kopumā dod plašākas nobalsošanas iespējas 30 000 pilsoņu.
Vēlētāju apliecības, katra izmaksājot vien 16 centus, būs drošas, jo tiks apzīmētas ar specifiskām pazīšanās zīmēm. Tās būs personalizētas - uz tām būs e-ID kartes īpašnieka personas kods. Pat ja kādam jokdarim izdosies uz krāsainā printera sadrukāt 100 šādas 'apliecības' un apbraukāt ar tām vairākus iecirkņus, komisijas darbinieki varēs viltojumu viegli noteikt. Turklāt apliecība pēc balss nodošanas paliks vēlēšanu iecirkņa darbinieku rīcībā. Viltotāju varēs nekavējoties identificēt arī pēc tā, ka personas kodam uz e-ID un vēlētāju apliecības ir jāsaskan.
Kopsummā šis risinājums valsts budžeta izmaksās ap 5000 eiro, bet tas būs veids, kā vēlēšanu procesu padarīt mūsu dažādajiem vēlētājiem draudzīgāku.

pirmdiena, 2014. gada 26. maijs

Ukraina: kas mēs esam?

Pēc garām vēlēšanu iecirknī pavadītām stundām, kur iecirkņa darbinieki ar vislielāko rūpību ievēroja katru divreiz pārbaudīto procedūru, lai nerastos ne mazākās šaubas, ka tiešām 3/4 balsu nodotas par jaunievēlēto prezidentu, skrējiens Kijevas vecajā botāniskajā dārzā ir spirdzinošs. Kijevas ielās vēdī Ukrainas saules un bagātīgās zemes glāstīto zemeņu smarža – ir pats zemeņu laiks. Aiz muguras pāris dienās ukraiņu mēlē ietrenētā auss uztver kādu sarunu: “Доїти корову, поки вона дає молоко. Там не може бути така можливість пізніше” (slauc govi, kamēr tā dod pienu, vēlāk šāda izdevība var nebūt).  Lai gan sarunai, visticamāk, nav nekāda sakara ar tikko notikušajām prezidenta vēlēšanām, tā kombinācijā ar svaigo zemeņu smaržu jutekļu līmenī kaut ko ļoti svarīgu saka par Ukrainu pēcvēlēšanu dienā.

Rivnā, vienā no Ukrainas rietumu pilsētām ierodamies pavēlu vēlēšanu priekšvakarā. Uz ātru roku atrastajā ēstuvē pie blakus galdiņa stipri iesilušu jaunu vīriešu bariņš. Tie rūpīgi ieklausās mūsos, jo ar kolēģiem kijeviešiem sarunājamies krieviski. Pie sevis nomurminājuši: “nolādētie separātisti”, tie mūsu jauktās angļu-krievu mēles dēļ zaudē interesi. Pēc kāda brīža, papildinājuši savas rindas, jaunekļi dodas pa pilsētu skaļi skandēdami: “Putin [necenzēts vārds], la-la-la-la-la-la”. Tas skan ar ierastu vieglumu kā mūsu “dar' ko var …” sporta sacensību laikā.

Vakarā dzirdētā saukļa ritms kā zemapziņas āmurītis modina svētdienas rītā agri pirms
iecirkņu atvēršanas. Vēlēšanu iecirkņa saimniece, trausla, gados jauna meitene iecirkni atver ar Ukrainas himnu un klusuma brīdi par godu nesen bojā gājušajiem. Uzmanību piesaista viena no iecirkņa darbiniecēm Oksana, kas tērpusies skaisti izšūtā tautiskā blūzē. Šādi ģērbušos darbiniekus redzēsim daudzos iecirkņos Rietumukrainā, bet tērpi pazudīs tuvāk galvaspilsētai.

Uzzinājusi, ka esmu no Latvijas, Oksana pastāsta par iepriekšējā vakara sarunu ar māsīcām Latvijā. Abās pusēs telefonam raudāts, jo radi Latvijā neticot, ka ukraiņi grib tikai neatkarīgu, no ārpuses nemanipulētu valsts attīstību – uzskata, ka radi kļuvuši par bīstamiem nacionālistiem un “banderoviešiem”. No Oksanas pēcvēlešanu rītā saņemu aizkustinošu ziņu: Лолита! Мы еще до двух ночи считали и писали протоколы! Но было весело! Это совсем другие выборы! Спасибо за то, что вы нам верите! (Lolita, mēs līdz diviem naktī skaitījām un rakstījām protokolus, bet bija jautri, šīs bija pavisam citādas vēlēšanas, paldies, ka mums ticat).

Balsu skaitīšanai sekojam iecirknī 50 km attālumā no Kijevas. Te atmostfēra daudz lietišķāka, bet vēlme nodrošināt precīzu procesu tikpat liela. Gados jaunais Andrejs, vēlēšanu komisijas priekšsēdētājas vietnieks, rūpīgi izpilda visu komisijas locekļu vēlmes, katru biļetenu apskatot rūpīgi un atsevišķi, nosaucot, par ko balss nodota. Jaunievēlētais prezidents Porošenko saņēmis sešas reizes vairāk balsu nekā 2. vietā palikusī Timošenko. Komisijas locekļi joko, ka Andrejs tik mierīgs, jo rezultāts viņa kandidātam tik labs un gara acīm redz Andreju drīz vien ieņemot kādu svarīgu amatu vietējā kopienā vai “vēl kur augstāk”. Komisijas locekļi brīvi plūst starp krievu un ukraiņu valodām, tāpēc to sarunas saprast ir viegli. Garajā skaitīšanas laikā paklīstu pa skolas gaiteņiem. Skola ir labā stāvoklī, ar jauniem pakešu logiem, plaša un gaiša, lai gan sienas krāsotas ar mums no bērnības tik labi pazīstamo brūno eļļas krāsu.

Ar lielu pārsteigumu apstājos pie stenda, kas atrodas blakus skolas administrācijas telpām. Tas ir kā no mūsu padomju bērnības – “Lielais Tēvijas karš” bildēs, sociālisma celtniecība, 1930-ie attēloti kā kultūras un izglītības uzplaukuma laiks, uz stenda diploms ar Ļeņina un Staļina galvām. Neticībā samirkšķinu acis, jo tikko Viktorijai, izglītotai, jaunai ukrainieti no Kijevas esmu vaicājusi, vai daudzi ukraiņi zina, kas ir Golodomors – 1932. – 1933. gada ukraiņu tautas apzināta mērdēšana badā, kuras laikā bojā aizgāja ap 7.5 miljoni iedzīvotāju no bagātākajiem Ukrainas lauksaimniecības apgabaliem. Viktorija sacīja, ka to zinot pilnīgi visi. Tomēr šeit, 50 km no Kijevas, skolēni un skolotāji gadu desmitiem ilgi staigā garām stendam, kur redzami padomju rēgi - Staļina un Ļeņina galvas, tiešie atbildīgie par šo tautas traģēdiju.

Kā stāsta satiktie ukraiņi, viens no jaunievēlētā prezidenta Porošenko popularitātes iemesliem esot tas, ka “viņam jau viss ir” – viņš ir ļoti pārticis uzņēmējs, tāpēc esot pārliecība, ka tādas pārmērības kā bērnībā nabadzību cietušais nepiesātināmais valsti pametušais Janukovičs viņam noteikti nebūšot vajadzīgas. Ukraiņi mudina pāris brīvās stundas pavadīt, apmeklējot Janukovča bijušo rezidenci, tagad muzeju Kijevas pievārtē – tur par 25 grivnām varot ar īrētu riteni apskatīt, kur četru gadu garumā pazudusi ukraiņu nauda. Turklāt Porošenko labi runājot angliski. Lai Dievs dod!